„Būt ar tiem un stiprināt tos”

Elders Džefrijs R. Holands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Mēs šodien lūdzam par to, lai ikviens vīrietis un sieviete aizietu no šīs vispārējās konferences ar vēl dziļāku apņemšanos — sirsnīgi gādāt citam par citu.

Es pārfrāzēšu Ralfu Valdo Emersonu, sakot, ka paši neaizmirstamākie ir tie dzīves brīži, kad mēs sajūtam atklāsmes uzplūdus.¹ Prezident Nelson, es nezinu, vai mēs šajā nedēļas nogalē spēsim tikt galā ar vēl kādu no šiem „uzplūdiem”. Dažiem no mums ir vārga sirds. Taču, ja tā padomā, jūs varat parūpēties arī par to. Cik varens pravietis!

Turpinot prezidenta Rasela M. Nelsona vakardienas un šī rīta brīnišķīgo paziņojumu un liecību garā, es dalos savā paša liecībā par to, ka šīs izmaiņas kalpo par piemēru atklāsmei, kas jau kopš pašiem pirmsākumiem ir vadījusi šo Baznīcu. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka Tas Kungs šobrīd pasteidzina Savu darbu.²

Vēršoties pie visiem tiem, kuri dedzīgi vēlas iegūt sīkāku informāciju, es saku: lūdzu, ziniet, ka tūliņ, pēc šīs konferences sesijas noslēguma, tiks uzsākts process, kura gaitā, lai gan ne obligāti manis minētajā secībā, katram Baznīcas loceklim, kurš ir norādījis mums savu e-pasta adresi, tiks izsūtīta Augstākā prezidija vēstule. Vēstulei, kura tiks izsūtīta visiem priesterības un palīgorganizāciju vadītājiem, tiks pievienots septiņu lappušu materiāls ar jautājumiem un atbildēm. Visbeidzot, minētie materiāli tūliņ pat tiks publicēti arī vietnē ministering.LDS.org. „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit.”³

Tagad es pievērsīšos brīnišķīgajam uzdevumam, kuru prezidents Rasels M. Nelsons ir uzticējis mums ar māsu Džīnu B. Bingemu. Brāļi un māsas, tā kā kvorumu un palīgorganizāciju darbs neapšaubāmi virzās uz institucionālu briedumu, no tā izriet, ka arī mums vajadzētu tiekties pēc personīgā brieduma, katram individuāli pieaugot no mehānisku, bezpersonisku pienākumu veikšanas līdz sirsnīgai māceklībai, par kādu Glābējs runāja Savas laicīgās kalpošanas noslēgumā. Gatavojoties atstāt Savu joprojām naivo un zināmā mērā apjukušo sekotāju pulciņu, Viņš neuzskaitīja dučiem administratīvu soļu, kas viņiem būtu jāsper, un nenodeva riekšavu ar ziņojumiem, kas būtu jāaizpilda trīs eksemplāros. Nē, Viņš apkopoja viņu uzdevumus vienā pamata bauslī: „Mīliet cits citu, kā Es jūs esmu mīlējis. … No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”⁴

Cenšoties pietuvināties šim evaņģēlija ideālam, jaunizziņotajā priesterības un Palīdzības biedrības kalpošanas koncepcijā, papildus vēl citiem aspektiem, ir iekļauti turpmāk minētie soļi, dažus no kuriem Palīdzības biedrība jau ir spērusi, gūstot brīnišķīgas sekmes.⁵

Mēs vairs neizmantosim mājskološanas un apmeklējuma mācības terminus. Daļēji tādēļ, ka vairums no mūsu kalpošanas pūliņiem tiks īstenoti ārpus mājām, un daļēji arī tādēļ, ka mūsu saziņa netiks definēta kā iepriekš sagatavotas stundas mācīšana, kaut arī mēs pavisam noteikti varam mācīt, ja pēc tā ir vajadzība. Šīs kalpošanas idejas primārais mērķis būs, kā tika teikts Almas dienu ļaudīm, „[uzraudzīt] savu tautu un [barot] viņus ar to, kas pieder pie taisnības”.⁶
Mēs turpināsim, cik vien iespējams, apmeklēt ģimenes to mājās, taču tādi vietējie apstākļi kā liels apmeklējamo skaits, liels attālums, personīgā drošība un citi izaicinājumi var liegt mums ik mēnesi apmeklēt katru māju. Kā Augstākais prezidijs ieteica pirms daudziem gadiem — dariet labāko, ko jūs varat.⁷ Lai kāds būtu jūsu faktisko apmeklējumu plāns, jūs to varat papildināt ar telefona zvaniem, zīmītēm, īsziņām, e-pastiem, video sarunām, sarunām Baznīcas sanāksmēs, kopīgiem kalpošanas projektiem, sabiedriskiem pasākumiem un virkni citu iespēju, kas paveras sociālo mediju pasaulē. Taču es vēlos uzsvērt, ka šajā jaunajā un plašajā redzējumā nav ietverts nožēlojamais paziņojums, kuru nesen redzēju uz kādas automašīnas bufera uzlīmes. Uz tās bija rakstīts: „Ja es signalizēju, ir notikusi tava mājmācība.” Lūdzu, lūdzu, brāļi (māsas nekad nebūtu pie tā vainojamas, tādēļ es vēršos pie brāļiem Baznīcā), ieviešot šīs pārmaiņas, mēs vēlamies redzēt vairāk gādības un rūpju, nevis mazāk.
Redzot šo jauno, daudz lielākā mērā evaņģēlijā balstīto kalpošanas koncepciju, man šķiet, ka jums varētu iestāties panika par to, kas turpmāk būs jāietver ziņojumos. Esiet mierīgi, jo mums nebūs nekādu ziņojumu — vismaz ne mēneša pēdējās dienas ziņojumu, kas vēstītu: „Es tik tikko izlīdu caur adatas aci.” Arī šajā jomā mēs tiecamies pēc brieduma. Vienīgais, par ko tiks iesniegts ziņojums, ir to interviju skaits, ko vadītāji ceturkšņa laikā noturēs ar savas bīskapijas kalpojošajām pārniecībām. Lai cik vienkārši tas izklausītos, mani draugi, šīm intervijām ir patiesi izšķiroša nozīme. Bez šīs informācijas bīskapam nebūs iespējams iegūt nepieciešamo informāciju par savu ļaužu garīgo un laicīgo stāvokli. Atcerieties: kaut arī kalpojošie brāļi pārstāv bīskapību un elderu kvoruma prezidiju, viņi to neaizstāj. Bīskapa un kvoruma prezidenta atslēgu ietekme ir daudz plašāka par šīs kalpošanas koncepcijas vērienu.
Tā kā šis ziņojums atšķiras no visiem tiem, ko esam snieguši līdz šim, ļaujiet man uzsvērt, ka mums Baznīcas galvenajā pārvaldē nav jāzina, kā, kur vai kad jūs esat sazinājušies ar saviem cilvēkiem; mums ir jāzina un mums rūp vienīgi tas, ka jūs to darāt un ka jūs svētāt tos, kā vien varat.

Brāļi un māsas, mums šajā Baznīcā ir pavērusies debesu sūtīta iespēja parādīt tīru un neapgānītu kalpošanu Dieva priekšā⁸ — „nest [citam cita] slogus, lai tie kļūtu viegli,” un „mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums”,⁹ kalpojot atraitnēm un bāreņiem, precētiem un neprecētiem, stiprajiem un satrauktajiem, sirgstošajiem un veselajiem, priecīgajiem un skumstošajiem, īsumā sakot, mums visiem, ikvienam no mums, jo mums visiem ir vajadzība pēc draudzības siltās rokas un nešaubīga ticības apliecinājuma. Tomēr es brīdinu jūs, ka jauns nosaukums, lielāka elastība un mazāks ziņojumu skaits pats par sevi neko mūsu kalpošanā nemainīs, ja vien mēs nepalūkosimies uz to kā uz aicinājumu — gādāt citam par citu tiešā, jaunā un vēl svētākā veidā, kā tikko teica prezidents Nelsons. Raugoties ar savām garīgajām acīm uz daudz vispārīgāku dzīvošanu pēc mīlestības likuma, mēs pagodinām tās paaudzes, kuras jau gadiem ilgi ir īstenojušas minēto kalpošanu. Es minēšu kādu nesenu šādas nodošanās piemēru, cerot, ka tādējādi vairāki leģioni no jums aptvers, ko nozīmē Tā Kunga pavēle — būt ar mūsu brāļiem un māsām un stiprināt tos.¹⁰

Šī gada 14. janvāra svētdienā, neilgi pēc pieciem vakarā, mani jaunie draugi — Brets un Kristīne Hamblini — pavadīja laiku sarunās savās mājās Arizonas štata Tempē. Brets bija visu dienu kalpojis bīskapībā, kamēr Kristīne bija aizņemta ar rūpēm par viņu pieciem bērniem.

Pēkšņi Kristīne, kura iepriekšējā gadā bija šķietami atveseļojusies no krūts vēža, zaudēja samaņu. Piezvanot uz palīdzības tālruni, tika izsaukta neatliekamā palīdzība, kas izmisīgi centās viņu atdzīvināt. Turpinot neatlaidīgi lūgt un lūgties, Brets ātri piezvanīja vēl diviem cilvēkiem: savai mātei, kurai tika lūgta palīdzība rūpēs par bērniem, un Edvīnam Poteram — savam mājskolotājam. Otrā no šīm sarunām visā pilnībā izskanēja šādi:

Edvīns, redzot zvanītāja vārdu, teica: „Sveiks, Bret, kas noticis?”

Brets, gluži vai kliedzot, atbildēja: „Man vajag, lai tu būtu šeit, tūliņ pat!”

Pagāja tikai dažas minūtes, un Breta priesterības biedrs jau stāvēja līdzās, lai palīdzētu aprūpēt bērnus un pēc tam aizvestu brāli Hamblinu uz slimnīcu, braucot aiz ātrās palīdzības mašīnas, kas veda viņa sievu. Kad bija pagājušas jau gandrīz 40 minūtes, kopš Kristīne aizvēra acis, slimnīcas ārsti paziņoja, ka viņa ir mirusi.

Kamēr Brets aizgūtnēm šņukstēja, Edvīns vienkārši apskāva viņu un raudāja kopā ar viņu — ilgi, ilgi. Pēc tam, atstājis Bretu sērojam kopā ar citiem sabraukušajiem ģimenes locekļiem, Edvīns aizbrauca uz bīskapa mājām, lai paziņotu par notikušo. Brīnišķīgais bīskaps tūliņ pat devās uz slimnīcu, bet Edvīns brauca atpakaļ uz Hamblinu mājām. Tur viņi ar sievu Šarloti, kura bija atsteigusies palīgā, spēlējās ar pieciem, bez mātes palikušajiem Hamblinu bērniem, vecumā no 3 līdz 12 gadiem. Viņi paēdināja viņus ar vakariņām, noturēja neplānotu koncertu un palīdzēja sagatavoties gulētiešanai.

Brets vēlāk man teica: „Pārsteidzošākais šajā stāstā nav tas, ka Edvīns ieradās, kad es piezvanīju. Ārkārtas gadījumā vienmēr atrodas cilvēki, kuri ir gatavi palīdzēt. Nē, pārsteidzošs šajā stāstā ir tas, ka viņš bija cilvēks, par kuru es iedomājos. Līdzās bija arī citi cilvēki. Kristīnei ir brālis un māsa, kuri dzīvo mazāk nekā piecu kilometru attālumā. Mums ir lielisks bīskaps, pats lieliskākais. Taču mums ar Edvīnu ir tādas attiecības, ka es instinktīvi sajutu — vēršoties pēc palīdzības, man ir jāzvana viņam. Baznīca nodrošina mums konstruktīvu veidu, kā vēl pilnīgāk dzīvot pēc otrā baušļa — mīlēt, kalpot un veidot ar saviem brāļiem un māsām tādas attiecības, kas palīdz mums tuvināties Dievam.”¹¹

Runājot par šo pieredzi, Edvīns teica: „Elder Holand, ironiskā kārtā, Brets ir bijis mūsu ģimenes mājskolotājs ilgāk, nekā es esmu bijis viņējais. Šajā laikā viņš ir apciemojis mūs, būdams vairāk kā draugs, nevis norīkojuma pildītājs. Viņš ir parādījis lielisku piemēru — ideālu priekšzīmi tam, kādam vajadzētu būt aktīvam un ieinteresētam priesterības nesējam. Mana sieva un mūsu puiši — mēs neuzskatām viņu par cilvēku, kuram ir pienākums katra mēneša beigās sniegt mums kādu vēstījumu; mēs domājam par viņu kā par draugu, kurš dzīvo tepat kaimiņos, aiz stūra, un kurš darīs visu, kas viņa spēkos, lai mūs svētītu. Man ir prieks, ka es varēju atmaksāt viņam kaut nelielu daļiņu no sava parāda.”¹²

Brāļi un māsas, es pievienojos jums, uzteicot ikvienu kvartāla skolotāju, bīskapijas skolotāju, mājskolotāju un apmeklējošo māsu, kas ir izrādījuši šādu mīlestību un tik uzticīgi kalpojuši visā mūsu vēstures gaitā. Mēs šodien lūdzam par to, lai ikviens vīrietis un sieviete, kā arī mūsu vecākie jaunieši un jaunietes aizietu no šīs vispārējās konferences ar vēl dziļāku apņemšanos — sirsnīgi gādāt citam par citu un būt vienīgi tīrās Kristus mīlestības motivētiem. Lai vai kādi, mūsuprāt, būtu mūsu trūkumi un nepilnības (un mums visiem ir savi izaicinājumi), strādāsim tomēr plecu pie pleca ar šī vīna dārza Kungu,¹³ palīdzot Dievam un mūsu visu Tēvam Viņa satriecoši grūtajā darbā — atbildēt uz lūgšanām, dāvāt mierinājumu, nožāvēt asaras un stiprināt nespēcīgos ceļus.¹⁴ Ja mēs to darīsim, mēs daudz vairāk līdzināsimies patiesiem Kristus mācekļiem, par kādiem mums ir paredzēts būt. Šajā Lieldienu svētdienā es lūdzu, kaut mēs mīlētu cits citu tā, kā Viņš mūs ir mīlējis!¹⁵ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.