Dievs nožāvēs visas asaras
Ja mēs pielietosim ticību Glābējam, Viņš mūs pacels un nesīs cauri visiem pārbaudījumiem, un, galu galā, izglābs celestiālajā valstībā.
Debesu Tēva iecerē ir paredzēts, ka mūsu dzīvēs ir jābūt arī ciešanām.1 Lai gan šķiet, ka ikviens no mūsu Tēva bērniem cieš nevienlīdzīgi, mēs varam būt pārliecināti, ka mēs visi, vairāk vai mazāk, cietīsim un piedzīvosim grūtības. Es lūdzu, lai Svētais Gars mūs vadītu, lai mēs varētu gūt lielāku izpratni par to, kādēļ tam tā ir jābūt.
Ja mēs uz grūtībām skatāmies caur ticību Kristum, mēs varam ieraudzīt, ka mūsu ciešanām ir dievišķs nolūks. Uzticīgie var piedzīvot patiesību, ko Pēteris pauda savā, šķietami, pretrunīgajā padomā. Viņš rakstīja: „Ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, svētīgi jūs esat.”2 Ja mēs cenšamies „savās sirdīs saprast“,3 mēs varam pieaugt spējā gan godam izturēt mūsu pārbaudījumus, gan arī mācīties un pilnveidoties caur tiem. Šāda izpratne sniedz atbildi uz senseno jautājumu: „Kāpēc ar labiem cilvēkiem notiek sliktas lietas?“
Visi, kuri šodien klausās, ir kaut nedaudz izjutuši vientulību, izmisumu, sēras, sāpes un ciešanas. Ja mums nav ticības 4 un izpratnes par mūžīgo patiesību, mēs bieži pieredzam, ka posts un ciešanas, ko mēs tik bieži piedzīvojam laicīgajā dzīvē, var aizēnot jeb aptumšot mūžīgo prieku par to, ka mūsu Debesu Tēva dižā iecere patiešām ir mūžīgās laimes iecere. Nav neviena cita veida, kā saņemt prieka pilnību.5
Dievs mūs aicina attiekties pret mūsu unikālajām ciešanām ar ticību, lai mēs varētu plūkt svētības un gūt zināšanas, ko nevaram iegūt nevienā citā veidā. Mēs tiekam aicināti visos gadījumos un apstākļos ievērot baušļus, jo, „kas ir uzticīgs bēdās, tā alga būs lielāka debesu valstībā”.6 Kā mēs varam lasīt Svētajos Rakstos: „Ja tu esi bēdīgs, piesauc To Kungu, savu Dievu, aizlūgšanā, lai jūsu dvēseles varētu būt līksmas.”7
Apustulis Pāvils, kurš pats pieredzēja daudz ciešanu, izmantoja savu pieredzi, lai padziļināti un brīnišķi mācītu par mūžīgo perspektīvu, kas tiek gūta tad, ja mēs pastāvam godam un apbruņojamies ar pacietību. Viņš teica: „Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu, mūžīgu godību.”8 Citiem vārdiem, mēs, piedzīvojot ciešanas, varam būt pārliecināti, ka Dievs mums ir nodrošinājis mūžīgu, atlīdzinošu atalgojumu.
Pāvila spēja runāt par savas dzīves pārbaudījumiem, vajāšanām un bēdām kā par „grūtībām, kas ir vieglas”, rada nepareizu priekšstatu par viņa ciešanu smagumu, ko viņš spēja panest, pateicoties evaņģēlija mūžīgajai perspektīvai. Pāvila ticība Jēzum Kristum visas lietas padarīja panesamas. Piecas reizes viņš tika sists ar pātagām, trīs reizes ar stieņiem, vienreiz viņš tika apmētāts ar akmeņiem, trīs reizes pārcieta kuģu bojāeju, bieži tika pakļauts nāves briesmām slīkstot, sastopoties ar laupītājiem un pat viltus brāļiem; viņš izcieta nogurumu, sāpes, izsalkumu un slāpes un kails tika ieslodzīts aukstā cietumā.9
Daudzi no mums ir lūguši Dievam novērst savu ciešanu cēloni, un, kad gaidītais atvieglojums netiek sniegts, mēs sākam domāt, ka Viņš neklausās. Es liecinu, ka pat šajos brīžos Viņš dzird mūsu lūgšanas, taču Viņam ir iemesls ļaut mūsu ciešanām turpināties10, un Viņš mums palīdzēs tās pārciest.11
Ļoti personīgā un pārdomu raisošā rakstvietā Pāvils mums pastāsta par kādu „dzeloni“ viņa miesā, kas viņam izraisa lielas sāpes un ir trīs reizes licis mesties ceļos, lūdzot Tam Kungam to paņemt prom no viņa. Atbildot uz Pāvila lūgšanām, Tas Kungs nepaņēma prom šo dzeloni, bet teica mierinošus vārdus un sniedza izpratni viņa dvēselei, sakot: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Gūstot jaunu izpratni, Pāvils spēja pieņemt un būt pateicīgs par dzeloni, kas viņam tika dots. Viņš teica : „Tad nu daudz labāk … lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.”12
Kad mēs savās dzīvēs iegūstam šo mūžīgo perspektīvu, mūsu spēja izturēt palielinās, mēs iemācāmies, kā atbalstīt tos, kuriem tas ir nepieciešams,13 un sākam novērtēt un pat izrādīt pateicību par pieredzēm, ko Dievs mums dod, lai mūs mācītu šajā dzīves ceļā.
Kad mēs ar grūtībām ejam cauri bēdām, mums var būt grūti saredzēt, ka pārbaudījumi ir rādītājs tam, ka mēs ejam pa pareizu māceklības ceļu. Tomēr, neskatoties uz to, vai mēs ejam cauri tumšai izmisuma ielejai, vai arī atrodamies uz laimes lielceļa, tā var būt svētība — mācīties no citu ciešanām un izjust līdzjūtību pret tām.
Nesen, piedaloties staba konferencē Filipīnās, manu sirdi satrieca brāļa Daniēla H. Apilado traģiskā pieredze. Brālis Apilado ar sievu tika kristīti 1974. gadā. Viņi ar atvērtu sirdi pieņēma atjaunoto evaņģēliju un tika saistīti templī. Vēlāk viņi tika svētīti ar pieciem skaistiem bērniem. 1997. gada 7. jūlijā, kad brālis Apilado kalpoja par staba prezidentu, viņu nelielajā dzīvesvietā izcēlās ugunsgrēks. Brāļa Apilado vecākais dēls Maikls izglāba savu tēvu, izvelkot viņu no degošās ēkas, un pēc tam devās atpakaļ mājā, lai glābtu citus. Tā bija pēdējā reize, kad brālis Apilado savu dēlu redzēja dzīvu. Ugunsgrēkā mira brāļa Apilado sieva Dominga un visi viņu pieci bērni.
Tas, ka brālis Apilado dzīvoja Dievam tīkamu dzīvi brīdī, kad notika traģēdija, nepasargāja viņu no tās un arī nepadarīja viņu nejūtīgu pret sekojošajām sērām. Taču viņa uzticība, turot savas derības un pielietojot ticību Kristum, viņam deva pārliecību par apsolījumu, ka viņš atkal būs kopā ar savu sievu un ģimeni. Šī cerība kļuva par enkuru viņa dvēselei.14
Mana apmeklējuma laikā brālis Apilado, kurš tagad ir staba patriarhs, iepazīstināja mani ar savu jauno sievu Simoneti un viņu diviem dēliem Rafaēlu un Daniēlu. Patiešām, Jēzus Kristus var dziedināt un dziedinās „salauztas sirdis”. 15
Daloties ar brāļa Apilado stāstu, es esmu pārliecināts, ka viņa neaptveramais zaudējums daudziem varēja likt domāt, ka viņu bēdas un ciešanas salīdzinājumā ar viņējām ir niecīgas. Lūdzu, nesalīdziniet, bet centieties mācīties un pielietot mūžīgos principus, brienot cauri paši savai ciešanu kausējamai krāsnij.
„Visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi,”16 ļaujiet man uzrunāt katru no jums, — es vēlos teikt, ka visas jūsu personīgās cīņas, bēdas, sāpes, jebkāda veida ciešanas un slimības ir zināmas mūsu Debesu Tēvam un Viņa Dēlam. Esiet drosmīgi! Ticiet! Un ticiet Dieva apsolījumiem!
Jēzus Kristus mērķis un misija bija „uzņemties Savas tautas sāpes un slimības”, „uzņemties viņu vājības” un „palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās”.17
Lai pilnībā saņemtu šīs dāvanas, ko mūsu Glābējs tik brīvi dāvā, mums visiem ir jāsaprot, ka ciešanas kā tādas mums nemāca vai nedod kaut ko ar paliekošu vērtību, ja vien mēs brīvprātīgi, pielietojot ticību, neiesaistāmies mācīšanās procesā, kura pamatā ir mūsu ciešanas.
Elders Nīls A. Maksvels reiz pastāstīja, ko viņš ir mācījies, pieņemot, ka ciešanām ir kāds nolūks:
„Noteikta veida ciešanas, ja mēs tās izturam godam, patiesībā mūs var padarīt labākus. …
… Godam izturēt nozīmē, piedzīvojot ciešanas, — būt pietiekami lēnprātīgam, lai mācītos no savām svarīgajām pieredzēm. Tā vietā, lai šīs lietas vienkārši palaistu garām, mums ir jāļauj tām iziet mums cauri tā, lai tās mūs padarītu svētākus.”18
Kā savā, tā arī citu dzīvēs es esmu novērojis, ka tad, ja mēs izrādām stipru un noturīgu ticību Jēzum Kristum un Viņa apsolījumiem, tad mēs saņemam drošu cerību par tām lietām, kas vēl ir tikai priekšā. Šī drošā cerība mūs stiprina, sniedzot spēku, kas ir nepieciešams, lai izturētu.19 Kad mēs izprotam saistību starp mūsu ciešanām un paļāvību uz to, ka mūsu laicīgajai dzīvei ir nolūks, it īpaši tas, ka mūs debesīs gaida atlīdzība, mūsu ticība Kristum palielinās un mēs saņemam mierinājumu mūsu dvēselēm.
Tad mēs varam saredzēt gaismu tuneļa galā. Elders Džefrijs R. Holands ir mācījis: „Tuneļa galā patiešām irgaisma. Tā ir Pasaules Gaisma, spožā Rīta Zvaigzne, „gaisma, kas ir bezgalīga, kas nekad nevar tikt aptumšota” [Mosijas 16:9]. Tas ir pats Dieva Dēls.”20
Mēs varam gūt spēku, zinot, ka visas grūtās pieredzes šajā dzīvē ir īslaicīgas — ticīgajiem pat tumšākās naktis pārvēršas rītausmā.
Kad viss būs pabeigts un mēs būsim izturējuši visas lietas ar ticību Jēzum Kristum, mums ir apsolīts, ka „Dievs nožāvēs visas asaras no [mūsu] acīm”.21
Es liecinu, ka Dievs, mūsu Tēvs, un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, dzīvo un ka Viņi tur solījumus. Es liecinu, ka Glābējs mūs visus aicina nākt un pieņemt Viņa īstenoto Izpirkšanu. Ja mēs pielietosim ticību Viņam, Viņš mūs pacels un nesīs cauri visiem pārbaudījumiem, un, galu galā, izglābs celestiālajā valstībā. Es jūs aicinu nākt pie Kristus, ar ticību izturēt godam, tapt pilnveidotiem caur Viņu un rast pilnīgu prieku Viņā. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.