„Ticības pilieni”, Draugs, 2024. g. marts, 30.–31. lpp.
Ticības pilieni
Jēkabam bija problēma — viņam vienmēr nāca miegs!
Šī stāsta notikumi risinājās Brazīlijā.
„Jēkab, vai tu zini atbildi?” vaicāja Lilīsa kundze.
Jēkabs atvēra acis un pacēla no sola galvu. Visi viņa klasesbiedri skatījās uz viņu. Arī viņa skolotāja skatījās uz viņu. Viņš sajuta savus vaigus svilstam. Viņš jau atkal bija iemidzis stundu laikā!
„Piedodiet, Lilīsa kundze,” viņš atbildēja. „Vai jūs varētu, lūdzu, atkārtot jautājumu?”
„Labi. Bet, lūdzu, pārstāj stundu laikā gulēt.”
Viņš ieslīdēja zemāk savā krēslā. „Jā, kundze.”
Jēkabs sāka apmeklēt jauno skolu tikai pirms dažām nedēļām. Viņam patika mācīties, un klasesbiedri bija jauki. Bet bija viena problēma — viņam vienmēr nāca miegs! Viņa jaunā skola atradās tālu, tāpēc viņam nācās celties ļoti agri, lai ierastos skolā laikus.
Sākumā bija viegli stundās koncentrēties. Taču ar laiku kļuva grūtāk un grūtāk. Dažkārt Jēkabs bija tik noguris, ka viņš iemiga.
Nākamajā dienā skolas direktore uzaicināja Jēkabu un viņa vecākus uz tikšanos. Viņa pasmaidīja un ieaicināja viņus iekšā savā kabinetā.
„Man prieks, ka esat šeit,” viņa teica. „Jēkabs ir lielisks skolēns. Taču viņa skolotāja saka, ka viņš stundās nav ieinteresēts. Dažreiz viņš nevar koncentrēties un šķiet ļoti noguris. Vai viss ir kārtībā?”
Māte pamāja ar galvu. „Jēkabs smagi strādāja, lai iekļūtu šinī skolā, bet tā ir tālu no mūsu mājām. Katru rītu viņam ir jāceļas ļoti agri. Tāpēc rīta stundu laikā viņš ir miegains.”
„Ā, vai tā ir vienīgā problēma?” direktore noteica. „Jums vajadzētu izmēģināt kafijas pilienus! Katru rītu iepiliniet dažus pilienus ļoti stipras kafijas Jēkaba dzērienā. Tas viņam ļaus palikt nomodā.”
Jēkabs sadrūma. „Bet mūsu ģimene nelieto kafiju, kundze.”
Direktore izskatījās apmulsusi. „Tev būs grūti mācīties, ja tu turpināsi iesnausties. Tev vajadzētu to vismaz apsvērt.”
Pametot direktores kabinetu, Jēkabs bija apjucis. Viņš gribēja labāk mācīties, tomēr viņš arī vēlējās ievērot baušļus.
Tajā vakarā viņa ģimene Svētajos Rakstos studēja par Gudrības vārdu.
Kad pienāca Jēkaba kārta, viņš lasīja: „Un visi svētie, kas atceras turēt un pildīt šos vārdus . . . atradīs gudrību un lielus zināšanu dārgumus. Un skries un nepiekusīs, un staigās un nepagurs.”*
Tad viņam prātā ienāca kāda doma!
Viņš piecēlās no krēsla. „Kafijas pilienu vietā es izmantošu ticības pilienus!”
„Ko tu ar to domā?” jautāja tēvs.
Jēkabs pasmaidīja. „Katru rītu, pirms brokastīm, mēs varam noskaitīt lūgšanu un palūgt Debesu Tēvam svētīt mani, lai es nejustos tik miegains. Mūsu lūgšanas būs kā ticības pilieni!”
Arī mamma un tētis pasmaidīja. „Tā ir lieliska ideja!” teica tētis.
Nākamajā rītā ģimene nometās ceļos lūgšanā un lūdza, lai Jēkabam pietiktu enerģijas palikt nomodā. To pašu viņi darīja nākamajā dienā. Un arī aiznākamajā dienā. Katru vakaru Jēkabs centās agrāk aiziet gulēt. Un katru rītu Jēkaba ģimenei bija ticība, ka Debesu Tēvs viņam palīdzēs.
Ar laiku ticības pilieni sāka iedarboties. Jēkabs varēja koncentrēties visas dienas garumā! Dievs bija atbildējis uz viņu lūgšanām. Un Jēkabs zināja, ka Viņš lepojās ar viņu par to, ka viņš ievēroja Gudrības vārdu.
„Gatavs stundai, Jēkab?” vienu rītu, viņam ienākot klasē, jautāja Lilīsa kundze.
Jēkabs ar plašu smaidu pamāja ar galvu. Viņš pirms skolas bija iedzēris savus ticības pilienus. Viņš bija gatavs jebkam!
Rakelas Martinas ilustrācijas