Divi principi ekonomiskai dzīvei

Dīters F. Uhtdorfs

Otrais padomnieks Augstākajā prezidijā

Bieži vien tieši caur pārbaudījumiem un likstām mēs apgūstam pašas būtiskākās mācībstundas, kas veido mūsu raksturu un nosaka mūsu likteni.

Savos ceļojumos, apciemojot Baznīcas locekļus visā pasaulē, kā arī ar iedibināto priesterības kanālu starpniecību mēs saņemam nepastarpinātus ziņojumus par mūsu Baznīcas locekļu dzīves apstākļiem un izaicinājumiem. Gadu gaitā daudzus no mūsu Baznīcas locekļiem ir iespaidojušas pasaulē notiekošās katastrofas — gan dabas norišu, gan cilvēku izraisītās. Mēs saprotam arī to, ka ģimenēm ir nācies savilkt jostas un ka jūs raizējaties par to, kā pārciest šos grūtos laikus.

Brāļi, mēs tik tiešām jūtamies jums ļoti tuvi. Mēs jūs mīlam, un mēs pastāvīgi lūdzam par jums. Dzīves laikā es esmu pieredzējis pietiekami daudz kāpumu un kritumu, lai zinātu, ka ziema pavisam noteikti atkāpsies, dodot ceļu jaunā pavasara siltumam un cerībai. Es raugos nākotnē ar optimismu. Brāļi, mums ir jādara sava daļa, saglabājot nelokāmu cerību, strādājot no visa sava spēka un paļaujoties uz Dievu.

Pēdējā laikā es esmu aizdomājies par kādu savas dzīves periodu, kad šķita, ka mani pastāvīgi nomāc nospiedošas raizes un satraukums par savu nedrošo nākotni. Man bija 11 gadi, un mēs ar ģimeni dzīvojām kādas lauku mājas bēniņos netālu no Frankfurtes, Vācijā. Vien dažu gadu laikā mēs jau otro reizi bijām devušies bēgļu gaitās un ar grūtībām centāmies iedzīvoties jaunajā vietā — tālu no mūsu iepriekšējām mājām. Es varētu teikt, ka mēs bijām trūcīgi, bet tas būtu pārāk maigi sacīts. Mēs visi gulējām vienā istabā, kas bija tik maziņa, ka starp gultām tik tikko pietika vietas, lai pārvietotos. Mums bija vēl viena maza istabiņa ar dažām vienkāršām mēbelēm un plīti, uz kuras māte gatavoja ēdienu. Lai tiktu no vienas istabas uz otru, mums nācās iet cauri noliktavai, kurā lauksaimnieks glabāja savus instrumentus un darbarīkus, kā arī pie jumta spārēm piekārtus gaļas izstrādājumus un desas. Sajūtot to aromātu, mani allaž pārņēma pamatīgs izsalkums. Mums nebija vannasistabas, taču mums bija āra tualete, kas atradās lejup pa kāpnēm, kādu 15 metru attālumā, lai gan ziemas laikā tas šķita daudz tālāk.

Tā kā es biju bēglis un runāju ar austrumvācu akcentu, citi bērni mani bieži izsmēja un apsaukāja dziļi aizskarošiem vārdiem. Es uzskatu, ka tas, iespējams, bija pats nospiedošākais periods visā manā jaunībā.

Tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, es varu atskatīties uz šīm dienām ar pieredzējuša cilvēka atmaigušo skatu. Kaut arī es joprojām atceros savu aizvainojumu un izmisumu, tagad es varu saredzēt to, ko tolaik vēl nespēju, — to, ka tas bija lielisks personīgās izaugsmes periods. Šajā laikā mūsu ģimene satuvinājās. Es vēroju savus vecākus un mācījos no viņiem. Es apbrīnoju viņu apņēmību un optimismu. No viņiem es iemācījos to, ka likstas, ja tām stājas pretī ar ticību, drosmi un neatlaidību, ir pārvaramas.

Zinot, ka arī daļai no jums nākas pieredzēt savus personīgos trauksmes un izmisuma periodus, es šodien gribēju parunāt par diviem būtiskiem principiem, kuri stiprināja mani šajā manas dzīves personības veidošanās periodā.

Pirmais princips: darbs

Mani līdz pat šai dienai dziļi iespaido tas, cik cītīgi mana ģimene strādāja pēc Otrā pasaules kara, kad mēs bijām zaudējuši pilnīgi visu! Es atceros, kā mans tēvs, būdams izglītots un pieredzējis ierēdnis, uzņēmās vairākus smagus darbus, kuru skaitā bija ogļu un urāna racēja, mehāniķa un kravas mašīnas vadītāja darbs. Lai uzturētu ģimeni, viņš devās uz darbu agri no rīta, bieži vien atgriezdamies mājās tikai vēlu vakarā. Mana māte atvēra veļas mazgātavu, pavadot neskaitāmas stundas šajā mazkvalificētajā darbā. Viņa iesaistīja savā uzņēmumā arī mani un manu māsu. Es ar savu divriteni sāku veikt pieņemšanas un piegādes pakalpojumus. Es jutos labi, ka spēju kaut nedaudz palīdzēt savai ģimenei, un kaut arī tolaik es to vēl neapzinājos, vēlāk izrādījās, ka šis fiziskais darbs ir nācis par svētību arī manai veselībai.

Tas nebija viegli, taču darbs atturēja mūs no pārliecīgas prātošanas par saviem smagajiem apstākļiem. Kaut arī mūsu stāvoklis nemainījās uzreiz, tas tomēr mainījās. Tāds ir darba rezultāts. Ja mēs vienkārši turpinām neatlaidīgi un pastāvīgi strādāt, mūsu apstākļi pavisam noteikti uzlabojas.

Kā gan es apbrīnoju tos vīriešus, sievietes un bērnus, kuri prot strādāt! Cik gan ļoti Tas Kungs mīl strādnieku! Viņš ir teicis: „Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst,”¹ un „strādnieks ir savas algas cienīgs.”² Vēl Viņš ir apsolījis: „Laid darbā savu sirpi ar visu savu dvēseli, un tavi grēki ir tev piedoti.”³ Tie, kuri nebaidās atrotīt piedurknes un pilnībā nodoties vērtīgu mērķu sasniegšanai, nāk par svētību savai ģimenei, apkaimei, valstij un Baznīcai.

Tas Kungs negaida, lai mēs strādātu vairāk, nekā tas ir mūsu spēkos. Viņš nesalīdzina mūsu pūliņus ar citu pūliņiem (un arī mums to nevajadzētu darīt). Mūsu Debesu Tēvs lūdz tikai to, lai mēs darītu labāko, ko varam, — lai mēs strādātu no visa sava spēka, lai cik liels vai mazs tas būtu.

Darbs kalpo par pretlīdzekli trauksmei, remdina bēdas un paver iespēju durvis. Lai kādi būtu mūsu dzīves apstākļi, mani dārgie brāļi, darīsim labāko, ko varam, lai iegūtu izcilu reputāciju visā, ko darām! Sagatavosim savu prātu un ķermeni lieliskajām darba iespējām, kas paveras mums katru jaunu dzīves dienu!

Ja mūsu rati iestieg dubļos, Dievs drīzāk palīdzēs tam cilvēkam, kurš izkāpj tos iestumt, nekā tam, kurš tikai paceļ savu balsi lūgšanā — lai cik daiļrunīgi būtu viņa vārdi. Prezidents Tomass S. Monsons to ir formulējis šādi: „Nepietiek tikai ar to, ka mēs vēlamies pielikt pūliņus un sakām, ka mēs pūlēsimies. … Savus mērķus mēs sasniedzam, nevis tikai domājot, bet gan darot. Ja mēs pastāvīgi atliksim savus mērķus, mēs nekad nepieredzēsim to īstenošanos.”⁴

Darbs var būt pagodinošs un sniegt piepildījumu, taču paturiet prātā Jēkaba brīdinājumu: „Nešķiediet … savus spēkus tam, kas [nenes piepildījumu].”⁵ Ja mēs nodosimies centieniem pēc pasaulīgās bagātības un sabiedrības atzinības spozmes, darot to uz savas ģimenes un garīgās izaugsmes rēķina, mēs drīz vien atskārtīsim, ka esam noslēguši bezvērtīgu darījumu. Tas taisnīgais darbs, ko mēs veicam paši savās mājās, ir pats svētākais darbs; ieguvums no tā pēc savas būtības ir mūžīgs. To nav iespējams deleģēt. Tas ir mūsu, priesterības nesēju, darba pamats.

Paturiet prātā, ka šajā pasaulē mēs esam tikai īslaicīgi ceļotāji. Neveltīsim savus Dieva dāvātos talantus un enerģiju tikai un vienīgi laicīgo pamatu ielikšanai, bet tā vietā pavadīsim savas dienas, gatavojoties garīgam lidojumam. Jo, būdami Visaugstākā Dieva dēli, mēs tikām radīti, lai paceltos jaunos apvāršņos.

Tagad es teikšu kādus vārdus mums, gados vecākajiem brāļiem: pensionēšanās nav Tā Kunga laimes ieceres sastāvdaļa. Priesterības pienākumu veicējiem nav paredzēts atvaļinājums vai pensionēšanās programma, neatkarīgi no mūsu vecuma vai fiziskajām spējām. Kaut arī frāze „es jau to esmu darījis” var darboties kā aizbildinājums, lai izvairītos no skeitborda, atteiktos no aicinājuma doties izbraukumā ar motociklu vai kafejnīcā padotu tālāk pikanto karija mērci, tas nav pietiekams attaisnojums, lai izvairītos no saviem derību pienākumiem — sava laika, talantu un līdzekļu veltīšanas darbam Dieva valstībā.

Starp mums, iespējams, ir cilvēki, kuri pēc daudziem kalpošanas gadiem Baznīcā uzskata, ka viņiem ir tiesības atpūsties, kamēr citi turpina nest darba slogu uz saviem pleciem. Izsakoties pavisam tieši, brāļi, tās nav Kristus mācekļa cienīgas domas. Liela daļa no mūsu darba uz šīs Zemes ir priekpilna pastāvēšana līdz galam, darot to katru mūsu dzīves dienu.

Tagad es teikšu kādus vārdus arī mūsu jaunākajiem brāļiem, Melhisedeka priesterības nesējiem, kuri cenšas sasniegt savus taisnīgos mērķus izglītības iegūšanā un mūžīgās dzīvesbiedres atrašanā. Lai gan šie mērķi ir pareizi, mani brāļi, neaizmirstiet, ka uzcītīga strādāšana Tā Kunga vīna dārzā ārkārtīgi paplašinās jūsu iespējas un sekmēs panākumu gūšanu abos šajos godājamajos centienos.

Neatkarīgi no tā, vai jūs esat jaunākais no diakoniem vai vecākais no Augstajiem priesteriem, jums ir jāstrādā!

Otrais princips: mācīšanās

Smagu ekonomisko grūtību pārņemtajā pēckara Vācijā mums nebija tik plašu izglītošanās iespēju, kā tas ir mūsdienās. Taču, par spīti ierobežotajām iespējām, es allaž jutu dedzīgu vēlmi mācīties. Atceros, kādudien, ar savu divriteni piegādādams izmazgāto veļu, es iegāju kāda sava klasesbiedra mājās. Vienā no istabām pie sienas bija ierīkoti divi nelieli rakstāmgaldi. Cik tas bija brīnišķīgs skats! Cik ļoti šiem bērniem bija laimējies, ka viņiem bija pašiem savi rakstāmgaldi! Es iztēlojos, kā viņi sēd pie savām atvērtajām grāmatām, studējot savas mācību stundas un pildot savus mājasdarbus. Man šķita, ka pašam savs rakstāmgalds būtu pati brīnišķīgākā lieta pasaulē.

Man nācās ilgi gaidīt, kamēr šī vēlme piepildījās. Pēc daudziem gadiem es atradu darbu kādā izpētes iestādē, kur bija apjomīga bibliotēka. Atceros, ka lielu daļu sava brīvā laika es pavadīju šajā bibliotēkā. Tur es beidzot varēju sēdēt pie rakstāmgalda, vienatnē izbaudot grāmatās ietverto informāciju un zināšanas. Man tik ļoti patika lasīt un mācīties! Tolaik es pats personīgi sapratu šī senā izteiciena nozīmi: izglītības iegūšana līdzinās ne tik daudz kausa piepildīšanai, kā uguns iedegšanai.

Runājot par Baznīcas locekļiem, izglītības iegūšana ir ne vien laba doma, bet arī pavēle. Mums ir jāmācās „par lietām gan debesīs, gan uz zemes, un zem zemes; par to, kas ir bijis, kas ir, kam drīz jānotiek, par to, kas ir mājās, par to, kas ir aiz robežām”.⁶

Džozefam Smitam ļoti patika mācīties, kaut arī viņam bija pavisam niecīgas iespējas iegūt oficiālu izglītību. Savās dienasgrāmatās viņš priekpilni runā par dienām, ko bija pavadījis studējot, un bieži izsakās par to, cik ļoti viņam patīk mācīties.⁷

Džozefs mācīja svētajiem, ka zināšanas ir neatņemama mūsu laicīgā ceļojuma sastāvdaļa, jo „cilvēks tiek izglābts tikai pēc tam, kad ir [ieguvis] zināšanas”,⁸ un „tas saprāta līmenis, ko mēs sasniedzam šajā dzīvē, celsies ar mums augšāmcelšanās reizē”.⁹ Grūtību periodos mācīties ir pat vēl svarīgāk. Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka „zināšanas padzen tumsu, [trauksmi] un šaubas; jo tās nevar pastāvēt tur, kur ir zināšanas”.¹⁰

Brāļi, jums ir pienākums iemācīties tik daudz, cik vien iespējams. Lūdzu, mudiniet savas ģimenes locekļus, sava kvoruma locekļus un visus pārējos — mācīties un kļūt izglītotākiem! Ja jums nav pieejama oficiāla izglītība, nepieļaujiet, lai tas liegtu jums iegūt visas tās zināšanas, ko jūs varat iegūt. Tādos apstākļos par jūsu „universitāti” savā ziņā var kļūt vislabākās grāmatas — mācību telpa, kas ir atvērta vienmēr un kur tiek uzņemti visi, kas piesakās. Centieties vairot savas zināšanas par visu, kas ir „tikumīgs, jauks, labi novērtēts vai uzslavas vērts”.¹¹ Meklējiet zināšanas, „studējot un arī ar ticību”.¹² Meklējiet tās ar pazemīgu garu un nožēlas pilnu sirdi.¹³ Attiecinot uz savām studijām garīgo ticības aspektu — pat tad, kad jūs studējat par laicīgām lietām, — jūs varat vairot savas intelektuālās spējas, jo, „ja jūsu acs būs vērsta vienīgi uz [Dieva] godību, viss jūsu ķermenis tiks piepildīts ar gaismu un … [sapratīs] visu”.¹⁴

Mācoties neatstāsim novārtā atklāsmes avotu. Svētie Raksti un mūsdienu apustuļu un praviešu vārdi ir gudrības, dievišķu zināšanu un personīgās atklāsmes avots, kas palīdz mums rast risinājumu visām dzīves grūtībām. Mācīsimies par Kristu, meklēsim tās zināšanas, kas vedina pie miera, patiesības un cildenajiem mūžības noslēpumiem.¹⁵

Noslēgums

Brāļi, es atceros to 11–gadīgo zēnu Frankfurtē, Vācijā, kurš raizējās par savu nākotni, ciešot no nelaipnu piezīmju smeldzošajiem dzēlieniem. Es atceros šo laiku ar tādu kā sērīgu pieķeršanos. Kaut arī man nav īpašas vēlmes atkārtoti izdzīvot šīs pārbaudījumu un likstu dienas, man nav tikpat kā nekādu šaubu, ka tolaik apgūtās mācības bija nepieciešamas, lai sagatavotos turpmākām iespējām. Tagad, pēc daudziem gadiem, es pavisam droši zinu, ka bieži vien tieši caur pārbaudījumiem un likstām mēs apgūstam pašas būtiskākās mācībstundas, kas veido mūsu raksturu un nosaka mūsu likteni.

Es lūdzu par to, kaut turpmāko mēnešu un gadu gaitā mēs spētu piepildīt savas dzīves dienas un stundas ar taisnīgu darbu. Es lūdzu par to, kaut mēs censtos mācīties un pilnveidot savu prātu un sirdi, pamatīgi veldzējoties tīrajos patiesības avotos. Es apliecinu jums savu mīlestību un svētu jūs Jēzus Kristus Vārdā, āmen.