Kā stāties pretī trīs veidu pārbaudījumiem?

Deivids Diksons

Baznīcas žurnāli

Dzīvē ir daudz dažādu izaicinājumu, un vēršanās pie Dieva vienmēr sniedz nepieciešamo atbildi.

Skaudības dēļ Jāzepa brāļi pārdeva viņu verdzībā un pēc tam pateica tēvam, ka viņu nogalināja zvēri.

Jāzeps Ēģiptē būtu varējis uzdot daudzus jautājumus par notikumiem savā dzīvē. Šomēnes tu studēsi par viņa dzīvi, taču šeit ir dots īss viņa dzīves notikumu kopsavilkums:

Brāļi pārdeva viņu verdzībā.
Būdams vergs, viņš tika nepatiesi apsūdzēts par mēģinājumu savaldzināt sava saimnieka sievu.
Pēc tam divus garus gadus viņš bija ieslodzīts cietumā.

Iedomājies, kā tu justos Jāzepa vietā. Iespējams, tu izjustu kārdinājumu jautāt: „Kāpēc tas ar mani notiek? Ko es tādu izdarīju, lai būtu to pelnījis?”

Lai gan viņš nebija pastrādājis noziegumu, Jāzeps tika ieslodzīts cietumā divus garus gadus.

Trīs veidu pārbaudījumi

Elders Nīls A. Maksvels (1926–2004) no Divpadsmit apustuļu kvoruma reiz mācīja par trim dažāda veida pārbaudījumiem, ar kuriem mēs varam saskarties šajā dzīvē:

1. veids: pārbaudījumi, kas izriet no mūsu pašu grēkiem vai kļūdām.
2. veids: pārbaudījumi, kas notiek tāpēc, ka šī ir kritusi pasaule, pilna ar slimībām un kritušiem cilvēkiem.
3. veids: pārbaudījumi, ko Dievs ļauj mums pieredzēt, jo Viņš vēlas, lai mēs pilnveidotos.

Pārbaudījumu laikā mums var rasties kārdinājums jautāt: „Kāpēc tas ar mani notiek?” Taču šis jautājums var nebūt tik noderīgs, kā mēs to gribētu. Elders Maksvels rakstīja, ka neatkarīgi no tā, kāpēc mēs pieredzam konkrēto pārbaudījumu, „atbilde ir viena — Dievs vēlas, lai mēs tiktu galā ar šo izaicinājumu. Tomēr Viņš mums apsola, ka Viņa labvēlība ir pietiekama mums.”¹ Citiem vārdiem sakot, Debesu Tēvs nepieļauj mums pārbaudījumus, kamēr nav sniedzis nepieciešamo palīdzību caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu.

Jāzepa piemērs

Vēlreiz apskatīsim Jāzepa pirmo lielo pārbaudījumu: brāļi viņu pārdeva verdzībā.

Vai tas bija „1. veida” pārbaudījums? Vai tas notika Jāzepa vainas dēļ? Nē. Bez slikta nodoma viņš dalījās ar dažiem saviem pravietiskajiem sapņiem, kas skāra viņa vecākos brāļus. Šie sapņi atklāja, ka kādreiz viņš kļūs par viņu vadoni. Protams, viņa vecākajiem brāļiem nepatika to dzirdēt. Patiesībā „viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ” (1. Mozus 37:8).

Ja jūs būtu Jāzepa vietā, jūs varētu iztēloties sevi prātojam: „Kaut es nebūtu viņiem stāstījis par saviem sapņiem!”

Vai tas bija „2. veida” pārbaudījums? Vai Jāzepa pārbaudījums radās tāpēc, ka viņš dzīvoja kritušā pasaulē, kurā citi cilvēki slikti izmantoja savu rīcības brīvību? Iespējams. Kārtējo reizi Jāzepam būtu bijis viegli noliedzoši pamāt ar galvu un domāt par to, ka pie visām viņa problēmām ir vainīgi viņa brāļi vai Potifara sievas meli, vai dzēriena devējs, kurš divus gadus aizmirsa pastāstīt faraonam par Jāzepu, pat pēc solījuma to izdarīt (skat. 1. Mozus 40:23).

Vai tas tomēr bija „3. veida” pārbaudījums? Citiem vārdiem sakot, vai Dievs pieļāva, ka Jāzeps to visu piedzīvo tāpēc, lai palīdzētu viņam pilnveidoties? Jāzeps juta, ka atbilde vismaz daļēji uz šo jautājumu ir — jā. Kad viņš beidzot atkal satika savus brāļus, viņš teica: „Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību” (1. Mozus 45:5, uzsvērums pievienots).

Atceries, ka Jāzeps tika pārdots verdzībā 17 gadu vecumā. Viņam bija 30 gadu, kad viņš stāvēja faraona priekšā, lai izskaidrotu sapņus, kas viņam beidzot ļāva izkļūt brīvībā. 13 gadus jeb gandrīz pusi savas tolaik nodzīvotās dzīves Jāzeps bija zaudējis brīvību, un tas nebija viņa vainas dēļ. Taču viņam bija ticība, ka „Dievs [viņu] šurp sūtīj[a]”, lai saglabātu dzīvību. Neatkarīgi no pārbaudījuma veida Jāzeps galu galā zināja, ka Dievam ir mērķis.

Ar to viņam pietika. Ar to var pietikt arī mums.

Jāzeps piedeva saviem brāļiem un pat izglāba viņu dzīvības bada laikā. Jāzeps zināja, ka Dievs vadīja un sargāja viņa dzīvi.

Tavi pārbaudījumi

Mēs varam patērēt milzum daudz enerģijas, kavējoties pagātnē. Mēs varam prātot: „Kāpēc es to izdarīju?” vai: „Ja tikai viņi nebūtu mani piekrāpuši.”

Taču kavēšanās pie domām, kā būtu, ja būtu, un kas varētu būt bijis citādāk, nedod nekādu labumu, tas tikai padziļina sāpes par šiem dzīves pārbaudījumiem. Galu galā mieru un spēku varam rast tad, kad nākam pie Kristus un paļaujamies uz Viņu, kā to darīja Jāzeps Ēģiptē. Ja mēs to darām, visi mūsu pārbaudījumi var kļūt par tādiem pārbaudījumiem, kas palīdz mums tuvoties Dievam un kļūt līdzīgākiem Viņam.

Prezidents Henrijs B. Airings no Augstākā prezidija mācīja: „Jūs, iespējams, visai pamatoti prātojat, kālab mīlošais un visspēcīgais Dievs pieļauj, ka mūsu laicīgie pārbaudījumi ir tik grūti. Tas notiek tālab, ka Viņš zina, ka mums ir jākļūst garīgi tīrākiem un jāiemanto tāda stāja, lai mēs spētu mūžīgi dzīvot Viņa klātbūtnē kopā ar savu ģimeni.”²

Mūžīgā atlīdzība

Ja mēs esam grēkojuši, mums ir jānožēlo grēki. Ja pārbaudījums sniedz iespēju kaut ko sevī uzlabot, mēs tam varam stāties pretī un mums tas būtu jādara. Taču daudzas grūtības, ar kurām saskaramies šajā laicīgajā dzīvē, mēdz ar mums uzkavēties ilgāk, nekā mēs to vēlētos, — dažreiz visu mūžu. Arī šādā gadījumā atbilde ir vēršanās pie Dieva.

Šī dzīve ir paredzēta, lai mūs pārbaudītu un pilnveidotu. Un Dievs būs kopā ar mums, ja mēs Viņu meklēsim! Elders Deils G. Renlands no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja: „Jūsu ticība Debesu Tēvam un Jēzum Kristum tiks atalgota daudz lielākā mērā, nekā jūs varat iedomāties. Visas netaisnības, it īpaši sašutumu izraisošas netaisnības, tiks iesvētītas jums par labu.”³

Vai tas, ko Jāzeps piedzīvoja savā dzīvē, bija „taisnīgi”? Nē. Taču, pateicoties pieredzētajam, viņš spēja glābt tautu dzīvības, tostarp paša ģimeni.

Iespējams, tu šobrīd piedzīvo pārbaudījumus — gluži kā kādreiz Jāzeps. Iespējams, tu neredzi tam visam jēgu vai nesaskati tam visam galu.

Atceries, ka Dieva labvēlība ir pietiekama. Vērsies pie Viņa, un Viņš tavā dzīvē darīs brīnumus.