Nelokāmi un stipri ticībā Kristum

Elders D. Tods Kristofersons

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Lai cilvēks saglabātu stipru un nelokāmu ticību Kristum, Jēzus Kristus evaņģēlijam ir jākļūst par daļu no cilvēka būtības.

Vecajā Derībā mēs lasām par secīgiem periodiem, kad Israēla bērni godāja savas derības ar Jehovu un pielūdza Viņu, un tad par citiem laikiem, kad viņi ignorēja šo derību un pielūdza elkus jeb Baalu.¹

Viens no atkrišanas periodiem Israēla ziemeļu valstībā bija Ahaba valdīšanas laiks. Reiz pravietis Elija teica, lai ķēniņš Ahabs sapulcina Israēla tautu, kā arī Baala praviešus jeb priesterus Karmela kalnā. Kad ļaudis sapulcējās, Elija viņiem teica: „Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? [Jeb citiem vārdiem: „Kad jūs galu galā izlemsiet?”] Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet ja Baala, tad sekojiet viņam. Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.”² Tad Elija deva norādījumus, lai viņš un Baala pravieši sacērt gabalos jaunu vērsi un novieto to uz malkas savos altāros, bet „uguni lai nepieliek”.³ Tad viņš teica: „Piesauciet jūs sava dieva vārdu. Un arī es piesaukšu Tā Kunga Vārdu. Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!” Un tauta teica: „Tā ir labi.”⁴

Jūs atcerēsities, ka Baala priesteri skaļi piesauca savu neeksistējošo dievu, lai tas sūtītu uguni, bet „tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas”.⁵ Kad pienāca Elijas kārta, viņš uzcēla Dieva altāri, sakārtoja uz tā malku un upuri un tad pavēlēja, lai to visu slaka ar ūdeni, ne tikai vienu, bet trīs reizes. Nebija šaubu, ka nedz viņš, nedz kāds cits cilvēks nespētu iekurt uguni.

„Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: „Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, šodien dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis.” …

„Tad Tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija gan dedzināmo upuri, gan malku, gan akmeņus, gan pelnus, gan ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī.

Un visa tauta to redzēja, un tie krita uz sava vaiga un sacīja: Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!”⁶

Šodien Elija teiktu:

Vai nu Dievs jeb Debesu Tēvs eksistē, vai Viņa nav, bet, ja Viņš eksistē, pielūdziet Viņu.
Vai nu Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, augšāmceltais pasaules Pestītājs, vai arī nav, bet, ja Viņš ir, sekojiet Viņam.
Vai nu Mormona Grāmata ir Dieva vārds, vai nav, bet, ja tā ir, tad „tuvojieties Dievam, [studējot un] ievērojot tās norādījumus”.⁷
Vai nu Džozefs Smits redzēja un runāja ar Dievu un Dēlu tajā 1820. gada pavasara dienā, vai arī nē, bet, ja viņš runāja, tad sekojiet pravietiskajam apmetnim, tajā skaitā atklāšanas atslēgām, kuras es, Elija, viņam dāvāju.

Pēdējā vispārējā konferencē prezidents Rasels M. Nelsons pasludināja: „Jums nav jāšaubās par to, kas ir patiess [skat. Moronija 10:5]. Jums nav jāšaubās par to, kam jūs varat nešaubīgi uzticēties. Caur personīgo atklāsmi jūs varat saņemt personīgu apliecinājumu tam, ka Mormona Grāmata ir Dieva vārds, ka Džozefs Smits ir pravietis un ka šī ir Tā Kunga Baznīca. Lai ko teiktu vai darītu citi, neviens nespēs atņemt jums liecību par patiesību, kas ir dzimusi jūsu sirdī un prātā.”⁸

Kad Jēkabs apsolīja, ka Dievs „dod visiem cilvēkiem devīgi”, kas lūdz Viņa gudrību⁹, viņš arī brīdināja:

„Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, Jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim.

Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos,

lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.”¹⁰

Savukārt mūsu Glābējs bija nevainojams stabilitātes piemērs. Viņš teica: „Tēvs Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr.”¹¹ Apdomājiet šos Svēto Rakstu piemērus par sievietēm un vīriešiem, kas, līdzīgi kā Glābējs, bija stipri un nelokāmi:

„Viņi bija pievērsti patiesai ticībai, un viņi nepameta to, jo viņi bija stingri un nelokāmi, un nesatricināmi, gatavi ar visu centību turēt Tā Kunga baušļus.”¹²

„Viņi ir jauni un viņu prāti ir nelokāmi, un viņi nemitīgi uzticas Dievam.”¹³

„Un, lūk, jūs zināt paši, jo jūs to liecinājāt, ka tie, kas tiek atvesti pie patiesības atziņas …, ir stingri un nelokāmi ticībā un tajā, ar ko tie ir darīti brīvi.”¹⁴

„Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.”¹⁵

Lai cilvēks saglabātu stipru un nelokāmu ticību Kristum, Jēzus Kristus evaņģēlijam ir jākļūst par daļu no cilvēka būtības, tas nozīmē, ka evaņģēlijs nav tikai viena no cilvēka dzīves ietekmēm, bet galvenā viņa dzīves un personības prioritāte. Tas Kungs saka:

„Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.

Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas.

„Un … jūs būsit Mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.”¹⁶

Šādu derību mēs noslēdzam, veicot kristību un tempļa priekšrakstus. Tomēr ir cilvēki, kuru dzīvēs Jēzus Kristus evaņģēlijs nav ieņēmis galveno vietu. Lai gan, kā teicis Pāvils, viņi kristībās „[līdz ar Kristu] ir aprakti nāvē”, viņiem pietrūkst tā daļa, ka „tāpat kā Kristus … uzcelts no mirušiem, arī [viņi] dzīvotu atjaunotā dzīvē”.¹⁷ Evaņģēlijs vēl nenosaka viņu dzīvi. Viņu dzīve vēl nav vērsta uz Kristu. Viņi izvēlas, kuras doktrīnas un baušļus ievēros un kur un kad viņi kalpos Baznīcā. Pretēji tam, tieši precīza baušļu ievērošana palīdz tiem, kas „derībā izredzētie”¹⁸, izvairīties no maldiem un palikt nelokāmiem ticībā Kristum.

Lielākā daļa no mums šobrīd atrodas kaut kur pa vidu diviem stāvokļiem, kas ir bez patiesas atdeves ievērot sabiedrībā pieņemtus reliģiskos priekšrakstus vai ar pilnīgu, Kristum līdzīgu apņēmību ievērot Dieva gribu. Kaut kur pa vidu šīm divām atšķirīgajām pieejām Jēzus Kristus evaņģēlija labās vēstis ienāk mūsu sirdīs un pārņem mūsu dvēseles. Tas var nenotikt vienā mirklī, bet mums visiem būtu jāvirzās tuvāk šim svētītajam stāvoklim.

Ir grūti, bet ļoti būtiski palikt stipriem un nelokāmiem brīdī, kad topam šķīstīti „ciešanu kausējamā krāsnī”¹⁹, kas agri vai vēlu mirstībā skar ikvienu no mums. Bez Dieva šīs drūmās pieredzes ved izmisumā, bezcerībā un nemitīgās dusmās. Ar Dievu sāpes nomaina mierinājums, miers aizstāj nemieru un cerība nomaina bēdas. Ja saglabāsim stingru ticību Dievam, Viņš sniegs savu stiprinošo žēlastību un atbalstu.²⁰ Viņš pārvērtīs ciešanas svētībās un, runājot Jesajas vārdiem, „dāvās galvas rotu pelnu vietā”.²¹

Ļaujiet man dalīties trīs personīgi zināmos piemēros:

Ir kāda sieviete, kura slimo ar novārdzinošu, hronisku saslimšanu, kuru nevar izdziedēt ne medicīniskā palīdzība, ne priesterības svētības, ne gavēšana un lūgšanas. Neskatoties uz to, viņas ticība lūgšanu spēkam un Dieva mīlestības esamībai ir nesatricināma. Dienu no dienas (un dažkārt stundu pēc stundas) viņa turpina kalpot Baznīcas aicinājumā un kopā ar savu vīru rūpējas par savu ģimeni, nezaudējot smaidu. Viņas pašas ciešanas palielina viņas līdzjūtību pret citiem, un viņa bieži aizmirst par sevi, kalpojot citiem. Viņa nelokāmi iet uz priekšu, un cilvēki jūtas laimīgi viņas klātbūtnē.

Kāds vīrietis, kurš uzauga Baznīcā, kalpoja pilnlaika misijā un apprecēja jauku sievieti, bija pārsteigts, kad daži no viņa brāļiem un māsām sāka kritizēt Baznīcu un pravieti Džozefu Smitu. Pēc laika viņi aizgāja no Baznīcas un centās pierunāt viņu darīt to pašu. Kā tas bieži notiek šādos gadījumos, viņi nepārtraukti sūtīja viņam kritiķu rakstus, audio failus un video materiālus, lielākā daļa no šiem kritiķiem paši bija neapmierināti bijušie Baznīcas locekļi. Viņa brāļi un māsas izsmēja viņa ticību, stāstot, ka viņš ir viegli ietekmējams un naivs. Viņam nebija atbilžu uz viņu apgalvojumiem, un nerimstošās pretestības ietekmē viņa ticība sāka svārstīties. Viņš prātoja, vai pārstāt apmeklēt baznīcu. Viņš runāja ar savu sievu. Viņš runāja ar cilvēkiem, kuriem uzticējās. Viņš lūdza. Pārdomādams šo situāciju, viņš atcerējās gadījumus, kad bija jutis Svēto Garu un bija saņēmis liecību par patiesību caur šo Garu. Viņš nonāca pie secinājuma: „Ja gribu būt godīgs pats pret sevi, man jāatzīst, ka Gars mani ir skāris vairākas reizes un liecība par Garu ir patiesa.” Viņš atguva prieku un mieru, kuru dala ar savu sievu un bērniem.

Kādu laulātu pāri, kas pastāvīgi un ar prieku bija ievērojuši brāļu padomu savā dzīvē, ļoti skumdināja grūtības ieņemt bērnu. Viņi iztērēja daudz naudas, sadarbojoties ar zinošiem medicīnas profesionāļiem, un pēc kāda laika viņi tika svētīti ar dēlu. Traģiski, bet jau pēc gada bērns cieta nelaimes gadījumā, kas nebija neviena vaina, kura rezultātā viņam tika diagnosticēti smagi smadzeņu bojājumi un viņš atradās bezsamaņas stāvoklī. Bērns ir saņēmis vislabāko aprūpi, tomēr ārsti nevar pateikt, kas notiks tālāk. Bērns, par kura ienākšanu pasaulē pāris bija tik smagi gādājis un lūdzis, savā ziņā ir paņemts atpakaļ, un viņi nezina, vai viņš pie viņiem atgriezīsies. Viņi ar grūtībām aprūpē sava bērna būtiskākās vajadzības, tajā pašā laikā pildot arī citus pienākumus. Šajā ļoti sarežģītajā brīdī viņi ir vērsušies pie Tā Kunga. Viņi paļaujas uz Viņa doto „dienišķo maizi”. Viņiem palīdz līdzjūtīgi draugi un ģimene, un viņus stiprina priesterības svētības. Viņi ir kļuvuši vēl tuvāki, viņu savienība, iespējams, tagad ir dziļāka un pilnīgāka, nekā tas būtu iespējams citos apstākļos.

1837. gada 23. jūlijā Tas Kungs sniedza atklāsmi tā laika Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentam Tomasam B. Maršam. Tā ietver:

„Un lūdz par saviem brāļiem no Divpadsmitajiem. Pārmet tiem asi Mana Vārda dēļ, un lai tiem tiek pārmests par visiem viņu grēkiem, un esiet jūs uzticīgi Manam Vārdam Manā priekšā.

Un pēc viņu kārdinājumiem un daudzajām bēdām, lūk, Es, Tas Kungs, jutīšu vajadzību pēc tiem, un, ja viņi nenocietinās savas sirdis un nepadarīs stīvus savus kaklus pret Mani, viņi taps pievērsti un Es tos dziedināšu.”²²

Es ticu, ka principi, kas pausti šajos pantos, attiecas uz mums visiem. Mūsu piedzīvotie kārdinājumi un ciešanas, kā arī pārbaudes, kuras Tas Kungs uzskata par nepieciešamām mums izlikt, var palīdzēt mums tapt pilnībā pievērstiem un dziedinātiem. Bet tas var notikt tad un tikai tad, ja mēs nenocietinām savas sirdis jeb nenocietināmies stūrgalvībā. Ja paliksim stipri un nelokāmi, lai kas arī nenotiktu, mēs sasniegsim tādu pievēršanu, kādu bija domājis Glābējs, kad Viņš uzrunāja Pēteri: „Kad Tu būsi pievērsts, stiprini savus brāļus,”²³ šī pievēršana būs tik pilnīga, ka to nevarēs mainīt. Apsolītā dziedināšana ir mūsu grēku savainoto dvēseļu attīrīšana un svētīšana, padarot mūs svētus.

Tas man atgādina mātes padomu: „Apēd savus dārzeņus, tas tev nāks par labu!” Mūsu mātēm ir taisnība, un kontekstā par nelokāmību ticībā „ēst savus dārzeņus” nozīmē nemitīgi lūgt, ik dienas lasīt Svētos Rakstus, kalpot un pielūgt Baznīcā, katru nedēļu cienīgi pieņemt Svēto Vakarēdienu, mīlēt savu tuvāko un katru dienu nest savu krustu paklausībā Dievam.²⁴

Vienmēr atcerieties apsolījumu par labo, kas nāks gan šajā dzīvē, gan pēc tās visiem tiem, kas ir stipri un nelokāmi ticībā Kristum. Atcerieties „mūžīgo dzīvi un svēto prieku”.²⁵ „Ak, jūs, visi, kas esat sirdsšķīsti, paceliet savas galvas un saņemiet iepriecinošu Dieva vārdu, un mūžīgi baudiet Viņa mīlestību, jo jūs to varat darīt, ja jūsu prāti ir nelokāmi.”²⁶ Jēzus Kristus Vārdā, Āmen.