2:3

Laicīgās dzīves piedzīvojums

Elders Dīters F. Uhtdorfs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Vakars ar elderu Dīteru F. Uhtdorfu

Vispasaules svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2018. gada 14. janvāris • Konferenču centrs

Mani dārgie, jaunie dārgie, mani dārgie brāļi un māsas, es nododu jums Divpadsmit apustuļu kvoruma mīlestību un svētības.

Man pietrūkst prezidenta Tomasa S. Monsona. Viņš bija man mīļš un dārgs draugs, skolotājs un padomdevējs. Taču es varu jums apliecināt, ka Pats Tas Kungs vada Savu Baznīcu — Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Tas Kungs ir nodrošinājis dievišķu ieceri, lai Viņa Baznīcu vienmēr vadītu pravieši, gaišreģi un atklājēji.

Mēs nepārtraukti par jums domājam. Mēs lūdzam jums, mēs mīlam jūs un apbrīnojam jūs.

Pulcēšanās un dalīšanās aktivitāte, kas notiek visā pasaulē pirms un pēc šīs sanāksmes, ir viens no jūsu labestības piemēriem. Desmitiem tūkstošu no jums ir piedalījušies brīnišķīgos veidos — jūs esat palīdzējuši nelaimē nonākušajiem, jūs esat iedvesmojuši ar dziesmām. Un jūs esat allaž gatavi dalīties ar Jēzus Kristus evaņģēlija labo vēsti caur sociālajiem medijiem un citos veidos, kā arī caur savu personīgo piemēru. Paldies, ka jūs apliecināt savu gatavību kalpot Dievam un apkārtējiem.

Cik labi būt šodien kopā ar jums un sajust jūsu garu, jūsu spēku, jūsu enerģiju! Man ir liels prieks, ka mums bija iespēja dzirdēt manas sievas uzrunu. Harieta, patiešām, ir manas dzīves saulstariņš.Visi, kas pazīst viņu, mīl viņu. Viņa ir tāds cilvēks, kurš apkārtējos padara par labākiem un laimīgākiem cilvēkiem. To noteikti var attiecināt uz mani.

Mēs nupat nosvinējām savu 55. kāzu jubileju. Kad mēs raugāmies uz mūsu diviem bērniem un viņu laulātajiem, uz mūsu sešiem mazbērniem un viņu ģimenēm, un uz mūsu trīs mazmazbērniem, mēs esam izbrīnīti par to, cik šī dzīve mums ir bijusi lielisks piedzīvojums.

Tūlītēju atbilžu laikmets

Gatavojoties šim pasākumam, man prātā ienāca interesanta doma. Jā, tā ir taisnība, ka tas laikposms, kad biju vecumā no 18 līdz 30, ir sen aiz muguras, taču, neskatoties uz manu pašreizējo vecumu, es jūtos jauns. Patiesībā vairums no mums, kas ir gados vecāki, uzskata, ka mēs esam jauni cilvēki, kas ir dzīvojuši ļoti ilgu laiku.

Vecākām paaudzēm ir daudz vairāk kopīga ar jūsu paaudzi, nekā jums varētu likties. Manuprāt, atšķirības starp Debesu Tēva bērniem, neatkarīgi no vecuma, ir nelielas, salīdzinot ar visu, kas ir kopīgs. Piemēram, daudziem no jums ir jautājumi par Dievu un par sevi — dziļi, būtiski jautājumi, kas ir līdzīgi tiem jautājumiem, kurus uzdod cilvēki, kas ir daudz vecāki:

„Vai Dievs pastāv? Vai Viņam rūp?”

„Vai es esmu uz pareizā ceļa?”

„Kāpēc es dažkārt jūtu tukšumu, nomāktību, vientulību, jūtos nepamanīts?”

„Kāpēc Dievs nav iesaistījies manā dzīvē?”

„Kāpēc Viņš neatbildēja uz lūgšanu?”

„Kāpēc Viņš ļāva man pieredzēt šīs skumjas, slimību un traģēdiju?”

Šie var būt sarežģīti jautājumi, uz kuriem rast atbildi.

Šajā tūlītēju atbilžu laikmetā, kad šķiet, ka absolūtas un neapstrīdamas zināšanas ir pieejamas, vien veicot Google meklēšanu, mēs reizēm satraucamies, ja uzreiz nerodam atbildes uz mūsu personīgajiem, svarīgajiem un neatliekamajiem jautājumiem. Mēs izlejam savu sirdi Dieva priekšā, taču šķiet, ka viss, ko saņemam, ir kaitinoša norāde — „pagaidi”.

Mums nepatīk gaidīt.

Kad mums ir jāgaida ilgāk par dažām sekundēm, lai saņemtu atbildi, mēs varētu nospriest, ka savienojums ir izslēgts vai bojāts. Būdami neapmierināti, mēs pat varētu pārstāt meklēt. Taču attiecībā uz mūžības jautājumiem, kas skar dvēseli, mums ir jābūt pacietīgākiem.

Ne visām atbildēm ir vienāda vērtība. Tādas atbildes, kas izriet no pasaulīgās gudrības vai populāra viedokļa, atrast ir viegli, taču tās ātri zaudē savu vērtību, kad parādās jaunas teorijas un tendences. Debesu atbildes — mūžības atbildes — ir nenovērtējamas. Šādu atbilžu saņemšana bieži vien prasa uzupurēšanos, pūles un pacietību.

Šīs atbildes ir gaidīšanas vērtas.

Mans nolūks šodien ir sniegt savu nešaubīgo liecību, ka jūsu Tēvs Debesīs pazīst jūs, Viņš dzird jūs, un Viņš nekad jūs nepametīs. Ja, dodoties šajā lieliskajā un aizraujošajā laicīgās dzīves piedzīvojumā, jūs pievērsīsit savu sirdsprātu Viņam un centīsities pieņemt Viņa gribu, Viņš iesaistīsies jūsu dzīvē un to vadīs.

Kopsakarību rašana

Vienam no dižajiem mūsu laika novatoriem, Stīvam Džobam no Apple, bija šāda atziņa: „Nav iespējams visu izprast, skatoties uz priekšu. To var izdarīt, tikai skatoties atpakaļ. Tāpēc ir jāpaļaujas, ka nākotnē kaut kādā veidā jūs spēsit rast kopsakarības savā dzīvē.”¹

Ko viņš ar to domāja? Iespējams, šis piemērs to palīdzēs izprast. 19. gadsimta beigās tādi mākslinieki kā Žoržs Serā un Pols Siņaks sāka gleznot jaunā stilā, kas vēlāk kļuva zināms kā neoimpresionisms. Viņi gleznoja ar neliela daudzuma krāsu punktiņiem, kurus uzklāja uz audekla. Tuvplānā šie punktiņi izskatās nesaistīti un salikti nejauši. Taču, raugoties uz visu gleznu, ir iespējams saskatīt, kā punktiņi saplūst krāsās un kā krāsas izveido formas, kas atklāj skaistu kopainu. Tas, kas sākotnēji šķita neskaidrs un pat mulsinošs, tagad kļūst skaidrs. Dažkārt mūsu dzīve ir kā neoimpresionisma māksla. Nelielie krāsu punktiņi, kas veido mūsu dzīves brīžus un notikumus, dažkārt var šķist nesaistīti un haotiski. Mēs tajos nesaskatām nekādu kārtību. Mums ir grūti iedomāties, ka tiem vispār ir kāda nozīme.

Taču, kad mēs atkāpjamies un raugāmies mūžīgajā skatījumā, kad mēs raugāmies uz savu dzīvi Jēzus Kristus evaņģēlija rāmī, mēs sākam saskatīt, kā ikkatrs mūsu dzīves punktiņš ir savstarpēji saistīts. Iespējams, mēs uzreiz vēl nevarēsim saskatīt visu kopainu, taču mēs redzēsim pietiekami, lai paļautos, ka tajā ir skaista, dižena iecere. Un, tiecoties paļauties uz Dievu un sekojot Viņa Dēlam, Jēzum Kristum, kādu dienu mēs redzēsim gala rezultātu, un mēs zināsim, ka Paša Dieva roka ir vadījusi mūsu soļus.

Mēs zināsim, ka Dižajam Māksliniekam bija kāda iecere katram no nejaušajiem punktiņiem. Mēs redzēsim, ka Viņš ir vairojis mūsu talantus, sagatavojis iespējas un iepazīstinājis mūs ar mērķiem, kas ir daudz brīnišķīgāki par to, ko mēs jebkad varētu iedomāties vai paveikt paši saviem spēkiem.

Es noteikti to esmu redzējis pats savā dzīvē.

Manas laicīgās dzīves piedzīvojums

Daudzi no jums zina, ka tad, kad es biju mazs zēns, mana ģimene divreiz bija spiesta atstāt savas mājas un visu pamest. Abos gadījumos bija diezgan acīmredzami, ka cilvēki mūsu jaunajās mājvietās uz mums raudzījās no augšas. Starp bērniem, kas bija manā vecumā, sava akcenta dēļ es biju “autsaiders”, un tas viņiem bija liels izsmiekla un smieklu avots.

Maniem vecākiem bija grūti nodrošināt ģimenes vajadzības. Mana māte uzsāka veļas mazgāšanas biznesu, es ar savu velosipēdu un ratiem pēc skolas uzņēmumā kļuvu par „veļas piegādāšanas speciālistu”.

Krasā dzīvesvietu maiņa mani traumēja un radīja stresu, kā rezultātā es atpaliku mācībās un pazaudēju pilnu mācību gadu.

Austrumvācijā es mācījos krievu valodu kā otro valodu. Tas bija grūti, taču es to paveicu. Rietumvācijā man bija jāmācās angļu valoda.

Tas man šķita neiespējami! Es uzskatīju, ka mana mute vienkārši nav domāta angļu valodai.

Pusaudža gados man iepatikās visbrīnišķīgākā meitene ar skaistām, lielām, brūnām acīm. Diemžēl Harietai nebija ne mazākās intereses par mani. Lai ko es mēģināju, neizskatījās, ka es gūstu panākumus. Jūs dzirdējāt šo stāstu no viņas skatupunkta.

Te nu es biju — diezgan mazsvarīgs un problemātisks jauns vīrietis, kurš dzīvo pēckara Vācijā un kuram, šķiet, nav nekādas izredzes dzīvē gūt panākumus.

Taču bija arī dažas labas lietas, kas strādāja manā labā.

Es zināju, ka mana ģimene mani mīl. Skolā un Baznīcā bija skolotāji, kuri iedrošināja mani vienmēr izvirzīt augstus mērķus. Es joprojām atceros, kā kāds jauns amerikāņu misionārs no Svētajiem Rakstiem mācīja šādu principu: „Ja Dievs par [tevi], kas būs pret [tevi]?”²

Tajā bija kas tāds, kas manī saglabājās ar lielu spēku. „Un, ja tas tā ir,” es nodomāju, „kāpēc gan man baidīties?”

Tad nu es ticēju. Un es paļāvos uz Dievu.

Kādu laiku es biju stažēšanās programmā. Viens no maniem skolotājiem mudināja mani mērķēt augstāk un apmeklēt vakarskolu, lai mācītos inženierzinātnes. Man bija jāiegulda daudz papildu darba, taču tas man palīdzēja atklāt manu lielo aizraušanos ar aviāciju! Tas bija kā šoks, kad es sapratu, ka, lai es varētu kļūt par pilotu, man ir jāzina angļu valoda. Es vēlējos kļūt par pilotu, un kaut kādā brīnumainā veidā mana mute izmainījās tā, ka angļu valodas apguve vairs nebija neiespējama.

Ieguvis jaunu motivāciju, jaunu apņemšanos smagi strādāt un būdams ar paļāvību uz Debesu Tēvu, es spēru mazus soļus, kas man palīdzēja iegūt pārliecību, ka varu to izdarīt.

Protams, tas nenozīmē, ka viss vienmēr gāja gludi.

Kad man bija 19 gadi, es devos uz Sanantonio, Teksasu, lai uzsāktu Gaisa spēku pilotu apmācību. Lidmašīnā es apsēdos blakus vīram, kurš runāja ar lielu Teksasas akcentu. Sev par šausmām es sapratu, ka angļu valoda, kuru tik izmisīgi biju centies apgūt, nebija tā angļu valoda, kurā viņi runā Teksasā!

Arī pilotu skolā bija grūti. Tā bija ļoti konkurējoša programma, kurā visi sacentās par pirmo vietu skolas izlaidumā. Es uzreiz sapratu, ka atrodos neizdevīgā pozīcijā, jo lielākajai daļai manu kursabiedru angļu valoda bija viņu dzimtā valoda.

Mans lidošanas instruktors norādīja vēl uz kādu potenciāli nelabvēlīgu apstākli — es daudz laika pavadīju Baznīcā. Vietējie Baznīcas locekļi mani uzņēma savā draudzē un savās mājās, un Bigspringā mēs pat kopā uzcēlām Baznīcas ēku. Mani pasniedzēji uztraucās, ka šādas aktivitātes pasliktina manas izredzes sasniegt labus rezultātus. Es tā nedomāju. Tā nu es paļāvos uz Dievu un darīju labāko, ko spēju.

Galu galā es iemācījos angļu valodu (lai gan es joprojām pie tā strādāju). Es pabeidzu pilotu apmācību (un biju pirmais savā kursā). Es kļuvu par iznīcinātāja pilotu un vēlāk — par aviolīniju kapteini. Un tā skaistā sapņu meitene ar brūnajām acīm? Viņa ir tepat vien, kopā ar mani.

Dariet mazas lietas nevainojami

Vai šeit ir kāda mācība? Es domāju, ka vairākas!

Viena varētu būt šāda: neļaujiet, lai daudzi lielie un sarežģītie dzīves uzdevumi jūs nomāktu. Ja jūs apņemsities darīt „vienkāršās” lietas — „mazās” lietas, ko Dievs jums liek darīt, — un tās darīsit pēc iespējas labāk, lielās lietas sekos.

Dažas no šīm „mazām un vienkāršām” lietām, ko jūs varētu darīt pēc iespējas labāk, ir ikdienas lūgšanas, Svēto Rakstu studēšana, Gudrības vārda ievērošana, Baznīcas apmeklēšana, lūgšanu teikšana ar patiesu nolūku, kā arī desmitās tiesas un ziedojumu maksāšana.

Dariet to visu pat tad, kad jums to negribas darīt. Šie „upuri” var šķist mazi, taču tie ir svarīgi, jo „uzupurēšanās atnes debesu svētības”.³

Zināmā mērā jūsu „mazie un vienkāršie” upuri ir kā ikdienas dzīves punktiņi, kas veido jūsu dzīves gleznas šedevru. Iespējams, šobrīd jūs vēl neizprotat, kā šie punktiņi ir saistīti, un pašlaik tas nav nepieciešams. Jums vienkārši ir nepieciešama pietiekama ticība šim brīdim, kurā dzīvojat. Paļaujieties uz Dievu, un „no mazām lietām [radīsies] tas, kas ir liels”.⁴

Paļaujieties uz Dievu

Iespējams, jūs domājat: „Jā, elder Uhtdorf, jums ir viegli par to runāt. Jo jūs esat apustulis. Es tāds neesmu. Es neesmu Dievam svarīgs. Uz manām lūgšanām netiek atbildēts. Mana dzīve netiek vadīta. Ja pastāv kāda iecere attiecībā uz manu dzīvi, tad tā ir otršķirīga. Tā ir iecere, kas nav unikāla. Iecere, kas pauž: esi apmierināts ar to, kas tev ir.”

Mani dārgie draugi, atcerieties, ko sacīja Stīvs Džobss: „Nav iespējams visu izprast, skatoties uz priekšu; to var izdarīt, tikai skatoties atpakaļ.”

Kad es biju jūsu vecumā, man nebija ne jausmas, kurp dzīve mani aizvedīs. Es pilnīgi noteikti nespēju saskatīt, kā mani dzīves notikumi tiks saistīti.

Tomēr es paļāvos uz Dievu. Es uzklausīju mīlošās ģimenes un viedo draugu padomu un spēru sīkus ticības solīšus, ticot, ka, ja es darīšu labāko, ko tajā brīdī spēju, Dievs parūpēsies par pārējo.

Viņš to izdarīja.

Viņš zināja beigas no paša sākuma, kad es to vēl nezināju.

Es nespēju saredzēt nākotni, taču Viņš to spēja.

Pat grūtību brīžos, kad es domāju, ka esmu pamests, Viņš bija kopā ar mani, — tagad es to saprotu.

Salamana pamācībās mēs rodam šo lielisko apsolījumu: „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”⁵

Es nedomāju, ka šī panta beigās ir jautājuma zīme.

Nē, es domāju, ka tur vajadzētu būt izsaukuma zīmei!

Tad nu mums ir jāuzdod sev jautājums: „Vai es varu sakopot pietiekami daudz ticības, lai ticētu Dievam? Vai es esmu gatavs paļauties uz to, ka Viņš mīl mani un vēlas vadīt manas tekas?”

Patiesībā, saviem pašu spēkiem daudzās jomās jums pat varētu veikties samērā labi. Taču es mudinu jūs ticēt, ka jūsu dzīve būs neizmērojami labāka, ja paļausities uz Dievu, lai Viņš vadītu jūsu soļus. Viņš zina to, ko jūs nevarat zināt, un Viņš jums ir sagatavojis nākotni, kuru jūs nevarat iedomāties. Diženais apustulis Pāvils liecināja: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.”⁶

Vai jūs vēlaties, lai jūsu Debesu Tēvs vadītu jūs, svētītu jūs un aizstāvētu jūs?

Tad ticiet.

Mīliet Viņu.

Meklējiet Viņu ar visu savu sirdi.

Staigājiet Viņa ceļus — tas nozīmē: ievērot baušļus, godāt savas derības, dzīvot saskaņā ar praviešu mācībām un paklausīt Svētā Gara pamudinājumiem.

Dariet to, un Dievs liks jums „tūkstoškārt vairoties un svētīs jūs, kā Viņš jums to solījis”!⁷

Mēs atbildam Dievam

Es saprotu, ka dažiem šķiet, ka to ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt. Es piekrītu, ka mums nav tālu jāmeklē mūsdienu kultūrā, lai dzirdētu pretrunīgas balsis, kas attur vai pat izsmej ticību Dievam kopumā un jo īpaši mūsu reliģijai.

Šīs balsis mūsdienās vairo iepriekš nepieredzēti saziņas veidi.

Tas ir jūsu izaicinājums. Taču tā ir arī jūsu privilēģija.

Es esmu pārliecināts, ka jūs atradīsit veidu, kā ar to tikt galā Tā Kunga veidā!

Tā ir daļa no jūsu laicīgās dzīves piedzīvojuma. Tas, kā jūs to darāt, lielā mērā ietekmēs jūsu nākotni un lomu, kāda jums būs šeit, uz Zemes, veicot Dieva darbu.

Tomēr pieredze, ko jūs gūstat šajā dzīvē, nemaz nav tik unikāla. Jūsu paaudze nav vienīgā, kuras ticība Dievam ir tikusi izaicināta un izsmieta. Patiesībā, šķiet, ka tā ir daļa no laicīgās dzīves pārbaudījumiem visiem Dieva bērniem.

„Ja jūs būtu no pasaules,” Jēzus sacīja Saviem mācekļiem, „pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.”⁸

Jūs pat varētu pieņemt varbūtību, ka, tiklīdz jūs apņemsities sekot Glābējam, lielās un plašās ēkas iemītnieki paudīs neapmierinātību — reizēm pat skaļā balsī.⁹ Iespējams, viņi pat mēģinās jūs iebaidīt un kaunināt.

Taču atcerieties, ka jūs neatbildat viņiem. Jūs atbildat Dievam. Kādu dienu jūs stāvēsit Viņa priekšā, lai atskaitītos par savu dzīvi.

Viņš jautās, ko jūs darījāt, lai pārvarētu pasaules kārdinājumus un ietu pa taisnīguma taku. Viņš jautās, vai jūs sekojāt Glābējam, vai mīlējāt savu tuvāko, vai jūs patiesi centāties palikt uz māceklības ceļa.

Mani dārgie, jaunie draugi, mani brāļi un māsas, jūs nevarat kalpot diviem kungiem. Jūs nevarat saņemt māceklības neaptveramās svētības un tajā pašā laikā saglabāt savu pierakstu Babilonijas pirmajā draudzē. Mani dārgie brāļi un māsas, tagad ir īstais laiks, lai nodotos Kristum un sekotu Viņa ceļam.

Kādu dienu visi Dieva bērni zinās patiesību, arī tie, kas tagad patiesību izsmej. Viņi lieksies ceļos un atzīs, ka Jēzus ir Kristus, pasaules Pestītājs un Glābējs.¹⁰ Viņi zinās, ka Viņš nomira par tiem.

Tajā dienā būs skaidrs, ka Viņa balss ir vienīgā, kurai patiešām ir bijusi nozīme.

Jūs nešaubīgi zināsit, cik esat svētīti tāpēc, ka saglabājāt ticību, ievērojāt Dieva baušļus, kalpojāt apkārtējiem un cēlāt Dieva valstību šeit, uz Zemes. Mani mīļotie draugi, ticiet, un Dievs būs ar jums. Pievērsiet savu sirdi Viņam, un Viņš jūs vadīs šajā lieliskajā un aizraujošajā jūsu laicīgās dzīves piedzīvojumā.

Tas nav svarīgi

Tā kā mēs runājam par to, ka mums ir jāļauj Dievam vadīt mūsu dzīvi, es vēlos kaut ko precizēt. Iespējams, jums nepatiks, ko grasos jums sacīt. Kad jūs jautājat Dievam, kādus lēmumus pieņemt jūsu dzīvē — pat attiecībā uz dažiem svarīgiem lēmumiem — iespējams, Viņš nedos skaidru atbildi. Patiesība ir tāda, ka dažreiz Tam Kungam nav svarīgi, ko jūs izlemjat, ja vien jūs turpināt dzīvot pēc evaņģēlija pamatprincipiem un derībām.

Daudzos gadījumos pieņemtie lēmumi nav tik svarīgi, kā tas, ko jūs darāt pēc šo lēmumu pieņemšanas.

Piemēram, pāris var pieņemt lēmumu precēties, neskatoties uz to, ka daži viņu ģimenes locekļi neuzskata viņus par ideālu pāri. Taču, manuprāt, šāda laulība var būs veiksmīga, ja pēc lēmuma pieņemšanas viņi paliek pilnībā uzticīgi viens otram un Tam Kungam ar visu savu sirdi un prātu. Izturoties ar mīlestību un laipnību vienam pret otru un koncentrējoties uz otra emocionālajām, garīgajām un laicīgajām vajadzībām — nepārtraukti darot „mazās” lietas —, viņi kļūst par ideālu pāri.

Pretstats ir tāds pāris, kas domā, ka viņi ir izvēlējušies „ideālu” cilvēku, un tad uzskata, ka attiecībās vairs nav jāiegulda. Ja viņi pārstāj izrādīt uzmanības apliecinājumus viens otram, pārstāj sarunāties un atslīd egotismā un uz sevi vērstā dzīvesveidā — šāds pāris ir uz ceļa, kas noved pie bēdām un nožēlas.

Tas pats princips attiecas arī uz aroda izvēli. Manuprāt, tiem, kuri izvēlas mazāk prestižu profesiju, bet kuri dara labāko, ko spēj, un rod veidus, kā padarīt savu darbu interesantu un aizraujošu, ir labas izredzes gūt panākumus.

Manuprāt, mazāk izredžu ir tiem, kuri izvēlas ambiciozu profesiju, taču laika gaitā pazaudē iekšējo degsmi, kas ir nepieciešama, lai darbā viņi būtu veiksmīgi. Patiesībā, spēja veiksmīgi pielāgoties pārmaiņām darbavietā būs viena no galvenajām īpašībām, kas jūsu paaudzei jāattīsta, lai tiktu galā ar nākotnes izaicinājumus.

Tad kā Tas Kungs vēlas, lai jūs pieņemtu svarīgus lēmumus?

Man ir ļoti noderējuši Viņa dotie norādījumi Oliveram Kauderijam un Džozefam. Tas Kungs viņiem sacīja: „Tev ir jānoskaidro tas savā prātā; tad tev ir jāprasa Man, vai tas ir pareizi.”¹¹

Debesu Tēvs jums ir devis prātu un sirdi. Ja jūs paļausities uz Viņu, Viņš jums palīdzēs pielietot kā vienu, tā otru, pieņemot lēmumus.

Daudziem lēmumiem, kas jums ir jāpieņem, ir vairāk nekā viena laba iespēja, no kā izvēlēties. Kad tas tā bija ar Džozefu un viņa sabiedrotajiem, Tas Kungs lietoja interesantu frāzi, kad viņi meklēja Viņa vadību. Viņš sacīja: „Tas nav svarīgi.”¹²

Taču Tas Kungs nekavējoties piebilda: „Tikai esiet uzticīgi.”¹³

Jūsu uzdevums ir pieņemt pēc iespējas labākus lēmumus, pamatojoties uz jums pieejamo informāciju un balstoties evaņģēlija vērtībās un principos. Tad centieties ar visu savu spēku veiksmīgi realizēt uzsākto un esiet uzticīgi.

Dariet tā, un punktiņi savienosies.

Varbūt ir nepatīkami dzirdēt, ka Dievs var arī nesniegt detalizētu ceļa maršrutu jūsu dzīves ceļojumam. Bet vai jūs tiešām vēlaties norādījumus katrā dzīves aspektā?

Vai jūs tiešām vēlaties, lai kāds jums iedod visu informāciju par dzīvi, pirms jums ir iespēja pašiem daudz ko izzināt? Kas tad tas būtu par piedzīvojumu?

Mani dārgie, jaunie draugi, jūs gūstat laicīgās dzīves piedzīvojuma pieredzi tikai vienreiz. Ja jums viss tiktu pasniegts kā uz paplātes un tiktu iedotas atbildes uz visiem dzīves lielajiem jautājumiem, vai tas jums nelaupītu lielu piepildījuma sajūtu un netraucētu pieaugt paļāvībā¹⁴ uz To Kungu un sevi?

Dievs jums ir devis rīcības brīvību, tāpēc jūs varat doties daudzos virzienos un dzīvot dzīvi, kas sniedz piepildījumu. Laicīgajā dzīvē jūs varat paši izvēlēties savu piedzīvojuma stāstu. Jums ir baušļi, jums ir derības, jums ir iedvesmots, pravietisks padoms, un jums ir Svētā Gara dāvana. Tas ir vairāk nekā pietiekami, lai jūs iegūtu mirstīgās dzīves laimi un mūžīgu prieku. Un nekrītiet izmisumā, ja jūs pieņemat dažus lēmumus, kas nav absolūti nevainojami. Šādā veidā jūs mācāties. Tā ir daļa no piedzīvojuma!

Nē, piedzīvojumos nekad viss neiet gludi no sākuma līdz galam, taču, ja jūs esat uzticīgi, jūs varat būt pārliecināti par laimīgām beigām. Padomājiet par Jāzepa no Ēģiptes piemēru. Daudzējādā ziņā viņa dzīve bija katastrofa. Viņa brāļi viņu pārdeva verdzībā. Viņu iemeta cietumā par noziegumu, kuru viņš nebija izdarījis. Neskatoties uz visiem drausmīgajiem apstākļiem, kas tika uzspiesti, viņš saglabāja savu ticību. Viņš paļāvās uz Dievu. Viņš darīja labāko, ko spēja. Gadu pēc gada — pat tad, kad izskatījās, ka viņš netiek pamanīts un ir pamests, — viņš ticēja. Jāzeps vienmēr pievērsa savu sirdi Dievam. Un Dievs parādīja, ka Viņš spēj negatīvo pārvērst pozitīvajā.¹⁵

Šodien, aptuveni pēc 4000 gadu, Jāzepa stāsts mūs vēl aizvien iedvesmo.

Jūsu piedzīvojums var nebūt tik dramatisks, taču tam būs savi kāpumi un kritumi. Tātad atcerieties Jāzepa piemēru — palieciet uzticīgi. Ticiet. Esiet godīgi. Neturiet sevī sarūgtinājuma sajūtu. Neapceliet citus. Mīliet Dievu un mīliet apkārtējos cilvēkus. Paļaujieties uz To Kungu — pat tad, kad viss izskatās drūmi.

Iespējams, jūs to saskatīsit tikai krietni vēlāk, taču jūs atskatīsities un zināsiet, ka Dievs patiešām ir vadījis jūsu takas.

Mazie punktiņi ir saistīti.

Piecas lietas, ko vajadzētu atcerēties

Tātad, ko jums derētu atcerēties no mūsu kopā pavadītā laika šodien?

Pirmkārt, ziniet, ka Dieva atbildes uz visdziļākajiem jūsu jautājumiem var prasīt nedaudz laika, un tās var atnākt tādos veidos, kurus nebijāt gaidījuši. Dieva atbildēm ir mūžīga vērtība. Tās ir gaidīšanas vērtas.

Otrkārt, ticiet. Pievērsiet savu sirdi Dievam. Ticiet, ka jūs esat svarīgi Dievam, un paļaujieties uz to, ka Viņš jūsu dzīvē izdarīs daudz vairāk, nekā jūs paši to spētu. Mācieties no Viņa. Mīliet Viņu. Ticiet Viņam. Regulāri runājiet ar Viņu, dariet to dedzīgi. Ieklausieties Viņa balsī.

Treškārt, esiet pēc iespējas labāki, ejot pa māceklības ceļu. Neesiet nomākti. Vienkārši dariet mazās lietas pēc iespējas labāk, un lielās lietas pašas sakārtosies.

Ceturtkārt, nepieļaujiet, ka drosmi laupošas balsis jūs atrunā no jūsu ticības ceļa. Atcerieties — jūs neatbildat saviem kritiķiem. Jūs atbildat savam Tēvam Debesīs. Viņa vērtībām ir nozīme.

Piektkārt, pieņemiet pēc iespējas labākus lēmumus, sekojot pamudinājumiem, kurus saņemat savā sirdī un prātā. Dariet visu iespējamo, lai attiecīgi rīkotos. Ticiet, un Dievs iesvētīs jūsu patiesos pūliņus jūsu mūžīgajam labumam.¹⁶

Ja jūs tā darīsit, gala rezultātā viss būs labi.

Es atstāju jums savu svētību šajā dienā, šī jaunā gada sākumā — lai, dedzīgi tiecoties iepazīt Dievu, pieaugtu jūsu ticība. Ja jūs centīsities sekot Glābējam, jūsu paļāvība pieaugs.¹⁷ Un, ja jūs būsit uzticīgi un atvērsiet savu sirdi Kristus gaismai, pieaugs jūsu mīlestība pret Dievu un tiks pilnveidota jūsu spēja mīlēt apkārtējos cilvēkus.

Tas viss jums sagādās prieku un laimi.

Tas jums sniegs mieru.

Kādu dienu tas jums dos mūžīgo godību.

Tajā dienā, kad jūs atskatīsities uz šo dārgo un aizraujošo laicīgās dzīves piedzīvojumu, jūs sapratīsiet. Jūs redzēsiet, ka punktiņi patiešām savienojas, izveidojot skaistu kopainu — dižāku, nekā jūs jebkad spētu iedomāties. Izjūtot neizsakāmu pateicību, jūs redzēsiet, ka Pats Dievs, Savā pārpilnīgajā mīlestībā, žēlastībā un līdzjūtībā, vienmēr ir bijis kopā ar jums, Viņš jūs ir svētījis un vadījis jūsu soļus, kad jūs tuvojāties Viņam.

Par to es liecinu un atstāju jums savu svētību kā Tā Kunga apustulis, mūsu Kunga, mūsu Pestītāja un Glābēja, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.