Sargies, ka tu neaizmirsti
Es jūs mudinu, īpaši krīzes brīžos, atsaukt atmiņā reizes, kad jūs jutāt Garu un kad jūsu liecība bija stipra; mēģiniet atcerēties garīgo pamatu, kuru esat veidojuši.
Labdien, dārgie brāļi un māsas. Mēs esam tik svētīti šīs konferences laikā! Pirmo gadu, kalpojot par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, esmu izjutis lielu pazemību. Tas ir bijis gads, kas ir prasījis lielas personīgās pūles, izaugsmi un nebeidzamas, sirsnīgas lūgšanas. Es esmu izjutis ģimenes, draugu un vispasaules Baznīcas locekļu lūgšanas, kas man sniegušas atbalstu. Paldies par jūsu rūpēm un lūgšanām.
Man arī ir bijis tas gods tikties ar mīļiem draugiem — gan tādiem, kurus pazīstu jau gadiem ilgi, gan tādiem, ko sastapu vien nesen. Pēc tikšanās ar kādu mīļu draugu, ko pazīstu un mīlu jau daudzus gadus, es sajutu iedvesmu sagatavot šīsdienas runu.
Kad mēs tikāmies, mans draugs atzinās, ka viņam ir grūtības. Viņš juta, ka piedzīvo, kā viņš teica, „ticības krīzi”, un lūdza manu padomu. Es jutos pateicīgs, ka viņš dalījās savās sajūtās un bažās ar mani.
Viņš teica, ka ļoti ilgojas pēc tā, ko kādreiz bija garīgi jutis un ko tagad, pēc viņa domām, bija sācis zaudēt. Viņam runājot, es viņā rūpīgi klausījos un sirsnīgi pie sevis lūdzu, lai zinātu, ko Tas Kungs vēlas, lai es viņam saku.
Mans draugs, iespējams, līdzīgi kā daudzi no jums, uzdeva jautājumu, kas tik skaudri minēts Sākumskolas dziesmā: „Kur gan Tu esi, mīļais Debess Tēvs?”1 Tiem, kuriem varbūt ir tāds pats jautājums, es vēlētos sniegt padomu, ko sniedzu savam draugam, un es ceru, ka ikviens no jums varēs stiprināt savu ticību un no jauna pieņemt lēmumu — būt par uzticamu Jēzus Kristus mācekli.
Es sākšu, atgādinot, ka jūs esat mīloša Debesu Tēva dēls vai meita un ka Viņa mīlestība ir nemainīga. Es zinu, ka šādas iedrošinošas, mīlošas sajūtas ir grūti atsaukt atmiņā, saskaroties ar personīgiem sarežģījumiem, pārbaudījumiem, vilšanos vai nepiepildītiem sapņiem.
Jēzus Kristus zina par nežēlīgajām cīņām un pārbaudījumiem. Viņš atdeva Savu dzīvību par mums. Viņa pēdējās stundas bija šaušalīgas, daudz briesmīgākas, nekā jebkurš no mums varētu iedomāties, taču Viņa upuris, ko Viņš īstenoja mūsu dēļ, bija augstākā Viņa tīrās mīlestības izpausme.
Neviena kļūda, grēks vai izvēle neizmainīs Dieva mīlestību pret mums. Tas nenozīmē, ka grēcīga rīcība tiek piedota un ka mums nav pienākuma nožēlot grēkus, kad tos pieļaujam. Taču neaizmirstiet, ka Debesu Tēvs pazīst un mīl ikvienu no jums, un vienmēr ir gatavs palīdzēt.
Apdomājot mana drauga situāciju, man prātā ienāca diža gudrība, kas atrodama Mormona Grāmatā: „Un tad, mani dēli, atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvētrā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūs spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.”2
Es liecinu, ka „ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenis” ir vieta, kur neviens nevēlas atrasties. Mans draugs juta, ka ir tuvu šim bezdibenim.
Sniedzot padomus tādiem cilvēkiem kā mans draugs, es esmu novērojis, ka viņu vairāku gadu laikā pieņemtie lēmumi viņus ir virzījuši uz to, lai viņi aizmirstu svētās pieredzes, tādējādi kļūstot vāji un sākot šaubīties. Es viņus, tāpat kā jūs tagad, mudinu, īpaši krīzes brīžos, atsaukt atmiņā reizes, kad jūs jutāt Garu un kad jūsu liecība bija stipra; mēģiniet atcerēties garīgo pamatu, kuru esat veidojuši. Es jums apsolu, ka, to darot un izvairoties no lietām, kas neceļ un nestiprina jūsu liecību vai izsmej jūsu uzskatus, īpašie brīži, kad jūsu liecība plauka, atgriezīsies jūsu atmiņā caur pazemīgu lūgšanu un gavēšanu. Es jums apliecinu, ka jūs atkal sajutīsiet Jēzus Kristus evaņģēlija sniegto drošību un siltumu.
Katram no mums, pirmkārt, ir garīgi jāstiprina pašiem sevi un tikai tad — pārējie. Regulāri apdomājiet Svētos Rakstus un mēģiniet atcerēties domas un sajūtas, ko pieredzējāt, tos lasot. Meklējiet arī citus patiesības avotus, taču pievērsiet uzmanību šim Svēto Rakstu brīdinājumam: „Bet būt mācītam ir labi, ja paklausa Dieva padomiem.”3 Apmeklējiet Baznīcas sanāksmes, īpaši Svētā Vakarēdiena dievkalpojumus, pieņemiet Svēto Vakarēdienu un atjaunojiet derības, tai skaitā solījumu — vienmēr atcerēties Glābēju, lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar jums.
Neatkarīgi no kļūdām, ko esam pieļāvuši, un tā, cik nepilnīgi jūtamies, mēs vienmēr varam svētīt un uzmundrināt citus. Palīdzot citiem, viņiem kristīgi kalpojot, jūs varat dziļi sirdī sajust Dieva mīlestību.
Ir svarīgi atcerēties spēcīgo padomu, kas atrodams 5. Mozus grāmatā: „Sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds visās tavās mūža dienās. Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem.”4
Mūsu veiktās izvēles ietekmē paaudzes. Dalieties liecībā ar savu ģimeni, mudiniet viņus atcerēties, kā viņi jutās, kad sajuta Garu savās dzīvēs, un pierakstīt šīs sajūtas dienasgrāmatā un personīgajā vēsturē, lai viņu pašu vārdi, kad tas būs nepieciešams, atgādinātu, cik Tas Kungs pret viņiem ir bijis labs.
Atcerieties, ka Nefijs un viņa brāļi atgriezās Jeruzalemē pēc misiņa plāksnēm, uz kurām bija pieraksts par viņu ļaužu vēsturi, daļēji tāpēc, lai viņi neaizmirstu savu pagātni.
Mormona Grāmatā Helamans saviem dēliem deva „pirmo vecāku” vārdus, lai viņi neaizmirstu Tā Kunga labestību:
„Lūk, mani dēli, es vēlos, lai jūs atcerētos turēt Dieva pavēles. … Lūk, es esmu devis jums mūsu pirmo vecāku vārdus, kuri iznāca no Jeruzālemes zemes; un to es esmu darījis lai, kad jūs atcerēsities savus vārdus, jūs varētu atcerēties viņus; un, kad jūs atcerēsities viņus, jūs varētu atcerēties viņu darbus; un, kad jūs atcerēsities viņu darbus, jūs varētu zināt, kā tas ir sacīts un arī rakstīts, ka tie bija labi.
Tādēļ, mani dēli, es gribu, lai jūs darītu to, kas ir labs, lai tas varētu tikt teikts par jums un arī rakstīts, tāpat kā tas ir teikts un rakstīts par viņiem.”5
Daudzi mūsdienās piekopj šo pašu tradīciju, nosaucot savus bērnus Svēto Rakstu personāžu jeb uzticīgu senču vārdos, lai mudinātu viņus neaizmirst savu mantojumu.
Kad es piedzimu, mani nosauca par Ronaldu A. Rasbandu. Mans uzvārds godā mana tēva dzimtu. Vidējais iniciālis A man tika dots, lai es atcerētos godāt manas mammas priekštečus, kuri bija dāņi ar uzvārdu Andersons.
Mans vecvectēvs Jens Andersons bija no Dānijas. 1861. gadā Tas Kungs uz Jensa un Anes Katrīnes Andersonu mājām aizveda divus mormoņu misionārus, kuri viņiem un viņu 16 gadus vecajam dēlam Endrjū pastāstīja par atjaunoto evaņģēliju. Tādējādi tika iegūts ticības mantojums, no kura es un mana ģimene esam guvuši labumu. Andersoni izlasīja Mormona Grāmatu un pēc neilga laika tika kristīti. Nākamajā gadā Andersonu ģimene uzklausīja pravieša aicinājumu — šķērsot Atlantijas okeānu, lai pievienotos svētajiem Ziemeļamerikā.
Diemžēl Jens nomira, uzsākot ceļu pāri okeānam, taču viņa sieva un dēls turpināja ceļu uz Soltleikas ieleju, kur ieradās 1862. gada 3. septembrī. Neskatoties uz viņu grūtībām un sirdēstiem, viņu, tāpat kā daudzu viņu pēcteču, ticība nekad nesašķobījās.
Manā birojā atrodas glezna6, kas brīnišķi un simboliski ataino manu senču un uzticīgo, agrīno misionāru pirmo tikšanos. Es esmu apņēmies neaizmirst savu mantojumu, un, patiecoties savam vārdam, es vienmēr atcerēšos, ko esmu guvis viņu ticības un upura dēļ.
Nekad neaizmirstiet, neapšaubiet vai neignorējiet svētās, garīgās pieredzes. Pretinieks vēlas, lai mēs novērstos no garīgas liecības, kamēr Tas Kungs mūs vēlas apgaismot un iesaistīt Savā darbā.
Ļaujiet man dalīties ar personīgu piemēru par ticību. Es skaidri atceros, kad reiz, kā atbildi uz varenu lūgšanu, saņēmu kādu pamudinājumu. Atbilde bija skaidra un spēcīga. Tomēr es uzreiz nerīkojos saskaņā ar pamudinājumu, un pēc kāda laika es sāku apšaubīt, vai tas, ko biju jutis, ir patiess. Arī daudzi no jums, iespējams, ir tikuši pretinieka pievilti.
Pēc vairākām dienām es pamodos un manā prātā skanēja šie spēcīgie Svēto Rakstu panti:
„Patiesi, patiesi Es saku tev, ja tu vēlies tālāku liecību, atgriezies savā prātā pie tās nakts, kad tu sauci Mani savā sirdī. …
Vai Es neiedvesu mieru tavā prātā attiecībā uz šo lietu? Kāda tev var būt lielāka liecība kā no Dieva?”7
Tas bija tā, it kā Tas Kungs man teiktu: „Tā, Ronald, es tev jau teicu, kas jādara. Rīkojies!” Cik gan pateicīgs es biju par šo mīlošo pārmācību un vadību! Es nekavējoties saņēmu mierinājumu no šī pamudinājuma un spēju turpināt doties uz priekšu, zinot savā sirdī, ka uz manu lūgšanu ir ticis atbildēts.
Dārgie brāļi un māsas, es dalos ar šo pieredzi, lai parādītu, cik ātri mēs varam aizmirst, kā arī to, kā garīgās pieredzes mūs vada. Es esmu iemācījies lolot šādus brīžus un tos „neaizmirst”.
Savam draugam, kā arī visiem tiem, kuri vēlas stiprināt savu ticību, es dodu šādu padomu: ja jūs uzticīgi dzīvosiet saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju un rīkosieties saskaņā ar tā mācībām, jūsu liecība būs drošībā un augs. Turiet noslēgtās derības, neatkarīgi no tā, kā rīkojas apkārtējie. Esiet uzcītīgi vecāki, brāļi, māsas, vecvecāki, tantes, onkuļi un draugi, kuri stiprina savus mīļotos ar personīgu liecību un dalās ar garīgām pieredzēm. Palieciet uzticīgi un nelokāmi pat tad, ka jūsu dzīvēs plosās šaubu vētras, ko izraisa citu cilvēku rīcība. Meklējiet to, kas jūs garīgi stiprina un pacilā. Izvairieties no viltus piedāvājumiem, tā sauktajām „patiesībām”, kas tik viegli izplatās, un atcerieties pierakstīt savas sajūtas par „mīlestību, prieku, mieru, pacietību, labestību, ticību, lēnprātību un savaldību”.8
Dzīves lielāko vētru laikā neaizmirstiet savu, Dieva dēla vai meitas, dievišķo mantojumu vai mūžīgo mērķi — atgriezties, lai dzīvotu ar Viņu, kurš ir augstāks par jebko, ko šī pasaule var piedāvāt. Atcerieties maigos un jaukos Almas vārdus: „Un tad lūk, es saku jums, mani brāļi, ja jūs esat piedzīvojuši pārmaiņu sirdī un ja jūs esat jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, es gribu vaicāt, vai jūs varat izjust to tagad?”9
Visiem, kuriem ir nepieciešams stiprināt savu ticību, es lūdzu: „Neaizmirstiet! Lūdzu, neaizmirstiet!”
Es liecinu, ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis. Es zinu, ka viņš redzēja un runāja ar Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, tieši tā, kā viņš saviem vārdiem aprakstīja. Es esmu ļoti pateicīgs, ka viņš neaizmirsa pierakstīt šo pieredzi, lai mēs visi varētu zināt viņa liecību.
Es svinīgi liecinu par To Kungu, Jēzu Kristu. Viņš dzīvo; es zinu, ka Viņš dzīvo un vada šo Baznīcu. Šīs lietas es zinu, neatkarīgi no citiem uzskatiem vai liecībām, un es lūdzu, lai jūs un es nekad neaizmirstu svētās, mūžīgās patiesības — pirmkārt un galvenokārt, ka mēs esam dzīvu un mīlošu Debesu Vecāku dēli un meitas un Viņu vienīgā vēlme ir mūsu mūžīgā laime. Par šo patiesību es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.