Dārgās dāvanas no Dieva
Mūsu dzīvi var piepildīt ticība, prieks, laime, cerība un mīlestība, ja vien mēs īstenojam kaut vai mazāko daļiņu no patiesas ticības Kristum.
Mani brāļi un māsas, mēs tikko piedalījāmies svētajā sapulcē, kuras pirmsākumi meklējami Bībeles laikos, kad senā Israēla tauta sapulcējās, lai varētu sajust Tā Kunga klātbūtni un cildināt Viņa svētības.1 Mēs esam pagodināti ar iespēju dzīvot laikā, kad šī senā ieraža ir tikusi atjaunota caur pravieti Džozefu Smitu.2 Es mudinu, lai jūs pierakstītu savā personīgajā dienasgrāmatā, ko jūs esat sajutuši šī vissvētākā pasākuma laikā, kurā piedalījāties.
Nesen mēs atvadījāmies no mūsu dārgā drauga un pravieša — prezidenta Tomasa S. Monsona. Kaut arī mums visiem viņa pietrūkst, mēs izjūtam dziļu pateicību par to, ka Tas Kungs ir aicinājis jaunu pravieti — prezidentu Raselu M. Nelsonu —, kurš tagad prezidē pār Viņa Baznīcu. Mēs esam organizēti uzšķīruši jaunu nodaļu mūsu Baznīcas vēsturē. Tā ir dārga dāvana no Dieva.
Kad ikviens no mums ar paceltu roku atbalstīja prezidentu Nelsonu, mēs stāvējām kā liecinieki Dieva priekšā, atzīstot viņu par pilntiesīgu prezidenta Monsona darba turpinātāju. Paceļot savas rokas, mēs solījām uzklausīt viņa balsi, kad viņš saņems norādījumus no Tā Kunga.
Tas Kungs ir teicis:
„Tu pievērsīsi vērību visiem viņa [ar to domājot Baznīcas prezidentu] vārdiem un pavēlēm, ko viņš dos jums, kā viņš tos saņem …;
jo viņa vārdu jūs pieņemsit kā no Manas paša mutes, visā pacietībā un ticībā.”3
Es pazīstu mūsu jauno pravieti un prezidentu jau vairāk nekā 60 gadus. Es 33 gadus esmu kalpojis kopā ar viņu Divpadsmito kvorumā un varu liecināt, ka Tā Kunga roka ir gatavojusi viņu, lai viņš kļūtu par mūsu prezidējošo apustuli un pravieti, kurš īsteno visu svētās priesterības atslēgu izmantošanu uz šīs Zemes. Kaut katrs no mums pilnībā atbalstītu viņu un viņa padomniekus un sekotu viņu norādījumiem! Tāpat mēs sirsnīgi sveicam elderu Gongu un elderu Soaresu, kuri tika aicināti Divpadsmit apustuļu kvorumā.
Pēc Jēzus Augšāmcelšanās, ko mēs atzīmējam šajā Lieldienu nedēļas nogalē, Viņš parādījās Saviem apustuļiem, sakot: „Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.”4 Pievērsiet uzmanību šai divpakāpju rīcībai — Dievs sūta Savu Dēlu; Dēls sūta Savus kalpus — laicīgus vīriešus un sievietes —, lai tie īstenotu Viņu darbu.
Mums nebūtu jābrīnās, ka tie indivīdi, kuri ir aicināti īstenot Tā Kunga darbu, nav pilnīgi cilvēki. Svēto Rakstu stāstos ir sīki aprakstīts, kā Dievs aicina vīriešus un sievietes — krietnus mūsu Debesu Tēva dēlus un meitas — paveikt diženu darbu, kalpojot Baznīcas norīkojumos un cenšoties darīt labāko, kas viņu spēkos, kaut neviens no tiem tobrīd nav pilnīgs. Tā ir arī ar mums mūsdienās.
Kā lai mēs, par spīti savām cilvēcīgajām vājībām un nepilnībām, virzāmies uz priekšu, atbalstot un stiprinot cits citu? Tas sākas ar ticību — īstenu, patiesu ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum. Ticība Glābējam ir pirmais Kristus evaņģēlija princips un mācība.
Pirms vairākiem gadiem es viesojos Svētajā zemē. Kad mēs braucām garām sinepju laukam, BJU Jeruzālemes centra direktors pavaicāja, vai es kādreiz esmu redzējis sinepju sēkliņu. Es nebiju, tādēļ mēs piestājām. Viņš man parādīja sinepju auga sēkliņas. Tās bija pārsteidzoši sīciņas.
Es atcerējos Jēzus mācību: „Jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, — un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”5
Pat, ja mūsu ticība ir tik sīciņa kā sinepju sēkliņa, Tas Kungs var mums palīdzēt pārvarēt mazdūšības un šaubu kalnus, veicot mums uzticētos uzdevumus, kad mēs kalpojam Dieva bērniem, tostarp saviem ģimenes locekļiem, Baznīcas locekļiem un tiem, kuri pagaidām nav mūsu Baznīcā.
Brāļi un māsas, mūsu dzīvi var piepildīt ticība, prieks, laime, cerība un mīlestība, ja vien mēs īstenojam kaut vai mazāko daļiņu no patiesas ticības Kristum — kaut vai sinepju sēkliņas apmēra ticību.
Atceroties kādu padomu, kuru viņam deva pravietis Džozefs Smits, elders Džordžs A. Smits teica: „Viņš teica, ka man nekad nevajadzētu ieslīgt mazdūšībā, lai ar kādām grūtībām nāktos saskarties. Pat ja es būtu iekritis Jaunskotijas dziļākajā aizā un virs manis būtu sagruvuši visi Klinšu kalni, man nevajadzētu zaudēt drosmi, bet turēties, īstenot ticību, drosmīgi turpināt, un es izrāptos šīs grēdas virsotnē.”6
Mums vajadzētu atcerēties Pāvila vārdus: „Es visu spēju Kristus spēkā, kas mani dara stipru.”7 Šī apziņa ir vēl viena no dārgajām Dieva dāvanām.
Bez manis minētajām dāvanām — ir vēl daudzas, daudzas citas. Šobrīd es runāju tikai par dažām: sabata dienas dāvanu, Svēto Vakarēdienu, kalpošanu apkārtējiem un nepārspējamo dāvanu no Dieva, kas ir mūsu Glābējs.
Sabata dienas dāvanas spēks slēpjas tajā, ka mēs savā Baznīcā un mājās bez jebkādiem traucēkļiem varam pieredzēt sajūsmu, prieku un siltumu, ko dāvā Tā Kunga Gars.
Pārāk daudzi cilvēki ļauj sev tikpat kā dzīvot tiešsaistē, izmantojot savas viedierīces — ekrānus, kas dienu un nakti izgaismo viņu sejas, un austiņas, kas liedz tiem sadzirdēt rāmo, kluso Gara balsi. Ja mēs neatradīsim laiku, lai no tā visa atslēgtos, mēs varam zaudēt iespēju sadzirdēt Tā balsi, kurš ir teicis: „Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs.”8 Tehnoloģiskie jaunievedumi, kas tikuši radīti caur Tā Kunga iedvesmu, nav nekas slikts, taču mums tie ir jāizmanto gudri. Paturiet prātā sabata dienas dāvanu.
Svētā Vakarēdiena pieņemšanas svētība nedrīkstētu kļūt par rutīnu vai vienkārši par kaut ko, ko mēs darām. Tās ir tikai 70 minūtes visas nedēļas laikā, kad mēs ievelkam elpu, lai rastu savā dzīvē vairāk miera, prieka un laimes.
Pieņemot Svēto Vakarēdienu un atjaunojot savas derības, mēs apliecinām Tam Kungam, ka mēs patiešām vienmēr Viņu atceramies. Viņa īstenotā Izpirkšana ir Dieva labvēlības dāvana.
Kad mēs īstenojam savu privilēģiju — kalpot Debesu Tēva bērniem —, mēs izmantojam vēl kādu iespēju sekot Viņa mīļotā Dēla piemēram, kalpojot cits citam.
Dažas no mūsu kalpošanas iespējām ir oficiālas, kad mēs kalpojam savā ģimenē, savos aicinājumos Baznīcā vai iesaistāmies vietējo organizāciju kalpošanas pasākumos.
Baznīcas locekļiem — gan vīriešiem, gan sievietēm —, ja tie to vēlas, nevajadzētu vilcināties izmantot iespēju tikt ievēlētiem dažāda līmeņa valdības amatos, lai arī kur tie dzīvotu. Mūsu balsīm mūsdienās ir izšķiroša nozīme gan mūsu skolās, gan mūsu pilsētās, gan mūsu valstīs. Kur vien pastāv demokrātija, mums kā Baznīcas locekļiem ir pienākums balsot par godājamiem vīriešiem un sievietēm, kuri vēlas kalpot.
Daudzas no kalpošanas iespējām ir neformālas, kad mums nav doti norīkojumi, un tās paveras, kad mēs pasniedzam roku apkārtējiem, ar kuriem mums nākas tikties savas dzīves ceļā. Neaizmirstiet, ka Jēzus mācīja rakstu mācītājam par vajadzību mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu, izmantojot par piemēru labo samarieti.9
Kalpojot mums paveras iespēja izprast Kristus dzīvi un kalpošanu. Svētie Raksti māca, ka Viņš ieradās, lai kalpotu, jo „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem”.10
Laikam jau Pēteris ir sniedzis pašu labāko aprakstu par Glābēja laicīgo kalpošanu, dažos vārdos pasakot, ka Jēzus ir „gājis apkārt, labu darīdams”.11
Tas Kungs, Jēzus Kristus, ir pati dārgākā no visām Dieva dāvanām. Jēzus teica: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.”12
Nefijs aprakstīja mūsu Glābēja būtisko lomu, paziņojot: „Mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu, mēs pravietojam par Kristu, un mēs rakstām saskaņā ar mūsu pravietojumiem, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu.”13 Kristum vajadzētu būt mūsu dzīves centrā vienmēr un visur.
Mums vajadzētu atcerēties, ka tas ir Viņa Vārds, kurš parādās mūsu pielūgsmes vietās; ka mēs tiekam kristīti Viņa Vārdā un ka mēs tiekam konfirmēti, ordinēti, apdāvināti un saistīti laulībā Viņa Vārdā. Mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, solot uzņemties Viņa Vārdu un kļūt par īsteniem kristiešiem. Visbeidzot, Svētā Vakarēdiena lūgšanā mums tiek prasīts „vienmēr Viņu atcerēties”.14
Gatavojoties rītdienas Lieldienu svētdienai, atcerēsimies, ka Kristus ir pati pārākā dāvana. Viņš ir taisnīgais Tiesnesis, mūsu uzticamais Aizstāvis, mūsu svētītais Pestītājs, Labais gans, apsolītais Mesija, patiesais Draugs un vēl daudz, daudz vairāk. Viņš patiesi ir ļoti dārga dāvana, ko mums devis mūsu Tēvs.
Īstenojot savu māceklību, mēs sastopamies ar daudzām prasībām, bažām un uzdevumiem. Taču, esot šajā Baznīcā, mums allaž būtu jāpamatojas uz dažiem būtiskākajiem pūliņiem. „Tādēļ,” Tas Kungs pavēl, „esi uzticīgs, paliec tajā amatā, ko Es tev esmu nozīmējis; palīdzi vājajiem, pacel gurdenās rokas un stiprini nespēcīgos ceļus.”15
Tā ir Baznīca darbībā! Tā ir tīrā reliģija! Tā ir evaņģēlija patiesā būtība, ka mēs palīdzam, paceļam un stiprinām tos, kuriem nepieciešama garīga un laicīga palīdzība! Lai to paveiktu, mums viņi ir jāapmeklē un jāpalīdz tiem,16 lai viņu sirdīs iesakņotos liecība par ticību Debesu Tēvam, Jēzum Kristum un Viņa īstenotajai Izpirkšanai.
Kaut Tas Kungs palīdzētu mums un svētītu mūs, lai mēs novērtētu savas daudzās vērtīgās dāvanas no Dieva, tostarp mūsu piederību Viņa atjaunotajai Baznīcai! Es lūdzu, kaut mūs piepildītu mīlestība pret mūsu Debesu Tēva bērniem un kaut mēs spētu saskatīt viņu vajadzības un būtu ar mieru skaidri un laipni atbildēt uz viņu jautājumiem un gaisināt viņu bažas par evaņģēliju, arvien labāk izprotot un novērtējot cits citu!
Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs. Tas, kas mums tiks mācīts šajā vispārējā konferencē, tiks dots caur iedvesmotiem apustuļiem un praviešiem, Augstākajiem pilnvarotajiem un vadītājām no māsu vidus, kas ir Baznīcas augstākās amatpersonas. Es pazemīgi lūdzu, kaut mūsu visu sirdīs iemājotu Tā Kunga prieks un miers! Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.