Lēnprātīgs un no sirds pazemīgs
Lēnprātība ir Pestītāja noteicošā īpašība, un tā izceļas ar taisnīgu atsaucību, labprātīgu padevību un spēcīgu atturību.
Es priecājos par šo svēto iespēju — atbalstīt mūsu Baznīcas vadītājus, un es no visas sirds sveicinu elderu Gongu un elderu Soaresu Divpadsmit apustuļu kvorumā. Šo uzticīgo vīru kalpošana būs par svētību cilvēkiem un ģimenēm visā pasaulē, un es ar nepacietību gaidu, kad varēšu kalpot un mācīties no viņiem.
Es lūdzu, lai Svētais Gars mācītu un apgaismotu mūs, kad mēs kopā mācīsimies par vitāli svarīgu Glābēja dievišķā rakstura īpašību1, ko mums katram vajadzētu censties izkopt.
Pirms nosaukt šo konkrēto, Kristum piemītošo īpašību, es minēšu vairākus piemērus, kas to izceļ. Lūdzu, uzmanīgi ieklausieties katrā piemērā un apsveriet kopā ar mani iespējamās atbildes uz jautājumiem, ko es uzdošu.
1. piemērs. Bagātais jauneklis un Amuleks
Jaunajā Derībā mēs mācāmies par kādu bagātu jaunekli, kurš Jēzum vaicāja: „[Labo] Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?”2 Glābējs vispirms viņu pamācīja ievērot baušļus. Skolotājs tad jauneklim izvirzīja papildus prasību, kas bija pielāgota konkrēti viņa vajadzībām un apstākļiem.
„Jēzus tam sacīja: „Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.”
Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.”3
Salīdziniet bagātā jaunekļa atbildi ar Amuleka pieredzēto, kā aprakstīts Mormona Grāmatā. Amuleks bija čakls un turīgs vīrs, un viņam bija daudz radinieku un draugu.4 Viņš sevi raksturoja kā cilvēku, kurš tika aicināts daudzas reizes, taču nevēlējās to dzirdēt; kā cilvēku, kurš zināja Dieva lietas, taču nevēlējās tās izprast.5 Amuleks būtībā bija labs cilvēks, un viņa uzmanību novērsa pasaulīgās rūpes, ļoti līdzīgi kā bagātajam jauneklim Jaunajā Derībā.
Lai arī Amuleks iepriekš bija nocietinājis savu sirdi, viņš paklausīja eņģeļa balsij, uzņēma pravieti Almu savās mājās un deva viņam no sava uztura. Almas ciemošanās laikā viņš tika garīgi atmodināts un aicināts sludināt evaņģēliju. Amuleks tad pameta „visu savu zeltu un sudrabu, un savas dārglietas … [Dieva vārda dēļ], [un viņu atraidīja tie], kas kādreiz bija viņa draugi, [un arī viņa tēvs un viņa radi”.6
Ar ko, jūsuprāt, var izskaidrot bagātā jaunekļa un Amuleka atšķirīgās atbildes?
2. piemērs. Pahorans
Bīstamu kara apstākļu laikā, kas aprakstīti Mormona Grāmatā, notika vēstuļu apmaiņa starp Moroniju, nefijiešu karapulku vadoni, un Pahoranu, zemes galveno soģi un pārvaldnieku. Moronijs, kura karaspēks cieta tāpēc, ka nesaņēma pienācīgu atbalstu no valdības, rakstīja Pahoranam „par nosodījumu”7 un apsūdzēja viņu un citus valdības vadītājus bezrūpībā, laiskumā, nevērībā un pat nodevībā.8
Pahorans viegli varēja apvainoties uz Moroniju un viņa neprecīzajiem apgalvojumiem, taču viņš to nedarīja. Viņš atbildēja ar līdzjūtību un paskaidroja par sacelšanos, kas bija vērsta pret valdību, par ko Moronijs nezināja. Tad Pahorans paziņoja:
„Lūk, es saku tev, Moronij, ka es nepriecājos par jūsu lielajām bēdām, jā, tās sāpina manu dvēseli.
Savā vēstulē tu mani pēli, bet tas nav svarīgi; es neesmu dusmīgs, bet priecājos par tavas sirds cildenumu.”9
Ar ko, jūsuprāt, var izskaidrot Pahorana nosvērto atbildi uz Moronija apsūdzībām?
3. piemērs. Prezidents Rasels M. Nelsons un prezidents Henrijs B. Airings
Vispārējā konferencē, pirms sešiem mēnešiem, prezidents Rasels M. Nelsons pastāstīja par savu atbildi uz prezidenta Tomasa S. Monsona uzaicinājumu studēt, apdomāt un pielietot Mormona Grāmatā atrodamās, patiesās mācības. Viņš teica: „Es esmu mēģinājis sekot viņa padomam. Līdztekus citām lietām, es esmu izveidojis sarakstu ar to, kas ir Mormona Grāmata, ko tā apstiprina, ko tā atspēko, ko tā īsteno, par ko tā vieš skaidrību un ko tā atklāj. Raudzīšanās uz Mormona Grāmatu caur šo prizmu ir izrādījusies atziņām bagāta un iedvesmojoša nodarbe! Es iesaku to ikvienam no jums.”10
Prezidents Henrijs B. Airings līdzīgi uzsvēra to, cik svarīgs viņam bija prezidenta Monsona lūgums. Viņš atzīmēja:
„Es esmu lasījis Mormona Grāmatu katru dienu, jau vairāk nekā 50 gadu garumā. Tādēļ es visai pamatoti varētu uzskatīt, ka prezidenta Monsona teiktais ir attiecināms uz kādu citu. Taču es, tāpat kā daudzi no jums, sajutu, ka ar šo pamudinājumu un apsolījumu pravietis aicina mani būt vēl uzcītīgākam. …
Es, līdz ar daudziem no jums, esmu plūcis šī darba priekpilnos augļus, ko mums apsolījis pravietis.”11
Ar ko, jūsuprāt, var izskaidrot šo divu Tā Kunga Baznīcas vadītāju tūlītējās un izjustās atbildes uz prezidenta Monsona uzaicinājumu?
Es nesaku, ka Amuleka, Pahorana, prezidenta Nelsona un prezidenta Airinga garīgi spēcīgās atbildes ir izskaidrojamas tikai ar vienu kristīgo īpašību. Noteikti tās ir daudzas savstarpēji saistītas īpašības un pieredzes, kas noveda līdz garīgajam briedumam, kas atspoguļojās šo četru cildeno kalpu dzīvē. Taču Glābējs un Viņa pravieši ir izcēluši būtisku īpašību, kas mums visiem ir jāizprot pilnīgāk un jācenšas to pilnīgāk iekļaut savā dzīvē.
Lēnprātība
Lūdzu, ņemiet vērā rakstura īpašību, ko Tas Kungs izmantoja, lai Sevi raksturotu šajā Svēto Rakstu pantā: „Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.”12
Pamācoši Glābējs izvēlējās uzsvērt lēnprātību no visām īpašībām un tikumiem, ko Viņš potenciāli būtu varējis izvēlēties.
Līdzīgs paraugs ir acīmredzams atklāsmē, ko 1829. gadā saņēma pravietis Džozefs Smits. Tas Kungs paziņoja: „Mācies no Manis, un klausies Manos vārdos; staigā Mana Gara lēnprātībā, un tev būs miers Manī.”13
Lēnprātība ir Pestītāja noteicošā īpašība, un tā izceļas ar taisnīgu atsaucību, labprātīgu padevību un spēcīgu atturību. Šī īpašība mums palīdz pilnīgāk saprast Amuleka, Pahorana, prezidenta Nelsona un prezidenta Airinga attiecīgās reakcijas.
Piemēram, prezidents Nelsons un prezidents Airings taisnīgi un tūlītēji atsaucās uz prezidenta Monsona mudinājumu — lasīt un studēt Mormona Grāmatu. Lai arī abi šie vīri kalpoja svarīgos un pamanāmos Baznīcas amatos un gadu desmitiem bija daudz studējuši Svētos Rakstus, viņu atbildēs nebija nekādu vilcināšanās vai uzpūtības pazīmju.
Amuleks labprātīgi pakļāvās Dieva gribai, pieņēma aicinājumu sludināt evaņģēliju un atteicās no saviem ērtajiem dzīves apstākļiem un tuvajām attiecībām. Un Pahorans tika svētīts ar izredzēm un spēcīgu pašsavaldīšanos, lai rīkotos, nevis tikai reaģētu uz notiekošo, kad paskaidroja Moronijam par grūtībām, kas izrietēja no sacelšanās pret valdību.
Lēnprātības kristīgā īpašība bieži tiek pārprasta mūsdienu pasaulē. Lēnprātība ir spēcīga, nevis vāja; aktīva, nevis pasīva; drosmīga, nevis bikla; savaldīga, nevis pārmērīga; pieticīga, nevis lielīga; laipna, nevis bezkaunīga. Lēnprātīgu cilvēku nevar viegli izprovocēt, viņš nav pretenciozs vai valdonīgs un labprāt atzīst citu cilvēku sasniegumus.
Ievērojot to, ka pazemība parasti nozīmē atkarību no Dieva un nepārtrauktu nepieciešamību saņemt Viņa vadību un atbalstu, lēnprātības atšķirīgā iezīme ir sevišķa garīgās uztveres spēja — spēja mācīties gan no Svētā Gara, gan no cilvēkiem, kuri var šķist mazāk spējīgi, pieredzējuši vai izglītoti, kuri var nebūt svarīgos amatos vai kuriem šķietami nav daudz ko piedāvāt. Atcerieties, kā Naamans, ķēniņa karaspēka virspavēlnieks Sīrijā, pārvarēja savu lepnību un lēnprātīgi pieņēma savu kalpu padomu — paklausīt pravietim Elīsam un mazgāties septiņas reizes Jordānas upē.14 Lēnprātība ir galvenā aizsardzība pret lepnības izraisīto aklumu, kas rodas no prominenta stāvokļa, amata, varas, bagātības un lišķības.
Lēnprātība — Kristum piemītoša īpašība un garīgā dāvana
Lēnprātība ir īpašība, kas tiek attīstīta caur vēlmi, tikumiskās rīcības brīvības taisnīgu pielietošanu un centieniem vienmēr saglabāt savu grēku piedošanu.15 Tā ir arī garīgā dāvana, pēc kuras mēs varam pienācīgi tiekties.16 Tomēr mums ir jāatceras, ar kādu nolūku šāda svētība tiek dota — patiesi, lai dotu labumu Dieva bērniem un kalpotu tiem.17
Kad mēs nākam pie Glābēja un sekojam Viņam, mums aizvien vairāk un pakāpeniski tiek dots spēks, lai mēs kļūtu aizvien līdzīgāki Viņam. Gars mums dod spēku, lai mēs sevi disciplinētu un savaldītos, un izturētos nosvērti un mierīgi. Tādējādi lēnprātīgi mēs kļūstam, būdami Skolotāja mācekļi, nevis tikai pateicoties tam, ko darām.
„Mozus bija „[mācīts] visās ēģiptiešu gudrībās, viņš bija varens vārdos un darbos”.18 Tomēr viņš „bija ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”.19 Viņa zināšanas un spējas varēja likt viņam būt lepnam. Tā vietā lēnprātības īpašība un garīgā dāvana, ar ko Mozus tika svētīts, mazināja augstprātības izpausmes viņa dzīvē un vairoja viņa spēku, lai viņš varētu būt darbarīks Dieva rokās un piepildītu Viņa nolūkus.
Tas Kungs kā lēnprātības paraugs
Visdiženākie un visnozīmīgākie lēnprātības paraugi ir atrodami paša Glābēja dzīvē.
Diženais Pestītājs, kurš „pazemojās visam”20 un cieta, asiņoja un nomira, „[lai šķīstītu] mūs no visas netaisnības”,21 maigi mazgāja Savu mācekļu noputējušās kājas.22 Šāda lēnprātība ir Tā Kunga — kā kalpa un vadītāja — raksturīgā iezīme.
Jēzus sniedza visaugstāko taisnīgas atsaucības un labprātīgas padevības piemēru, kad cieta mokošas agonijas sāpes.
„Un, tai vietā nonācis, Viņš [Saviem mācekļiem] sacīja: „Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.”
Un Viņš … ceļos nometies, lūdza Dievu
un sacīja: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!””23
Glābēja lēnprātība šajā mokošajā pieredzē, kurai bija mūžīga nozīme, parāda ikvienam no mums, cik svarīgi ir likt Dieva gudrību augstāk par savējo.
Tā Kunga pastāvīgā, labprātīgā padevība un spēcīgā pašsavaldīšanās mums visiem iedveš godbijību un ir mums pamācoša. Kad bruņotu cilvēku grupa, kas sastāvēja no tempļa sardzes un romiešu karavīriem, ieradās Ģetzemanē, lai satvertu un apcietinātu Jēzu, Pēteris izvilka savu zobenu un nogrieza augstā priestera kalpa labo ausi.24 Glābējs tad pieskārās kalpa ausij un viņu dziedināja.25 Lūdzu, ņemiet vērā, ka Viņš izstiepa roku un svētīja Savu potenciālo gūstītāju, izmantojot to pašu debesu spēku, ar kuru Viņš varēja pasargāt Sevi no sagūstīšanas un krustā sišanas.
Apdomājiet arī to, kā Skolotājs tika apsūdzēts un notiesāts Pilāta priekšā, lai tiktu sists krustā.26 Savas nodošanas laikā Jēzus bija paziņojis: „Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?”27 Tomēr „[gan dzīvo, gan mirušo Mūžīgais Soģis]”28 paradoksāli tika tiesāts pagaidu politiskā amatā ieceltas personas priekšā. „Un [Jēzus] tam neatbildēja neviena paša vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās.”29 Glābēja lēnprātība izpaužas Viņa disciplinētajā atbildē, spēcīgajā savaldībā un tajā, ka Viņš nevēlējās pielietot Savu bezgalīgo spēku Savam labumam.
Apsolījums un liecība
Mormons nosaka lēnprātību kā pamatīpašību, no kuras izriet visas garīgās spējas un dāvanas.
„Tādēļ, ja cilvēkam ir ticība, viņam jābūt arī cerībai; jo bez ticības nevar būt nekādas cerības.
Un vēl, lūk, es saku jums, ka viņam nevar būt ticība un cerība, kamēr viņš nebūs lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.
Ja nē, viņa ticība un cerība ir veltas, jo neviens nav pieņemams Dieva priekšā, kā vien lēnprātīgie un sirdī pazemīgie; un, ja cilvēks ir lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, un ar Svētā Gara spēku atzīst, ka Jēzus ir Kristus, tad viņam ir jābūt arī žēlsirdībai; jo, ja viņam nav žēlsirdības, viņš nav nekas; tādēļ viņam ir jābūt žēlsirdībai.”30
Glābējs paziņoja: „Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.”31 Lēnprātība ir dievišķa rakstura būtiska iezīme, un to var iegūt un izkopt, pateicoties Glābēja īstenotajai Izpirkšanai.
Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu augšāmcēlies un dzīvais Pestītājs. Un es apsolu, ka Viņš vadīs, aizsargās un stiprinās mūs, kad mēs staigāsim Viņa Gara lēnprātībā. Es droši liecinu par šīm patiesajām mācībām un solījumiem Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.