Uzaicināsimvisus!
Autore dzīvo Jūtas štatā, ASV.
Jaroms vēlējās, lai visa ģimene apmeklētu viņa kristības.
„Mūžīgi varu dzīvot es kopā ar savu ģimeni. Tas Kungs man ceļu rādīs.” (Bērnu dziesmu grāmata, 98. lpp.)
Jaroms sēdēja zālē pie savas vecmāmiņas marae. Drīz jau sāksies ģimenes ballīte!
Viņš palūkojās augšup uz sarkanās krāsas gravējumiem ēkas malā. „Mammu, kā zīmju valodā pateikt vecmāmiņas vārdu?” viņš jautāja. Jaroma vecmāmiņa bija nedzirdīga. Dažreiz, viņu pieminot, viņi trenējās runāt zīmju valodā.
„Šādi!” atbildēja mamma. Viņa lēnām parādīja vecmāmiņas vārdu zīmju valodā. Jaroms atkārtoja šīs zīmes ar savām rokām. Viņam ļoti patika uzzināt ko jaunu par savu ģimeni.
„Es vēlos pamēģināt!” Viņiem blakus apsēdās Jaroma māsīca Kati. Mamma vēlreiz parādīja šo vārdu zīmju valodā.
„Vai mēs nākamajā mēnesī manās kristībās varēsim nodziedāt dziesmu zīmju valodā?” jautāja Jaroms.
„Protams,” atbildēja mamma.
„Kas ir kristības?” Kati vaicāja.
Lielākā daļa Jaroma ģimenes locekļu nepieder Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai. „Kristīšanās ir kas īpašs manā baznīcā,” atbildēja Jaroms. „Kristībās tu apsoli sekot Jēzum, un Viņš apsola tev palīdzēt.”
„Forši!” atbildēja Kati.
„Vai tu gribētu atnākt uz manām kristībām?” jautāja Jaroms.
„Protams!” Kati pasmaidīja. Tad Jaroms uzrunāja savu mammu.
„Vai mēs varam uzaicināt arī pārējos brālēnus un māsīcas uz manām kristībām? Un arī manas tantes un tēvočus?”
Mamma pamāja ar galvu. „Manuprāt, tā ir lieliska doma!”
Jaroms ar mammu uzaicināja pārējos ģimenes locekļus uz viņa kristībām. Arī viņa tantes un tēvoči neko daudz nezināja par kristībām. Taču viņi zināja, ka Jaromam tā būs īpaša diena. „Mēs atnāksim!” viņi teica.
Pagāja nedēļas. Beidzot pienāca Jaroma kristību diena! Kad Jaroms ienāca baznīcas sanāksmju namā, viņš plati smaidīja. Visas rindas zālē aizpildīja viņa ģimenes locekļi!
No sākuma Jaroma tētis sniedza uzstāšanos par kristīšanos un Svētā Gara dāvanu. Viņš arī runāja par to, cik svarīgas ir ģimenes. „Mēs tik ļoti priecājamies par to, ka šodien Jaroms kristās. Un mēs esam tik priecīgi par to, ka ar mums kopā ir mūsu ģimene!” viņš teica. „Kas šajā pasaulē ir vissvarīgākais?” viņš jautāja. „Tie ir cilvēki, cilvēki, cilvēki.”
Visi smaidīja. Šis bija visu iemīļotais maoru teiciens.
Pēc tēta uzrunas pienāca Jaroma un mammas kārta. Viņi dziedāja Sākumskolas dziesmu zīmju valodā. Tas viņam lika justies tuvāk savai vecmāmiņai.
Pēc tam Jaroms ar tēti iegāja kristību baseinā. Stāvot ūdenī, Jaroms paskatījās augšup uz visu savu ģimeni. Māsīcas, brālēni, tantes un tēvoči. Viņi visi bija klāt!
Jaroms aizvēra savas acis. Viņš sajutās silti un mierīgi. Likās, ka kāds viņam sniegtu ciešu apskāvienu. Viņš domāja par savu vecmāmiņu. Viņš domāja par saviem senčiem. Viņš zināja, ka arī viņi lepojas ar viņu.
Jaroms pārģērbās sausās drēbēs. Tad viņš apskāva katru savas ģimenes locekli. Viņš bija pateicīgs par katru no viņiem. Un viņš bija pateicīgs par saviem ģimenes locekļiem debesīs, kurus viņš kādu dienu satiks. Jaroms gribēja turpināt veikt labas izvēles, lai viņi varētu ar viņu lepoties.
Oksanas Grivinas ilustrācijas