Baznīcas pārstāvji
Mēs lūdzam, lai jūs kā mājskolotāji būtu Dieva pārstāvji, kas vēršas pie Viņa bērniem, mīlot, gādājot un lūdzot par cilvēkiem, par kuriem esat norīkoti gādāt.
Pirms neilga laika kāda neprecēta māsa, kuru nodēvēšu par Molliju, pārradusies mājās no darba, atklāja, ka visa viņas pagrabstāva grīda ir zem 5 cm biezas ūdens kārtas. Viņa uzreiz saprata: kaimiņi, ar ko viņai bija kopīga kanalizācija, todien ir mazgājuši pārmērīgu daudzumu veļas un gājuši vannā, jo pie viņas bija nokļuvis notekūdens.
Pēc tam, kad Mollija bija piezvanījusi draudzenei, lai tā nāk palīgā, abas sāka smelt un slaucīt. Tad iezvanījās durvju zvans. Viņas draudzene izsaucās: „Tie ir tavi mājskolotāji!”
Mollija iesmējās. „Šodien ir mēneša pēdējā diena,” viņa atbildēja, „taču es varu galvot, ka tie nav mani mājskolotāji.”
Basām kājām, slapjām biksēm, ar galvas apsēju un ļoti modīgiem gumijas cimdiem rokās Mollija devās pie durvīm. Taču viņas neparastā āriene nebija nekas — salīdzinājumā ar neparasto skatu, kas pavērās viņas acīm. Tie bija viņas mājskolotāji!
„Es jutos tā, it kā būtu dabūjusi pa galvu ar plunžeri!” viņa vēlāk stāstīja. „Tas bija mājskološanas brīnums,” viņa teica, „par kādu Augstākie pilnvarotie runā vispārējā konferencē!” Viņa turpināja: „Taču, kamēr es centos izlemt, vai mesties viņus sabučot, vai arī pasniegt tiem mazgāšanas slotu, viņi teica: „Ak, Mollij, mēs atvainojamies. Mēs redzam, ka tu esi aizņemta. Mēs negribam traucēt, mēs atnāksim citreiz.” Un prom viņi bija.”
„Kas tur bija?” sauca viņas draudzene no pagrabstāva.
„Es gribēju teikt: „Tie pavisam noteikti nebija trīs nefijieši,” Mollija atzinās, „taču apvaldījos un ļoti mierīgi atbildēju: „Tie bija mani mājskolotāji, taču viņiem šķita, ka šis nav piemērots brīdis, lai dalītos savā vēstījumā.””1
Brāļi, izvērtēsim īsumā šo priesterības pienākumu, kas tiek dēvēts par „Baznīcas pirmo palīdzības avotu” tās indivīdiem un ģimenēm.2 Mēs esam ziedojuši veselus mežus, lai nodrošinātu papīru kalnus mājskološanas organizēšanai un reorganizēšanai. Mēs esam teikuši tūkstošiem motivācijas runu, lai pamudinātu veikt mājskološanu. Neviens psihologs pavisam noteikti nevarētu likt mums izjust lielāku vainas sajūtu, kā šī tēma. Tomēr mums vēl arvien ir grūti sasniegt daudzmaz pieņemamu izpildes līmeni, īstenojot Tā Kunga pavēli — „vienmēr uzraudzīt baznīcas locekļus”3 caur priesterības nesēju veiktu mājskološanu.
Daļa no šī izaicinājuma ir mainīgā demogrāfiskā situācija Baznīcā. Mēs zinām: šobrīd mums ir Baznīcas locekļi vairāk nekā 30 000 bīskapiju un draudžu aptuveni 188 valstīs un teritorijās, mums ir daudz grūtāk apciemot savu brāļu un māsu mājas, nekā tas bija Baznīcas agrīnajās dienās, kad kaimiņš mācīja kaimiņu tā sauktajā „kvartāla skološanā”.
Turklāt daudzās Baznīcas pamatvienībās ir ierobežots skaits pieejamu priesterības nesēju, kas var veikt mājskološanu, līdz ar to tiem, kuri var kalpot, tiek dotas 18 līdz 20 vai pat vairāk ģimenes, par kurām gādāt. Problēmas var radīt arī lielais attālums, transporta izmaksas vai tā pieejamības trūkums un pagarināta vietējā darba diena vai darba nedēļa. Pievienojiet tam visam dažās kultūrās valdošo tabū, kas liedz doties apciemojumā neaicinātiem, un drošības problēmas, kas eksistē daudzās apkaimēs visā pasaulē, un mēs sākam apjaust, cik sarežģīta ir šī problēma.
Brāļi, pašos labākajos apstākļos un tur, kur tas ir iespējams, ikmēneša vizīte katrās mājās vēl arvien ir tas ideāls, pēc kura tiecas mūsu Baznīca. Taču, saprotot, ka daudzviet pasaulē šāda ideāla sasniegšana nav iespējama un ka mēs liekam brāļiem justies kā neveiksminiekiem, prasot tiem paveikt to, kas reāli nav iespējams, Augstākais prezidijs 2001. gadā uzrakstīja Baznīcas priesterības nesējiem vēstuli, dodot šo iedvesmoto, ārkārtīgi lietderīgo padomu: „Baznīcā ir dažas apkaimes,” viņi rakstīja, „kur … ikmēneša mājskološana katrās mājās var nebūt iespējama nepietiekama aktīvu priesterības brāļu skaita vai dažādu citu vietējo sarežģījumu dēļ.” Mēs esam pieminējuši dažus no tiem. „Šādos apstākļos,” viņi turpina, „vadītājiem vajadzētu darīt labāko, lai izmantotu tiem pieejamos resursus, gādājot un stiprinot katru Baznīcas locekli.”4
Brāļi, ja es savā bīskapijā vai draudzē saskartos ar šādiem sarežģītiem apstākļiem, mēs ar manu Ārona priesterības pārinieku piemērotu Augstākā prezidija padomu (kas tagad iekļauts rokasgrāmatā ietvertajos norādījumos) un rīkotos šādi: Pirmkārt, lai cik mēnešus tas prasītu, mēs censtos izpildīt Svētajos Rakstos doto uzdevumu — „apmeklēt mājās katru baznīcas locekli”5, sastādot sarakstu, kas palīdzētu mums tikt līdz šīm mājām, kad tas iespējams un kad nepieciešams. Šajā procesā mēs, ņemot vērā savu laiku, par prioritāti izvirzītu biežāku sazināšanos ar tiem, kuriem esam vajadzīgi visvairāk: klausītājus, kurus māca misionāri; nesen kristītus jaunpievērstos; tos, kuri ir slimi, vientuļi vai mazaktīvi; vientuļos vecākus, kuri audzina bērnus un tā tālāk.
Strādājot pie saraksta, lai apmeklētu visas mājas, kura izpilde var prasīt vairākus mēnešus, mēs sazinātos ar mūsu sarakstā iekļautajiem indivīdiem un ģimenēm, izmantojot jebkurus līdzekļus, ko Tas Kungs mums nodrošinājis. Mēs pavisam noteikti uzraudzītu šīs ģimenes baznīcā, lai, kā teikts Svētajos Rakstos, „runātu cits ar citu par savu dvēseļu labklājību”6. Turklāt mēs zvanītu, sūtītu e-pastus un īsziņas, pat aizsūtītu kādu sveicienu, izmantojot kādu no daudzveidīgajiem plašsaziņas kanāliem, kas mums pieejami. Pievēršoties īpašām vajadzībām, mēs, iespējams, nosūtītu kādu citātu no Svētajiem Rakstiem vai rindiņu no konferenču runām, vai arī kādu no mormoņu vēstījumiem, kas ņemts no bagātīgajiem LDS.org materiāliem. Runājot Augstākā prezidija vārdiem, mēs darītu labāko, lai, ņemot vērā apstākļus, izmantotu visus mums pieejamos resursus.
Brāļi, šovakar es vēršos pie jums ar lūgumu — paplašināt savu vīziju par mājskološanu. Lūdzu, paraugieties uz sevi no jauna, daudz skaidrāk — kā uz Tā Kunga pārstāvjiem, ko Viņš sūta pie Saviem bērniem! Tas nozīmē — atmest Mozus likumam pielīdzināmo, satraukuma pilno mēneša beigu kalendāra tradīciju, kad jūs steidzaties atstāt ģimenēm drukātu vēstījumu no Baznīcas žurnāliem, ko tās jau ir lasījušas. Mēs ceram, ka tā vietā jūs aizsāksiet jaunu ēru ar sirsnīgu, evaņģēlijā balstītu gādību par Baznīcas locekļiem, uzraugot un rūpējoties citam par citu, jebkādā lietderīgā veidā atsaucoties uz citu garīgajām un laicīgajām vajadzībām.
Tagad, runājot par to, kas „skaitās” mājskološana, jāsaka: katra laba lieta, ko jūs darāt, „skaitās”, tādēļ ziņojiet par tām visām! Patiesi, vissvarīgākais ziņojumā ir tas, kā jūs esat svētījuši un gādājuši par jūsu pārraudzībā esošajiem cilvēkiem, kam nav tikpat kā nekāda sakara ar noteiktu kalendāru vai noteiktu apmeklējuma vietu. Vislielākā nozīme ir tam, ka jūs mīlat savus ļaudis un pildāt pavēli — „vienmēr uzraudzīt baznīcas locekļus”7.
Pagājušā gada 30. maijā mans draugs Trojs Rasels lēni izbrauca ar savu pikapu no garāžas, lai ziedotu mantas vietējam „Deseret Industries” labdarības veikalam. Viņš sajuta, ka aizmugurējā riepa pārbrauc pāri kādam izcilnim. Domājot, ka no mašīnas izkritusi kāda lieta, viņš izkāpa un ieraudzīja, ka viņa dārgais deviņgadīgais dēls Austens guļ ar seju uz ietves. Nekādi kliedzieni, priesterības svētība, ātrās palīdzības vienība un slimnīcas darbinieki šajā gadījumā nepalīdzēja. Austens bija miris.
Trojs nespēja gulēt un rast mieru, viņš bija nenomierināms. Viņš teica, ka tas ir vairāk, nekā viņš spēj izturēt, un ka viņš vienkārši nespēj tā turpināt. Taču šajā mokpilnajā lūzuma brīdī palīdzēja trīs pestījoši spēki.
Pirmā bija mūsu Debesu Tēva mīlestība un mierinošais gars, kas caur Svētā Gara klātbūtni mierināja Troju, mācīja to un mīloši čukstēja, ka Dievs zina visu par skaistā un nevainojamā Dēla zaudēšanu. Otrā bija viņa sieva Dīdra, kura ieskāva Troju savās rokās, nepārstāja viņu mīlēt un atgādināja viņam, ka arī viņa ir zaudējusi savu dēlu un ir apņēmusies nezaudēt vēl arī vīru. Trešais šajā stāstā ir Džons Menings, ļoti īpašs mājskolotājs.
Atklāti sakot, es nezinu, pēc kāda grafika Džons ar savu jaunāko pārinieku apmeklēja Raselu mājas vai kādā vēstījumā viņi dalījās, kad tur nonāca, vai kā viņi atskaitījās par savu pieredzi. Taču es zinu, ka pagājušajā pavasarī brālis Menings pasniedza roku, palīdzot Trojam Raselam atgūties no piebraucamā ceļa traģēdijas tā, it kā pats paceltu uz rokām mazo Austenu. Gluži kā mājskolotājs, sargs un brālis evaņģēlijā, kādam viņam bija jābūt, Džons vienkārši pārņēma priesterības aprūpi un uzņēmās rūpes par Troju Raselu. Viņš sāka, sakot: „Troj, Austens vēlas, lai tu atkal nostātos uz kājām, tai skaitā arī atsāktu spēlēt basketbolu, tādēļ es ieradīšos šeit katru rītu 5:15. Esi gatavs, jo es negribu nākt iekšā, lai tevi pieceltu, un es zinu, ka arī Dīdra to negribētu.”
„Es negribēju spēlēt,” Trojs man vēlāk teica, „jo es allaž no rīta biju ņēmis līdzi Austenu un zināju, ka šīs atmiņas būs pārāk sāpīgas. Bet Džons uzstāja, tādēļ es gāju. Kopš pirmās dienas, kad atsāku spēlēt, mēs runājāmies vai drīzāk jau es runāju, un Džons klausījās. Es runāju visu ceļu līdz baznīcai un visu ceļu līdz mājām. Dažkārt es runāju, kamēr mēs novietojām mašīnu uz piebraucamā ceļa un vērojām, kā pār Lasvegasu uzlec saule. Sākumā man bija grūti, bet pēc kāda laika es atskārtu, ka esmu atguvis spēkus, pateicoties ļoti lēnam,188 cm garam Baznīcas basketbola spēlētājam, kurš absolūti nožēlojami meta bumbu palēcienā, bet kurš mani mīlēja un uzklausīja, kamēr manā dzīvē visbeidzot atkal atausa gaisma.”8
Mani svētās priesterības brāļi, kad mēs runājam par mājskološanu, aprūpi vai individuālu priesterības nesēju kalpošanu — sauciet to, kā gribat —, tas ir tas, par ko mēs runājam. Mēs lūdzam, lai jūs kā mājskolotāji būtu Dieva pārstāvji, kas vēršas pie Viņa bērniem, mīlot, gādājot un lūdzot par cilvēkiem, kam esat norīkoti kalpot, kā mēs mīlam, gādājam un lūdzam par jums. Es lūdzu par to, kaut jūs modri uzraudzītu un stiprinātu Dieva ganāmpulku, ņemot vērā savus apstākļus, mūsu visu Labā Gana, kura liecinieks es esmu, patiesi, Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.