Palieciet Manā mīlestībā!
Dieva mīlestība ir nebeidzama un pastāvēs mūžīgi, taču tās nozīme mūsu dzīvē ir atkarīga no tā, kā mēs atsaucamies uz Viņa mīlestību.
Bībele mums vēsta, ka „Dievs ir mīlestība”1. Viņš ir pilnīgs mīlestības iemiesojums, un mēs ļoti paļaujamies uz šo nemainīgo un visaptverošo mīlestību. Kā paskaidrojis prezidents Tomass S. Monsons: „Dievs jūs mīl, neatkarīgi no tā, vai jūs jūtaties to [pelnījuši] vai ne. Viņa mīlestība pastāv vienmēr.”2
Pastāv daudz veidu, kā raksturot un kā runāt par dievišķo mīlestību. Viens no mūsdienās bieži dzirdētajiem terminiem ir tas, ka Dieva mīlestība ir beznosacījumu mīlestība. Lai gan tā tas daļēji ir, vārds beznosacījumu Svētajos Rakstos nekur neparādās. Svētajos Rakstos Viņa mīlestība ir aprakstīta kā „lielā un brīnišķīgā mīlestība”3, „pilnīga mīlestība”4, „pestījoša mīlestība”5 un „mūžīga mīlestība”6. Šie termini ir labāki, jo vārds beznosacījumu var radīt nepareizu priekšstatu par dievišķo mīlestību, piemēram, ka Dievs pieļauj un attaisno visu, ko mēs darām, jo Viņa mīlestībai nav nosacījumu, vai ka Dievs neko no mums neprasa, jo Viņa mīlestībai nav nosacījumu, vai ka visi tiks glābti Dieva debesu valstībā, jo Viņa mīlestība ir beznosacījumu mīlestība. Dieva mīlestība ir nebeidzama un pastāvēs mūžīgi, taču tās nozīme mūsu dzīvē ir atkarīga no tā, kā mēs atsaucamies uz Viņa mīlestību.
Jēzus teica:
„Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!
Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.”7
Palikt jeb dzīvot Glābēja mīlestībā nozīmē — iegūt Viņa labvēlību, lai tā varētu padarīt mūs pilnīgākus.8 Lai iegūtu Viņa labvēlību, mums ir jātic Jēzum Kristum un jātur Viņa baušļi, kas ietver grēku nožēlošanu, kristīšanos grēku piedošanas saņemšanai, Svētā Gara saņemšanu un paklausības ceļa turpināšanu.9
Dievs vienmēr mūs mīlēs, bet Viņš nevar izglābt mūs mūsu grēkos.10 Atcerieties, ko Amuleks teica Zīzromam, sakot, ka Glābējs neglābs Savus ļaudis viņu grēkos, bet atpestīs tos no viņu grēkiem11, jo grēki padara mūs netīrus un „nekas netīrs nevar iemantot Debesu valstību”12 jeb mājot Dieva klātbūtnē. „Un [Kristum] ir spēks, dots Viņam no Tēva, atpestīt [Savus ļaudis] no viņu grēkiem grēku nožēlošanas dēļ; tādēļ Viņš sūta Savus eņģeļus paziņot vēstis par grēku nožēlošanas nosacījumiem, kas atved tos pie Pestītāja, lai glābtu viņu dvēseles.”13
No Mormona Grāmatas mēs uzzinām, ka Kristus mīlestības augstākā izpausme un Viņa ciešanu nolūks bija „īstenot žēlastības pilnību, kas pārspēj taisnību un dod cilvēkiem iespēju, lai tiem varētu būt ticība grēku nožēlošanai.
Un tā žēlastība var apmierināt taisnības prasības un ieskauj tos drošībā savās rokās, kamēr tas, kas neizmanto ticību grēku nožēlošanai, ir pilnībā pakļauts taisnības prasību likumam; tādēļ tikai priekš tā, kam ir ticība grēku nožēlošanai, tiek īstenota lielā un mūžīgā pestīšanas iecere.”14
Grēku nožēla ir Viņa dāvana mums, kas iegādāta par ļoti augstu cenu.
Daži to apstrīdēs, sakot, ka Dievs svētī visus bez izņēmuma, citējot, piemēram, Jēzus vārdus no Kalna sprediķa: „[Dievs] liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.”15 Dievs patiesi izlej pār visiem Saviem bērniem visas iespējamās svētības — to, kas ir pieļaujams ar mīlestību, likumu, taisnīgumu un žēlastību. Un Viņš pavēl mums būt tikpat dāsniem:
„Es saku jums, mīliet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas ļauni izmanto jūs un vajā jūs;
lai jūs varētu būt bērni savam Tēvam, kas ir debesīs.”16
Tomēr lielāko Dieva svētību saņemšana ir atkarīga no paklausības. Prezidents Rasels M. Nelsons skaidro: „Dieva mīlestības krāšņajā buķetē, kurā ietilpst mūžīgā dzīve, ir sakopotas svētības, kuras prasa būt cienīgiem; tās nav privilēģijas, kuras var gaidīt necienīgie. Grēcinieki nevar pakļaut Viņa gribu savējai un pieprasīt, lai Viņš tos svētītu viņu grēkos (skat. Almas 11:37). Ja tie vēlas priecāties par katru Viņa skaistās buķetes ziedu, tiem ir jānožēlo grēki.”17
Bez grēkus nožēlojušo personu attīrīšanas, padarot tos nevainīgus un neaptraipītus ar solījumu tikt „paaugstinātiem pēdējā dienā”18, palikšanai Dieva mīlestībā ir vēl otrs būtisks aspekts. Ja mēs dzīvosim Dieva mīlestībā, mēs varēsim atskārst savu potenciālu — kļūt tādiem, kā Viņš.19 Prezidents Dīters F. Uhtdorfs ir teicis: „Dieva labvēlība dara vairāk, nekā tikai atjauno mūsu iepriekšējo nevainības stāvokli. … Viņa mērķis ir daudz augstāks — Viņš vēlas, lai Viņa dēli un meitas kļūtu kā Viņš.”20
Šajā aspektā palikt Dieva mīlestībā nozīmē — pilnībā pakļauties Viņa gribai. Tas nozīmē — nepieciešamības gadījumā pieņemt Viņa aizrādījumus, jo „ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca”21. Tas nozīmē — mīlēt un kalpot cits citam, kā Jēzus ir mīlējis un kalpojis mums.22 Tas nozīmē — iemācīties „pakļauties celestiālās valstības likumam”, lai mēs varētu „izturēt celestiālo godību”.23 Lai Viņš varētu mūs padarīt tādus, kādi mēs varam kļūt, mūsu Debesu Tēvs lūdz katram no mums pakļauties „Svētā Gara [pamudinājumiem un atmest] miesīgo cilvēku, un [kļūt] par svēto caur Kristus Tā Kunga Izpirkšanu, [kļūstot] kā bērns — pakļāvīgs, lēnprātīgs, pazemīgs, pacietīgs, pilns mīlestības, vēlēdamies pakļauties visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu uzlikt viņam, patiesi kā bērns pakļaujas savam tēvam”.24
Elders Dalins H. Oukss skaidro: „Pēdējā tiesa nav tikai labo un ļauno rīcību kopsummas — tā, ko esam izdarījuši, — izvērtēšana. Tā ir mūsu darbu un domu galīgā rezultāta — tā, par ko esam kļuvuši, — atzīšana.”25
Stāsts par Helēnu Kelleri ir gluži kā līdzība, kas parāda, kā dievišķa mīlestība var pārveidot labprātīgu dvēseli. Helēna piedzima Alabamas štatā, Amerikas Savienotajās valstīs, 1880. gadā. Būdama tikai 19 mēnešus veca, viņa sasirga ar nediagnosticējamu slimību, pēc kuras kļuva nedzirdīga un neredzīga. Viņa bija ļoti inteliģenta un kļuva ļoti neapmierināta, cenšoties izprast un gūt priekšstatu par apkārtējo vidi. Kad Helēna juta, ka ģimenes locekļi kustina lūpas un atskārta, ka viņi izmanto muti sarunām, „viņa satrakojās, [jo] nespēja piedalīties viņu sarunā”26. Sešu gadu vecumā Helēnas vajadzība pēc komunikācijas un neapmierinātība bija pieņēmusi tik intensīvus apmērus, ka „dusmu uzliesmojumi notika katru dienu, dažkārt katru stundu”.27
Helēnas vecāki noalgoja savai meitai skolotāju, sievieti — vārdā Anna Salivana. Gluži kā Glābējs, kurš izprot mūsu vājības,28 Anna Salivana bija cīnījusies ar smagām grūtībām un izprata Helēnas vājības. Piecu gadu vecumā Anna bija sasirgusi ar kaiti, kas izraisīja sāpīgu radzenes rētošanos, padarot viņu tikpat kā aklu. Kad Annai bija astoņi, nomira viņas māte; tēvs pameta viņu un viņas jaunāko brāli Džimmiju, un viņi tika nosūtīti uz patversmi, kur valdīja tik nožēlojami apstākļi, ka Džimmijs nomira jau pēc trim mēnešiem. Savas neatlaidīgās uzstājības dēļ Anna tika uzņemta Perkinsa skolā redzes invalīdiem, kur viņai bija spīdoši panākumi. Pateicoties operācijai, viņas redze uzlabojās tiktāl, ka viņa varēja lasīt drukātu tekstu. Kad Helēnas Kelleres tēvs sazinājās ar Perkinsa skolu, meklējot kādu, kas varētu kļūt par viņa meitas skolotāju, tika izvēlēta Anna Salivana.29
Sākotnēji tā nebija nekāda patīkamā pieredze. Helēna „sita, knieba un spēra skolotājai, izsitot vienu no viņas zobiem. Visbeidzot [Anna] ieguva kontroli, kopā ar [Helēnu] pārceļoties uz nelielu kotedžu, kas atradās Kelleru īpašumā. Ar pacietību un stingru konsekvenci viņa beigu beigās ieguva bērna mīlestību un uzticību.”30 Līdzīgi, ja mēs sākam uzticēties, nevis pretoties savam dievišķajam Skolotājam, Viņš var darboties ar mums, apgaismojot un paaugstinot mūs jaunā līmenī.31
Lai palīdzētu Helēnai apgūt vārdus, Anna ar pirkstu vilka uz Helēnas plaukstas pazīstamu lietu nosaukumus. „[Helēnai] patika šī „pirkstu spēle”, taču viņa to neizprata līdz pat slavenajam brīdim, kad [Anna] izburtoja vārdu „ū-d-e-n-s”, pumpējot ūdeni uz [Helēnas] rokas.” Vēlāk [Helēna] rakstīja:
„Pēkšņi manā apziņā miglaini atausa kaut kas aizmirsts, … un kaut kādā veidā man tika atklāta valodas mistērija. Tad es sapratu, ka „ū-d-e-n-s” ir tā brīnišķīgā, vēsā lieta, kas plūst pār manu roku. Šis dzīvais vārds atmodināja manu dvēseli, dāvājot tai gaismu, cerību, prieku, atbrīvojot to! … Katrai lietai bija vārds, un katrs vārds ļāva dzimt jaunai domai. Kad mēs atgriezāmies mājās[,] šķita, ka ikvienā objektā, … kam pieskaros, pulsē dzīvība.””32
Kad Helēna Kellere pieauga, viņa kļuva pazīstama kā valodas mīļotāja, prasmīga rakstniece un daiļrunīga oratore.
Filmā, kur attēlota Helēnas Kelleres dzīve, ir parādīts, ka viņas vecāki ir apmierināti ar Annas Salivanas darbu un to, ka viņa ir civilizējusi viņu mežonīgo meitu līdz tādam līmenim, ka Helēna vakariņu laikā pieklājīgi sēž, labi ēd un pēc ēdienreizes saloka savu salveti. Bet Anna zināja, ka Helēna ir spējīga paveikt daudz, daudz vairāk un ka viņa var sniegt būtisku ieguldījumu sabiedrības dzīvē.33 Tāpat arī mēs, iespējams, jūtamies diezgan apmierināti ar to, ko esam sasnieguši savā dzīvē, ka mēs vienkārši esam tādi, kādi esam, taču mūsu Glābējs izprot mūsu godpilno potenciālu, ko mēs saskatām tikai „mīklaini, kā spogulī”34. Katrs no mums var piedzīvot ekstāzi, jūtot, kā mūsos atklājas dievišķais potenciāls, ko var pielīdzināt priekam, ko izjuta Helēna Kellere, kad vārdi atdzīvojās, izgaismojot un atbrīvojot viņas dvēseli. Ikviens no mums var mīlēt un kalpot Dievam, rodot spēku, lai svētītu līdzcilvēkus. „Kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.”35
Padomāsim par dārgās Dieva mīlestības cenu! Jēzus atklāja: lai izpirktu mūsu grēkus un pestītu mūs gan no fiziskās, gan no garīgās nāves, Viņš panesa tādas ciešanas, kas lika Tam, „tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā, [vēloties kaut Viņš] varētu nedzert to rūgto biķeri un izvairīties”36. Viņa ciešanas Ģetzemanē un pie krusta bija lielākas par to, ko spētu izturēt jebkurš mirstīgais.37 Taču, pateicoties mīlestībai pret Savu Tēvu un pret mums, Viņš izturēja, un tādēļ Viņš var piedāvāt mums gan nemirstību, gan mūžīgo dzīvi.
Tas ir aizkustinoši simboliski, ka tieši Ģetzemenē, kur tika spiesta olīveļļa, Glābējs cieta tā, ka „asinis [nāca] no katras poras”38. Glābēja laikā, lai iegūtu olīveļļu, olīvas no sākuma saspieda ar lielu akmeni. Iegūtais biezenis tika ielikts mīkstos, vaļīgi pītos grozos, kas tika sakrauti cits uz cita. To svars lika izspiesties pirmajai, augstākā labuma eļļai. Pēc tam uz sakrautajiem groziem tika izdarīts lielāks spiediens, uzliekot uz tiem lielu baļķi vai bluķi un tādējādi izspiežot vairāk eļļas. Visbeidzot, lai izspiestu pašas pēdējās lāses, uz bluķa tika uzlikti akmeņi, izraisot maksimālu spiedienu.39 Un, jā, pirmā eļļa, kas izlīst, ir asins sarkana.
Man prātā nāk Mateja stāsts par to, kā Glābējs tanī liktenīgajā naktī iegāja Ģetzemanē, kur viņš „sāka skumt un baiļoties. …
Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.””40
Tad, kā man šķiet, sāpēm pieaugot, Viņš lūdzās pēc atvieglojuma otrreiz, un visbeidzot, iespējams, Savu ciešanu kulminācijā — trešo reizi. Viņš izcieta agoniju, apmierinot taisnīgumu līdz pat pēdējai lāsītei.41 Viņš to paveica, lai mūs visus pestītu.
Cik gan dārga dāvana ir šī dievišķā mīlestība! Piepildīts ar šo mīlestību, Jēzus vaicā: „Vai jūs tagad neatgriezīsities pie Manis un nenožēlosit savus grēkus, un netapsit pievērsti, lai Es varētu jūs dziedināt?”42 Viņš maigi apliecina: „Lūk, Mana žēlastības roka ir izstiepta pret jums, un katru, kas nāks, to Es pieņemšu; un svētīti ir tie, kas nāk pie Manis.”43
Vai jūs nemīlēsiet Viņu, kurš jūs pirmais mīlējis?44 Tad turiet Viņa baušļus.45 Vai jūs nebūsiet draugi Tam, kurš atdeva Savu dzīvību par Saviem draugiem?46 Tad turiet Viņa baušļus.47 Vai jūs nepaliksiet Viņa mīlestībā, lai saņemtu visu, ko Viņš jums tik žēlīgi piedāvā? Tad turiet Viņa baušļus.48 Es lūdzu par to, kaut mēs sajustu un visā pilnībā paliktu Viņa mīlestībā, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.