Septiņdesmit reiz septiņas reizes
Dzīvē, kas ir pilna ar klupšanas akmeņiem un trūkumiem, mēs visi esam pateicīgi par otrajām iespējām.
Kļūdas ir dzīves realitāte. Iemācīties prasmīgi spēlēt klavieres būtībā ir neiespējami, nepieļaujot tūkstošiem kļūdu — varbūt pat miljons kļūdu. Lai iemācītos svešvalodu, cilvēkam ir jāsaskaras ar raizēm, ka viņš pieļaus tūkstošiem kļūdu — varbūt pat miljons kļūdu. Pat pasaules izcilākie atlēti aizvien pieļauj kļūdas.
Kāds ir teicis, ka „panākumi nav neveiksmju neesamība, bet gan to pārvarēšana bez etuziasma zaudēšanas”.1
Kad Tomass Edisons izgudroja gaismas spuldzi, viņš teica: „Es nekļūdījos 1000 reižu. Gaismas spuldze bija izgudrojums, kas prasīja 1000 soļu.”2 Čārlzs F. Keterings nosauca neveiksmes par „ceļa rādītājiem uz sasniegumiem”.3 Cerams, ka ikkatra mūsu pieļautā kļūda kļūst par mācību gudrības gūšanai, pārvēršot klupšanas akmeņus par atspēriena punktiem.
Nefija nelokāmā ticība palīdzēja turpināt ceļu, pieredzot neveiksmes, līdz viņš beidzot ieguva misiņa plāksnes. Mozum bija vajadzīgi 10 mēģinājumi, līdz viņš beidzot varēja veiksmīgi aizbēgt ar israēliešiem no Ēģiptes.
Mēs varētu prātot: ja Nefijs un Mozus pildīja Tā Kunga uzdevumu, kāpēc Tas Kungs neiejaucās un nepalīdzēja viņiem gūt panākumus viņu pirmajā mēģinājumā? Kāpēc Viņš ļāva viņiem — un kāpēc Viņš ļauj mums — paklupt un ciest neveiksmi, kad cenšamies gūt panākumus? Šīs ir dažas no daudzajām svarīgajām atbildēm uz šo jautājumu:
-
Pirmkārt, Tas Kungs zina, ka „šīs lietas dos [mums] pieredzi un nāks [mums] par labu”.4
-
Otrkārt, lai mums ļautu „[nobaudīt] rūgtumu, lai [mēs] varētu mācēt novērtēt labo”.5
-
Treškārt, lai pierādītu, ka „karš pieder Tam Kungam”6 un ka tikai ar Viņa labvēlību mēs varam paveikt Viņa darbu un kļūt Viņam līdzīgi.7
-
Ceturtkārt, lai mums palīdzētu izkopt un noslīpēt kristīgās īpašības, kuras nevar padarīt izsmalcinātākas, izņemot kā tikai caur pretestību8 un „ciešanu kausējamā krāsnī”.9
Tādēļ dzīvē, kas ir pilna ar klupšanas akmeņiem un trūkumiem, mēs visi esam pateicīgi par otrajām iespējām.
1970. gadā, būdams pirmā kursa students BJU, es pieteicos fizikas pamatu sākuma kursā, ko pasniedza Džejs Balifs, izcils profesors. Pēc katras kursa sadaļas pabeigšanas viņš rīkoja eksāmenu. Ja students saņēma apmierinošu vērtējumu, profesors Balifs ļāva kārtot pārveidotu eksāmenu par to pašu mācību saturu. Ja students saņēma labu vērtējumu otrajā mēģinājumā un vēl nebija apmierināts, viņš vai viņa varēja veikt pārbaudes darbu trešo un ceturto reizi utt. Ļaujot man mēģināt vairākas reizes, viņš palīdzēja man gūt teicamas sekmes un galu galā saņemt teicamu vērtējumu savā kursā.
Viņš bija apbrīnojami gudrs profesors, kurš iedvesmoja savus studentus turpināt censties — uzskatīt neveiksmi par iespēju mācīties, nevis traģēdiju un nebaidīties no neveiksmes, bet mācīties no tās.
Nesen es piezvanīju šim izcilajam cilvēkam, kaut arī bija pagājuši 47 gadi, kopš biju mācījies viņa fizikas kursā. Es viņam pajautāju, kāpēc viņš bija gatavs dot studentiem neierobežoti daudzas iespējas uzlabot savu atzīmi. Viņš atbildēja: „Es gribēju būt studentu pusē.”
Lai arī mēs esam pateicīgi par otrajām iespējām pēc pieļautajām kļūdām vai prāta neveiksmēm, mēs visi stāvam, apbrīnas pārņemti, par Glābēja labvēlību, dodot mums otrās iespējas grēka vai dvēseles neveiksmju pārvarēšanā.
Neviens nav lielākā mērā mūsu pusē kā Glābējs. Viņš ļauj mums kārtot un atkārtoti kārtot Viņa eksāmenus. Lai kļūtu līdzīgi Viņam, — tas prasīs neskaitāmas otrās iespējas mūsu ikdienas cīniņos ar miesīgo cilvēku: tieksmju apvaldīšanu, pacietības un piedošanas izkopšanu, slinkuma pārvarēšanu un nolaidības grēku pārtraukšanu. Ja kļūdīties ir cilvēcīgi, cik daudz neveiksmju mums būs jāpiedzīvo, līdz mūsu daba vairs nebūtu cilvēcīga, bet gan dievišķa? Tūkstošiem? Ticamāk, ka miljons.
Zinot, ka taisnā un šaurā taka ir nokaisīta ar pārbaudījumiem un ka neveiksmes ar mums notiks katru dienu, Glābējs samaksāja bezgalīgu cenu, lai mums dotu tik daudz iespēju, cik nepieciešams, lai mēs veiksmīgi nodzīvotu mirstīgās dzīves pārbaudes laiku. Pretestība, ko Viņš pieļauj, bieži var likties nepārvarama un gandrīz neizturama, tomēr Viņš mūs neatstāj bez cerības.
Lai mūsu cerība varētu būt spoža, saskaroties ar dzīves pārbaudījumiem, Glābējs vienmēr ir gatavs mums dāvāt savu labvēlību un tā mums arvien ir pieejama. Viņa labvēlība ir „[dievišķa palīdzība vai spēks], … kas vīriešiem un sievietēm ļauj iegūt mūžīgo dzīvi un paaugstināšanu pēc tam, kad viņi ir izdarījuši visu, ko spēj”.10 Viņa labvēlība un Viņa mīlošo acu skats uzlūko mūs visa mūsu ceļojuma laikā, Viņam mūs iedvesmojot, atvieglinot mūsu nastas, stiprinot, atbrīvojot, aizsargājot, dziedinot mūs un visādi citādi „palīdzot savai tautai” pat tad, kad viņi paklūp uz taisnās un šaurās takas.11
Grēku nožēlošana ir Dieva vienmēr pieejamā dāvana, kas mums ļauj un dod spēku turpināt ceļu, pieredzot neveiksmes un nezaudējot entuziasmu. Grēku nožēlošana nav Viņa rezerves plāns — gadījumā, ja mēs pakluptu. Grēku nožēlošana ir Viņa plāns, zinot, ka mēs paklupsim. Šis ir grēku nožēlošanas evaņģēlijs, un, kā prezidents Rasels M. Nelsons ir atzīmējis, tā būs „visa mūža mācību programma”.12
Šajā grēku nožēlošanas mūža garuma mācību programmā Svētais Vakarēdiens ir Tā Kunga noteiktais veids, kā nodrošināt pastāvīgu piekļuvi Viņa piedošanai. Ja mēs to pieņemam ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, Viņš katru nedēļu mums dāvā piedošanu, kad mēs progresējam pa derības taku no neveiksmes uz neveiksmi. Jo „neskatoties uz viņu grēkiem, Mana sirds ir pilna žēluma pret tiem”.13
Taču cik daudz reižu Viņš mums piedos? Cik neizsmeļama ir Viņa pacietība? Reiz Pēteris jautāja Glābējam: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?”14
Laikam Pēteris domāja, ka septiņi bija pietiekami liels skaits, lai uzsvērtu to, cik neprātīgi ir piedot pārāk daudz reižu, un to, ka labsirdībai ir jābūt savām robežām. Atbildot Glābējs būtībā Pēterim ieteica neskaitīt — nenoteikt piedošanas limitus.
„Jēzus saka uz to: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.””15
Glābējs acīmredzami nenoteica, ka maksimālais skaits būtu 490. To varētu pielīdzināt apgalvojumam, ka Svēto Vakarēdienu var pieņemt maksimāli 490 reižu, un tad, 491. reizē, debesu auditors iejauktos un sacītu: „Es ļoti atvainojos, bet jūsu grēku nožēlošanas kartītes termiņš tikko ir beidzies — no šī brīža jums jātiek galā pašam.”
Tas Kungs skaitļus septiņdesmit reiz septiņi izmantoja kā metaforu Savai bezgalīgajai Grēku izpirkšanai, Savai ārkārtīgajai mīlestībai un Savai neierobežotajai labvēlībai. „Jā, un, kad vien Mani ļaudis nožēlos grēkus, Es piedošu tiem viņu pārkāpumus pret Mani.”16
Tas nenozīmē, ka Svētais Vakarēdiens kļūst par oficiālu atļauju grēkošanai. Tas ir viens iemesls, kāpēc šī frāze tika iekļauta Moronija grāmatā: „Bet, cik bieži tie nožēloja grēkus un meklēja piedošanu ar patiesu nolūku, tik tiem tika piedots.”17
Ar patiesu nolūku nozīmē ar patiesām pūlēm un patiesām pārmaiņām. „Izmaiņas” ir galvenais vārds, kas izmantots Svēto Rakstu ceļvedī, lai definētu grēku nožēlošanu: „Prāta un sirds izmaiņas, kas nes svaigu attieksmi pret Dievu, sevi pašu un dzīvi vispār.”18 Šādas izmaiņas rada garīgo izaugsmi. Tādēļ mūsu panākumi nav došanās no vienas neveiksmes pie citas, bet augšana no vienas neveiksmes līdz nākamajai, nezaudējot entuziasmu.
Runājot par izmaiņām, padomājiet par šo vienkāršo ieskatu: „Tas, kas nemainās, paliek tāds pats.” Šo acīmredzamo patiesību es nesaku tāpēc, lai pasmietos par kāda prāta spējām, bet tā atklāj prezidenta Boida K. Pekera dziļo gudrību, kurš piebilda: „Un, kad mēs pārstājam mainīties, — ar mums ir cauri.”19
Tāpēc ka mēs negribam, lai ar mums būtu cauri, kamēr neesam kļuvuši tādi, kāds ir mūsu Glābējs,20 mums ir jāturpina celties augšā katru reizi, kad pakrītam, ar vēlmi turpināt augt un progresēt, neskatoties uz mūsu vājībām. Mūsu vājumā Viņš mūs iedrošina: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.”21
To, ka augam fiziski, mēs varam redzēt tikai fotogrāfijās, kas uzņemtas ilgākā laika posmā, vai augšanas diagrammās. Tāpat arī mūsu garīgā izaugsme parasti ir nemanāma, izņemot, ja atskatāmies ilgākā laika posmā. Būtu gudri uz sevi regulāri kādā laika griezumā paskatīties pašnovērtējoši, lai saskatītu savu progresu un saņemtu iedvesmu, lai „[virzītos uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu]”.22
Es esmu mūžīgi pateicīgs par Debesu vecāku un Glābēja mīļo laipnību un pacietību, kurš mums dod neskaitāmas otrās iespējas mūsu ceļojumā atpakaļ Viņu klātbūtnē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.