„Laipnības karuselis”, Draugs, 2023. g. marts, 28.–29. lpp.
Laipnības karuselis
Demians nožēloja, ka uzkliedza savai māsiņai.
Ienākot parkā, Demians dzirdēja jestru mūziku. Vecmāmiņa atveda viņu kopā ar mazo māsiņu Adeli uz viņa mīļāko karuseli. Tur bija kāda jautra spēle ar riņķiem. Demians ļoti vēlējās parādīt Adelei, kā to spēlēt.
Drīz viņi iestājās rindā. Karuselis bija liels un krāsains, ar daudzām poniju figūrām. Smaidoši bērni sēdēja uz ponijiem un māja, apbraucot kārtējo apli.
„Ja izvēlēsies poniju, kas atrodas karuseļa ārējā malā, tu varēsi spēlēt riņķu spēli!” Demians pateica Adelei. „Vai redzi tās nūjiņas bērnu rokās? Un redzi to vīrieti ar riņķiem?”
Demians norādīja uz darbinieku. Viņš stāvēja pie karuseļa, izstiepis roku ar riņķi tajā. Braucot uz karuseļa, bērni centās izbāzt savu nūju cauri riņķim un to satvert. Katrreiz, kad kāds no bērniem satvēra riņķi, darbinieks izstiepa roku ar jaunu riņķi.
Adele sita plaukstas aiz sajūsmas. „Es gribu satvert visus riņķus,” viņa teica.
Beidzot bija pienākusi viņu kārta. Taču uz karuseļa bija palicis tikai viens brīvs zirdziņš.
„Demian,” ierunājās Grand-mère (vecmāmiņa), „ļausim Adelei jāt ar pēdējo zirdziņu, tā kā viņa vēl nekad nav braukusi ar karuseli! Tu varēsi braukt nākamajā kārtā.”
„Labi,” Demians nomurmināja. Viņš noraudzījās, kā darbinieks palīdzēja Adelei uzsēsties uz nopulētā, brūnā zirdziņa. Pēc tam darbinieks iedeva Adelei nūju, ar kuru satvert riņķus.
Mūzika sāka spēlēt, un karuselis sāka griezties. Demians kopā ar Grand-mère (vecmāmiņu) raudzījās uz Adeli no malas. Taču Adele turēja savu nūju otrādi! Tā vietā, lai turētu savu nūju pie resnās pamatnes, viņa to turēja pie garā, smailā gala, ko izmanto riņķu satveršanai.
„Adele, pagriez savu nūju otrādi!” viņš kliedza. Taču troksnis bija par skaļu, lai Adele varētu viņu sadzirdēt. Pietuvojoties riņķim, viņa tam ar nūju pieskārās, taču kāts bija par resnu, lai trāpītu riņķī.
„Adele, tava nūja!” Demians mēģināja vēlreiz viņu sasaukt. „Tu nevarēsi saķert riņķus, ja turēsi to šādā veidā!”
Taču Adele viņu nedzirdēja. Viņa tikai smaidīja un smējās, karuselim griežoties. Viņas nūja atkal un atkal pieskārās riņķim. Viņa nevienu nesatvēra.
Demians smagi nopūtās. Adele izniekoja savu kārtu! Ja viņš atrastos uz karuseļa, viņš būtu noķēris visus riņķus.
Kad karuselis apstājās, viņš pieskrēja pie Adeles.
„Es tak tev teicu, kā turēt nūju!” viņš kliedza. Kāpēc tu mani neklausīji? Tu to darīji nepareizi!”
Adele nekliedza uz Demianu. Viņa neraudāja. Viņa tikai stāvēja un izskatījās tik maziņa.
Demianam sitās sirds un aiz dusmām dega seja. Viņš sadusmojās, raugoties, kā Adele nenotvēra nevienu no tiem riņķiem! Taču tā bija viņas pirmā reize. Pie tam izskatījās, ka viņai bija jautri. Līdz šim brīdim.
Demians sajutās briesmīgi. Kaut viņš nebūtu māsiņai uzkliedzis!
„Piedod,” viņš mīļi noteica. „Es nebiju jauks pret tevi.”
Adele ieskatījās viņam acīs.
„Kā būtu, ja es tev pastāstītu, kā labāk satvert riņķus?” Demians teica. „Es apsēdīšos tev blakus karuselī un palīdzēšu.”
Adele pamāja ar galvu.
Tad Demians griezās pie Grand-mère (vecmāmiņas): „Vai mēs varam nopirkt divas biļetes, lai Adele var mēģināt vēlreiz?”
Grand-mère (vecmāmiņa) pasmaidīja. „Protams!”
Šie notikumi norisinājās Francijā.
Violetas Limejas ilustrācijas