Tas Kungs mums palīdzēs uzcelt Viņa valstību
Pasaules mēroga svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem
2020. gada 12. janvārī
Paldies korim par šo skaisto skaņdarbu! Tā ir viena no mūsu iemīļotākajām dziesmām. Paldies, ka tik skaisti dziedājāt. Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu ļoti pateicīga par iespēju jūs šovakar uzrunāt. Pēdējā laikā es esmu daudz domājusi par to, kas ir stiprinājis manu ticību visa mana mūža garumā. Viena lieta, ko esmu sapratusi, ir tā, ka mūsu Tēvs debesīs patiešām mums palīdz, īpaši tad, kad mēs cenšamies darīt visu, ko varam, lai ievērotu Viņa baušļus un celtu Viņa valstību šeit, uz Zemes.
Pravietis Nefijs izrādīja šādu ticību visas savas dzīves laikā. Kaut arī viņš izcieta lielas bēdas un pretestību, viņš vienmēr bija nelokāms un vienmēr pateicās Dievam par savām svētībām. Pēc astoņu gadu ilgas klejošanas pa vientulīgu tuksnesi viņš teica:
„Ja … cilvēku bērni tur Dieva pavēles, Viņš tos baro un stiprina, un gādā par līdzekļiem, ar kuriem tie varētu izpildīt tās lietas, ko Viņš tiem ir pavēlējis; tāpēc Viņš deva mums līdzekļus, kamēr mēs uzturējāmies tuksnesī.”1
Es zinu, ka šis princips ir patiess. Ļaujiet man dalīties ar kādu stāstu no Baznīcas vēstures. 1830–to gadu beigās lielākā daļa Baznīcas locekļu pulcējās Misūri štatā, kur cerēja nodibināt Ciānu. Taču 1839. gadā ļaužu pūļi viņus piespieda pamest štatu. Kad viņu mājas bija iznīcinātas un viņu mājlopi un saimniecības izzagtas, viņi devās uz ziemeļaustrumiem, uz Ilinoisu, kur apmetās purvājā, Misisipi upes krastā. Viņi nosusināja purvu un nodibināja jauku pilsētu, ko nosauca par Navū. Tomēr negatīvā attieksme pret Baznīcu saglabājās, un pravietis Džozefs Smits, kā arī viņa brālis Hairams, tika nogalināti tikai piecus gadus vēlāk. Viņu templis tik tikko bija pabeigts, taču viņi atkal bija spiesti doties prom 1846. gada februārī un bēgt pāri Misisipi upei pašā ziemas vidū. Viņu vidū bija kāds vīrs, kuru sauca Benjamīns F. Džonsons, mans vecvecvectēvs, kurš tur atradās kopā ar savu ģimeni un mazajiem bērniem. Viņš šo laiku aprakstīja savā autobiogrāfijā:
„Te nu mēs bijām — sākām savu ceļojumu ziemas vidū bez graša kabatā, nezinot, cik tālu mums būs jādodas vai cik ilgu laiku mums nāksies pavadīt ceļā … ar krājumiem, no kuriem mēs, labākajā gadījumā, varētu pārtikt vien dažas nedēļas, un esot pie sliktas veselības, kas vairāk nekā gadu bija ārkārtīgi nestabila. Es bieži vien cietu no pēkšņām un stiprām sāpēm vēderā, kas dažkārt lika sviedriem izspiesties no katras manas poras. … Šī un citas gremošanas problēmas man neļāva veikt smagus darbus. Man bija ārkārtīgi grūti rūpēties par ganāmpulkiem, kā arī pildīt citus pienākumus nometnē. …
Kad mēs dažas dienas bijām pavadījuši nometnē, daži sāka sūdzēties par grūtībām un trūcīgo ēdienu, taču prezidents Brigams Jangs uz viņiem uzrūca kā lauva un teica, ka visiem, kuri nevar dzīvot tikai no vārītām pupiņām un kukurūzas, vajadzētu paļauties uz Dievu un būt pateicīgiem par to, ko viņi var dabūt, vai arī doties atpakaļ, jo svēto nometne viņiem nebūs īstā vieta. Es sapratu, ka viņa vārdi nāk no Tā Kunga, taču, ko es varēju darīt? Es ilgu laiku nebiju varējis ieēst kukurūzas maizi un pupiņas, jo no tām man bija neciešamas sāpes vēderā. Tad kā es varēju turpināt ceļu, ja lielākā daļa no mūsu pārtikas bija kukurūza un pupiņas? Es jutu, ka tas man bija dzīvības un nāves jautājums.”
Es uz brīdi pārtraukšu stāstu, lai pateiktu, ka dažus gadus iepriekš viņa 22 gadus vecā māsa nomira no līdzīgas vēdera kaites, tā kā viņš, visticamāk, nepārspīlēja, runājot par savām bailēm. Viņš turpināja, sakot:
„Es šo problēmu izstāstīju savai ģimenei. Es viņiem pateicu, ka esmu šeit, lai paļautos uz To Kungu, un, ja Viņš nav ar mums, Viņš pavisam noteikti nav aiz mums, un man nevajadzētu doties atpakaļ. Es biju ar mieru ēst to, kas mums bija, un būt par to pateicīgs. Un, ja Tas Kungs par mums neparūpēsies tagad, tad, jo ātrāk mēs visi nomirsim, jo labāk, jo mēs nespēsim par sevi parūpēties vai aizsargāt savas dzīvības šajā ceļojumā.”
Pēc mēneša viņš savā dienasgrāmatā rakstīja:
„Pupiņas un kukurūzu, ko es agrāk nevarēju ieēst, es tagad ēdu ar prieku, un kopš tā brīža es ceļojuma laikā vairs neesmu izjutis iepriekš piedzīvotās sāpes. Es pateicu Tam Kungam, ka Viņa kalps bija sacījis, ka ar Viņa palīdzību es varēšu izpildīt visas prasības un, ja tā ir Viņa griba, lai es dzīvotu un būtu Viņa kalps, Viņš izdarīs tā, lai mans vēders tiktu galā ar šo pārtiku, un es zinu, ka Viņš to izdarīja.”
Manu priekšteču ticība un praviešu piemērs ir mani stiprinājuši un palīdzējuši paļauties uz To Kungu pat tad, kad ir bijis grūti. Es atceros, ka mūsu laulības sākumā mūsu finanšu stāvoklis bija īpaši saspringts. Kamēr elders Kristofersons trīs gadus mācījās maģistrantūrā, mums piedzima divi bērni. Mēs bijām nolēmuši, ka tad, kad mums piedzims bērni, es nestrādāšu ārpus mājām, tāpēc es centos kaut ko darīt no mājām, lai nopelnītu kaut nedaudz naudas un sniegtu atbalstu mūsu ģimenei. Arī manam vīram bija daži nepilnas slodzes darbi un darbs vasarā, kas nodrošināja lielāko daļu no mūsu ienākumiem. Taču mums tāpat nebija daudz. Mums bija teiciens, ka tad, ja tas nav ēdiens, īres maksa vai degviela mūsu vecajai automašīnai, mums nav nepieciešams to iegādāties.
Kādā svētdienā, vien dažus mēnešus pirms tam, kad elders Kristofersons absolvēja augstskolu, mūsu bīskaps pavēstīja par celtniecības fonda plānu — atjaunot mūsu novecojušo dievnamu. Katrai ģimenei nāktos samaksāt noteiktu naudas summu, lai nosegtu izmaksas. Tagad mums vairs nav celtniecības fondu, taču tajos laikos bīskapijas un stabi palīdzēja segt daļu no dievnamu celtniecības vai atjaunošanas izmaksām, kas bija papildus desmitās tiesas ziedojumiem, ko mēs arī maksājām.
Tāpat kā pārējie draudzes locekļi, mēs aizgājām pie bīskapa, lai pārrunātu, cik daudz mēs varam ziedot, balstoties uz mūsu ienākumiem. Mūsu piedāvātais ieguldījums nebija liels, taču tolaik mums bija atlicis pavisam maz naudas. Daži studenti, kuri grasījās absolvēt augstskolu un bija līdzīgā situācijā, un drīz plānoja pamest šo apkaimi, neuzskatīja, ka ir taisnīgi, ka viņiem ir jāveic iemaksa celtniecības fondā, ja viņi vairs neatradīsies tur, kad atjaunošanas darbi tiks pabeigti. Tomēr mēs nolēmām samaksāt ziedojumu celtniecības fondā, lai gan mēs nezinājām, kā mēs iztiksim līdz semestra beigām. Varētu padomāt, ka mēs vienkārši varējām noformēt kredītkarti, paņemt naudu mūsu ikmēneša izdevumiem un pēc laika to atmaksāt, taču mēs dzīvojām citā laikā. Tolaik nebija iespējams noformēt kredītkarti, ja vien nebija pierādījumu, ka jums ir pilnas slodzes darbs un attiecīga līmeņa ienākumi. Tāpēc mēs nevarējām dabūt kredītkarti. Tas var šķist skarbi, taču nedaudz stingrāka politika attiecībā uz to, kurš mūsdienās var saņemt kredītkarti, daudzus cilvēkus varētu paglābt no parādu radītajām ciešanām, ko viņi šobrīd piedzīvo.
Lai nu kā, pēc dažām nedēļām mēs kādu vakaru braucām pa klusu ceļu un apstājāmies pie „Stop” zīmes. Tad mēs izdzirdējām bremžu kaucienus, un kāds ietriecās mūsu vecās automašīnas aizmugurē. Elders Kristofersons izkāpa, lai noskaidrotu situāciju, kamēr es paliku automašīnā. Pēc kāda laika viņš iesēdās atpakaļ automašīnā, un es pajautāju, kas bija atgadījies. Viņš teica, ka bojāts bija tikai bamperis. Vīrietis, kurš ietriecās mūsu automašīnā, bija ceļojošs tirdzniecības pārstāvis un dzīvoja citā pilsētā. Viņš esot zinājis, ka viņam bija sliktas bremzes, bet nenojauta, ka tik sliktas. Viņam automašīna bija vajadzīga darbam, un viņš cerēja visu ar mums nokārtot privāti, lai viņam nepalielinātu automašīnas apdrošināšanu un neizrakstītu arī soda kvīti. Galu galā, neviens nebija cietis. Es domāju, ka viņam pašam bija finansiālas grūtības. Viņš bija teicis, ka, ja mēs dabūsim rakstisku tāmi par remonta izmaksām un nogādāsim to viņa viesnīcas istabā, kas atradās pilsētas nomalē, viņš mums samaksās pats.
Ziniet, es nebiju nekāda vakarējā. Es nodomāju, ka mans dārgais vīrs, kuram es pilnībā uzticējos, šajā situācijā bija diezgan lētticīgs. Vai viņš tiešām domāja, ka šis vīrietis pildīs savu solījumu? Kāpēc gan lai viņš vienkārši neaizbrauktu no pilsētas? Elders Kristofersons dabūja tāmi par remontu un devās uz viesnīcu, lai sameklētu šo vīrieti. Viņš izrakstīja čeku, un ziniet ko? Tas bija derīgs!
Stāsta turpinājums ir šāds. Čeka summa bija gandrīz tikpat liela, kā mūsu iemaksātais ziedojums celtniecības fondā. Mēs pavisam noteikti varējām pagaidīt, līdz viņam parādīsies stabili ienākumi, lai salabotu automašīnu, un tikmēr savilkt galus kopā, par ko mēs šaubījāmies. Tā mums bija liecība, ka Tas Kungs, saskaņā ar Nefija teikto, „gādā par līdzekļiem, ar kuriem [mēs varam] izpildīt tās lietas, ko Viņš [mums] ir pavēlējis”.2 Es esmu mācījusies, ka ticība bieži vien nozīmē — spert soli tumsā, taču, kad mēs tā darīsim, es zinu, ka Tas Kungs izgaismos ceļu mūsu priekšā. Es esmu pateicīga par mīlošu Debesu Tēvu, kurš mūs pieskata un par mums rūpējas. Es zinu, ka šī ir Viņa Baznīca un ka mūsu Glābējs dzīvo. Es pateicos Tam Kungam par svētībām, ko evaņģēlijs ir ienesis mūsu dzīvē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.