Dvēseļu ganīšana
Mēs vēršamies pie citiem mīlestībā tāpēc, ka Glābējs mums to pavēlēja.
Nesenā sarunā ar draugu viņš man pastāstīja, ka tad, kad bija jauns, nesen kristīts Baznīcas loceklis, viņš pēkšņi sajutās tā, it kā vairs neiederētos savā bīskapijā. Misionāri, kas viņu mācīja, tika pārcelti uz citurieni, un viņš sajuta, it kā būtu palicis malā. Tā kā viņam nebija draugu bīskapijā, viņš sameklēja savus vecos draugus un ar viņiem iesaistījās tādās aktivitātēs, kas viņu aizveda prom no dalības Baznīcā — tik ļoti, ka viņš sāka aizklīst no ganāmpulka. Ar asarām acīs viņš pastāstīja, cik ļoti pateicīgs bija, kad kāds bīskapijas loceklis pastiepa palīdzīgu roku un sirsnīgi aicināja viņu atgriezties. Dažu mēnešu laikā viņš bija atpakaļ ganāmpulka drošībā un stiprināja citus un arī sevi. Vai mēs neesam pateicīgi par šo ganu Brazīlijā, kurš pamanīja jauno vīrieti, elderu Karlosu A. Godoju, kurš tagad sēd aiz manis kā Septiņdesmito prezidija loceklis?
Vai tas nav zīmīgi, kā tik mazām pūlēm var būt mūžīgas sekas? Šis patiesais princips ir Baznīcas kalpošanas pūliņu centrā. Debesu Tēvs var ņemt mūsu vienkāršos, ikdienas pūliņus un pārvērst tos par kaut ko brīnumainu. Ir pagājuši tikai seši mēneši, kopš prezidents Rasels M. Nelsons paziņoja, ka „Tas Kungs ir veicis nozīmīgas izmaiņas tajā, kā mēs rūpējamies cits par citu”,1 paskaidrojot: „Mēs ieviesīsim jaunāku, svētāku paņēmienu, kā rūpēties par citiem un kalpot tiem. Mēs šos pūliņus sauksim vienkārši par „kalpošanu””.2
Prezidents Nelsons arī paskaidroja: „Tā Kunga patiesās un dzīvās Baznīcas raksturīgākā iezīme allaž būs organizēti, mērķtiecīgi vadīti pūliņi — kalpot individuāliem Dieva bērniem un viņu ģimenēm. Tā kā šī ir Viņa Baznīca, mēs, būdami Viņa kalpi, kalposim vienam cilvēkam pēc otra, kā to darīja Viņš. Mēs kalposim Viņa vārdā, ar Viņa spēku un pilnvarām un Viņa mīlošo laipnību.”3
Kopš šī paziņojuma jūsu atsaucība ir bijusi neticama! Mēs esam saņēmuši ziņas par lieliem panākumiem šo izmaiņu īstenošanā gandrīz katrā stabā visā pasaulē, kā norādījis mūsu pravietis. Piemēram, kalpojošie brāļi un māsas ir nozīmēti ģimenēm, pārniecības — tostarp jaunie vīrieši un jaunās sievietes — ir organizētas, un kalpošanas intervijas tiek veiktas.
Es nedomāju, ka tā bija nejaušība, ka sešus mēnešus pirms vakardienas atklāsmes paziņošanas par „jaunu, saskaņotāku evaņģēlija mācīšanas programmu mājās un Baznīcā”4 tika paziņota atklāsme par „kalpošanu norīkojumā”. Sākot ar janvāri, kad mēs pavadīsim vienu stundu mazāk savās baznīcas sanāksmēs, viss, ko mēs būsim apguvuši kalpošanā, palīdzēs mums līdzsvarot šo laiku augstākā un svētākā, ģimenē balstītā sabata dienas pieredzē kopā ar ģimeni un tuviniekiem.
Tā kā šīs organizatoriskās struktūras ir izveidotas, mēs varētu jautāt: „Kā mēs zinām, ka mēs kalpojam pēc Tā Kunga parauga? Vai mēs palīdzam Labajam Ganam tā, kā Viņš to ir paredzējis?”
Nesenā pārrunā prezidents Henrijs B. Airings uzslavēja svētos par pielāgošanos šīm nozīmīgajām izmaiņām, bet arī pauda patiesu cerību, ka Baznīcas locekļi apzināsies, ka kalpošana ir kas vairāk, nekā „tikai būt jaukam”. Tas nenozīmē, ka būt jaukam ir nebūtiski, tomēr tie, kas saprot kalpošanas patieso nozīmi, apzinās, ka tā ir kas daudz vairāk par tikai jauku izturēšanos. Ja kalpošana tiek veikta pēc Tā Kunga parauga, tai var būt tālejoši pozitīva ietekme, kam būs sekas viscaur visā mūžībā, kā tas ir apliecinājies eldera Godojas dzīvē.
„Glābējs ar piemēru parādīja, ko nozīmē kalpot, kad Viņš kalpoja aiz mīlestības. … Viņš … mācīja Sev apkārt esošos cilvēkus, lūdza par viņiem, mierināja un svētīja viņus, aicinot visus sekot Viņam. Kad Baznīcas locekļi kalpo [cēlākā un svētākā veidā], viņi lūgšanu pilni cenšas kalpot tā, kā to darītu Viņš — „vienmēr uzraudzīt baznīcas locekļus un būt ar tiem, un stiprināt tos, … apmeklēt mājās katru baznīcas locekli” un palīdzēt katram kļūt par patiesu Jēzus Kristus mācekli.”5
Mēs saprotam, ka patiess gans mīl savas avis, pazīst katru pēc vārda un „ir personiski ieinteresēts” tajās.6
Kāds mans ilggadējs draugs visu mūžu bija lopkopis, kas smagi strādāja, audzējot liellopus un aitas akmeņainajos Klinšu kalnos. Reiz viņš man pastāstīja par grūtībām un briesmām, kas saistītas ar aitu audzēšanu. Viņš teica, ka agrā pavasarī, kad sniegs uz plašās kalnu grēdas gandrīz ir nokusis, viņš uz vasaru uz tās izmitina aptuveni 2000 aitu saimi. Tur viņš tās pieskata līdz vēlam rudenim, kad tās tiek pārdzītas no vasaras ganībām uz ziemas ganībām tuksnesī. Viņš raksturoja, cik sarežģīta ir liela aitu bara kopšana, kas prasa agri celties un doties ceļā labu laiku pirms saullēkta, un beigt darbu ilgi pēc satumšanas. Viens viņš to nespētu izdarīt.
Citi palīdzēja rūpēties par ganāmpulku; tie bija pieredzējuši lopkopji, kuriem palīdzēja gados jaunāki palīgi, kas mācījās no vecāko pieredzes. Viņš arī paļāvās uz diviem veciem zirgiem, diviem apmācāmiem kumeļiem, diviem veciem aitu suņiem un diviem vai trim aitu suņu kucēniem. Vasaras laikā mans draugs un viņa aitas pārcieta vējus un lietusgāzes, slimības, ievainojumus, sausumu un visas citas iespējamās grūtības. Dažus gadus viņiem visu vasaru bija jāved ūdens, lai aitas nenobeigtos no slāpēm. Tad, katru gadu, vēlā rudenī, kad tuvojās ziema un aitas tika aizdzītas no kalnu grēdas un saskaitītas, parasti vairāk nekā 200 bija pazudušas.
Ganāmpulks no 2000 aitām, kas agrā pavasarī tika aizvestas uz kalnu grēdu, bija samazinājies līdz mazāk nekā 1800 aitām. Vairums no iztrūkstošajām aitām netika pazaudētas slimības vai dabīgas nāves dēļ, bet tās nomaitāja tādi plēsēji kā pumas un koijoti. Šie plēsēji parasti uzbruka jēriem, kas bija noklīduši no ganāmpulka un attālinājušies no sava gana, kas tos aizsargāja. Vai jūs uz brīdi apdomātu to, ko es tikko pastāstīju, garīgā kontekstā? Kas ir šis gans? Kas ir ganāmpulks? Kas ir tie, kas palīdz ganam?
Tas Kungs, Jēzus Kristus, Pats teica: „Es esmu labais gans; Es pazīstu Savas avis, … un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm.”7
Pravietis Nefijs tāpat mācīja, ka Jēzus „baros Savas avis, un Viņā tās atradīs ganības”.8 Es rodu paliekošu mieru apziņā, ka „Tas Kungs ir mans gans”9 un ka Viņš pazīst ikvienu no mums, un ka ikviens no mums ir Viņa gādībā. Kad mēs saskarsimies ar dzīves vējiem un lietusgāzēm, slimībām, ievainojumiem un sausumu, Tas Kungs — mūsu Gans — kalpos mums. Viņš atspirdzinās mūsu dvēseles.
Tāpat kā mans draugs rūpējās par aitām, saņemot palīdzību no jauniem un veciem lopkopjiem, zirgiem un aitu suņiem, arī Tam Kungam ir vajadzīga palīdzība šajā izaicinājumu pilnajā darbā — rūpēs par Viņa ganāmpulka avīm.
Būdami mīloša Debesu Tēva bērni un avis Viņa ganāmpulkā, mēs priecājamies par svētību — saņemt individuālu kalpošanu no Jēzus Kristus. Tajā pat laikā mums ir pienākums — kā ganiem kalpot un palīdzēt citiem apkārt esošajiem. Mēs uzklausām Tā Kunga vārdus „[kalpot] Man un [doties] Manā Vārdā, un [savākt] kopā Manas avis”.10
Kas ir gans? Katrs vīrietis, sieviete un bērns Dieva valstībā ir gans. Tam nav nepieciešams aicinājums. Kopš brīža, kad mēs iznākam no kristību ūdeņiem, mēs esam pilnvaroti šim darbam. Mēs vēršamies pie citiem mīlestībā tāpēc, ka Glābējs mums to pavēlēja. Alma uzsvēra: „Jo vai ir kāds gans …, kam ir daudzas avis un kas neuzrauga tās, lai vilki neienāktu un neaprītu viņa avis? … Vai viņš nedzen to prom?”11 Kad vien mūsu kaimiņi ir laicīgās vai garīgās briesmās, mēs steidzamies viņiem palīgā. Mēs nesam cits cita slogus, lai tie būtu viegli. Mēs sērojam ar tiem, kas sēro. Mēs mierinām tos, kam nepieciešams mierinājums.12 Tas Kungs to mīloši sagaida no mums. Un nāks diena, kad mums vajadzēs atbildēt par to, cik rūpīgi esam kalpojuši Viņa ganāmpulkam.13
Mans draugs, gans, pastāstīja vēl kādu svarīgu elementu aitu ganīšanā ganībās. Viņš paskaidroja, ka nomaldījušās avis ir it īpaši neaizsargātas pret plēsēju uzbrukumiem. Patiesībā gandrīz 15 procenti viņa un viņa komandas laika bija veltīti tam, lai meklētu nomaldījušās avis. Jo ātrāk viņi sameklēja nomaldījušās avis, pirms tās pārāk tālu aizklīda no ganāmpulka, jo mazāka iespēja, ka tām tika nodarīts kaitējums. Nomaldījušos avju meklēšana prasīja daudz pacietības un disciplinētības.
Pirms dažiem gadiem es atradu kādu ļoti intriģējošu rakstu kādā vietējā laikrakstā, ko es saglabāju. Sākumlapas virsrakstā bija rakstīts: „Apņēmības pilns suns nepametīs nomaldījušos avi”.14 Šajā rakstā ir stāstīts par dažām avīm, kas piederēja kādam fermerim netālu no mana drauga īpašuma, kas netīšām tika atstātas aizmugurē vasaras ganībās. Pēc diviem vai trīs mēnešiem tās bija nonākušas grūtībās, jo tika ieputinātas kalnos. Kad aitas tika atstātas aizmugurē, ar tām palika aitu suns, kura pienākums bija pieskatīt un aizsargāt aitas. Viņš nepameta savu sardzes vietu! Viņš palika savā vietā, vairākus mēnešus riņķojot apkārt avīm aukstajos un sniegotajos laikapstākļos, aizsargājot tās no koijotiem, pumām vai jebkuriem citiem plēsējiem, kas gribētu tām uzbrukt. Viņš sargāja avis, līdz spēja tās pārvest atpakaļ drošībā pie gana un ganāmpulka. Attēls šī raksta pirmajā lapā ļauj saskatīt šī aitu suņa acīs tā raksturu, kā arī izturēšanos.
Jaunajā Derībā ir atrodama līdzība un norādījumi, ko deva Glābējs un kas sniedz papildu ieskatu mūsu pienākumos, kas mums jāveic kā pazudušo avju ganiem, kalpojošajām māsām un kalpojošajiem brāļiem.
„Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?
Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem
un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.”15
Rezumējot šajā līdzībā doto mācību, mēs atradīsim šādu vērtīgu padomu:
-
Mums ir jānoskaidro pazudušās avis.
-
Mēs tās meklējam tik ilgi, līdz tās ir atrastas.
-
Kad tās ir atrastas, mums var nākties tās celt uz saviem pleciem, lai pārnestu mājās.
-
Kad tās ir atgriezušās, mēs tās ieskaujam draugu pulkā.
Brāļi un māsas, mūsu vislielākie izaicinājumi un vislielākās balvas var nākt, kad kalpojam pazudušajām avīm. Baznīcas locekļi Mormona Grāmatā „uzraudzīja savu tautu un baroja viņus ar to, kas pieder pie taisnības”.16 Mēs varam sekot viņu piemēriem un atcerēties, ka kalpošanai ir jābūt „Gara vadītai, … elastīgai un … pielāgotai katra Baznīcas locekļa vajadzībām”. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka mēs „[cenšamies] palīdzēt indivīdiem un ģimenēm sagatavoties viņu nākamajam priekšrakstam, turēt derības, kuras viņi ir noslēguši, un kļūt pašpaļāvīgiem”.17
Mūsu Debesu Tēvam katra dvēsele ir dārga. Viņa personīgais uzaicinājums — kalpot — Viņam ir ārkārtīgi vērtīgs un svarīgs, jo tas ir Viņa darbs un Viņa godība. Tas pavisam burtiski ir mūžības darbs. Katram Viņa bērnam ir neizmērojams potenciāls Viņa acīs. Viņš jūs mīl ar tādu mīlestību, ko jūs pat nevarat aptvert. Līdzīgi uzticamajam aitu sunim, Tas Kungs paliks uz kalnu grēdas, lai jūs aizsargātu, kad pūtīs vēji, līs lieti, snigs sniegi, un darīs vēl vairāk jūsu labā.
Prezidents Rasels M. Nelsons pagājušajā konferencē mums mācīja: „Mūsu vēstījums šai pasaulei [un es vēlētos piebilst, „mūsu kalpojošajam ganāmpulkam”] ir vienkāršs un sirsnīgs: mēs aicinām, lai visi Dieva bērni no abām priekškara pusēm nāktu pie sava Glābēja, saņemtu svētā tempļa svētības, izbaudītu nezūdošu prieku un kļūtu mūžīgās dzīves cienīgi.”18
Pacelsim savus skatus uz šo pravietisko vīziju, lai mēs varētu vadīt dvēseles uz templi un galu galā pie mūsu Glābēja, Jēzus Kristus. Viņš nesagaida, lai mēs darītu brīnumus. Viņš tikai lūdz, lai mēs vestu savus brāļus un māsas pie Viņa, jo Viņam ir spēks, lai pestītu dvēseles. Tā darot, mēs varam sev nodrošināt un nodrošināsim šo apsolījumu: „Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu.”19 Par šo es liecinu — un liecinu par Jēzu Kristu kā mūsu Glābēju un mūsu Pestītāju — Jēzus Kristus Vārdā, āmen.