Seminārs, institūts un citi līdzekļi, kas darbojas
S&I ikgadējā pārraide 2023. gadā
Piektdien, 2023. gada 27. janvārī
Prezidents Stīvens Dž. Lands: Ak, kā es priecājos, ka man šodien ir lūgts dalīties savā liecībā ar jums, kurus es tik ļoti apbrīnoju, un ka es esmu „iespiests”, kā tas šobrīd ir, starp šiem diviem, iespējams, izcilākajiem, man zināmajiem skolotājiem visā Baznīcā!
Nesen es apmeklēju Hārvarda universitātes profesora Artūra Brūka lekciju. Un viņš teica: „Ziniet, mēs izdarām pārāk lielu spiedienu uz saviem skolotājiem; mēs lūdzam viņus mainīt cilvēces vēstures gaitu.” Viņš nezināja, cik tas ir patiesi. Izņemot tikai to, ka jūsu gadījumā tā nav cilvēces vēsture, par ko mēs raizējamies, — tā ir mūžība. Tādēļ mēs sagaidām no jums ļoti daudz un novērtējam to, kas jūs esat un ko jūs darāt, neatlaidīgi tiecoties uz šo rezultātu.
Pēdējo reizi uzstājoties vispārējā konferencē, es stāstīju, ka vēlētos uzlikt rokas uz kāda dedzīga, mājās pārbraukuša misionāra pleciem un ierakstīt viņa dvēselē savas sirds iespaidus. Tiekot norīkotam uzrunāt jūs, man tika ieteikts izdarīt to šeit — zināmā mērā uzlikt rokas uz jūsu pleciem, ieskatīties jums acīs un paust savas izjūtas par jūsu iespējām un par jūsu izaicinājumiem. Mēs neizmantosim tik personīgu pieeju, taču, ja mēs to darītu, tad, iespējams, ņemot vērā savas jūtas pret jums, es vēlētos dzirdēt jūsu sirds dziļākās izjūtas, par kurām man vajadzētu zināt.
Es esmu agrā rīta semināra „produkts”, kas galvenokārt tika mācīts nelielā, pārvietojamā klasē līdzās Kalifornijas junioru koledžai. Sākumā mūs mācīja kāda mūsu bīskapijas locekļa — zviedru jaunpievērstā — sieva, bet vēlākajos gados — pārmaiņus trīs septiņdesmitgadīgas vecmāmiņas, kuru kvalifikāciju galvenokārt veidoja tāda līmeņa ziedošanās, kas lika viņām celties pirms pulksten pieciem rītā, un viņu pilnīgā pārliecība par Atjaunošanas patiesumu. Vairumu no savām zināšanām par evaņģēliju (un tas ir domāts gluži burtiski) — vairumu no savām zināšanām par evaņģēliju es ieguvu seminārā. Un vairums no manām jaunajām zināšanām par evaņģēliju, ko gūstu šobrīd, ir tikai atkārtots atklājums tam, ko viņas man tolaik mēģināja iemācīt.
Tā nu sāksim ar pašiem svarīgākajiem vārdiem, ko es varu piesaukt: paldies par to, ko jūs darāt, un par to, kas jūs esat! Paldies jums par jūsu gatavību veikt to neizmērojamo darbu, kas nepieciešams, lai mainītu savu mācību programmu, savus nodarbību plānus un grafiku, pieskaņojot to programmai Nāciet, sekojiet Man!. Šajā Baznīcā nav daudz tādu cilvēku, kuri visā pilnībā izprastu, ko tas jums ir prasījis. Paldies, ka pielikāt tik padziļinātus pūliņus, lai īstenotu šīs izmaiņas, apzinoties, ka jūs turpināt pilnveidot šo mācību programmu. Jūsu darbs ir sācis nest augļus.
Mūsu birojā pienāca kāda ziņa, kur tiek vēstīts visai ierasts stāsts. Tajā ir rakstīts: „Runājot atklāti, manā ģimenē parasti netiek rīkoti ģimenes mājvakari. Mēs ne visai bieži lasām Svētos Rakstus personīgi vai kopā ar ģimeni, vai arī kopīgi studējam evaņģēliju. Mēs esam aktīvi Baznīcā; taču pēdējā laikā, kopš mācos seminārā, esmu varējis dalīties ar viņiem tajā, ko esmu mācījies seminārā. Es uzskatu, ka seminārs ne tikai pamudina mani lasīt Svētos Rakstus, bet arī palīdz man ietekmēt manu ģimeni.”
Tas dāvā cerību, vai ne? Baznīcas sniegtais atbalsts nesīs atgriezenisku devumu, stiprinot Baznīcas balstīšanos uz to, kas notiek mājās. Šis process ir daļa no nerimstošās Atjaunošanas, un tas ir protokols, kas darbojas. Baznīca dara ļoti daudz, lai censtos saprast, kas darbojas un kas — nē. Jūs faktiski atrodaties centrālajā darbības vietā saistībā ar vairākiem aspektiem, kas, kā mums zināms, palīdz veidot paliekošu saikni ar To Kungu.
Tā nu, kamēr es turu savas rokas uz jūsu pleciem vai, kā var gadīties, apskauju jūs, — vai es drīkstu izcelt dažus aspektus, kas, kā mums zināms, darbojas, lai jūs varētu balstīties uz tiem tanīs mācīšanas jomās, kur tam ir visbūtiskākā nozīme? Mums ir teikts, ka pirmā veiksmes sastāvdaļa ir apmeklējums. Vidusmērā raugoties, jaunieši, kuri apmeklē semināru, ir sekmīgāki visa mūža garumā. Pastāv daudz lielāka iespēja, ka viņi saņems endaumentu, kalpos misijā un laulāsies templī. Tie, kuri apmeklē semināru visus četrus gadus, izveido ar evaņģēliju tādu saikni, kas reti pagaist. Otrkārt, jaunieši veido paliekošu saikni ar Debesu Tēvu, maksājot pilnu desmito tiesu. Ikreiz, kad viņi paklausa šim bauslim un veic šo maksājumu, rodas jauna saikne starp upura pienešanu un piesaisti.
Es ceru, ka ikviens semināra un institūta skolotājs pastāvīgi pilnveido to, kā viņš māca par desmitās tiesas piesaistes spēku. Reiz, kad man bija aptuveni 10 gadu, mans tēvs man pajautāja, vai es vienmēr maksāju desmito tiesu. Es to darīju. Tā bija visai niecīga, jo pie grants ceļa, kur mēs dzīvojām, nenotika nekāda liela tirgošanās. Taču viņš turpināja, sakot: „Zini, ja vien tu to apņemsies, tu vari nodzīvot savu dzīvi, esot šajā ziņā nevainojams.” Viņš teica: „Daļa no tā, ko es nožēloju (tā teica mans tēvs), ir tas, ka dažus mēnešus, atrodoties armijas flotē uz kuģa, man nebija iespējas maksāt desmito tiesu, un es zaudēju šo ieradumu. Kopš tā laika esmu šajā ziņā bijis nevainojams. Taču es kaunos par to periodu, kad to nedarīju. Ja vien tu to izlemsi, tu šajā ziņā vari būt nevainojams.” To var arī jūsu audzēkņi.
Trešais aspekts, kam es vēlos pievērst jūsu uzmanību, kas patiešām darbojas, ir konference „Jauniešu spēkam”. Šīs jauniešu konferences ir apbrīnojamas. Pagājušajā vasarā daudzi vai vairums no 200 tūkstošiem 14 līdz 18 gadīgo jauniešu visā pasaulē atgriezās no tām ar daudz bagātīgāku un motivējošāku izpratni par to, kas viņi ir un kāpēc Tas Kungs prasa no viņiem to, ko Viņš prasa. Konference „Jauniešu spēkam” ir tik veiksmīgs pasākums, ka mums nācās sev vaicāt: Kas ir tās slepenā sastāvdaļa? Kādēļ šīs konferences ir tik iedarbīgas?
Daļēji tā ir konferences dalībnieku „atvienošana” no ikdienas laika kavēkļiem vienas nedēļas garumā, kas ļauj viņiem ļoti koncentrēti uztvert mācīto. Un visu to laiku, kamēr katrs no viņiem atrodas šajā miera ostā, jūtoties kā bērns mājās, viņiem ir jāsadarbojas ar jums, skolotājiem un sesiju vadītājiem — galvenokārt no semināra un institūta —, kuri iekveldina viņu prātus ar doktrīnu, kas ir tik tīra un lietderīga, ka pamudina uz sirds pārmaiņām.
Jūs sniedzat viņiem nepieciešamos rīkus, kad, sestdien aizbraucot, viņi pārrodas tanī kultūras kataklizmā, kas ir viņu dzīve. Jūsu mācības, piemērs un katrs jūsu izteikums tiks ietverts viņu dzīves prasmju instrumentārijā. Dažu gadījumā konference „Jauniešu spēkam” var būt pēdējā, labākā iespēja — samierināties pašiem ar sevi un ar Dievu. Paldies par jūsu apņemšanos — sniegt viņiem savu labāko garīgo, intelektuālo un pedagoģisko devumu. Mūsu Baznīcas pētījumi apstiprina, ka viens no iespaidīgākajiem pamudinājumiem uz māceklību visa mūža garumā ir attiecības ar tādiem uzticīgiem pieaugušajiem kā jūs, kuri ir sapratuši, kā pārvarēt dzīves izaicinājumus un rast prieku Kristū.
Aptuveni pirms mēneša mums ar prezidenti Boniju H. Kordoni tika lūgts sniegt Augstākajam prezidijam atskaiti par programmu „Jauniešu spēkam” un to, kā ar tās ieviešanu pagājušajā vasarā ir sekmējies Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Mēs beidzām savu prezentāciju un atbildējām uz dažiem pārdomātiem jautājumiem par mūsu plāniem attiecībā uz turpmākiem uzlabojumiem, un mums šķita, ka sanāksme ir beigusies. Taču, kad mēs jau gatavojāmies celties no saviem krēsliem, prezidents Nelsons paliecās uz priekšu un teica: „Mums ir jāmāca viņiem lūgt.” Mēs nekavējoties atkal apsēdāmies. Viņš teica: „Mums ir jāmāca viņiem lūgt, tas, kuru viņi lūdz, un lūgšanas valoda.” Un tad viņš turpināja, sakot, ka ir noraizējies par to, ka mēs varētu būt kļuvuši pārāk pavirši tajā, kā mēs vēršamies pie Debesu Tēva. Un pēc tam viņš atkārtoja frāzi: „Mums ir jāmāca viņiem lūgt, tas, kuru viņi lūdz, un lūgšanas valoda.” Tādēļ mācīsim viņiem lūgt. Ikreiz, kad mēs izsakām lūgšanu, mēs aicinām Debesu Tēvu iejaukties mūsu dzīvē. Katra lūgšana ir lūgšana pēc brīnuma. Pat pateicības lūgšanas tiek teiktas cerībā — padziļināt savas attiecības ar dievišķo.
Pievērsīsimies vēl vienam liecības stiprināšanas palīglīdzeklim, kas darbojas. Tas ir ceļvedis Jauniešu spēkam. Atvainojiet, tas ir Jauniešu spēkam: ceļvedis izvēļu veikšanai, kas māca mums pārslēgt uzmanību no noteikumiem uz savām attiecībām ar Glābēju un līdzināšanos Viņam. Vecumvecais sakāmvārds „Kā rīkotos Jēzus?” joprojām kalpo par fantastisku dzīves likumu. Par mūsu lēmumu pieņemšanas fonu turpmāk vairs nekalpos brošūra; tās vietā tiek likta mūsu dievišķi dotā misija.
Prezidents Nelsons mums atkal un atkal stāsta, ka pats svarīgākais darbs, kas norisinās šajā pasaulē, un iemesls, kālab mēs tikām pataupīti, lai nāktu pasaulē tieši šajā laikā, ir Israēla sapulcināšana. Un tāpēc, pieņemot lēmumus par to, kā pavadīt savu dzīvi, mums vajadzētu pamatoties uz jautājumu: Vai šis lēmums palīdzēs man īstenot savus mirstīgās dzīves mērķus, vai arī traucēs tos sasniegt? Cenšoties dzīvot Tā Kunga bataljonā ietilpstošu ļaužu cienīgu dzīvi, mēs cenšamies pieskaņot savas dzīves izvēles mūsu dzīves misijai.
Jautājums, kas jāuzdod katram no mums, ir šāds: Vai mēs ticam Kristum, kad Viņš caur saviem praviešiem atklāj mums mūsu dievišķos mērķus? Jo, ja mēs Viņam ticam, mēs gribēsim pieņemt izcilus lēmumus. Jūs, semināru un institūtu mantijās, esat tie lietpratēji, kuri palīdz viņiem atbildēt uz šo jautājumu. Šajā mainīgajā pasaulē mūs pasargās nevis ierobežojumu saraksts, bet gan evaņģēlija principi.
Jaunais ceļvedis izvēļu veikšanai Jauniešu spēkam prasa mūsu jauniešiem ieviest paradumu — raudzīties uz dzīvi caur savu garīgo jūtīgumu, nevis caur savu ārkārtīgi apšaubāmo kultūras izpratni. Šis jaunais ceļvedis „Jauniešu spēkam” nav tikai vēl viena versija pieaugušo sarunai ar jauniešiem par vērtībām. Tas, drīzāk, ir atiestatījums viņu attieksmei pret dzīvi, kamēr viņi izzina savu patieso Dieva dēlu un meitu identitāti — Dieva, kuram ir padomā viņiem kāds darbs, kurš ir sūtījis viņus šeit ar konkrētiem mērķiem, kas piešķirs viņu dzīvei pulsējošu jēgu. Tādējādi viņi stingri nostāsies uz evaņģēlija pamata.
Šis jaunais ceļvedis izvēļu veikšanai ir daļa no desmitiem gadu vecā, caur atklāsmi dotā piemēra, kas vedina mūs uz dziļāku garīgumu; tas ir jaunākais pienesums garajā atjaunošanas lokā, kur ietilpst: sekmīga pāreja no mācīšanās bīskapijās uz mācīšanos mājās un pēcāk — uz kalpošanu norīkojumos; no ģimenes vakariem uz ģimenes mājvakariem; no ikviena Baznīcas locekļa par misionāru, uz latiņas pacelšanu; no iegaumētām misionāru pārrunām paceļoties līdz Sludini Manu evaņģēliju līmenim; kā arī no skautu un Personības pilnveidošanās programmas pārejot pie Bērnu un jauniešu programmas, kur jauniešiem tiek prasīts uzņemties kontroli pār savu garīgo dzīvi.
Jaunās semināra lasāmvielas prasības atbilst šai uz principiem balstītajai, Gara vadītajai pieejai. Mēs arvien vairāk un vairāk virzāmies pretī augstākam un svētākam garīgi motivētu lēmumu pieņemšanas veidam. Kļūst arvien svarīgāk, lai mūsu jaunieši un mēs paši iemācītos izlemt, kā mums rīkoties, atsaucoties svētajiem principiem, nevis paturot prātā konkrētus aizliegumus. Mūsu jaunatne jau šobrīd saskaras ar tādiem morāla rakstura jautājumiem, kas pirms vienas vai trim desmitgadēm nemaz netika uzdoti. Ja viņi šobrīd tiks izsisti no līdzsvara, pieņemot lēmumus par tetovējumiem, tad jūs tikai pagaidiet, ar kādiem pārbaudījumiem vēl viņiem metīsies virsū šī pasaule.
Prezidents Rasels M. Nelsons paskaidroja, kā pieņemt minētos lēmumus. Mēs nevaram vienkārši sekot kādam darbību sarakstam. Viņš mācīja: „Es jums apsolu, ja jūs no sirds un neatlaidīgi veiksit nepieciešamo, garīgo darbu, lai attīstītu izšķirošo, garīgo prasmi — iemācīties saklausīt Svētā Gara čukstus —, jūs saņemsiet visu iespējamo vadību, kāda jums jebkad dzīvē būs nepieciešama.”1
Apkārt klīst stāsts par kādu 14 gadīgu jaunieti, kura nākamajā dienā pēc vispārējās konferences pateica mātei, ka jaunajā brošūrā vairs nav aizliegti vairāki pīrsingi, tāpēc viņa ceturtdien plāno izdurt ausīs papildu caurumus. Māte dziļi ievilka elpu un, kā stāsta, pateica viņai: „Nu, tu jau zini, ko mēs par to domājam, taču jautājums nav par to, ko mēs gribam, lai tu darītu, — tev tiek dota iespēja pavaicāt, ko Debesu Tēvs vēlas, lai tu darītu. Tev pie tā ir jāpiestrādā — tev ir jāizpēta šis jautājums, jālūdz par to un jāgaida atbilde.” 14 gadīgā jauniete guva savu atbildi, un māte bija mainījusi viņas dzīvi.
Atgriezies mājās no misijas, es pievienojos Amerikas Savienoto Valstu armijai. Kādu dienu es ierados Oklendas jauniesaukto centrā, kur tiku uzņemts savā jaunajā, militārajā ģimenē. Mani jauniesauktie draugi bija tik atšķirīgi no manis un cits no cita, cik vien var iedomāties. Taču jau pēc 24 stundām mums visiem bija identisks matu griezums, un mēs bijām tērpušies identiskos formas tērpos. Un tovakar, ierodoties savās kazarmās, mēs visi izskatījāmies kā uzkopšanas uzņēmumu īpašnieki. Turpmākajos kopīgo apmācību mēnešos es vairs nespēju noteikt, kurš ir bijis kurš daudzveidības pilnajā jauniesaukto centrā. Mēs kopīgi trenējāmies, kopīgi sūdzējāmies, cits citam uzticējāmies, un mūsu vidū nebija nekādas sašķeltības. Es guvu mūža mācību par formas tērpu nozīmi — mūsu apģērbs var mūs šķelt vai vienot. Apģērbs vēsta par to, kurā pusē mēs atrodamies un ko no šī apģērba valkātāja var sagaidīt.
Es tikko lasīju par kādu jūras kājinieku, mediķi, kurš bija piedalījies apšaudē Tuvajos Austrumos un aiznesis vairākus ievainotos jūras kājniekus uz evakuācijas helikopteru, un pēc tam atkal atgriezies kaujas laukā, lai atnestu vēl kādu ievainotu karavīru. Daži vietējie sabiedroto karavīri viņu izsmēja, sakot: „Hei, jūras kājniek,” — un tas bija domāts kā apvainojums, — „Hei, jūras kājniek, vai tad tu nemanīji, ka nes vienu no ienaidniekiem?” Viņš atbildēja vienkārši: „Hei, es esmu jūras kājnieks; vai tad jūs nemanījāt, ka arī viņš ir ievainots?” Viņa formas tērps liecināja par kādu augstāku standartu.
Pravietis ir aicinājis šos jauniešus pievienoties Tā Kunga bataljonam. Pievienojoties armijai, mēs uzvelkam formas tērpu. Nonākot briesmās vai nelaimē, bataljona formas tērps vēsta iedzīvotājiem, ka palīdzība ir ieradusies, taisnīgo armijas atbrīvo apspiestos, to ceļā tiek mesti ziedi, tiek lietas asaras, palīdzība ir ieradusies. Misionāri nēsā formas tērpus; Dieva armija vislabāk var paveikt to, kam tā ir sūtīta, ja nedaudz izceļas to starpā, kurus tā ir sūtīta iedvesmot un atbrīvot.
Rokasgrāmatā ir teikts: „Viņš zina,” — runājot par Debesu Tēvu — „Viņš zina, ka jūs varat mainīt pasauli, un daudzos gadījumos tas prasa, lai jūs no tās atšķirtos.”2
Kamēr vēl dienējām armijā, mēs ar draugu Riču devāmies atvaļinājumā un nokļuvām Jeruzalemē. Un, kad mēs staigājām pa Jeruzalemes ielām savos Levis džinsos un golfa krekliņos, kāds arābu veikala īpašnieks izteica piezīmi, ka mēs esam no BJU Jeruzalemes centra. Mēs viņam teicām, ka neesam vis; mēs esam tikai pāris amerikāņu karavīri.
„Jā, bet jūs esat arī no Jeruzalemes centra.”
„Kādēļ jūs tā domājat?”
„Mēs to varam ievērot jau kvartāla attālumā.”
Mēs paskatījāmies viens uz otru; mēs izskatījāmies tieši tāpat kā Izraēlas Aizsardzības spēku karavīri, kuri gāja garām tādās pat drēbēs, kādās bijām ģērbušies mēs, ar tādu pašu matu griezumu un visu pārējo. Taču, acīmredzot, mums piemita kaut kas atšķirīgs.
Gadsimtu gaitā Tā Kunga sekotāji lielākoties ir dzīvojuši starp citiem ļaudīm, kam ir atšķirīga kultūra, vērtības un prioritātes. Tad kā lai mēs cienām savus kaimiņus, vienlaikus mērķtiecīgi dzīvojot saskaņā ar savu unikālo evaņģēlija kultūru? Mums tiek lūgts būt par gaismu pasaulei, kamēr Tas Kungs šo pēdējo reizi sapulcina Israēlu, gatavojoties Savam atgriešanās brīdim. Baznīcas locekļi bieži izstaro gaismu, ko mēs paši nemanām, bet citi — atpazīst. Man šķiet, ka tā ir Kristus gaisma, ko viņi var saredzēt mūsos, — dažkārt tā ir visai blāva, taču tā noteikti staro caur mūsu kritušo stāvokli. Galu galā Kristus ir jauniešu spēks. Jebkas, ko mēs darām, lai novērstu uzmanību no šīs gaismas, mazinātu, maskētu vai apslēptu to, traucē īstenot tos mērķus, kuru labad mēs esam dzimuši tieši šajā laikā.
Ceļvedis Jauniešu spēkam var palīdzēt mums nest citiem šo gaismu, tiecoties pēc iedvesmas par to, kā vislabāk īstenot savus unikālos, dievišķos mērķus savā dzīvē, pieņemot lēmumus par savu dzīvesveidu. Tikt sūtītiem, lai mēs pastāvētu kā Dieva īpašie ļaudis, — tas ir kompliments. Tas var prasīt izcelties no pūļa, ar savām izvēlēm vēstot par to, kuram mēs sekojam. Mūsu uzdevums Baznīcas Izglītības sistēmā un Bērnu un jauniešu programmā, kā arī Dieva valstībā uz Zemes nav tikai tas, lai mēs neļautu šai paaudzei zaudēt ticību un ieslīgt sevis necienīga dzīvesveida piekopšanā; pravietis aicina pēc jaunajiem vīriešiem un jaunajām sievietēm, kam ir pa spēkam īstenot pasaules atjaunotni.
Tā Kunga pravietis aicina pēc sievietēm, kuras var piecelties un vadīt citus pasaulē, kurā daudzas sievietes pienācīgi uzstāj uz savas likumīgās vietas ieņemšanu ar nodomu — būt svarīgām un ietekmīgām —, taču daudzām no viņām šķiet, ka reliģiozitāte ir pretrunā viņu būtiskajiem centieniem. Un tomēr Ciānas sievietes ietērpsies dievbijības spēkā un kļūs par centrālo spēku.
Un Viņam ir vajadzīgs, lai mēs izaudzinātu diženus spēkavīrus, kuri būs iemantojuši visas tās Dieva dēlu iezīmes, kas raksturotas Svētajos Rakstos. Vai Zemes dzīves laikā var būt tikai viens kapteinis Moronijs? Tas nav tas, ko es dzirdu prezidentu Raselu M. Nelsonu sakām, kad viņš runā par šo dižciltīgo paaudzi. Viņš viņiem uzsauc, ka „mūsu Debesu Tēvs ir pataupījis daudzus no Saviem viscildenākajiem gariem —, iespējams, … Savu labāko komandu — šim pēdējam posmam. Šie cildenie gari — šie vislabākie spēlētāji, šie varoņi — esat jūs!”3
Tāpēc es vēlreiz pateicos jums, ka jūs esat šis neaizstājamais spēks paliekošas pievēršanās iemantošanā Tā Kunga Baznīcas un Viņa valstības jauniešu dzīvē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.