Mazās un vienkāršās lietas
Mums ir jāatceras, ka, kopumā ņemot, ievērojamā laika periodā, pateicoties šķietami mazajām lietām, tiek paveiktas diženas lietas.
I
Mani dārgie brāļi un māsas, mani, tāpat kā jūs, ir dziļi aizkustinājuši, pacilājuši un iedvesmojuši vēstījumi, dziesmas un sajūtas, kas mani ir pārņēmušas šajā kopīgi pavadītajā laikā. Esmu pārliecināts, ka es runāšu jūsu visu vārdā, izsakot pateicību mūsu brāļiem un māsām, kuri ir kalpojuši par darbarīkiem Tā Kunga rokās, lai stiprinātu mūs šajā kopīgi pavadītajā laikā.
Esmu pateicīgs, ka varu uzrunāt šo auditoriju Lieldienu svētdienā. Šodien mēs pievienojamies pārējiem kristiešiem, svinot Tā Kunga, Jēzus Kristus, Augšāmcelšanos. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi uzskata Jēzus Kristus burtisko Augšāmcelšanos par savas ticības balstu.
Tā kā mēs ticam gan Bībeles, gan Mormona Grāmatas stāstiem par Jēzus Kristus burtisko Augšāmcelšanos, mēs ticam arī neskaitāmām Svēto Rakstu mācībām par to, ka līdzīga augšāmcelšanās gaida visus mirstīgos, kuri jebkad dzīvojuši uz šīs Zemes. Šī augšāmcelšanās dāvā mums, apustuļa Pētera vārdiem runājot, „dzīvu cerību” (1. Pētera 1:3). Šī dzīvā cerība ir pārliecība par to, ka mūsu identitāte nebeidzas ar nāvi, bet ka tas ir tikai nepieciešamais solis mūsu Debesu Tēva žēlastīgajā iecerē Viņa bērnu glābšanas īstenošanai. Šī iecere prasa pāriet no mirstīgā stāvokļa nemirstīgajā. Šīs pārejas centrālais princips ir nāves noriets un godības pilnais rīts, kam ļāvusi īstenoties mūsu Kunga un Glābēja Augšāmcelšanās, ko mēs atzīmējam šajā Lieldienu svētdienā.
II
Lieliskajā dziesmā, kuras vārdus sarakstījusi Elīza R. Snova, mēs dziedam:
Lai sekmētu šo dievišķo ieceri un vienotību, mēs pulcējamies sanāksmēs, tostarp arī šajā konferencē, lai mācītu un uzmundrinātu cits citu.
Es esmu sajutis, ka šorīt man ir jārunā par to, ko Alma mācīja savam dēlam Helamanam un kas ir pierakstīts Mormona Grāmatā: „Ar mazām un vienkāršām lietām tiek paveiktas diženas lietas.” (Almas 37:6.)
Apgūstot Jēzus Kristus evaņģēliju, mums tiek mācītas daudzas mazas un vienkāršas lietas. Mums ir jāatceras, ka, kopumā ņemot, ievērojamā laika periodā, pateicoties šīm šķietami mazajām lietām, tiek paveiktas diženas lietas. Augstākie pilnvarotie un arī citi godājami skolotāji ir daudzkārt uzstājušies par šo tēmu. Taču šī tēma ir tik būtiska, ka es vēlos runāt par to atkal.
Man tika atgādināts par mazo un vienkāršo lietu ilglaicīgo iespaidu, kad es savas rīta pastaigas laikā kaut ko ieraudzīju. Šis ir mans uzņemtais attēls. Biezais un izturīgais betona trotuārs ir sācis plaisāt. Vai tas notiek kāda milzīga un spēcīga grūdiena iespaidā? Nē, šo plaisāšanu izraisa viena tuvējā koka sakne, kas, lēni un nemanāmi augot, stiepjas uz šo pusi. Šeit būs līdzīgs piemērs, ko es redzēju uz vēl vienas ielas.
Grūdieni, kuru dēļ ieplaisā šie smagie betona trotuāri, ir pārāk mazi, lai tos varētu izmērīt pa dienām vai pat mēnešiem, bet ar laiku tie izraisa apbrīnojami iespaidīgas sekas.
Tikpat iespaidīgas sekas ir arī mazajām un vienkāršajām lietām, ko mums māca Svētie Raksti un mūsdienu pravieši. Padomājiet par Svēto Rakstu studēšanu, ko mums tiek mācīts īstenot savā ikdienas dzīvē. Un padomājiet par personīgajām lūgšanām un mešanos ceļos ģimenes lūgšanā, ko regulāri dara uzticīgi pēdējo dienu svētie. Padomājiet par jauniešu semināra apmeklēšanu vai pieaugušo jauniešu institūta nodarbībām. Kaut arī katra no šīm darbībām var šķist maza un vienkārša, laika gaitā tās ievērojami sekmē mūsu garīgo pacēlumu un izaugsmi. Tā notiek tādēļ, ka katra no šī mazajām un vienkāršajām lietām ieaicina Svētā Gara sadraudzību, un Tas ir Liecinātājs, kurš mūs apgaismo un vedina pie patiesības, kā to paskaidroja elders Airings.
Vēl viens garīgā pacēluma un izaugsmes avots ir nerimstoša grēku nožēla, nožēlojot pat šķietami nelielus pārkāpumus. Mūsu pašu inspirētā pašanalīze var palīdzēt mums saprast, kur mēs esam kļūdījušies un ko mēs varētu darīt labāk. Šādu grēku nožēlu vajadzētu īstenot katru nedēļu, pirms Svētā Vakarēdiena pieņemšanas. Daži no jautājumiem, par kuriem vajadzētu padomāt šajā grēku nožēlas procesā, tiek minēti dziesmā „Vai gan tuvākam šodien es kalpoju?”
„Vai gan tuvākam šodien es kalpoju,
vai ko labu es paveicu?
Ja vien nesteidzu iet kādam atbalstu sniegt,
tad velti es dzīvoju.
Vai biju ar mieru nest kāda slogu,
vieglāku to padarot?
Līdzās vārgiem un slimiem vai kavējos es,
kad vajadzīgs tiem pakalpot?”2
Kaut arī tās pavisam noteikti ir mazas lietas, tās neapšaubāmi kalpo par labu piemēru tam, ko Alma mācīja savam dēlam Helamanam: „Un Dievs Tas Kungs darbojas tādā veidā, lai īstenotu Savus diženos un mūžīgos nodomus; ar ļoti maziem līdzekļiem Tas Kungs … īsteno glābšanu daudzām dvēselēm.” (Almas 37:7.)
Uzstājoties Brigama Janga Universitātē Havaju salās, prezidents Stīvens Č. Vīlvraits sniedza sanākušajiem šādu iedvesmotu Almas mācību aprakstu: „Alma savam dēlam apliecina, ka, saskaņā ar modeli, kuram Tas Kungs seko, kad mēs īstenojam ticību Viņam, ievērojot Viņa padomu mazās un vienkāršās lietās, Viņš tik tiešām svētī mūs ar maziem, dienišķiem brīnumiem, laika gaitā īstenojot brīnišķus darbus.”3
Prezidents Hovards V. Hanters mācīja, ka „bieži vien tieši ikdienišķajiem uzdevumiem … ir vispozitīvākā ietekme uz citu cilvēku dzīvi, salīdzinājumā ar to, ko pasaule tik bieži saista ar diženumu”.4
To pašu principu pārliecinoši māca kādreizējais Indiānas štata senators Dans Kouts, kurš raksta: „Vienīgā sagatavošanās tā viena, būtiskā lēmuma pieņemšanai, kas var mainīt cilvēka vai pat visas nācijas dzīvi, ir simtiem un tūkstošiem daļēji apzinātu, pašnoteicošu un šķietami nebūtisku lēmumu pieņemšana, kas notiek privāti.”5
Šo „šķietami nebūtisko”, privāto lēmumu skaitā ir tas, kā mēs izmantojam savu laiku, ko mēs skatāmies televīzijā un internetā, ko mēs lasām, ar kādiem mākslas darbiem un mūziku mēs ieskaujam sevi darbā un mājās, pēc kādām izklaidēm mēs tiecamies un kā mēs īstenojam savu apņemšanos — būt godīgiem un patiesiem. Vēl kāda šķietami maza un vienkārša lieta ir pieklājīga un iepriecinoša personīgā mijiedarbība.
Neviena no šīm vēlamajām „mazajām un vienkāršajām lietām” nepalīdzēs mums pacelties līdz diženām lietām, ja vien tās netiks darītas pastāvīgi un ilgstoši. Spriežot pēc kāda ziņojuma, prezidents Brigams Jangs ir teicis: „Mūsu dzīve sastāv no nelieliem, vienkāršiem sīkumiem, kam, kopumā ņemot, ir milzīga nozīme un kuros sasummējas visa vīrieša vai sievietes dzīve.”6
Mūs ieskauj mediju ietekme un kultūras pagrimums, kas vedina pazemināt savus standartus, ja vien mēs neturpinām tam pretoties. Lai virzītos augšup pa straumi, pretī savam mūžīgajam mērķim, mums pastāvīgi jāturpina airēt. Mums palīdzētu tas, ja mēs airētu komandā — kā darbībā esoša airētāju komanda. Turpinot izmantot to pašu piemēru, jāsaka — kultūras straumes ir tik spēcīgas, ka, ja mēs pārstāsim airēt, tās mūs aizraus lejup pa upi, pie mērķa, uz kuru mēs nebūt netiecamies, bet kurš nenovēršami pietuvojas, ja vien mēs pastāvīgi necenšamies virzīties uz priekšu.
Stāstot par šķietami mazsvarīgu notikumu, kam bija ievērojamas sekas, Nefijs rakstīja: „Un tā mēs redzam, ka ar maziem līdzekļiem Tas Kungs var paveikt lielas lietas.” (1. Nefija 16:29.) Vecajā Derībā ir iekļauts kāds neaizmirstams piemērs. Tur mēs lasām, ka Israēla tautu nomocīja dzēlīgas čūskas. Daudzi ļaudis gāja bojā no viņu kodieniem (skat. 4. Mozus 21:6). Lūdzot pēc palīdzības, Mozus saņēma iedvesmu izgatavot „vara čūsku”, kuru pacelt kārts galā. Un tad, „ja čūska kādu sakoda, tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs” (9. pants). Tik niecīga lieta ar tik brīnumainu iznākumu! Tomēr, kā Nefijs paskaidroja, mācot par šo piemēru tiem, kuri sacēlās pret To Kungu, — pat tad, kad Tas Kungs bija sagatavojis vienkāršu ceļu, kā cilvēki varēja tikt dziedināti, „dēļ tā ceļa vienkāršības vai tā viegluma tur bija daudzi, kas aizgāja bojā” (1. Nefija 17:41).
Šis piemērs un šī mācība atgādina mums, ka ceļa vienkāršība vai dotās pavēles vieglums nenozīmē, ka tam būtu mazsvarīga loma mūsu taisnīgās vēlmes īstenošanā.
Līdzīgā veidā pat nepaklausība mazās lietās vai nelielas neveiksmes taisnīgu paradumu īstenošanā var vedināt mūs pie tāda iznākuma, no kura mēs esam brīdināti vairīties. Kā piemēru var minēt Gudrības vārdu. Varbūt, ka iespaidu, ko uz ķermeni atstāj viena cigarete, viens alkoholiskais dzēriens vai viena narkotikas doza, nav iespējams izmērīt. Taču ar laiku tas atstāj spēcīgu, iespējams, pat neatgriezenisku iespaidu. Atcerieties par trotuāra plaisāšanu, ko izraisa pakāpeniska, lēna koka saknes augšana. Viens nu ir skaidrs — no tām briesmīgajām sekām, ko izraisa jebkuras atkarību izraisošas vielas vai darbības, piemēram, narkotikas, kas kaitē mūsu ķermenim, vai pornogrāfiskie materiāli, kas degradē mūsu domāšanu, pavisam noteikti var izvairīties, ja vien mēs to nekad un pat ne reizi neizmēģinām.
Pirms daudziem gadiem prezidents M. Rasels Balards, uzrunājot vispārējās konferences auditoriju, aprakstīja to, „kā mazas un vienkāršas lietas var atstāt negatīvu un postošu iespaidu uz personas glābšanu”. Viņš mācīja: „Līdzīgi vājām šķiedrām, kas veido pavedienu, pēc tam auklu un visbeidzot virvi, visas kopā šīs mazās lietas var radīt pārāk spēcīgu vilkmi, ko nav iespējams saraut.” „Mēs nedrīkstam aizmirst, cik lielā mērā šīs mazās un vienkāršās lietas var ietekmēt mūsu garīgo izaugsmi,” viņš teica. „Tajā pašā laikā mums ir jāapzinās tas, ka arī sātans izmantos mazas un vienkāršas lietas, lai novestu mūs izmisumā un postā.”7
Prezidents Vīlvraits izteica līdzīgu brīdinājumu, uzrunājot BYU auditoriju Havaju salās: „Nedarot mazās un vienkāršās lietas, ticība sašķobās, brīnumi izsīkst un tuvināšanās Tam Kungam un Viņa valstībai iesākumā apstājas un pēcāk sāk piedzīvot lejupslīdi, jo tiekšanos pēc Dieva valstības arvien lielākā mērā aizstāj laicīgās nodarbes un pasaulīgās ambīcijas.”8
Lai pasargātu sevi no šī negatīvi kumulatīvā iespaida, kas sagrauj mūsu garīgo pilnveidi, mums ir jāpiemēro mazo un vienkāršo lietu garīgais modelis. Elders Deivids A. Bednārs aprakstīja šo principu, uzstājoties BYU Sieviešu konferencē: „Mēs varam izzināt šī garīgā modeļa būtību un būtiskumu, apgūstot … ļoti pakāpenisku augsnes laistīšanas metodi,” salīdzinājumā ar appludināšanu vai liela ūdens daudzuma liešanu tur, kur tas varbūt nemaz nav nepieciešams.
Viņš paskaidroja: „Ūdens pilieni vienmērīgi iesūcas zemes dziļumā, nodrošinot augstu mitruma līmeni augsnē, kur augi var zelt un plaukt. Tāpat, ja mēs pievēršamies tam, lai pastāvīgi un regulāri uztvertu garīgās barības pilienus, evaņģēlija saknes var dziļi iestiepties mūsu dvēselē, iesakņojoties un nostiprinoties tik stingri, lai nogatavinātu neparasti tīkamu augli.”
Viņš turpināja, sakot: „Garīgā modeļa piemērošana, kad, pateicoties mazajām un vienkāršajām lietām, tiek paveiktas diženas lietas, dāvā stingrību un nelokāmību, padziļina mūsu nodošanos un palīdz daudz pilnīgāk pievērsties Tam Kungam, Jēzum Kristum, un Viņa evaņģēlijam.”9
Pravietis Džozefs Smits mācīja šo principu, sakot vārdus, kas ir tikuši iekļauti Mācībā un Derībās: „Lai neviens cilvēks to neuzskata par sīkumu; jo tur ir daudz kas … [attiecībā] uz svētajiem, kas ir atkarīgs no šīm lietām.” (M&D 123:15.)
Runājot par iepriekšējiem mēģinājumiem nodibināt Baznīcu Misūri štatā, Tas Kungs ieteica būt pacietīgiem, jo „visam ir jānotiek savā laikā” (M&D 64:32). Tad Tas Kungs nāca klajā ar šo vareno mācību: „Tādēļ nepiekūstiet, labu darīdami, jo jūs ieliekat liela darba pamatu. Un no mazām lietām rodas tas, kas ir liels.” (M&D 64:33.)
Es ticu, ka mēs visi vēlamies sekot prezidenta Rasela M. Nelsona aicinājumam, virzoties uz priekšu „pa derību taku”.10 Šī mūsu apņemšanās tiek stiprināta, pastāvīgi darot „mazās lietas”, ko mums māca Jēzus Kristus evaņģēlijs un Viņa Baznīcas vadītāji. Es liecinu par Viņu un piesaucu Viņa svētības pār visiem, kuri cenšas turēties uz Viņa derību takas. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.