Mūsu garīgajai attīstībai un mācībai
Dieva noslēpumi tiek mums atklāti tikai saskaņā ar Viņa gribu un ar Svētā Gara spēku.
Kad es biju zēns, mani vecāki saņēma dāvanu, kas šķita aizraujoša man un manam jaunākajam brālim Deividam. Dāvana bija zelta plākšņu, ko pravietis Džozefs Smits saņēma no eņģeļa Moronija, miniatūrs modelis. Cik atceros, šīm plāksnēm bija kādas 10 lapas, uz kurām bija rakstīti vārdi. Taču lapas nebija tās, kas piesaistīja mūsu uzmanību.
Mēs bijām uzauguši, klausoties stāstus par Atjaunošanu. Mēs zinājām un Sākumskolā bijām dziedājuši par zelta plāksnēm, kas paslēptas dziļi kalnā un kuras eņģelis Moronijs nodeva Džozefam Smitam.1 Kad mūsu jaunajos prātos pamodās ziņkārība, bija viena lieta, ko mēs patiesi vēlējāmies redzēt: kas bija rakstīts miniatūro plākšņu nelielajā daļā, kas bija droši aizzīmogota ar divām mazām metāla stīpām.
Plāksnes stāvēja uz maza galdiņa vairākas dienas, līdz ziņkārība mūs uzveica. Kaut gan mēs skaidri sapratām, ka šīs nebija īstās plāksnes, ko Moronijs bija nodevis, mēs gribējām apskatīt aizzīmogoto daļu. Vairākas reizes mans brālis un es centāmies izmantot sviesta nažus, vecas karotes un jebko citu, ko varējām iedomāties, lai atlauztu aizzīmogoto plākšņu daļu vaļā tik daudz, lai redzētu, ko tās saturēja, — bet nepietiekami, lai nesalauztu mazās stīpas. Mēs vismaz bijām pietiekami gudri, lai neatstātu pēdas mūsu nerātnajai pusaudžu ziņkārībai. Mūs sagaidīja vilšanās un neapmierinātība, tā kā šie centieni „uzlauzt plāksnes” vienmēr bija neveiksmīgi.
Es vēl joprojām nezinu, kas — ja vispār jebkas — bija paslēpts zem šīs aizzīmogotās daļas. Taču apkaunojošākā mūsu stāsta daļa ir tāda, ka līdz pat šai dienai man nav ne jausmas, kas bija rakstīts uz metāla lapām tajā daļā, kas bija paredzēta lasīšanai. Es varu tikai iztēloties, ka šajās lapās bija stāsti par Atjaunošanu un Džozefa Smita un Trīs un Astoņu liecinieku, kas redzēja īstās Moronija nodotās plāksnes, liecības.
Kopš zemes radīšanas, mūsu mīlošais Tēvs Debesīs ir nodrošinājis Saviem bērniem norādījumus, vadību un pamācības caur praviešiem. Viņa vārdi ir tikuši nodoti tālāk caur šiem praviešiem un saglabāti kā Svētie Raksti mūsu attīstībai un mācībai. Nefijs to aprakstīja šādi:
„Jo mana dvēsele priecājas par šiem Rakstiem, un mana sirds pārdomā tos un raksta tos manu bērnu mācībai un labumam.
Lūk, mana dvēsele priecājas par Tā Kunga lietām, un mana sirds nepārtraukti domā par lietām, kuras es esmu redzējis un dzirdējis.”2
Papildus tam, iepriekšējo atklāšanu laikā un šajā pēdējā laiku pilnības atklāšanā cienīgi Tā Kunga Baznīcas locekļi ir tikuši svētīti ar pastāvīgu Svētā Gara klātbūtni, kurš palīdz mums garīgi augt un mācīties.
Zinot mana jaunākā brāļa uzcītīgo dabu, es domāju, visticamākais, ka viņš izlasīja visus vārdus, kas bija rakstīti uz miniatūrajām plāksnēm mūsu vecāku mājās. Taču es ignorēju šīs skaidrās un vērtīgās patiesības un tai vietā pastiprināju savus centienus meklēt lietas, kuras nebija paredzēts atklāt.
Diemžēl mūsu attīstību un mācīšanos dažreiz var palēnināt vai pat apturēt nepārdomāta vēlme — „uzlauzt plāksnes”. Šāda rīcība var vedināt mūs meklēt lietas, par kurām nav zināms, vai ir paredzēts tās izprast šajā laikā, tajā pat laikā ignorējot skaistās patiesības, kas ir paredzētas mums un mūsu apstākļiem, — patiesības, par kurām Nefijs stāstīja, ka tās rakstītas mūsu mācībai un labumam.
Nefija brālis Jēkabs mācīja: „Lūk, lieli un brīnumaini ir Tā Kunga darbi. Cik neizdibināmi ir Viņa noslēpumu dziļumi, un ir neiespējami, ka cilvēks atklātu visus Viņa ceļus.”3
Jēkaba vārdi mums māca, ka mēs nevaram veiksmīgi „uzlauzt plāksnes”, vai ar varu piespiest, lai Dieva noslēpumi mums tiktu atklāti. Tā vietā, Dieva noslēpumi tiek mums atklāti tikai saskaņā ar Viņa gribu un ar Svētā Gara spēku.4
Jēkabs turpina:
„Un neviens cilvēks nezin Viņa ceļus, ja vien tas netiek viņam atklāts; tāpēc, brāļi, neniciniet atklāsmes no Dieva.
Jo lūk, ar Viņa vārda spēku cilvēks nāca uz zemes virsas. … ak, tad kāpēc gan nevarētu pavēlēt zemei, vai Viņa roku darbam uz tās virsas pēc Savas gribas un patikas?
Tāpēc, brāļi, necenšaties dot padomu Tam Kungam, bet pieņemiet padomu no Viņa rokas.”5
Lai izprastu Dieva noslēpumus vai tās lietas, kas var tikt apjaustas tikai caur atklāsmi, mums jāseko Nefija piemēram, kurš teica: „Būdams ļoti jauns, tomēr augumā liels un arī ar lielu vēlēšanos izzināt Dieva noslēpumus, tad nu es piesaucu To Kungu; un redzi, Viņš piemeklēja mani, un mīkstināja manu sirdi, tā ka es noticēju visiem vārdiem, kurus bija runājis mans tēvs.”6 Tālāk Tas Kungs pats paskaidroja, ka Nefijs bija parādījis ticību, cītīgi meklējis savas sirds pazemībā un turējis Viņa baušļus.7
Nefija piemērs zināšanu meklēšanā ietvēra: (1) patiesu vēlmi, (2) pazemību, (3) lūgšanu, (4) uzticēšanos pravietim un (5) ticības parādīšanu, (6) uzcītību un (7) paklausību. Šis meklēšanas paņēmiens stipri atšķiras no manas „plākšņu uzlaušanas” jeb centieniem ar spēku gūt izpratni par lietām, kurām paredzēts tikt atklātām saskaņā ar Tā Kunga nolikto laiku un caur Svētā Gara spēku.
Šajā modernajā laikā mēs sagaidām, ka zināšanas var tikt iegūtas un tām vajadzētu tikt iegūtām nekavējoties; kad informācija nav viegli iegūstama vai pieejama, tā bieži vien tiek noraidīta vai tai neuzticas. Informācijas pārpilnības dēļ, daži drīzāk neviļus piešķir vairāk ticamības pieejamajiem avotiem ar nezināmu izcelsmi, nekā paļaujas uz Dieva nodibināto paraugu personīgās atklāsmes saņemšanai. Iespējams, Jēkabs aprakstīja mūsu dienas, kad viņš teica: „Bet lūk, [viņi] bija stūrgalvīga tauta, un viņi nicināja skaidros vārdus … un meklēja pēc tā, ko viņi nesaprata. Tāpēc viņu akluma dēļ, kas radās no tā, ka viņi centās palūkoties aiz noliktās zīmes, viņiem ir jākrīt, jo Dievs ir atņēmis viņiem Savu skaidrību un devis viņiem daudzas lietas, ko viņi nespēj saprast, tāpēc, ka viņi tā vēlējās.”8
Prezidenta Dītera F. Uhtdorfa padoms atšķiras. Viņš runāja par misionāriem, bet viņa vārdi ir vienlīdz piemērojami visiem garīgās patiesības meklētājiem. „Ja … misionāri tic Jēzum Kristum,” viņš sacīja, „viņi uzticēsies Tam Kungam pietiekami, lai ievērotu Viņa baušļus — pat, ja viņi pilnībā nesaprot to nozīmi. Viņu ticība izpaudīsies caur uzcītību un caur darbu.”9
Iepriekšējās aprīļa vispārējās konferences laikā elders Dalins H. Oukss paskaidroja: „Baznīca ļoti cenšas atklāt tai pieejamos pierakstus, taču pat pēc visa tā, ko varam publicēt, mūsu Baznīcas locekļiem dažkārt vēl arvien ir jāatbild uz pamatjautājumiem, ko nevar izdarīt, vienkārši studējot. … Dažas lietas var izzināt tikai ar ticību.”10
Senie pravieši mācīja šo pašu principu, parādot, ka, laikam ejot, cilvēka daba nav mainījusies un Tā Kunga mācīšanās paraugs ir mūžīgs. Apdomājiet šo Vecās Derības psalmu: „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību.”11
Jesaja paskaidroja, runājot Tā Kunga vārdā: „Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.”12
Nefijs pievienoja vēl vienu liecību, kad viņš pasludināja: „Ak Kungs, es esmu paļāvies uz Tevi, un es paļaušos uz Tevi mūžīgi.”13
Ticība un uzticēšanās Tam Kungam prasa, lai mēs atzīstam, ka Viņa gudrība ir pārāka par mūsējo. Mums arī jāatzīst, ka Viņa plāns sniedz vislielāko potenciālu garīgajai attīstībai un mācībai.
No mums nekad netika gaidīts, ka mums būtu „pilnīgas [zināšanas] par kaut ko” šīs mirstīgās esamības laikā. Tā vietā no mums tiek sagaidīts, lai mums „ir cerība uz to, kas nav redzams, bet ir patiess”.14
Pat būdams ar lielu ticību, Nefijs apzinājās savu ierobežoto izpratni, kad viņš atbildēja eņģelim, kad tas vaicāja viņam: „Vai tu zini Dieva labvēlību?” Nefijs atbildēja: „Es zinu, ka Viņš mīl Savus bērnus, tomēr es nezinu visu lietu nozīmi.”15
Līdzīgi Alma teica savam dēlam Helamanam: „Tagad šie noslēpumi vēl nav pilnībā darīti man zināmi, tāpēc es atturēšos.”16
Es paužu savu liecību par to, ka mūsu Tēvs Debesīs mīl Savus bērnus, un tomēr, līdzīgi kā Nefijs un Alma, es nezinu visu lietu nozīmi. Un nav vajadzīgs, lai es zinātu visas lietas; es arī atturēšos un pacietīgi gaidīšu uz To Kungu, zinot, ka „man visas lietas ir kā liecība tam, ka tā ir patiesība; un tev arī visas lietas ir kā liecība tev, ka tā ir patiesība. …
… Raksti ir izklāstīti tavā priekšā, jā, un viss norāda uz to, ka ir Dievs; jā, patiesi zeme un viss, kas ir uz tās virsas, jā, un tās kustība, jā, un arī visas planētas, kuras kustas savā noteiktajā kārtībā, liecina, ka ir Augstākais Radītājs.”17
Kad mēs atzīstam, ka mēs esam gudra un gādīga Tēva Debesīs roku darbs, „ak, tad” kādēļ gan neļaut Viņam vadīt mūsu garīgo attīstību un mācību „pēc [Viņa] gribas un patikas”, nevis pēc mūsu pašu?18
Viņš ir dzīvs. Jēzus Kristus ir Viņa Vienpiedzimušais Dēls un cilvēces Pestītājs. Kristus bezgalīgās Izpirkšanas dēļ, Viņam ir gudrība un tālredzība, lai vadītu mūs šajās pēdējās dienās. Džozefs Smits ir Viņa pravietis — izraudzīts, lai atjaunotu Viņa valstību uz Zemes tās pilnībā. Tomass S. Monsons ir Viņa pašreizējais pravietis un pārstāvis šodien. Par to es no sirds liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.