„Bet, ja Viņš to arī nedarītu …”
Deniss E. Simonss
no Otrā Septiņdesmito kvoruma
Cilvēki paveic brīnumainus darbus, kad paļaujas uz To Kungu un ievēro Viņa baušļus — izrādot ticību pat tad, kad viņi nezina, kā Tas Kungs viņus veido.
Būdams jauns vīrietis, es atgriezos mājās no astotās klases basketbola turnīra nomākts, vīlies un apmulsis. Nespēdams savaldīties, es savai mātei sacīju: „Es nezinu, kādēļ mēs zaudējām, — man bija ticība, ka uzvarēsim!”
Tagad es saprotu, ka toreiz nezināju, kas ir ticība.
Ticība nav bravūra, tā nav tikai vēlēšanās, nedz tā ir tikai cerība. Patiesa ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, ir pārliecība un uzticēšanās Jēzum Kristum, kas liek cilvēkam sekot Viņam.1
Pirms vairākiem gadsimtiem Daniēls un viņa jaunie domubiedri pēkšņi tika izrauti no drošas vides uz svešu un biedējošu pasauli. Kad Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego atteicās pazemoties un pielūgt zelta tēlu, ko ķēniņš uzstatīja, saniknotais Nebukadnēcars viņiem pateica, ja viņi nepielūgs, kā tiem pavēlēts, tad tie nekavējoties tiks iemesti degošā ceplī. „Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?”2
Trīs jaunie vīrieši nevilcinoties pārliecinoši atbildēja: „Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas.” Tā izklausās pēc manas ticības astotajā klasē. Taču tad viņi parādīja, ka pilnībā saprot, kas ir ticība. Viņi turpināja, sakot: „Bet, ja Viņš to arī nedarītu, … mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.”3 Tas ir patiess ticības apliecinājums.
Viņi zināja, ka var uzticēties Dievam pat tad — ja viss nenotiek tā, kā viņi cerēja.4 Viņi zināja, ka ticība ir kas vairāk kā garīga piekrišana, vairāk nekā atzīšana, ka Dievs dzīvo. Ticība ir pilnīga uzticēšanās Viņam.
Ticība nozīmē ticēt, ka, lai gan mēs nesaprotam pilnīgi visu, Viņš saprot visu. Ticība sevī iekļauj zināšanas, ka, lai gan mūsu spēks ir ierobežots, Viņa spēks ir neierobežots. Ticība Jēzum Kristum prasa pilnīgu paļaušanos uz Viņu.
Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego zināja, ka vienmēr var paļauties uz Viņu, jo viņi zināja Viņa ieceri un to, ka Viņš ir nemainīgs.5 Viņi zināja, tāpat kā mēs zinām, ka mirstība nav dabas nejaušība. Tā ir neliela daļa no mūsu mīlošā Debesu Tēva diženās ieceres,6 lai dotu iespēju mums — Viņa dēliem un meitām —, sasniegt tās pašas svētības, kuras Viņš ir saņēmis, ja vien mēs tās vēlamies.
Viņi zināja, tāpat kā mēs zinām, ka mūsu pirmslaicīgajā dzīvē Viņš mums deva norādījumus par laicīgās dzīves mērķi: „Mēs izveidosim zemi, uz kuras šie varētu dzīvot; un mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs, viņu Dievs, tiem pavēlēs.”7
Tā nu tas ir — tas ir pārbaudījums. Pasaule ir pārbaudījumu vieta mirstīgajiem vīriešiem un sievietēm. Kad mēs saprotam, ka tas viss ir pārbaudījums no mūsu Debesu Tēva, kurš vēlas, lai mēs uzticētos Viņam un ļautu Viņam mums palīdzēt, mēs saskatām visu daudz skaidrāk.
Viņš pavēstīja mums, ka Viņa darbs un godība ir „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”.8 Viņš jau ir sasniedzis dievišķību. Tagad Viņa vienīgais mērķis ir palīdzēt mums atgriezties pie Viņa, kļūt līdzīgākiem Viņam un mūžīgi dzīvot tādu dzīvi, kādu dzīvo Viņš.
Ņemot vērā šīs zināšanas, šiem trim gados jaunajiem jūdiem nebija grūti pieņemt lēmumu. Viņi sekotu Dievam; viņi pielietotu savu ticību Viņam. Viņš izglābtu viņus, bet, ja Viņš to arī nedarītu —, mēs zinām visu atlikušo stāstu.
Tas Kungs mums ir devis rīcības brīvību, tiesības un atbildību izlemt.9 Viņš mūs pārbauda, ļaujot mums saskarties ar grūtībām. Viņš apliecina, ka Viņš neļaus, lai mēs tiktu kārdināti vairāk par to, ko spējam panest.10 Taču mums ir jāsaprot, ka lielu izaicinājumu pārvarēšana mūs padara par diženiem cilvēkiem. Mēs nemeklējam ciešanas, bet, ja mēs uz tām atbildām ar ticību, Tas Kungs mūs stiprina. Pat, ja Viņš neiesaistās un tūlītēji nepalīdz, mēs vienalga saņemam ievērojamas svētības.
Apustulis Pāvils iemācījās šo nozīmīgo mācību un pēc gadu desmitiem uzticīgā misionāru darba paziņoja: „Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība — pastāvību, pastāvība — cerību, bet cerība nepamet kaunā.”11
Viņu pārliecināja Pestītājs: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.”12
Pāvils atbildēja: „Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. … Man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.”13 Kad Pāvils stājās pretī saviem izaicinājumiem Tā Kunga veidā, viņa ticība pieauga.
„Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku.”14 Ābrahāmam, pateicoties savai lielajai ticībai, tika apsolīts, ka viņa pēcteču skaits būs lielāks nekā zvaigznes debesīs, un ka šie pēcnācēji nāks caur Īzāku. Taču Ābrahāms nekavējoties izpildīja Tā Kunga pavēli. Dievs turētu Savu solījumu, bet, ja Viņš to arī nedarītu tādā veidā, kā to gaidīja Ābrahāms, viņš joprojām pilnībā uzticējās Viņam.
Cilvēki paveic brīnumainus darbus, kad paļaujas uz To Kungu un ievēro Viņa baušļus — izrādot ticību pat tad, kad viņi nezina, kā Tas Kungs viņus veido.
„Ticībā Mozus … liedzās saukties par faraona meitas dēlu,
labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi,
par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas. …
Ticībā viņš atstāja Ēģipti, nebīdamies no valdnieka dusmām. …
Ticībā viņi izgāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi. …
Ticībā sabruka Jērikas mūri.”15
Citi „ar ticību valstis ir uzvarējuši, … apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši,
uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši”.16
Taču neskatoties uz visu šo brīnišķīgo iznākumu, uz ko tiek cerēts un gaidīts, vienmēr jāatceras, bet, ja Viņš to arī nedarītu:
„Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, … važas un cietumu.
Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt, … trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; … 17
Dievs viņiem kaut ko labāku bija paredzējis caur viņu ciešanām, jo bez ciešanām viņi nevarētu tapt darīti pilnīgi.”18
Mūsu Svētajos Rakstos un mūsu vēsturē ir daudz stāstu par dižiem Dieva vīriem un sievām, kuri ticēja, ka Viņš viņus atpestīs, bet, ja Viņš to arī nedarītu, viņi parādīja, ka viņi uzticēsies un būs patiesi.
Viņam piemīt spēks, taču pārbaudījums ir mūsu.
Ko Tas Kungs sagaida no mums attiecībā uz mūsu pārbaudījumiem? Viņš sagaida, ka mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos. Viņš paveic pārējo. Nefijs teica: „Mēs zinām, ka tā ir Dieva labvēlība, ka mēs topam izglābti pēc tam, kad esam izdarījuši visu, ko varam.”19
Mūsu ticībai jābūt tādai pašai kā Sadraham, Mesaham un Abed-Nego.
Mūsu Dievs izglābs mūs no izsmiekla un vajāšanām, bet, ja Viņš to arī nedarītu … Mūsu Dievs atpestīs mūs no slimības, bet, ja Viņš to arī nedarītu … Viņš paglābs mūs no vientulības, depresijas vai bailēm, bet, ja Viņš to arī nedarītu … Mūsu Dievs izglābs mūs no briesmām, apsūdzībām un nedrošības, bet, ja Viņš to arī nedarītu … Viņš atbrīvos mūs no tuvinieku nāves vai veselības problēmām, bet, ja Viņš to arī nedarītu, … mēs uzticēsimies Tam Kungam.
Mūsu Dievs rūpēsies par to, lai mēs saņemtu taisnību un godīgumu, bet, ja Viņš to arī nedarītu … Viņš parūpēsies, lai mēs būtu mīlēti un atzīti, bet, ja Viņš to arī nedarītu … Mums tiks dots nevainojams dzīvesbiedrs un taisnīgi, paklausīgi bērni, bet, ja Viņš to arī nedarītu, … mēs ticēsim Tam Kungam, Jēzum Kristum, zinot, ka, ja mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, mēs tiksim izglābti un saņemsim visu, kas pieder Viņam, — Viņa noteiktajā laikā un veidā.20 Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.