Mūsu ticības ugunskurs
Tiem, kuri pēc tās tiecas, ļaujas tai un cenšas to iemantot, ticības rītausma, lai gan dažkārt pakāpeniski, pienāks vai var atgriezties.
Dārgie brāļi un māsas, vai tas nav apbrīnojami, ka mēs saņemam pastāvīgas atklāsmes no debesīm caur prezidentu Raselu M. Nelsonu un mūsu Baznīcas vadītājiem, kas aicina mūs no visas savas sirds, prāta un spēka dzīvot jaunos, vēl svētākos veidos1 — gan savās mājās, gan Baznīcā?
Vai jums kaut reizi ir bijusi iespēja paveikt kaut ko tādu, kam jūs neesat jutušies gatavi vai uz ko jūs neesat jutušies spējīgi, tomēr jūs esat tikuši svētīti par saviem centieniem?
Man ir. Te būs kāds piemērs.
Pirms vairākiem gadiem elders Ričards G. Skots no Divpadsmit apustuļu kvoruma laipni aicināja: „Gerit, vai tu gribētu kopā ar mani pagleznot ar ūdenskrāsām?”
Elders Skots teica, ka gleznošana palīdz viņam vērot un radīt. Viņš ir rakstījis: „Centieties būt radoši, pat ja iznākums ir viduvējs. … Radošums var iekveldināt jūsos pateicības garu attiecībā uz dzīvi un to, ko Tas Kungs jūsos ir ielicis. … Ja jūs izvēlēsities gudri, tad jums nevajadzēs patērēt tam pārāk daudz laika.”2
Prezidents Henrijs B. Airings apraksta savas mākslinieciskās meditācijas, sakot, ka tās ir „mīlestības izjūtas” motivētas, ieskaitot „mīlestību uz Radītāju, kurš gaida, lai Viņa bērni kļūtu tādi kā Viņš, radot un veidojot”.3 Prezidenta Airinga radošie darbi dāvā „unikālu garīgo skatījumu uz liecību un ticību”.4
Prezidenta Boida K. Pekera mākslas darbos atspoguļojas evaņģēlija pamatvēstījums, ka „Dievs ir debesu, Zemes un visa tajās esošā Radītājs un ka viss, kas ir dabā, liecina par šo dievišķi organizēto radīšanu, un ka starp dabu, zinātni un Jēzus Kristus evaņģēliju valda pilnīga saskaņa”.5
Alma liecina: „Viss norāda uz to, ka ir Dievs.”6 Mūsu Sākumskolas bērni dzied: „Kad dzirdu, cik jauki putni dzied, vai paveros debesīs, … par pasauli skaisto, ko radījis Dievs, mani piepilda nebeidzams prieks.”7 Rakstnieks Viktors Igo cildina „brīnumainās attiecības starp būtnēm un lietām šajā neizsmeļamajā veselumā, sākot ar sauli līdz pat laputīm. … Visi putni, kas lido, tur savos nagos mūžības pavedienu. … Miglājs ir zvaigžņu skudrupūznis.”8
Un tas no jauna pievērš mūs eldera Skota aicinājumam.
„Elder Skot,” es atbildēju, „es gribētu kļūt vērīgāks un radošāks. Es ar sajūsmu iztēlojos Debesu Tēva krāsas mākoņu gūzmā un katrā debesu un ūdens nokrāsā. Bet,” šeit es ieturēju ilgu pauzi. „Elder Skot,” es teicu, „man nav nekādu iemaņu ar ūdenskrāsām. Es baidos, ka, mēģinot mani mācīt, jūs pārņems izmisums.”
Elders Skots pasmaidīja un sarunāja ar mani tikšanos. Noteiktajā dienā viņš bija sagatavojis papīru, krāsas un otas. Viņš man uzskicēja dažus uzmetumus un palīdzēja saslapināt papīru.
Mēs ņēmām par pamatu viņa skaisto zīmējumu ar ūdenskrāsām Ugunskurs saulrietā. Gleznojot mēs runājām par ticību — par to, kā, pavēršoties pret ugunskura izstaroto gaismu un siltumu, mēs atstājam aiz muguras tumsu un nedrošību, un kā daždien ilgajās, vientulīgajās naktīs mūsu ticības ugunskurs var dāvāt mums cerību un pārliecību. Un rītausma tik tiešām pienāk. Mūsu ticības ugunskurs — mūsu atmiņas, pieredze un pārmantotā ticība Dieva labvēlībai un sirsnīgajām žēlastības izpausmēm mūsu dzīvē — ir stiprinājis mūs, ļaujot pārciest nakti.
Man ir liecība par to, ka tiem, kuri pēc tās tiecas, ļaujas tai un cenšas to iemantot, ticības rītausma, lai gan dažkārt pakāpeniski, pienāks vai var atgriezties. Gaisma atspīdēs, ja vien mēs to vēlamies un tiecamies pēc tās, ja mēs esam pacietīgi un ievērojam Dieva baušļus, ja mēs esam atvērti Dieva labvēlībai, dziedināšanai un derībām.
Uzsākot gleznošanu, elders Skots mani uzmundrināja, sakot: „Gerit, pat pirmajā nodarbībā tu uzzīmēsi kaut ko tādu, ko vēlēsies paturēt un atcerēties.” Elderam Skotam bija taisnība. Es kā dārgumu glabāju ugunskura attēlu, ko elders Skots palīdzēja man uzgleznot. Kaut arī manas mākslinieciskās spējas bija un vēl arvien ir visai ierobežotas, mūsu ticības ugunskura atcerēšanās var iedrošināt mūs visus piecās jomās.
Pirmkārt, mūsu ticības ugunskurs var pamudināt mūs rast prieku veselīgās radošuma izpausmēs.
Iztēlošanās, mācīšanās un jaunas, vērtīgas aktivitātes dāvā prieku. Tas jo īpaši darbojas tad, ja mēs stiprinām savu ticību un paļāvību uz Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu. Mēs nevaram mīlēt sevi tik pilnīgi, lai paši sevi izglābtu. Taču mūsu Debesu Tēvs mīl mūs vairāk un pazīst mūs labāk, nekā mēs mīlam un pazīstam paši sevi. Mēs varam uzticēties Tam Kungam, nepaļaujoties uz savu pašu gudrību.9
Vai jūs jebkad esat bijuši vienīgie, kas nav ielūgti uz kāda dzimšanas dienas ballīti?
Vai jūs jebkad esat tikuši izraudzīti kā pēdējie vai palikuši maliņā, kad tiek izvēlēti komandas biedri?
Vai jūs esat gatavojušies kādam skolas kontroldarbam, darba intervijai vai no sirds kārotai iespējai, vēlāk sajūtot, ka esat cietuši neveiksmi?
Vai jūs esat lūguši par attiecībām, kuras pēcāk kāda iemesla pēc nav izdevušās?
Vai jūs esat sirguši ar hronisku slimību, tikuši laulātā pamesti vai cietuši ģimenes dēļ?
Mūsu Glābējs zina par mūsu apstākļiem. Ja mēs īstenojam Dieva dāvāto rīcības brīvību un pazemīgi un ticīgi liekam lietā visas savas spējas, mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, var palīdzēt mums stāties pretī dzīves izaicinājumiem un izbaudīt prieka brīžus. Ticība ietver sevī vēlmi un izvēli — ticēt. Ticība pieaug, arī paklausot Dieva baušļiem, kas ir doti, lai svētītu mūs, kamēr mēs mērojam Viņa derību ceļu.
Kad mēs esam jutušies vai jūtamies nepārliecināti, vientuļi, nomākti, dusmīgi, pievilti, neapmierināti vai atsvešināti no Dieva un Viņa atjaunotās Baznīcas, Viņa derības ceļa atsākšana var prasīt papildus pūliņus un ticību. Taču tas ir tā vērts! Lūdzu, nāciet vai atgriezieties pie Tā Kunga, Jēzus Kristus! Dieva mīlestība ir stiprāka par nāves saitēm — vai tās būtu laicīgas, vai garīgas.10 Mūsu Glābēja īstenotā Izpirkšana ir bezgalīga un mūžīga. Ikviens no mums kādreiz nomaldās vai cieš neveiksmi. Mēs varam uz kādu laiku nomaldīties no ceļa. Dievs mums mīloši apliecina: lai kur mēs šobrīd atrastos un lai ko mēs būtu nodarījuši, mēs vienmēr varēsim atgriezties. Viņš gaida, lai mūs ieskautu.11
Otrkārt, mūsu ticības ugunskurs var pamudināt mūs uz kalpošanu jaunos, augstākos un svētākos, Gara iedvesmotos veidos.
Šāda kalpošana dara brīnumus un dāvā svētības, kas izriet no piederības derības kopienai, kur mēs jūtam Dieva mīlestību un cenšamies tādā pašā garā kalpot citiem.
Pirms neilga laika mēs ar māsu Gongu iepazināmies ar kādu tēvu un viņa ģimeni, ko ir svētījis kāds uzticīgs priesterības brālis, kurš aizgāja pie sava bīskapa, prasot, vai viņš (priesterības brālis) varētu tikt norīkots par šī tēva mājskološanas pārinieku. Minētais tēvs nebija aktīvs Baznīcā, un mājskološana viņu neinteresēja. Taču, pieredzot sirds pārmaiņas, šis tēvs kopā ar savu mīlošo priesterības brāli sāka apmeklēt „savas” ģimenes. Pēc kāda no šiem apmeklējumiem viņa sieva, kura tolaik neapmeklēja Baznīcu, apvaicājās, kā vīram gājis. Minētais tēvs atzina: „Es laikam kaut ko sajutu,” un pēc tam viņš devās uz virtuvi pēc alus.12
Taču viens solis noveda pie nākamajiem: sirsnīgām pieredzēm, kalpošanas norīkojumos, sirds pārmaiņām, sagatavošanās nodarbībām tempļa apmeklējumam, Baznīcas apmeklēšanai — līdz ģimenes saistīšanai svētajā templī. Padomājiet vien, cik pateicīgi jūtas viņu bērni un mazbērni, domājot par savu tēvu, māti un šo kalpojošo brāli, kurš ieradās pie viņu tēva kā draugs un partneris, lai kalpotu un mīlētu citus!
Trešais ticības ugunskura pamudinājums ir šāds: radošuma dāvātais prieks un evaņģēlija svētības tiek iemantotas tad, ja mēs no visas savas sirds un dvēseles cenšamies mīlēt To Kungu un savus līdzcilvēkus.
Svētie Raksti aicina ziedot visu, kas mēs esam un par ko mēs kļūstam, uz ziedošanās un kalpošanas altāra. Vecās Derības 5. Mozus grāmatā mums tiek ieteikts „To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds”, dvēseles un spēka.13 Jozua mudina: „Mīlat To Kungu, savu Dievu, … staigājat visur Viņa ceļus, … sargājat visus Viņa baušļus, Viņam pieķeraties un Viņam kalpojat ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli.”14
Jaunajā Derībā mūsu Glābējs sludina par diviem augstākajiem baušļiem, sakot: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”15
Mormona Grāmata, kas ir vēl viena liecība par Jēzu Kristu, vēsta, ka ķēniņš Benjamīns strādāja „ar visu sava ķermeņa spēku un ar visām savas dvēseles spējām”, nodibinot mieru savā zemē.16 Mācībā un Derībās, kā to zina katrs misionārs, Tas Kungs prasa, lai mēs kalpotu Viņam ar visu savu „sirdi, spēku, prātu un izturību”.17 Kad svētie nonāca Džeksonas apgabalā, Tas Kungs tiem pavēlēja turēt sabata dienu svētu, mīlot „To Kungu, savu Dievu, [no] visas savas sirds un ar visu savu spēku, prātu un izturību un [kalpojot Viņam] Jēzus Kristus Vārdā”.18
Mēs priecājamies par aicinājumu — no visas savas dvēseles nodoties tam, lai meklētu vēl augstākus un svētākus veidus, kā mīlēt Dievu un apkārtējos un stiprināt savu ticību Debesu Tēvam un Jēzum Kristum gan savās sirdīs, gan savās mājās un baznīcā.
Ceturtkārt, mūsu ticības ugunskurs mudina mūs regulāri piemērot taisnīga dzīvesveida modeli, lai stiprinātu savu ticību un garīgumu.
Šajos svētajos paradumos, taisnīgajā rīcībā vai lūgšanu pilnajos modeļos var ietilpt lūgšanas; Svēto Rakstu studēšana; gavēšana; mūsu Glābēja un savu derību atcerēšanās, pieņemot Svētā Vakarēdiena priekšrakstu; dalīšanās evaņģēlija svētībās caur misionāru, tempļa un ģimenes vēstures darbu un cita veida kalpošanu; garīgās dienasgrāmatas rakstīšana un tā tālāk.
Apvienojumā ar mūsu garīgajām vēlmēm, šie taisnīgie modeļi savieno laiku ar mūžību. Mēs iegūstam garīgu gaismu un dzīvi, pateicoties regulārai reliģisko paradumu ievērošanai, kas tuvina mūs mūsu Debesu Tēvam un mūsu Glābējam, Jēzum Kristum. Ja mēs iemīlam likuma garu un burtu, mūžības mācība var pilēt mūsu dvēselēs kā rasa no debesīm.19 Ikdienas paklausībā un atspirdzinošajā dzīvības ūdenī mēs rodam atbildes, ticību un spēku, lai stātos pretī ikdienas izaicinājumiem un izmantotu savas iespējas ar evaņģēlija dāvāto pacietību, skatījumu un prieku.
Piektkārt, kamēr mēs ievērojam labākos no mums zināmajiem modeļiem, meklējot jaunus, vēl svētākus veidus, kā mīlēt Dievu un palīdzēt sev un citiem sagatavoties, lai satiktu Viņu, mūsu ticības ugunskurs var mudināt mūs paturēt prātā, ka mēs varam kļūt pilnīgi, tikai pateicoties Kristum, nevis paši saviem spēkiem vai centieniem pēc pasaulīgā perfekcionisma.
Dieva aicinājumi ir mīlestības un iespēju pārpilni, jo Jēzus Kristus ir „ceļš, patiesība un dzīvība”.20 Tos, kuri jūtas apgrūtināti, Viņš aicina: „Nāciet pie Manis!” Un tiem, kuri nāk pie Viņa, Viņš apsola: „Es jūs atslogošu.”21 „Nāciet pie Kristus un topiet pilnveidoti Viņā, … [mīliet] Dievu ar visu savu spēku, prātu un sirdi, tad Viņa labvēlība [būs] pietiekama jums, lai ar Viņa labvēlību jūs varētu būt pilnīgi Kristū.”22
Šis apgalvojums — „ar Viņa labvēlību jūs [varat] būt pilnīgi Kristū” — mierina mūs, dāvājot mieru un apsolījumu, ka mēs varam virzīties uz priekšu, ticot un uzticoties Tam Kungam pat tad, ja viss nenotiek, kā cerēts, gaidīts vai varbūt pat pelnīts — kaut arī ne mūsu vainas dēļ —, un pat tad, ja mēs esam darījuši visu, ko varam.
Ikviens no mums dažādos dzīves brīžos un jomās ir juties nepilnīgs, nedrošs vai varbūt pat necienīgs. Tomēr, uzticīgi pūloties mīlēt Dievu un kalpot saviem tuvākajiem, mēs varam sajust Dieva mīlestību un saņemt nepieciešamo iedvesmu gan citu labā, gan savā dzīvē — jaunā un vēl svētākā veidā.
Mūsu Glābējs līdzjūtīgi uzmundrina mūs un apsola, ka mēs varam virzīties „uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem”.23 Kristus mācība, mūsu Glābēja īstenotā Izpirkšana un pilnīga sekošana Viņa derību ceļam var palīdzēt mums izzināt Viņa patiesās mācības un darīt mūs brīvus.24
Es liecinu, ka Viņa evaņģēlija un Viņa laimes ieceres pilnība ir tikusi atjaunota un tiek mācīta Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, Svētajos Rakstos un praviešu teiktajā, sākot ar pravieti Džozefu Smitu un beidzot ar prezidentu Raselu M. Nelsonu. Es liecinu, ka Viņa derību ceļš ved pie pašas lielākās dāvanas, ko mūsu mīlošais Debesu Tēvs ir apsolījis mums, sakot: „Jums būs mūžīgā dzīve.”25
Es lūdzu, kaut mēs iemantotu Viņa svētības un nezūdošo prieku, sildot savu sirdi, cerības un apņēmību pie savas ticības ugunskura, Jēzus Kristus svētajā un svētīgajā vārdā, āmen.