Tā Kunga patiesās un dzīvās Baznīcas raksturīgākā iezīme
Vakars ar elderu Patriku Kīronu
Vispasaules svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2018. g. 6. maijs • Brigama Janga universitāte–Aidaho
Es esmu tik ļoti pateicīgs par Dženu, kas vienmēr un visos gadījumos dzīvo pēc tā, ko viņa māca. Viņa zina, kas viņa ir, un priecājas par šīm zināšanām. Viņa ir drosmīga, daloties šajās zināšanās ar citiem, lai kur viņa būtu. Es esmu tik ļoti pateicīgs, ka mēs satikāmies divus gadus pēc tam, kad es pievienojos Baznīcai. Viņa ir bijusi man lielisks piemērs kopš tā laika un turpina tāda būt.
Ir brīnišķīgi domāt par jums, kas esat sapulcējušies daudzviet pasaulē.Atsaucoties uz Lendona brīnišķīgo sākuma lūgšanu, arī es lūdzu, lai — līdz ar iedvesmu — jūs saņemtu to, kas jums ir nepieciešams.Ja jums ir vajadzīgs kas īpašs, kaut jūs to saņemtu.Kad mēs šādi sapulcējamies, tajā ir tik liels spēks, — kā arī tad, kad mēs šiem brīžiem gatavojamies. Kad mēs sapulcējamies, tajā ir spēks. Ja jums ir nepieciešams saņemt dziedinājumu, kaut jūs to saņemtu. Ja jums ir nepieciešams saņemt mierinājumu, kaut jūs to saņemtu. Ja jums ir nepieciešams saņemt mieru, kaut jūs to saņemtu. Ja jums ir nepieciešama palīdzība ar mācībām, tam gan vēl ir laiks, taču, kad tas pienāks, kaut jūs saņemtu arī to.
Es lūdzu lai tad, kad jūs saņemat pamudinājumus no Svētā Gara, kaut jums būt spēks un pārliecība rīkoties, nevis atgriezties pie esošajiem ieradumiem.Ja jums ir nepieciešams mainīties, ja jums ir nepieciešams atjaunot spēku un ticību, kaut jūs to saņemtu kā dāvanu.
Kad man bija 15 vai 16 gadu, es biju dziļi iegrimis sevī, man bija daudz satraukuma pilnu, neskaidru un viegli ievainojamu sajūtu, kas pusaudža vecumā mēdz būt raksturīgi. Dažas no šīm sajūtām es izjutu arī vēlāk, taču visspēcīgāk tieši šajos pusaudžu gados. Es jutos apmaldījies — bikls un neveikls. Tas nepalīdzēja, ka es mācījos internātskolā, kādā nomaļā krastā Anglijā. Mani vecāki dzīvoja tālu — Saūda Arābijā. Harija Potera sižeta norises cienīga atrašanās vieta.
Piekrastē bieži bija slikti laikapstākļi. Vienu ziemu īpaši spēcīga vētra pūta pāri Īrijas jūrai ar vēju brāzmām līdz pat 24 metriem sekundē. Jūra sitās pret nocietinājumiem, dažos gadījumos tos uzveicot. Un tad apkārtējā teritorijā applūda ap 5000 māju, cilvēki palika bez elektrības un jebkādas iespējas apkurināt vai apgaismot savas mājas, un viņiem sāka izbeigties pārtikas krājumi.
Kad plūdi sāka norimt, skolas vadība mūs sūtīja doties palīgā. Es iepriekš nebiju redzējis šāda mēroga dabas katastrofu, un biju izbrīnīts, to redzot tik tuvu. Visapkārt bija ūdens un dubļi. Plūdos cietušie cilvēki izskatījās bāli un drūmi. Dienām ilgi viņiem bija liegts miegs. Mēs ar skolas biedriem ķērāmies pie darba, uz augšējiem stāviem pārvietojot ūdenī izmirkušās mantas, kur tās varēja nosusināt, mēs arī izvilkām paklāju, ko plūdi bija sabojājuši. Es atceros, ka slapjais paklājs bija neticami smags, un smirdoņa mājās bija drausmīga.
Tad mani pārsteidza biedriskums, kas veidojās starp mums, kas palīdzēja, un tiem, kas saņēma palīdzību. Bija ļoti brīnišķīgas, labsirdīgas sajūtas starp cilvēkiem, kas bija apvienojušies cēlam mērķim izaicinošos apstākļos. Es vēlāk atskārtu, ka visas tās nedrošības sajūtas, kas iepriekš tik ļoti bija pārņēmušas manu pusaudža prātu, pagaisa, kad biju iesaistījies šajā lielajā darbā, palīdzot mūsu kaimiņiem.
Es vēlos, kaut šai apjausmai būtu ilgstoša ietekme, taču tā nebija. Šim atklājumam, ka palīdzēšana citiem ir pretinde manam drūmajam, uz sevi vērstajam stāvoklim, vajadzēja būt transformējošam. Taču tā nebija, jo šī atziņa neiegrima pietiekami dziļi, un es neveltīju pietiekami daudz laika pārdomām par notikušo. Šī izpratne nāca vēlāk. Jūs droši vien esat atklājuši šo patiesību savā dzīvē? Būtu noderīgi, ja jūs padomātu par to, kad un kā jūs to atklājāt.
Vispārējā konferencē paustais uzaicinājums kalpot
Es par to domāju šajā vispārējā konferencē. Es patiesi priecājos par iespēju jūs uzrunāt tik drīz pēc vēsturiskās vispārējās konferences, kas bija pirms dažām nedēļām. Mēs joprojām jūtam tās atstātos iespaidus, mieru un iedvesto enerģiju.
Konferences vēstījumu centrā bija atkārtots aicinājums kalpot tā, kā kalpo Glābējs, un to darīt mīlestības vadītiem, atzīstot, ka mēs un visi mums apkārt esošie cilvēki ir mūsu Debesu Tēva bērni. Mēs kalposim nevis tāpēc, ka mūsu kalpošana tiek uzskaitīta un vērtēta, bet gan tāpēc, ka mīlam mūsu Tēvu debesīs un mūs motivē augstāks un cēlāks mērķis — palīdzēt mūsu draugiem atrast un palikt uz ceļa, kas ved atpakaļ mājās pie Viņa. Mēs mīlēsim apkārtējos cilvēkus tā, kā to darītu Jēzus, ja Viņš būtu mūsu vietā, patiesi cenšoties uzlabot cilvēku dzīvi un atvieglot viņu slogus. Tas ir prieka un ilgstoša piepildījuma avots gan devējam, gan ņēmējam, kad mēs dalāmies zināšanās un sajūtās par mūsu bezgalīgo vērtību un Dieva mūžīgo mīlestību pret katru no mums.
Prezidents Nelsons šo vēstījumu apkopoja šādi: „Tā Kunga patiesās un dzīvās Baznīcas raksturīgākā iezīme allaž būs organizēti, mērķtiecīgi vadīti pūliņi — kalpot individuāliem Dieva bērniem un viņu ģimenēm. Tā kā šī ir Viņa Baznīca, mēs, būdami Viņa kalpi, kalposim vienam cilvēkam pēc otra, kā to darīja Viņš. Mēs kalposim Viņa vārdā, ar Viņa spēku un pilnvarām un Viņa mīlošo laipnību.”1
Atsaucoties uz to, ko mums mācīja, es zinu, ka, ja mēs atsauksimies šim aicinājumam kalpot, tā būs mūsu iespēja „izkļūt no sevis”, pieaugt ticībā, pārliecībā un laimē. Tas mums ļaus kliedēt koncentrēšanos tikai uz sevi, kā arī tukšuma un drūmuma sajūtu, kas to pavada. Kaut es agrāk savā dzīvē būtu nonācis pie šīm zināšanām! Bet es esmu ļoti pateicīgs, ka gadu gaitā es pakāpeniski esmu to sapratis un ka mums tiek doti nemitīgi atgādinājumi par šo diženo patiesību.
Šādas kalpošanas ieguvumi un svētības
Šādas kalpošanas jeb māceklības skaistums ir tajā, ka tā palīdz citiem neskaitāmos veidos, kā arī tā pārveido mūs, novēršot mūsu uzmanību no mūsu raizēm, bailēm, bažām un šaubām. Sākumā kalpošana vienkārši novērš mūsu uzmanību no mūsu pašu problēmām, taču tas ātri vien pārvēršas par kaut ko daudz cēlāku un skaistāku. Mēs sākam pieredzēt gaismu un mieru, gandrīz to pat neapjaušot. Mēs tiekam nomierināti, sasildīti un mierināti. Un mēs sajūtam prieku, kuru nevar iegūt citā veidā. Mēs saņemam šīs dāvanas daudz lielākā mērā, nekā esam snieguši, kalpojot citiem.
Prezidents Spensers V. Kimbals to daļēji izskaidroja šādi: „Pārpilnīga dzīve, par kādu tiek runāts Rakstos, ir garīgs stāvoklis, kuru var iegūt, vairojot mūsu kalpošanu citiem un ieguldot mūsu talantus kalpošanā Dievam un cilvēkiem.”2 „Kalpojot citiem, mēs kļūstam dvēseliski bagātāki — patiesi ir vieglāk sevi „atrast”, tāpēc ka mūsos ir kļuvis vairāk tā, ko var atrast!”3
Pieredzēto pārmaiņu piemēri, kad mēs kalpojam, un to kontrasts, kad mēs nekalpojam
Šādas pārmaiņas pieredz jaunie misionāri, kad tie pārstāj raizēties par sevi un tā vietā pajautā: „Kam es varu palīdzēt, un kā?” Viņi pārstāj domāt par sevi un pievēršas savam nolūkam — vest dvēseles pie Kristus. Lai to atklātu, misionāriem bieži vien ir jāiegulda lielas pūles. Viņi var būt tik ļoti pārņemti ar to, ka atrodas jaunā vietā, kurā ir atšķirīgi cilvēki, ēdiens, paradumi, un bieži vien grūta valoda, ka viņiem ir ļoti grūti būt vērstiem uz ārpusi un kalpot. Taču tad, kad viņi to izdara, viss mainās. Viņi pārstāj uztraukties, ķeras pie darba un uzsāk pildīt nesavtīgu uzdevumu, un, to darot, viņi atklāj pilnīgi jaunu dimensiju savām misijām un savai dzīvei, kas piepildīta ar mieru un mērķa izjūtu.
Diemžēl šai formulai ir arī pretēja reakcija, kuru pārāk bieži pieredz mājās atgriezušies misionāri, kad tie pievēršas savas dzīves nākamajam posmam — izglītībai, darbam, savām personīgajām vai ģimenes bažām. 18 mēnešu vai 2 gadu laikā viņi nonāk pie atziņas, ka mēs esam vislaimīgākie tad, kad neesam nobažījušies par sevi, jeb, kā to mēdza teikt prezidents Hinklijs, — kad aizmirstam sevi un dodamies strādāt. Bieži vien, atgriežoties no misijas atpakaļ ikdienā, viņi atgriežas arī pie daudziem kādreizējiem ieradumiem, kas ir vērsti uz sevi. Jo īpaši viņi atgriežas pie tā, ka kļūst pārņemti ar sevi — kā viņiem klājas, kā viņi izskatās, kā izklausās un ko citi par viņiem domā.
Tāpat kā vēršanās uz āru un palīdzēšana citiem ienes gaismu, mieru un prieku, vēršanās uz iekšu rada šaubas, nemieru un drūmumu.
Pirms pāris mēnešiem man bija pieredze, kad es biju nomodā daudzas stundas, cenšoties aizmigt, taču nespējot to izdarīt. Visbeidzot es piecēlos un mazliet pastaigāju pa māju, tad atgriezos gultā, lai atkal mēģinātu aizmigt. Miegam turpinot izvairīties no manis, man pēkšņi ienāca prātā transformējoša doma: „Beidz domāt par sevi”. Un tad sekoja jautājums: „Kam es varu palīdzēt?” Es dedzīgi lūdzu: „Kam es šobrīd varu palīdzēt, un kā?” Es saņēmu pamudinājumu sazināties un iedrošināt kādu draugu. Tas nebija nekas liels, taču nākamajā rītā es uz to atsaucos un ceru, ka paveicu ko labu. Tad, kad es biju lūdzis šādā veidā — ar mērķi uzzināt, kam es varu palīdzēt, — es radu nepieciešamo mieru, kas bija pagaisis, un es beidzot varēju aizmigt.
Glābēja kalpošanas piemēri
Glābējs „gāja apkārt, labu darīdams”,4 vienmēr meklējot kādu, kuram palīdzēt, un „dziedinot visus nomāktos”.5 Viņš nemitīgi svētīja, mācīja un vadīja citus, lai viņi mainītu savus uzskatus un savu dzīvi. Tas ir pamācoši, ka tad, kad Viņš aicināja Pēteri, Andreju, Jēkabu un Jāni , lai Viņam sekotu, tie tūlītēji mainīja savu virzienu un fokusu: „Tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam.”6
Vēlāk, pēc krustā sišanas, kad Glābējs tika paņemts no viņiem nežēlīgā veidā, viņi atgriezās zvejā, kas viņiem bija labi zināma. Reiz, kad zvejojot viņi neguva panākumus, pie viņiem ieradās augšāmceltais Glābējs. „Viņš tiem sacīja: Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, tad jūs dabūsit! Tad tie izmeta tīklu un vairs nevarēja viņu izvilkt aiz zivju daudzuma.”7 Šādi Viņš parādīja, ka nav zaudējis Savu spēku, kā arī to, ka viņi skatījās nepareizajā vietā un bija koncentrējušies uz nepareizo nodarbi. Kad viņi krastā ēda zivis, Glābējs trīs reizes jautāja Pēterim, vai viņš mīl Viņu. Katru reizi un ar pieaugošu nemieru Pēteris sniedza apstiprinošu atbildi. Pēc katras Pētera atbildes Jēzus aicināja Pēteri barot Viņa avis.
Kāpēc Glābējs vaicāja viņam trīs reizes, vai viņš mīl Viņu? Pēteris jau iepriekš bija aicināts sekot Jēzum, kam viņš nevilcinoties piekrita, novēršoties no zvejošanas. Taču, kad Jēzus vairs nebija kopā ar viņiem, Pēteris noskuma, viņš jutās pazudis. Viņš atgriezās pie vienīgā, ko zināja, — zvejošanas. Tagad Jēzus gribēja, lai Pēteris patiešām sadzird Viņu un lai šoreiz izprot šī aicinājuma nopietnību. Viņam bija nepieciešams, lai Pēteris saprot, ko nozīmē — būt par augšāmceltā Kristus mācekli un sekotāju tagad, kad Viņš vairs nebūs fiziski tiem līdzās. Ko Tas Kungs gribēja no Pētera? Viņš vēlējās, lai Pēteris baro Viņa avis, Viņa jērus. Tas bija darbs, kas jādara. Pēteris pieņēma šo maigo un tiešo aicinājumu no sava Mācītāja, un galvenais apustulis rīkojās — drosmīgi un bezbailīgi —, veltot visu savu atlikušo mūžu kalpošanai, kuru tika aicināts paveikt.
Kā tas attiecas uz jums?
Pateicoties Atjaunošanai, mums mūsdienās ir cits galvenais apustulis. Prezidents Nelsons izsaka aicinājumu jums un man — barot Jēzus avis. Šis uzaicinājums tika pausts vispārējā konferencē skaidrā un mīlošā veidā. Mēs tikām aizkustināti, iedvesmoti, bet vai tikām izmainīti? Ņemot vērā visu, kas novērš mūsu uzmanību, un visu to, kas ir mazāk svarīgi, mūsu izaicinājums ir atbildēt uz šo aicinājumu un rīkoties — patiesi kaut ko darīt, tiešām veikt pārmaiņas un dzīvot citādi.
Atbildot uz aicinājumu kalpot, jums var rasties jautājums: „Ar ko man vajadzētu sākt”? Sāciet ar lūgšanu. Prezidents Nelsons mūs ir aicinājis „vairot mūsu pašreizējās, garīgās personīgo atklāsmju saņemšanas spējas, jo Tas Kungs ir apsolījis: „Ja tu lūgsi, tu saņemsi atklāsmi pēc atklāsmes, zināšanas pēc zināšanām, lai tu varētu zināt noslēpumus un miermīlīgās lietas — to, kas nes prieku, to, kas nes dzīvi mūžīgo [M&D 42:61].””8
Jautājiet jūsu Tēvam Debesīs, ko un kā labā jūs varētu darīt. Jebkura laipnas rīcības izpausme mūs mudina būt vērstiem uz ārpusi un nes savas svētības. Reaģējiet uz jebkuru saņemto pamudinājumu, lai cik nenozīmīgs tas varētu šķist. Attiecīgi rīkojieties! Tā varētu būt mīloša īsziņa kādam, kurš to negaida. Iespējams, tas varētu būt kāds vēstījums. Varbūt zieds, kādi cepumi vai laipni vārdi. Varbūt kas vairāk, piemēram, dārza vai pagalma tīrīšana, veļas mazgāšana kādam, kurš nav vairs tik spējīgs, kā kādreiz, mašīnas mazgāšana, zāles pļaušana, sniega tīrīšana vai drauga uzklausīšana, kurš runā par savām problēmām.
Kā māsa Bingema norāda: „Dažkārt mēs uzskatām, ka mums ir jāpaveic kaut kas grandiozs un varonīgs, lai tas tiktu „ieskaitīts” kā kalpošana saviem tuvākajiem. Taču vienkāršiem kalpošanas darbiem var būt ārkārtīgi liela ietekme uz apkārtējiem un arī uz mums pašiem.”9
Iespējams, jūs nevēlēsieties spert pirmo soli, domājot, ka jums nav laika vai ka nevarat neko ietekmēt, taču jūs būsiet pārsteigti par to, kādu ietekmi var radīt mazas lietas.
Ja jūs esat satraukti par kādu draugu, kurš attālinās no Baznīcas un sāk zaudēt savu reiz spožo ticību un cerību, uzaiciniet viņu pievienoties jums kādā no šīm kalpošanas aktivitātēm. Nav labāka veida, kā mīkstināt sirdi pret Dieva lietām un no jauna atklāt Viņa mīlestību mūsu dzīvē, kā iesaistīšanās jēgpilnā kalpošanā kādam, kam ir vajadzība.
Iemesli, kādēļ mēs kalpojam
Mums nemitīgi sev jāatgādina, kāpēc mēs kalpojam.Mēs esam mūsu Debesu Tēva bērni, kas ir nākuši šeit, uz Zemes, mācīties un pilnveidoties, lai, guvuši neskaitāmas pieredzes, būtu pilnīgāki, kad atgriezīsimies pie Viņa. Mācīties būt vērstiem uz āru, nevis uz iekšu un kalpot cits citam ir mūsu eksistences mērķa svarīga daļa. Patiesībā, tā ir tās būtība. Tas ir brīnums, ka šajā procesā, kad mēs esam vērsti uz āru un kalpojam kādam citam cilvēkam viņa vajadzībās, mēs aizmirstam sevi un savas problēmas.
Prezidents Nelsons jums un man ir noteicis augstāku un svētāku kalpošanas modeli. Kad mēs uz to atsauksimies, mēs atklāsim, cik lielu piepildījumu, atvieglojumu un mieru tas dāvā mums, kā arī to, ka mēs varam veicināt pārmaiņas un mierinājumu citu cilvēku dzīvē.
Kad cilvēks ir templī saņēmis savu endaumentu un ir kalpojis misijā, ir kārdinājums pateikt: „Visu esmu paveicis. Es esmu bijis pilnlaika kalpošanas mašīna 18 mēnešus vai 2 gadus. Pienākusi kāda cita kārta.” To pašu varētu sacīt arī pēc apprecēšanās. Mēs varētu nodomāt: „Es to paveicu. Tagad ir laiks iepauzēt.” Šādiem kalpošanas pūliņiem nav pauzes. Tas ir dzīvesveids. Dažkārt mēs varam neveikt kādu no ikdienas aktivitātēm vai mainīt brīvdienu plānus, lai atpūstos un atjaunotos, jeb „atslābinātos”, kā to mēdza teikt Džozefs Smits.10 Taču mēs neatpūšamies no derības — mīlēt cits citu, kā Viņš mūs ir mīlējis, un barot Viņa avis.
Es esmu pieredzējis gan to, ka šādā veidā kalpo man, gan arī pats esmu atklājis mieru un prieku, būdams par darbarīku Dieva rokās citu labā.
Džena pieminēja mūsu cīņu par jaundzimušā dēla dzīvību. Pēc viņa zaudējuma mēs prātojām, vai mēs kādreiz atgūsimies. Tajā laikā mēs izjutām ļoti lielu mīlestību, laipnību un palīdzību no ģimenes un draugiem, kā arī no cilvēkiem, kurus tikpat kā nepazinām. Kāds mīļš pāris, mūsu dārgie draugi, visu šo periodu mums pastāvīgi kalpoja. Viņi palika mums līdzās, lūdzot kopā ar mums un par mums, sniedzot svētības, maltītes, mierinošus vārdus, kā arī klusumu. Kaut kā viņi vienmēr bija klāt, kad mēs saņēmām kādu kritisku informāciju vai kad mēs bijām pārguruma un tad bēdu nomākti. Gadu gaitā viņi ir pierādījuši, ka tas ir viņu dzīvesveids. Viņi neuzkrītoši un pastāvīgi kalpo.
Vispasaules Baznīcas kalpošana
Pēdējo dažu gadu laikā, kalpojot Baznīcas Eiropas reģionā un dzīvojot Vācijā, esmu novērojis, kā šis princips tiek piemērots apbrīnojamā veidā, kad Baznīcas locekļi un mūsu draugi no citām ticībām ir palīdzējuši neskaitāmiem tūkstošiem bēgļu, kuri bija zaudējuši visu, bēgot no cīņas un posta karā, kas joprojām plosās Tuvajos Austrumos. Viņi ieradās, reizēm nogājuši tūkstošiem kilometru, nesdami tikai nelielas somas ar mantām. Redzot vajadzību, redzot brāļus un māsas, redzot Viņa jērus, mūsu ļaudis rīkojās, lai palīdzētu, apģērbtu, pabarotu, sniegtu pajumti un mierinātu šos bēgļus, kas bija zaudējuši visu. To darot, tie, kas palīdzēja, tika pārveidoti. Viņi tika svētīti ar gaismu, enerģiju un prieku, kuru viņi vai nu nekad iepriekš nebija pieredzējuši vai kas bija izgaisis viņu koncentrēšanās dēļ uz sevi un ikdienas dzīvi. Mūsu cilvēki visā pasaulē turpina ieguldīt šādas pūles, kas citiem sniedz brīnišķīgu atvieglojumu.
Bēgļiem ir tūlītējas un ļoti acīmredzamas vajadzības, bet mums visapkārt ir daudzi citi, kuru izaicinājumi varētu nebūt tik acīmredzami, taču arī viņiem ir nepieciešama mūsu palīdzība un mums ir vajadzība palīdzēt viņiem. Mūsu kalpošanai nav jābūt pasaules otrā pusē. Daudzējādā ziņā ir labāk, ja tā ir tuvu mājām.
Es lepojos, ka piederu Baznīcai, kura to īsteno dzīvē. Pagājušajā gadā vairāk nekā 7 miljoni brīvprātīgo stundu tika ziedotas, lai izaudzētu, novāktu un izdalītu pārtiku nabagajiem un trūkumcietējiem. Pagājušā gadā Baznīca nodrošināja tīru ūdeni pusmiljonam cilvēku, kuriem citādi tā nebūtu. 49 tūkstoši cilvēku saņēma ratiņkrēslus 41 valstī. Brīvprātīgie ir atjaunojuši redzi un ir apmācījuši 97 000 cilvēku, kuri rūpējas par citiem ar redzes traucējumiem 40 valstīs. Trīsdesmit trīs tūkstoši aprūpētāju tika apmācīti mātes un jaundzimušo aprūpē 38 valstīs. Nemaz nerunājot par simtiem tūkstošu Palīdzīgajām rokām, kas pēdējo gadu laikā ir ziedojuši miljoniem stundu. Viņi ir palīdzējuši lielākās un mazākās katastrofās cietušiem cilvēkiem, kā arī uzlabojuši paši savus rajonus un kopienas.
Jaunā Baznīcas iniciatīva „JustServe” ir lieliska vieta, kur meklēt kalpošanas iespējas sev tuvumā. Tajā jau ir vairāk nekā 350 000 reģistrētu brīvprātīgo, kuri ir ieguldījuši miljoniem stundu, palīdzot vietējām kopienām.
Šī ir Baznīca, kurā rīkojas! Tas ir tas, ko mēs darām! Tas ir tas, ko jūs darāt! Ļaujiet, lai kalpošana ir tas, kas jūs raksturo. Šis ir tas veids, kā mēs rodam prieku un mieru, jo šis ir viens no cēlākajiem, labākajiem un redzamākajiem veidiem, kā sekot Glābēja piemēram.
Prezidents M. Rasels Balards ir sacījis: „Diženas lietas tiek paveiktas ar vienkāršu un mazu lietu palīdzību. Līdzīgi nelielajiem zelta lāsumiņiem, kas laika gaitā veidojas par lielu bagātību, mūsu rīcības izpausmes nelielā un vienkāršā kalpošanā veidos dzīvi, kas piepildīta ar mīlestību pret Debesu Tēvu, veltīšanos Tā Kunga, Jēzus Kristus, darbam, un sniegs miera un prieka izjūtu katru reizi, kad mēs mīlestībā palīdzam cits citam.”11
Trīs kalpošanas veidi
Es vēlētos uzsvērt trīs vispārējus kalpošanas veidus, kuros katram ir iespēja iesaistīties.
Pirmais kalpošanas veids — Baznīcā dots uzdevums vai atbildība, kuru mums ir pienākums pildīt. Par šo brīnišķīgi un iedvesmojoši tika runāts vispārējā konferencē. Mēs centīsimies, lai mūsu kalpošanai būtu augsta vērtība, nevis atskaites motivācija. Mēs domāsim, lūgsim un palīdzēsim tiem, par kuriem mums ir dots pienākums rūpēties.
Otrais kalpošanas veids — tas, ko mēs paši izvēlamies darīt. Šis kalpošanas veids izriet no pirmā, tas atsauksies visā mūsu ikdienas darbībā un saskarsmē, ja apzināti centīsimies aizmirst sevi un pievērsīsimies citiem. Nav formāli dota uzdevuma, mūs motivē vēlme sekot Kristum, sākot ar to, ka esam laipnāki un iejūtīgāki pret apkārtējiem. Laipna rīcība un atturīgs dāsnums izmaina sirdis un veicina siltāku un saturīgāku attiecību veidošanās.
Trešais kalpošanas veids — kalpošana sabiedrībai Pat jūsu vecumā jūs varat kalpot skolu valdēs, labdarības organizācijās, kā arī vietējā, reģionālā un valsts valdībā. Es iedrošinu gan vīriešus, gan sievietes iesaistīties šāda veida kalpošanā. Vajadzības gadījumā iesaistieties politikā — ar mērķi kalpot un ieguldīt cilvēkos un kopienās. Izvairieties no politiskā tribālisma, kas daudzviet kopienās, valstīs un kontinentos ir kļuvis tik ļoti polarizēts, saspringts un destruktīvs. Pievienojieties citiem politiķiem, kuri apvienojas kopīgam mērķim — rast risinājumu cilvēku izaicinājumiem viņu jurisdikcijā un ārpus tās. Jūs varat būt līdzsvara un saprāta balss, iestājoties par godīgumu visās sabiedrības jomās. Ir pieaugoša vajadzība, lai jūs ieguldītu savu enerģiju, iesaistoties šāda veida politiskā darbībā.
Lasot ziņas, mums var rasties iespaids, ka pasaulē viss pasliktinās. Ja mēs katru dienu rīkosimies, veicot lielākus un mazākus darbus, mēs varēsim izmainīt savu un apkārtējo cilvēku dzīvi. Kalpojot apkārtējiem cilvēkiem un kopā ar viņiem kalpojot savā kopienā, jūs iegūsiet draugus, kuriem, tāpat kā jums, ir vēlme palīdzēt. Jūs izveidosit stipras draudzības saites, veidojot saikni ar cilvēkiem no citām kultūrām un ticībām.
Antuāns de Sent-Ekziperī sacīja: „Dzīve mums ir iemācījusi, ka mīlestība nozīmē nevis skatīšanos vienam uz otru, bet gan kopīgu raudzīšanos vienā virzienā. Patiesu draudzību var izveidot, vienojoties cēlu mērķu sasniegšanā. Tas tā ir pat mūsu materiālās labklājības laikmetā. Kā gan citādi lai mēs izskaidrojam to, ka jūtamies vislaimīgākie tad, kad dalāmies savā pēdējā garozā ar citiem?”12
Nobeigums
Ja katrs no jums atsauksies uz aicinājumu kalpot, kā to dara Jēzus, jūs izmainīsities, kļūstot arvien nesavtīgāki, tā vietā, lai būtu egoistiski. Jūs atklāsit prieku, kas iegūstams no kalpošanas Glābēja veidā, pagaisīs jūsu raizes, šaubas un drūmums, ko pieredzat trūkumu dēļ, kurus sevī saskatāt.
Iespējams, klausoties jūsu prātā ir ienācis kāda vārds vai iniciatīva. Tas, visticamāk, ir Svētā Gara aicinājums, — iespējams, to esat saņēmuši arī iepriekš. Palīdziet, meklējiet un iedvesmojiet! Izvēlieties atsaukties uz šo aicinājumu un lūdziet jau šodien, lai zinātu, ko jūs varat darīt.Redzot un sajūtot no tā svētības savā dzīvē un to cilvēku dzīvē, kuriem jūs kalpojat, jūs vēlēsities to padarīt par ikdienas paradumu.
Mūsu augstākie un cēlākie pūliņi ir dalīšanās Jēzus Kristus evaņģēlija gaismā, cerībā, priekā un mērķī ar visiem Dieva bērniem un palīdzēt viņiem atrast ceļu uz mājām. Kad mēs viņiem palīdzam un kalpojam, tas parāda evaņģēliju darbībā. Ja mēs to padarīsim par dzīvesveidu, mēs atklāsim, ka tas sniedz īpašu piepildījumu un ka tas ir veids, kā mēs varam rast mieru un prieku, kas, iespējams, mūs ir atstājis.
Ļaujiet man atkārtot prezidenta Nelsona uzdevumu katram no mums: „Tā Kunga patiesās un dzīvās Baznīcas raksturīgākā iezīme allaž būs organizēti, mērķtiecīgi vadīti pūliņi — kalpot individuāliem Dieva bērniem un viņu ģimenēm. Tā kā šī ir Viņa Baznīca, mēs, būdami Viņa kalpi, kalposim vienam cilvēkam pēc otra, kā to darīja Viņš. Mēs kalposim Viņa vārdā, ar Viņa spēku un pilnvarām un Viņa mīlošo laipnību.”13
Tā dzīvoja Glābējs. Viņš dzīvoja, lai nodrošinātu nevainojamu līdzekli un pilnīgu dziedināšanu caur Savu diženo, bezgalīgo Izpirkšanas dāvanu katram no mums. Kaut mēs sekotu dzīvajam Kristum daudz labprātīgāk, daudz efektīvāk, tiecoties kļūt par Viņa patiesajiem mācekļiem, kalpojot tā, kā kalpotu Viņš.
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
© 2018 by Intellectual Reserve, Inc. All rights reserved. Angļu val. teksta apstiprinājums: 2/18. Tulkojuma apstiprinājums: 2/18. „A Hallmark of the Lord’s True and Living Church” tulkojums. Latvian. PD60005945 153