Vai es esmu pietiekami labs? Vai man izdosies?
Ja jūs patiešām centīsieties, nemeklēsiet atrunas un nesacelsieties, bieži nožēlojot grēkus un lūdzot žēlastību, jūs pavisam noteikti būsiet „pietiekami labi”.
Dārgie brāļi un māsas, tā ir tik liela svētība, ka varam sapulcēties, lai mūs mācītu Tā Kunga kalpi. Vai tas nav apbrīnojami, cik daudzos veidos mūsu mīlošais Debesu Tēvs mūs vada un svēta? Viņš patiesi vēlas, lai mēs atgrieztos pie Viņa.
Kad es vēl biju jauns ārsts un tikko biju pabeidzis medicīnas skolu, es, pateicoties virknei man izrādītas žēlastības, tiku uzņemts pediatru aspirantūrā, spēcīgā, konkurējošā programmā. Satiekot citus internus, es sajutu, ka neesmu tik gudrs un sagatavojies, kā pārējie. Es nodomāju, ka nespēšu tikt līdzi pārējās grupas līmenim.
Iesākoties trešajam mēnesim, es kādā vēlā vakara stundā sēdēju slimnīcā pie medmāsu administrācijas galda, laiku pa laikam pie sevis šņukstot un iemiegot, cenzdamies aizpildīt dokumentus par kāda maza zēna, kurš sirga ar plaušu karsoni, uzņemšanu slimnīcā. Es vēl nekad dzīvē nebiju juties tik izmisis. Man nebija ne jausmas, kā ārstēt plaušu karsoni 10 gadus vecam zēnam. Es sāku domāt, vai man vispār tur vajadzētu atrasties.
Tieši tajā brīdī kāds no vecākajiem rezidentiem man uz pleca uzlika roku. Viņš pajautāja, kā man iet, un es pastāstīju par savu satraukumu un bailēm. Viņa atbilde izmainīja manu dzīvi. Viņš man pastāstīja, ka viņš ar pārējiem vecākajiem rezidentiem ar mani lepojas un ka viņiem liekas, ka es kļūšu par lielisku ārstu. Īsumā sakot, viņš man noticēja brīdī, kad es pats sev neticēju.
Līdzīgi, kā bija ar šo manu pieredzi, mūsu Baznīcas locekļi bieži vien vaicā: „Vai es esmu pietiekami labs cilvēks?” un „Vai man tik tiešām izdosies nonākt celestiālajā valstībā?” Protams, ka nav tādas lietas kā „būt pietiekami labam”. Neviens no mums nekad nevarētu „nopelnīt” vai „izpelnīties” glābšanu, bet ir normāli domāt par to, vai esam pieņemami Tam Kungam, kas, manuprāt, ir šo jautājumu būtībā.
Dažkārt, kad mēs apmeklējam baznīcu, mēs zaudējam drosmi pat tad, kad mēs tiekam laipni aicināti pilnveidoties. Mēs pie sevis nodomājam: „Es nevaru izdarīt visas šīs lietas”, vai arī „Es nekad nebūšu tik labs, kā visi šie cilvēki”. Iespējams, mēs jūtamies tā, kā es tovakar jutos slimnīcā.
Mani mīļie brāļi un māsas, lūdzu pārtrauciet sevi salīdzināt ar citiem. Mēs sevi lieki spīdzinām — sacenšoties un salīdzinot. Mēs sevi maldīgi vērtējam pēc lietām, kas mums ir vai nav, un pēc citu viedokļiem. Ja vēlamies sevi ar kādu salīdzināt, tad salīdzināsim sevi ar to, kādi mēs bijām pagātnē, un to, kādi esam tagad, vai arī to, kādi vēlamies būt nākotnē. Vienīgais viedoklis, kam ir nozīme, ir tas, ko mūsu Debesu Tēvs par mums domā. Lūdzu, sirsnīgi lūdziet Viņu — ko Viņš domā par jums. Viņš mūs mīlēs un pamācīs, bet nekad neliks zaudēt drosmi, — tas ir Sātana triks.
Es teikšu skaidri un gaiši. Atbildes uz jautājumiem „Vai es esmu pietiekami labs?” un „Vai man izdosies?” ir „Jā! Jūs esat pietiekami labi” un „Jā, jums izdosies, ja vien jūs turpināsiet nožēlot grēkus un nesāksiet meklēt atrunas vai sacelties pret Dievu.” Debesu Dievs nav cietsirdīgs tiesnesis, kurš mēģina atrast jebkuru iemeslu, lai izsviestu mūs no spēles. Viņš ir mūsu pilnīgi mīlošais Tēvs, kurš vairāk par visu vēlas, lai Viņa bērni atgrieztos mājās un mūžīgi dzīvotu kopā ar Viņu ģimenēs. Viņš patiešām atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai mēs nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību!1 Lūdzu, ticiet un, lūdzu, saņemiet cerību un mierinājumu no šīs mūžīgās patiesības. Mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai mums izdotos! Tas ir Viņa darbs un Viņa godība.2
Man patīk, kā prezidents Gordons B. Hinklijs mācīja šo principu. Es dzirdēju, kā viņš daudzkārt teica: „Brāļi un māsas, Tas Kungs sagaida no mums, lai mēs censtos, bet jums patiešām ir jācenšas!”3
„Patiešām censties” nozīmē — darīt labāko, ko mēs varam, apzinoties, ko mums vajag sevī pilnveidot, un tad censties atkal. Darot to atkal un atkal, mēs nonāksim arvien tuvāk pie Tā Kunga; mēs jutīsim Viņa Garu arvien spēcīgāk; 4 un mēs arvien vairāk saņemsim Tā Kunga labvēlību un palīdzību.5
Reizēm es domāju, ka mēs neapzināmies, cik ļoti Tas Kungs mums vēlas palīdzēt. Man patīk eldera Deivida A. Bednāra teiktie vārdi:
„Lielākā daļa no mums skaidri apzinās, ka Izpirkšana ir domāta grēciniekiem, taču es neesmu pārliecināts, ka mēs zinām un saprotam, ka Izpirkšana ir domāta arī svētajiem. …
Izpirkšana mums sniedz palīdzību, lai mēs varētu pārvarēt un izvairīties no sliktā, darīt labu un kļūt labi. …
…Tas ir, … pateicoties Tā Kunga labvēlībai, cilvēki … saņem spēku un vadību, lai darītu labus darbus, ko viņi citādāk nespētu darīt. … Šī labvēlība ir spēks … [Svēto Rakstu ceļvedis, „Labvēlība”, uzsvērums pievienots] … jeb dievišķa palīdzība, kas ikvienam no mums ir ārkārtīgi vajadzīga, lai mēs būtu celestiālās valstības cienīgi.”6
Viss, kas mums ir jādara, lai saņemtu šo dievišķo palīdzību, ir jālūdz pēc tās un tad jārīkojas saskaņā ar saņemtajiem, taisnīgajiem pamudinājumiem.
Labās ziņas ir šādas: ja mēs patiesi esam nožēlojuši mūsu grēkus, tad mūsu pagātnes grēki mūs neatturēs no paaugstināšanas. Moronijs mums stāsta par pārkāpējiem savā laikā: „Bet, cik bieži tie nožēloja grēkus un meklēja piedošanu ar patiesu nolūku, tik tiem tika piedots.”7
Un Tas Kungs teica grēciniekiem:
„Ja viņš atzīstas savos grēkos tavā un Manā priekšā un ar patiesu sirdi nožēlo tos, tam jūs piedosit, un arī Es viņam piedošu.
Jā, un, kad vien Mani ļaudis nožēlos grēkus, Es piedošu tiem viņu pārkāpumus pret Mani.”8
Ja mēs no sirds nožēlojam, Dievs patiešām vēlas mums piedot, pat ja esam pieļāvuši to pašu grēku atkal un atkal. Elders Džefrijs R. Holands ir teicis: „Lai arī cik daudz iespēju jūs būtu palaiduši garām, lai arī cik daudz kļūdu jūs būtu pieļāvuši … , es liecinu, ka jūs nevarat nonākt tik tālu, lai jūs nevarētu aizsniegt dievišķā mīlestība. Tas nav iespējams, ka jūs nogrimtu vietā, kur nevarētu iespīdēt Kristus bezgalīgās Izpirkšanas gaisma.”9
Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka grēkot ir LABI. Grēkam vienmēr ir sekas. Grēks vienmēr nodara ļaunu un sāpina gan pašu grēcinieku, gan tos, kurus ietekmē viņa vai viņas grēks. Patiesa grēku nožēla nekad nav viegla.10 Vēl jo vairāk, lūdzu, saprotiet: lai gan tad, kad mēs patiesi nožēlojam, Dievs noņem vainu un grēka traipu, Viņš ne vienmēr uzreiz atbrīvo no mūsu grēku sekām. Dažkārt tās paliek ar mums visu atlikušo dzīvi. Un sliktākais no grēkiem ir apzināts grēks, kad cilvēks saka: „Es grēkošu tagad un nožēlošu vēlāk.” Es uzskatu, ka tā ir nopietna ņirgāšanās par Jēzus Kristus upuri un ciešanām.
Tas Kungs paziņoja: „Jo Es, Tas Kungs, nevaru raudzīties uz grēku pat ar vismazāko atlaidi.”11
Un Alma apgalvoja: „Lūk, es saku tev, ka bezdievība nekad nav bijusi laime.”12
Viens no iemesliem, kādēļ Almas apgalvojums ir īpaši patiess, ir tāds, ka, atkārtoti grēkojot, mēs attālināmies no Gara, kļūstam vāji un tad pārstājam nožēlot grēkus. Taču es atkārtoju, ka, pateicoties Glābēja Izpirkšanai, mēs varam nožēlot grēkus un saņemt pilnīgu piedošanu, ja vien mūsu nožēla ir patiesa.
Tas, ko mums nevajadzētu darīt, — meklēt atrunas savai rīcībai tā vietā, lai to nožēlotu. Tas nestrādās, ja mēs centīsimies sevi attaisnot grēkos, sakot: „Dievs zina, ka man tas vienkārši ir par grūtu, tādēļ Viņš pieņem mani tādu, kāds es esmu.” „Patiesi censties” nozīmē, ka mēs turpinām censties, līdz pilnībā sasniedzam Tā Kunga standartu, kas ir skaidri pausts jautājumos, kas mums tiek uzdoti, saņemot tempļa rekomendāciju.
Otra lieta, kas mūs noteikti atturēs no debesīm un šķirs no palīdzības, kas mums šobrīd ir nepieciešama, ir sacelšanās. No Mozus grāmatas mēs mācāmies, ka Sātans tika izraidīts no debesīm sacelšanās dēļ.13 Mēs saceļamies ik reizi, kad savās sirdīs domājam: „Man nevajag Dievu un man nevajag nožēlot grēkus.”
Kā intensīvās aprūpes pediatrs, es zinu: ja kāds neapdomīgi atsakās no ārstēšanas, kas var glābt dzīvību, tas var nevajadzīgi novest līdz fiziskai nāvei. Līdzīgi ir arī ar mums: kad mēs saceļamies pret Dievu, mēs noraidām mūsu vienīgo palīdzību un cerību, kas ir Jēzus Kristus, un tas mūs noved līdz garīgai nāvei. Neviens no mums nevar izglābties pats saviem spēkiem. Neviens no mums nekad nebūs „pietiekami labs”, mēs varam tikt glābti vienīgi, pateicoties Jēzus Kristus nopelniem un žēlastībai14, taču, tā kā Dievs ciena mūsu brīvo gribu, mēs nevaram tikt glābti, ja necenšamies. Tā tiek iegūts līdzsvars starp žēlastību un rīcību. Mēs varam cerētu uz Kristu, jo Viņš mums vēlas palīdzēt un mūs mainīt. Patiesībā, Viņš jums jau palīdz. Vienkārši apstājieties, padomājiet un ieraugiet Viņa palīdzību savā dzīvē.
Es jums liecinu: ja jūs patiešām centīsieties, nemeklēsiet atrunas un nesacelsieties — bieži nožēlojot grēkus un lūdzot Kristus žēlastību vai palīdzību —, jūs pavisam noteikti būsiet „pietiekami labi” un pieņemami Tam Kungam; jums izdosies nokļūt celestiālajā valstībā un tapt pilnveidotiem Kristū; un jūs saņemsiet svētības, godību un prieku, ko Dievs vēlas sniegt katram Savam dārgajam bērnam — tai skaitā jums un man. Es liecinu, ka Dievs dzīvo un vēlas, lai mēs nokļūtu mājās. Es liecinu, ka Jēzus dzīvo. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.