2:3

Izvēle un saistības

Pasaules mēroga svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem

Elders D. Tods Kristofersons

Divpadsmit apustuļu kvorums

2020. gada 12. janvārī

Es pateicos savam Debesu Tēvam par privilēģiju, ka varu šovakar būt kopā ar jums visiem. Un es vēlos pateikties savai sievai un pievienojos viņas teiktajam. Un īpašs paldies šim brīnišķīgajam korim. Viņi ir vēl viens pierādījums tam, cik vērtīgs ir institūts. Man ļoti patīk institūts. Es ceru, ka jūs visi, kam ir tāda iespēja, ne tikai pieteiksieties institūtā, bet arī apmeklēsiet to un aktīvi tajā piedalīsieties. Tā ir viena no labākajām lietām, ko mēs Baznīcā darām. Šis kora nupat izpildītais skaņdarbs — daži no jums, iespējams, zina, ka to sarakstīja prezidents Rasels M. Nelsons. Tie ir viņa vārdi, un šī sajūta un izpildījums aizkustina manu sirdi, un es ticu, ka arī jūsējo. Un es paužu jums viņa mīlestību un viņa sveicienus. Ļaujiet man pateikties arī Jūtas ielejas universitātes prezidentei Astrīdai Taminezai un administrācijai, un personālam par viņu laipnību un viesmīlību šajā pasākumā.

Pirms vairākiem gadiem mēs kopā ar elderu L. Tomu Periju bijām norīkojumā Ņujorkā. Būdami tur, mēs apmeklējām kādu vēsturisku sinagogu Bruklinā. Sinagoga bija cienīga izskata ēka apkaimē, kas bija un droši vien aizvien vēl ir viena no vērtīgākajām pilsētas daļām. Sieviete, kura kalpoja par ebreju reformātu draudzes rabīni, mūs sirsnīgi sveica un izrādīja mums vēsturisko ēku. Sākotnēji tā bija eleganta būve, taču tagad tai noteikti vajadzēja veikt būtiskus remontdarbus. Rabīne pastāstīja, ka viņas draudze ir skaitliski samazinājusies un ka līdzekļi sinagogas un tās programmu, tostarp dienas skolas, uzturēšanai ir nepietiekami.

Kad mēs turpinājām runāties, viņa atzīmēja, ka, vispārīgi runājot, jaunie pieaugušie bija uzticīgi savai ebreju izcelsmei, bet kaut kāda iemesla dēļ viņi negribēja pievienoties un kļūt par uzticīgiem sinagogas locekļiem. Neskatoties uz to, viņi regulāri ieplānoja ēku sociālajām aktivitātēm. Tā viņiem bija kā pulcēšanās vieta, un viņi laiku pa laikam maksāja ziedojumus, lai palīdzētu segt izmaksas par šo telpu izmantošanu, bet tikai nedaudzi vēlējās kļūt par draudzes locekļiem un tur pielūgt Dievu.

Mēs ar elderu Periju pārrunājām ar rabīni, kāpēc tas tā varētu būt. Viņa atzīmēja no savām sarunām ar daudziem no šiem jaunajiem pieaugušajiem, vairums no kuriem bija neprecēti, ka viņi savā dzīvē neizvirzīja augstu prioritāti reliģijai. Citi vienkārši negribēja uzņemties saistības pret šo vai kādu citu sinagogu. Elders Perijs prātoja, vai tā ir slaveno (vai bēdīgi slaveno) „FOMO” baiļu izpausme — baiļu kaut ko palaist garām —, ka tad, ja viņi uzņemtos kādas saistības, viņi kaut ko palaistu garām.

Un tas būtībā ir temats, par kuru es šovakar vēlētos runāt ar jums, — izvēle un saistības.

Vispirms jāpiebilst, ka „bailes no kaut kā palaišanas garām” ir diezgan racionāla sajūta. Cik vien tas ir iespējams, mēs visi vēlamies piedzīvot pašu labāko un pieņemt labākos variantus jebkurā dzīves aspektā. Taču šķietami bezgalīga izvēles izdarīšanas vai saistību uzņemšanās novilcināšana, tāpēc ka tas varētu nozīmēt kaut kā cita, iespējami labāka, palaišanu garām, nav racionāla. Katra izvēle ierobežo citas iespējas: ja jūs izvēlaties no rīta doties uz darbu vai uz skolu, jūs nevarat vienlaikus straumēt Netflix filmu (vai varbūt varat?); ja jūs dodaties uz skolu un specializējaties inženiertehniskajā jomā, jums pietrūks specializācijas vēsturē, mākslā vai bioloģijā, kā arī citās jomās (ja vien jūs nekad nepārtrauksiet mācīties); ja jūs tagad dodaties uz Viktorijas ūdenskritumu Āfrikā, jūs nevarat tajā pašā laikā doties uz citām vietām, kuras vēlaties apmeklēt; ja jūs izvēlaties kalpot misijā, jūs uz kādu laiku atsakāties no sociālajām aktivitātēm; un tā tālāk. Taču, ja vien jūs neizdarīsiet izvēli un neuzņemsieties saistības kādā noteiktā virzienā, jūsu dzīve būs diezgan haotiska, un galu galā jūs faktiski palaidīsiet garām lielāko daļu no vislabākā.

Kā mana sieva laiku pa laikam piebilst: „Tu nevari dabūt visu, — kur tu to visu liktu?” Mums nevar būt viss, ko būtu jauki iegūt, un mēs nevaram darīt visu, ko būtu jauki vai interesanti darīt. Pat ja jūs ierobežojat savas izvēles tikai uz to, kas ir „labi novērtēts vai uzslavas vērts”¹, jums joprojām nevar būt viss un jūs nevarat piedzīvot visu. Cilvēka mirstīgajā dzīvē vienkārši nepietiek laika, līdzekļu vai telpas. Un tāpēc mums ir jāapņemas izdarīt īpašas izvēles, zinot, ka, tā darot, mēs noteikti atsakāmies no citām izvēlēm, lai cik tās būtu labas. Mums ir arī jāpatur prātā, ka izvēles izdarīšanas nepamatota atlikšana pati par sevi ir izvēle.

Laulība ir lielisks piemērs. Izvēloties vienu partneri, mēs atsakāmies no visiem citiem. Tas Kungs teica: „Tev būs mīlēt savu sievu no visas savas sirds un pieķerties viņai un nevienam citam.”² Galīgās izvēles dēļ daži pretojas saistīties ar kādu, kas viņiem ļoti patīk, ar kādu, kuru viņi mīl un ar kuru viņi varētu laimīgi un mūžīgi virzīties uz priekšu, bažījoties, ka kaut kur varētu būt vēl ideālāks dvēseles biedrs, ko viņi negribētu palaist garām. Es atceros vienu tādu jaunieti, ko pazinu pirms daudziem gadiem, kurš noraidīja brīnišķīgu potenciālo partneri, jo domāja, ka viņai ir pārāk daudz zobu plombu. Mana reakcija bija šāda: tu vēlies tādu pilnību, kas neeksistē, un starp citu, vai tu esi apstājies, lai apdomātos, ka tu pats neesi nekāda ideālā izvēle?

Šī ir jauno pieaugušo sanāksme. Un lielākajai daļai no jums uzsvars ir uz „pieaugušo”. Jūs veicat pieaugušo pienākumus, jums ir pieaugušo sasniegumi un jūs sniedzat pieaugušo ieguldījumu, nevis atliekat pieauguša cilvēka dzīvi un pastāvīgi ballējaties. Pirms desmit gadiem autors un zinātnieks Čārlzs Mūrijs runāja par to, ko nozīmē „labi nodzīvota dzīve”. Viņš teica: „Es runāju par to, uz ko mēs atskatīsimies, kad sasniegsim vecumdienas, un par to, kas ļauj mums nolemt, ka varam lepoties ar to, kas esam bijuši un ko esam paveikuši.”³

Mūrijs atcerējās uzstāšanos Cīrihes auditorijā par dziļo apmierinājumu, kas izriet no labi nodzīvotas dzīves. Viņš teica: „Pēc runas no auditorijas pienāca daži no divdesmitgadniekiem un skaidri pateica, ka frāze „labi nodzīvota dzīve” viņiem neko neizteica. Viņi lieliski pavadīja laiku kopā ar savu pašreizējo seksa partneri, jauno BMW brīvdienu mājās Maljorkā un savā dzīvē neredzēja nevienu tukšumu, kas būtu jāaizpilda. Tas bija fascinējoši,” teica Mūrijs, „dzirdēt, kā tas tiek pateikts man sejā, taču tas nav nekāds pārsteigums. … Šī mentalitāte ir aptuveni šāda: cilvēki ir ķīmisko vielu kopums, kas aktivizējas un pēc kāda laika deaktivizējas. Dzīves mērķis ir pēc iespējas patīkamāk pavadīt laiku.”⁴

Savas uzstāšanās noslēgumā Mūrijs vērīgi izteicās: „Sensenā cilvēku gudrība pauž, ka labi nodzīvotai dzīvei ir nepieciešama saskare ar apkārt esošajiem.”⁵ Patiesi pieaugušie to saprot. Viņi atzīst, ka personiskā bauda nekad nevar būt kā dzīves mērķis, un tas nevar būt pietiekams dzīves mērķis. Šī patiesība ir pamatā diviem augstākajiem baušļiem: mīlēt Dievu ar visu sirdi, dvēseli un prātu un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.⁶ Kā ir teicis Jēzus: „Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.”⁷ Evaņģēlija derība⁸ ar savu solījumu par mūžīgo dzīvi balstās uz šiem diviem augstākajiem baušļiem prioritārā secībā: pirmo un otro. Lojalitāte pret šiem diviem augstākajiem baušļiem nosaka to, kas ir labi nodzīvota dzīve, un to, ko nozīmē — būt pieaugušam.

Galu galā nav tāda neitrāla, bezsaistību ceļa, kam sekot, vismaz tad, kad runa ir par lietām ar mūžīgām sekām. Alma izteica šo domu, kad mācīja, ka Kristus, Labais Gans, mūs aicina sekot Viņam māceklības un laimes ceļā:

„Lūk, es saku jums, ka Labais Gans jūs sauc; jā, un Sava paša Vārdā Viņš jūs sauc, kas ir Kristus Vārds; un ja jūs neuzklausīsit Labā Gana balsi, kura Vārdā jūs tiekat saukti, lūk, jūs neesat Labā Gana avis.

Un tad, ja jūs neesat Labā Gana avis, no kā ganāmpulka tad jūs esat? Lūk, es saku jums, ka velns ir jūsu gans un jūs esat no viņa ganāmpulka; un tagad, kas var to noliegt?”⁹

Alma māca realitāti, ka pastāv tikai divas iespējas un ka Kristus ir vienīgā labā alternatīva. Ja jūs neizvēlaties Kristu, jūs automātiski sekojat viltus dievam, kļūdainam ceļam, kas noved pie galīgas un pat mūžīgas vilšanās, lai neteiktu vairāk. Tātad, ja jūs nesekojat Glābējam, jūs Viņu noraidāt.¹⁰

To zinot, mums nevajadzētu kavēties ar saistību uzņemšanos pret To Kungu un cenšanos kļūt vienotiem ar Viņu. Viņš lūdza Pēdējās vakariņās par Saviem apustuļiem un visiem, kas ticēs viņu vārdiem: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos.”¹¹ Vai tad mēs to nevēlamies? Kāpēc tad vilcināties ar pilnīgu un bezierunu saistību uzņemšanos? Kāpēc gan atturēties uzņemties uz sevis Viņa jūgu, zinot, ka Viņa „jūgs ir patīkams un [Viņa] nasta viegla”?¹²

Bailes no neveiksmes

Atbildot uz savu jautājumu, es redzu, ka, neskatoties uz loģiku un Gara lūgumiem, kas pūlas ar mums, ir pāris iemeslu, kuru dēļ kāds varētu just zināmu nevēlēšanos. Viens ir bažas par mūsu spējām ievērot tik tālejošas saistības. Vai mēs tiešām varam tās izpildīt, un vai mums nebūtu labāk, ja mēs neuzņemtos saistības neizdošanās gadījumā?

Šīs bažas var saprast, taču atbildot es gribētu atzīmēt, ka ļoti svarīgā nozīmē jūs jau esat pieņēmuši šo lēmumu. Kad pirmsmirstīgajā pasaulē jūs izvēlējāties pieņemt pestīšanas un paaugstināšanas ieceri, ko sagatavojis Tēvs un izcīnījis Dēls, jūs izvēlējāties Kristu. Jūsu fiziskā piedzimšana ir pierādījums tam, ko jūs jau esat izdarījuši. Jūs turējāt savu „pirmo stāvokli”¹³, un tagad ir jautājums, vai jūs turēsiet šīs saistības šajā, „otrajā, stāvoklī” un vai „tiks pievienota godība pār [jūsu] galvām mūžīgi mūžos”?¹⁴ Mēs nedrīkstam baidīties no jauna apliecināt savu pirmsmirstīgo apņemšanos, jo īpaši, kad mēs apdomājam, cik morāli nožēlojama ir alternatīva.

Un mums nevajag dzīvot ar bailēm par neizdošanos. Mēs neesam vieni. Mēs neesam bez palīdzības. Ikviens, kas patiesi ir bijis godīgs saistībās pret Kristu, nevar ciest neveiksmi. Ja mēs esam saistīti ar Viņu, kurš pazemojās visam, kurš pārvarēja visu un kuram tagad ir visa vara, mēs nevaram ciest neveiksmi.¹⁵ Mūsu Debesu Tēvs un Pestītājs nav tikai vienaldzīgi vērotāji, kuri vēlas zināt, vai mums viss izdosies vai ne. Vai varat iedomāties, ka Viņi raugās lejup no debesīm, teikdami: „Paskaties uz Ralfu. Viņš salaida visu grīstē pēdējo reizi, kad saskārās ar tādu situāciju kā šī, un es deru, ka viņš to izdarīs atkal.” Vai: „Ei, skaties! Sandras draugi viņu ir nostādījuši grūtā situācijā. Būs interesanti paskatīties, kā viņa spēs no tās izkļūt.” Protams, tas ir smieklīgi. Viņi ir aktīvi iesaistīti mūsu dzīvē un sniedz pastāvīgu palīdzību, vadību un resursus, un, iespējams, mums dotu vairāk, ja mēs to pieņemtu.

Es jau iepriekš teicu, ka tad, kad mēs turam godā derības, kas mūs saista ar Kristu un Viņa varu, mēs nevaram ciest neveiksmi. Galu galā tā ir taisnība, bet es atzīstu, ka reizēm mēs visi ciešam neveiksmi — pieļaujam kļūdas un grēkojam, un dažkārt mūs ietekmē citu cilvēku kļūdas un grēki. Taču, tā kā mums ir dotas grēku nožēlošanas un piedošanas dāvanas, visas šīs neveiksmes un neizdošanās labākajā gadījumā ir īslaicīgas. Neviena no tām nevar mums atņemt mūžīgo dzīvību bez mūsu piekrišanas. Kāpēc? Jo, kad mēs darām visu, ko spējam, lai labotos, mums ir piekļuve Kristus labvēlībai, lai atrisinātu un izlabotu jebko, ko mēs nespējam paši. Atcerieties, ka Kristus Izpirkšanas spēks un labvēlība ne tikai paņem prom grēka un kļūdu vainu, bet arī šķīsta un padara mūs par svētām būtnēm, kas spēj dzīvot Dieva klātbūtnē.¹⁶

Es, protams, nesaku, ka tas viss ir viegli. Jūs tikpat labi kā es zināt, ka dzīve ir pilna ar grūtībām un dažām ļoti smagām lietām, pat traģēdijām. Un būt uzticīgam Jēzus Kristus māceklim, — to ir daudz vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Jēzum nebūt nebija viegli būt Sava Tēva māceklim un dzert Viņa „rūgto biķeri”.¹⁷ Taču Viņš to izdarīja, un Viņš zina, kā palīdzēt mums veiksmīgi iet pa māceklības taku. Turklāt Glābējam ir vara un vēlme palīdzēt. Viņš būs līdzās mums ar tik lielu palīdzību, kāda mums būs nepieciešama un cik vien ilgi tas būs nepieciešams. Viņš saka: „Jā, un, kad vien Mani ļaudis nožēlos grēkus, Es piedošu tiem viņu pārkāpumus pret Mani.”¹⁸ Bailes no neveiksmes nav iemesls, lai neuzņemtos pilnīgas saistības pret Kristu. Tikai turpiniet nožēlot grēkus un darīt visu iespējamo, lai būtu labi, — ar to pietiks.

Upuris

Es varu iedomāties vēl vienu iemeslu, kāpēc cilvēks, iespējams, vilcinās atsaukties Labā Gana aicinājumam un pievienoties Viņa ganāmpulkam, — bailes no upura, kas var ar to būt saistīts. Jūs visi atceraties jaunekli, kurš patiesā sirsnībā vaicāja Jēzum: „Kā man vēl trūkst?”, lai iegūtu mūžīgo dzīvību.¹⁹ Marks mums pavēsta, ka „Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu [manuprāt, tas ir nozīmīgi] un sacīja: „Vienas lietas tev trūkst — ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man.”²⁰ Jūs atceraties atbildi: „Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts.”²¹

Es ceru, ka pēc pārdomām šī bagātā jaunekļa sirds mainījās un vēlāk viņš pieņēma Pestītāja uzaicinājumu. Katrā gadījumā mēs visi apzināmies, ka saistības pret Kristu ietver upurus. Viena lieta, kas tiks upurēta, būs „bailes kaut ko palaist garām”, jo mēs zinām, ka mēs faktiski palaidīsim garām daudz ko. Tik daudzas iespējas dzīvē nav savienojamas ar māceklību, un pat daudzas labas lietas var tikt liegtas, tā kā māceklība mums prasa veltīt savu laiku un resursus tam, kas ir labāks vai vislabākais.

Sirsnīgais jaunais pieaugušais, kurš jautāja Glābējam: „Kā man vēl trūkst?”, ir miris. Lai kādas bagātības viņam būtu bijušas, tās vairs nepastāv, un katrā ziņā viņam to vairs nav, ne arī viņš var tās izmantot. Lai cik liels upuris tas viņam tolaik šķita, — vai viņa izdarītā izvēle bija labāka par Meistara aicinājuma pieņemšanu? Vai kaut kas, kas viņam bija vai ko viņš būtu varējis iegūt ar savām bagātībām, varētu būt salīdzināms ar to, ko Tas Kungs galu galā viņam piedāvāja? Mēs zinām, ka viss, ko Glābējs lūdz no mums, tostarp arī mūsu dzīve, ir niecīgs salīdzinājumā ar paaugstināšanu. Mēs to pat nevaram iedomāties: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl”.²²

Tā vietā, lai baidītos no māceklības upuriem, mums būtu jāpriecājas par iespēju pieaugt garīgā spēkā, piedzīvot dziļāku prieku un katram no mums atrast patiesu nozīmi savā dzīvē. Upurēšana, jo īpaši upurēšana Kristus dēļ, norāda uz nopietnību, — ka mēs patiešām turēsim abus augstākos baušļus — mīlēsim Dievu un tuvākos. Upurēšana nozīmē, ka mēs patiešām darīsim kaut ko labu pasaulē.

Mīlot mūsu Debesu Tēvu un Viņa Mīļoto Dēlu ar visu savu spēku, prātu un izturību, mēs apliecinām savām dvēselēm to, kas mēs esam. Tas dod mums sava veida drošību, kas ļauj mums pārstāt koncentrēties tikai uz sevi un paskatīties apkārt, patiesi ieraugot citus — viņu vajadzības un realitāti, ar ko viņi saskaras, — ar vēlmi izprast un palīdzēt viņiem. Līdzībā par labo samarieti priesteris un levīts ceļa malā ieraudzīja ievainoto ceļinieku, bet viņi to patiesībā neredzēja. Tikai samarietis patiešām ieraudzīja ievainoto svešinieku, un tā rezultātā „sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis.”²³ Tik daudzi izjūt pastāvīgu vientulību. Mūsu upuri neapšaubāmi var radīt pozitīvas pārmaiņas.

Saistības

Visaptverošās saistības, kas garantē prieku šeit un mūžībā, ir saistības pret Dievu, mūsu Mūžīgo Tēvu, un Viņa Dēlu, Kungu Jēzu Kristu. Omnija grāmatā mēs atrodam šo daiļrunīgo lūgumu:

„Un tagad, mani mīļotie brāļi, es gribētu, lai jūs nāktu pie Kristus, kas ir Israēla Svētais, un saņemtu no Viņa glābšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku. Jā, nāciet pie Viņa un upurējiet visu savu dvēseli kā upuri Viņam, un turpiniet gavēt un lūgt, un pastāviet līdz galam; un, kā Tas Kungs dzīvo, jūs tiksit izglābti.”²⁴

Kāds stāsts vēsta par tēvu, kurš lika savu mazo zēnu gulēt, un, kad viņš izgāja no guļamistabas, atskanēja būkšķis. Atgriezies viņš ieraudzīja dēlu uz grīdas un jautāja, kā viņš izkritis no gultas. Zēns atbildēja: „Es nebiju pilnībā iekāpis iekšā.” Pārliecinieties, ka, uzņemoties saistības pret Dievu, jūs „pilnībā iekāpjat iekšā”.

Jūs esat daļa no Kristus ķermeņa.²⁵ Jums šeit ir vieta. Iesaistieties pilnā mērā, dodiet un saņemiet brīvi. Patiesi saskatiet sev apkārt esošos un esiet redzami tā, lai jūsu dzīve būtu labi nodzīvota dzīve, kalpošanas un citu svētīšanas dzīve. Tāda dzīve, ko svētījis un svētu padarījis Pestītājs, kurš ir pārvarējis visu un ar kura labvēlību arī jūs pārvarēsiet itin visu.

Pagājušajā vasarā Pionieru dienas koncertā kopā ar Tabernakla kori un Tempļa skvēra orķestri uzstājās ļoti talantīga norvēģu dziedātāja Sisela. Klausītājus, tostarp arī mani, dziļi aizkustināja viņas godbijīgā dziesma ar nosaukumu „Slow Down” (Piebremzē), kas atsauca atmiņā rakstvietu no Psalmiem: „Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs.”²⁶

Es vēlos atskaņot videoierakstu, kurā Sisela dzied šajā koncertā, un klausoties es jūs lūdzu apdomāt vēstījumu, ka mēs varam pilnībā uzticēties Dievam un Viņa brīnumainajai mīlestībai un vēlmei svētīt un stiprināt mūs, lai kas arī notiktu. Un apdomājiet, cik svētīga ir savas dzīves un sevis nodošana Viņam, lai kas arī notiktu.

Dziļa apjukuma brīžos,
Izmisums kad mani māc,
Skaidri padomāt kad grūti,
Maiga balss tad runāt sāk:

Palēnini savu gaitu, esi rāms, ak, esi rāms!
Gaidi uz Tā Kunga Garu,
Un tu tiksi uzrunāts.
Apzinies, ka Viņš ir Dievs.

Tad, kad likstās pietuvojas
Manas pārliecības gals;
Tad, kad nomāktība pārņem,
Atskan šķīsta, klusa balss:

Palēnini savu gaitu, esi rāms, mans bērniņ, rāms!
Gaidi uz Tā Kunga Garu,
Un tu tiksi uzrunāts.
Apzinies, ka Viņš ir Dievs,
Apzinies, ka Viņš ir Dievs.27

Piebremzējiet. Izdomājiet savā prātā un apņemieties savā sirdī izvēlēties Dievu. Atrodiet klusu brīdi, kad jūs varat nomesties ceļos noslēgtā vietā un teikt savam Debesu Tēvam, Jēzus Kristus Vārdā, ka jūs piederat Viņam, ka jūs esat nodevuši sevi — ķermeni un dvēseli — Viņam, Viņa Dēlam un evaņģēlija ceļam. Tad ejiet tur, kur Viņš vada, tagad un visu savu atlikušo mūžu. Vairs nevilcinieties un neatlieciet, bet turpiniet īstenot savu mērķi un misiju dzīvē. Mirstīgā dzīve ir tik īsa. Padariet šo laiku par tādu, lai jūsu mūžība būtu pilna ar prieku, nevis nožēlu. Vai jūs nejūtat, ka Gars jums saka, ka tas ir pareizi? Un ejiet uz priekšu ar pārliecību.

Es jums apsolu, ka Tā Kunga atlīdzība par to, ka būsiet ziedojuši visu, ko varat, būs viss, ko Viņš var dot: „[pilns, saspaidīts, sakratīts un pārpārim ejošs mērs]”.²⁸ Viņa augšāmcelšanās realitāte ir pierādījums tam, ka Viņam ir visa vara, ka Viņš var izdarīt to, ko Viņš ir apsolījis, un ka Viņš to tiešām dara. Viņš ir dzīvība, un Viņš ir nācis, lai mums būtu dzīvība un „pārpilnība”.²⁹ Es jums to saku kā tāds, kas zina, ka Jēzus Kristus ir augšāmceltais Pestītājs. Šim faktam ir ļoti liela nozīme pasaulē un mūžībā. Es sniedzu jums Viņa svētību un savu liecību Jēzus Kristus Vārdā, āmen.