2010–2019
Jēzus Kristus Vārda uzņemšanās
2018. gada oktobris


Jēzus Kristus Vārda uzņemšanās

Kaut mēs uzticīgi uzņemtos Jēzus Kristus Vārdu — redzot tā, kā Viņš redz, kalpojot tā, kā Viņš kalpo, un uzticoties, ka Viņa labvēlība ir pietiekama.

Mani brāļi un māsas, nesen, kad domāju par prezidenta Rasela M. Nelsona rīkojumu, — saukt Baznīcu pēc tās caur atklāsmi dotā nosaukuma, es vērsos pie rakstvietas, kurā Glābējs deva norādījumus nefijiešiem par Baznīcas nosaukumu.1 Kad es lasīju Glābēja vārdus, uz mani atstāja iespaidu tas, kā Viņš arī pateica ļaudīm, ka „jums jāuzņemas Kristus Vārds”.2 Tas man lika paskatīties uz sevi un pajautāt: „Vai es uzņemos Glābēja Vārdu, kā Viņš to vēlas?”3 Šodien es vēlētos dalīties dažos iespaidos, ko saņēmu kā atbildi uz savu jautājumu.

Pirmkārt, uzņemties Kristus Vārdu nozīmē to, ka mēs uzticīgi cenšamies redzēt notiekošo tā, kā to redz Dievs.4 Kā redz Dievs? Džozefs Smits teica: „Kamēr daļa cilvēces tiesā un nosoda citus bez žēlastības, Visuma Diženais Vecāks noraugās uz visu cilvēci ar tēvišķām rūpēm un uzmanību,” jo „Viņa mīlestība ir neizmērojama”.5

Pirms dažiem gadiem nomira mana vecākā māsa. Viņas dzīve bija pilna ar izaicinājumiem. Viņai bija grūtības ar evaņģēliju, un viņa nekad nebija patiesi aktīva Baznīcā. Viņas vīrs pameta viņu un atstāja vienu ar četriem maziem bērniem. Vakarā, kad viņa nomira, viņas bērniem esot klāt istabā, es devu viņai svētību, lai viņa mierīgi varētu atgriezties mājās. Tajā brīdī es atskārtu, ka pārāk bieži biju definējis savas māsas dzīvi, ņemot vērā viņas pārbaudījumus un neaktivitāti. Kad tovakar uzliku savas rokas viņai uz galvas, es saņēmu bargu rājienu no Gara. Man tika skaidri pavēstīts par viņas labestību un ļauts redzēt viņu tā, kā viņu redzēja Dievs, — nevis kā tādu, kurai bija grūtības ar evaņģēliju un dzīvi kopumā, bet kā tādu, kurai bija jāsaskaras ar sarežģītām problēmām, kādu man nebija. Es viņu redzēju kā brīnišķīgu māti, kura, neskatoties uz lieliem šķēršļiem, bija uzaudzinājusi četrus skaistus, apbrīnojamus bērnus. Es viņu redzēju kā draugu mūsu mātei, kura veltīja laiku tam, lai pieskatītu viņu un būtu viņas līdzgaitniece pēc mūsu tēva nāves.

Šajā pēdējā vakarā ar savu māsu, es uzskatu, Dievs man vaicāja: „Vai tu neredzi, ka ikviens tev apkārt ir svēta būtne?”

Brigams Jangs mācīja:

„Es vēlos mudināt svētos … saprast vīriešus un sievietes tādus, kādi viņi ir, nevis saprast viņus tādus, kādi esat jūs.”6

Cik bieži ir ticis teikts: „Šis cilvēks ir rīkojies nepareizi un nevar būt svētais.” … Mēs dzirdam, ka daži lādējas un melo … [vai] pārkāpj sabatu. … Netiesājiet šādus cilvēkus, jo jūs nezināt Tā Kunga nodomus attiecībā uz viņiem … [Drīzāk] pacietīgi panesiet viņus.”7

Vai kāds no jums var iedomāties, ka mūsu Glābējs pieļautu, ka jūs un jūsu nastas paliktu Viņam nepamanītas? Glābējs uzlūkoja samarieti, laulības pārkāpēju, muitnieku, spitālīgo, garīgi slimo un grēcinieku ar tām pašām acīm. Tie visi bija Viņa Tēva bērni. Visus varēja pestīt.

Vai jūs varat iedomāties, ka Viņš novērstos no kāda, kas šaubās par savu vietu Dieva valstībā, vai no kāda, kas jebkādā veidā cieš?8 Es nevaru. Kristus acīs katrai dvēselei ir bezgalīga vērtība. Neviens nav iepriekš ordinēts, lai ciestu neveiksmi. Mūžīgo dzīvi ir iespējams iemantot visiem.9

No rājiena, ko saņēmu no Gara pie savas māsas gultas, es guvu svarīgu mācību: ka tad, kad mēs redzam tā, kā Viņš redz, mēs gūsim divkāršu uzvaru — pestīšanu tiem, kurus mēs aizskaram, un pestīšanu sev pašiem.

Otrkārt, lai uzņemtos Kristus Vārdu, mums ne tikai jāredz tā, kā Dievs redz, bet arī jādara Viņa darbs un jākalpo tā, kā Viņš kalpoja. Mēs dzīvojam pēc diviem augstākajiem baušļiem, pakļaujamies Dieva gribai, sapulcinām Israēlu un ļaujam savai gaismai „[spīdēt] ļaužu priekšā”.10 Mēs saņemam Viņa atjaunotās Baznīcas derības un priekšrakstus un dzīvojam saskaņā ar tiem.11 Tā rīkojoties, Dievs apdāvina mūs ar spēku, lai mēs spētu svētīt sevi, savu ģimeni un citus.12 Pajautājiet sev: „Vai es pazīstu kādu, kam dzīvē nav vajadzīgi debesu spēki?”

Dievs darīs brīnumus mūsu vidū, kad mēs iesvētīsim sevi.13 Mēs iesvētām sevi, šķīstot savu sirdi.14 Mēs šķīstām savu sirdi, kad uzklausām Viņu,15 nožēlojam savus grēkus,16 topam pievērsti17 un mīlam tā, kā Viņš mīlēja.18 Glābējs jautāja mums: „Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas?”19

Nesen es uzzināju par kādu pieredzi eldera Džeimsa E. Talmidža dzīvē, kas lika man apstāties un padomāt, kā es mīlu savus apkārtējos un kalpoju viņiem. Būdams jauns profesors, pirms kļūšanas par apustuli, laikā, kad plosījās difterijas epidēmija 1892. gadā, elders Talmidžs uzzināja par kādu viņam nepazīstamu ģimeni, kas nebija Baznīcas locekļi un dzīvoja netālu un kurus bija skārusi šī slimība. Neviens nevēlējās riskēt, dodoties uz inficētajām mājām. Tomēr elders Talmidžs nekavējoties devās uz šīm mājām. Viņš atrada četrus bērnus: divarpus gadus vecu bērnu guļam mirušu gultā, piecgadīgu un desmitgadīgu bērnu lielās sāpēs un novārgušu trīspadsmitgadīgu jaunieti. Vecāki bija bēdu sagrauzti un noguruši.

Elders Talmidžs apģērba mirušo un dzīvos, izslaucīja istabas, iznesa ārā netīro apģērbu un sadedzināja netīros paklājus ar slimības baciļiem. Viņš strādāja visu dienu un atgriezās arī nākamajā rītā. Desmitgadīgais bija nomiris pa nakti. Viņš pacēla un turēja piecgadīgo. Viņa izklepoja asiņainas gļotas uz viņa sejas un drēbēm. Viņš rakstīja: „Es nevarēju viņu nolikt nost,” un viņš turēja viņu, līdz viņa nomira viņa rokās. Viņš palīdzēja apglabāt visus trīs bērnus un sagādāja sērojošajai ģimenei ēdienu un tīras drēbes. Atgriezies mājās, brālis Talmidžs atbrīvojās no savām drēbēm, novannojās cinka šķīdumā, izolēja sevi no savas ģimenes un pārcieta difteriju vieglā formā.20

Tik daudzas dzīves mums visapkārt ir apdraudētas. Svētie uzņemas Glābēja Vārdu, kļūstot svēti un kalpojot visiem, neskatoties uz viņu stāvokli, — mums tā rīkojoties, tiek glābtas cilvēku dzīvības.21

Visbeidzot, es uzskatu, lai spētu uzņemties Viņa Vārdu, mums ir jāuzticas Viņam. Kādā sanāksmē, ko apmeklēju kādā svētdienā, jauna sieviete uzdeva apmēram šādu jautājumu: „Nesen mans draugs un es pašķīrāmies, un viņš izvēlējās pamest Baznīcu. Viņš saka, ka nekad nav bijis laimīgāks. Kā tas var būt?”

Glābējs atbildēja uz šo jautājumu, kad runāja uz nefijiešiem: „Bet, ja [jūsu dzīve] nebūs celta uz Mana evaņģēlija, un būs celta uz cilvēku darbiem vai uz velna darbiem, patiesi Es saku jums, ka [jums] būs prieks par saviem darbiem uz laiku, un ar laiku nāk gals.”22 Vienkārši nav ilgstoša prieka ārpus Jēzus Kristus evaņģēlija.

Tomēr tajā sanāksmē es domāju par daudzajiem labajiem cilvēkiem, ko pazīstu, kuri nes smagas nastas un kuriem ir grūtības ar baušļiem, kas labākajā gadījumā viņiem ir biedējoši. Es sev jautāju: „Ko vēl Glābējs varētu viņiem teikt?”23 Es ticu, ka Viņš pajautātu: „Vai tu uzticies Man?”24 Sievietei, kurai bija asiņošana, Viņš teica: „Tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru.”25

Viens no maniem iemīļotākajiem Svēto Rakstu pantiem ir Jāņa 4:4, kur rakstīts: „Bet Viņam bija jāiet caur Samariju.”

Kāpēc man patīk šis pants? Tāpēc, ka Jēzum nebija obligāti jāiet caur Samariju. Jūdi Viņa dienās nicināja samariešus un gāja pa ceļu, kas veda apkārt Samarijai. Taču Jēzus izvēlējās turp doties, lai pirmo reizi visai pasaulei paziņotu, ka Viņš bija apsolītais Mesija. Šai Savai vēstij Viņš izvēlējās ne tikai kādu izstumtu cilvēku grupu, bet arī kādu sievieti, — nevis vienkārši jebkuru sievieti, bet sievieti, kura dzīvoja grēkā, — kādu, kas tolaik tika uzskatīta par visniecīgāko no visiem. Es ticu, ka Jēzus to izdarīja, lai katrs no mums varētu vienmēr saprast, ka Viņa mīlestība ir stiprāka par mūsu bailēm, mūsu brūcēm, mūsu atkarībām, mūsu šaubām, mūsu kārdinājumiem, mūsu grēkiem, mūsu izjukušajām ģimenēm, mūsu depresiju un bažām, mūsu hronisko slimību, mūsu nabadzību, mūsu apvainojumu, mūsu izmisumu un mūsu vientulību.26 Viņš vēlas, lai visi zinātu, ka nav nekā un neviena, ko Viņš nespētu dziedināt un vest pie ilgstoša prieka.27

Viņa labvēlība ir pietiekama.28 Viņš vienīgais pazemojās visam. Viņa īstenotās Izpirkšanas spēks ir spēks, ar ko pārvarēt jebkuru slogu mūsu dzīvē.29 Vēsts, ko paziņo sieviete pie akas, ir tāda, ka Viņš zina mūsu dzīves situāciju30 un ka mēs varam vienmēr staigāt ar Viņu, lai kur mēs arī būtu. Viņai un katram no mums Viņš saka: „Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”31

Lai kur jūs būtu savā dzīves ceļā, kāpēc gan lai jūs novērstos no vienīgā Glābēja, kam ir viss spēks, lai jūs dziedinātu un izglābtu? Jebkura cena, kas jums ir jāmaksā, lai Viņam uzticētos, ir tā vērta. Mani brāļi un māsas, izvēlēsimies vairot savu ticību Debesu Tēvam un mūsu Glābējam, Jēzum Kristum.

No savas dvēseles dziļumiem es liecinu, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Glābēja Baznīca — to vada dzīvais Kristus caur patiesu pravieti. Es lūdzu, kaut mēs uzticīgi uzņemtos Jēzus Kristus Vārdu — redzot tā, kā Viņš redz, kalpojot tā, kā Viņš kalpo, un uzticoties, ka Viņa labvēlība ir pietiekama, lai aizvestu mūs mājās baudīt ilgstošu prieku. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Skat. 3. Nefija 27:3–8.

  2. Skat. 3 Nefija 27:5–6; skat. arī Mācības un Derību 20:77 un Svētā Vakarēdiena derību.

  3. Skat. Dalins H. Oukss, His Holy Name (1998), kas ir vispusīgs apcerējums par Jēzus Kristus Vārda uzņemšanos un būšanu par Viņa Vārda liecinieku.

  4. Skat. Mosijas 5:2–3. Daļa no varenajām pārmaiņām sirdī, ko sajuta ķēniņa Benjamīna ļaudis, kuri uzņēmās Kristus Vārdu, bija tāda, ka viņu acis tika atvērtas „[lielām vīzijām]”. Tie, kas iemanto celestiālo valstību, ir cilvēki, kas „redz, kā paši tiek redzēti” (Mācības un Derību 76:94).

  5. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2007), 39. lpp.

  6. Brigham Young, in Journal of Discourses, 8:37.

  7. Discourses of Brigham Young, sel. John A. Widtsoe (1954), 278.

  8. Skat. 3. Nefija 17:7.

  9. Skat. Jāņa 3:14–17; Ap. d. 10:34; 1. Nefija 17:35; 2. Nefija 26:33; Mācības un Derību 50:41–42; Mozus 1:39. Elders D. Tods Kristofersons arī mācīja: „Ar pārliecību mēs liecinām, ka Jēzus Kristus veiktajā Izpirkšanā tas tika paredzēts, un beigu beigās visi zudumi un zaudējumi tiks atmaksāti tiem, kas vēršas pie Viņa. Nevienam nav nolemts saņemt mazāk kā visu, kas Tēvam ir paredzēts Saviem bērniem” („Kāpēc laulība, kāpēc ģimene?” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2015. g. maijs, 52. lpp.).

  10. Skat. Mateja 5:14–16; 22:35–40; Mosijas 3:19; Mācības un Derību 50:13–14; 133:5; skat. arī Rasels M. Nelsons, „The Gathering of Scattered Israel”, Liahona, 2006. g. nov., 79.–81. lpp.

  11. Skat. 3. Mozus 18:4; 2. Nefija 31:5–12; Mācības un Derību 1:12–16; 136:4; Ticības apliecinājumi 1:3–4.

  12. Skat. Mācības un Derību 84:20–21; 110:9.

  13. Skat. Jozuas 3:5; Mācības un Derību 43:16; skat. arī Jāņa 17:19. Glābējs iesvētīja Sevi, lai Viņam būtu spēks svētīt mūs.

  14. Skat. Helamana 3:35; Mācības un Derību 12:6–9; 88:74.

  15. Skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:17, pirmā pavēle, ko Dievs vīzijā deva pravietim Džozefam Smitam; skat. arī 2. Nefija 9:29; 3. Nefija 28:34.

  16. Skat. Marka 1:15; Ap. d. 3:19; Almas 5:33; 42:22–23; Mācības un Derību 19:4–20. Apdomājiet arī šīs divas apceres par grēku. Pirmkārt, Hjū Niblijs rakstīja: „Grēks ir izšķiešana. Tas ir kaut kā darīšana, kad tev būtu jādara kaut kas cits un labāks, ko tu spēj izdarīt” (Approaching Zion, ed. Don E. Norton [1989], 66). Džona Veslija māte, Sjūzena Veslija, rakstīja savam dēlam: „Ievēro šo: ja kas vājina tavu spriestspēju, padara tavu sirdsapziņu mazāk jutīgu, aptumšo tavu Dieva apziņu, mazina tavu prieku par garīgām lietām, ja kas palielina ķermeņa varu pār prātu, tāda lieta ir tev grēks, lai cik nevainīga tā varētu šķist” (Susanna Wesley: The Complete Writings, ed. Charles Wallace Jr. [1997], 109).

  17. Skat. Lūkas 22:32; 3. Nefija 9:11, 20.

  18. Skat. Jāņa 13:2–15, 34. Savas Izpirkšanas priekšvakarā Glābējs mazgāja kājas tam, kas Viņu nodeva, citam, kas Viņu noliedza, un vēl citiem, kas aizmiga Viņam visgrūtākajā stundā. Tad Viņš mācīja: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.”

  19. Mateja 5:46.

  20. Skat. Džons R. Talmidžs, The Talmage Story: Life of James E. Talmage—Educator, Scientist, Apostle (1972. g.), 112.–114. lpp.

  21. Skat. Almas 10:22–23; 62:40.

  22. 3. Nefija 27:11.

  23. Mateja 11:28, 30 Tas Kungs saka: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. … Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Apdomājiet arī 2. korintiešiem 12:7–9: Pāvils raksta, ka cieš no ļoti spēcīga „[dzeloņa] miesā”, lūdzot Dievu viņu no tā atbrīvot. Kristus viņam sacīja: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Skat. arī Etera 12:27.

  24. Skat. Mosijas 7:33; 29:20; Helamana 12:1; Mācības un Derību 124:87.

  25. Skat. Lūkas 8:43–48; Marka 5:25–34. Sieviete, kurai bija asiņošana, bija izmisumā un vairs nezināja, ko darīt. Viņa bija cietusi 12 gadus, bija iztērējusi visu savu mantību, maksājot ārstiem, un viņas stāvoklis pasliktinājās. Izdzīta no savas tautas un ģimenes, viņa mērķtiecīgi izlauzās cauri lielam pūlim un spēra izšķirošu soli pie Glābēja. Viņai bija pilnīga paļāvība un ticība Glābējam, un Viņš sajuta viņas pieskārienu, kad viņa pieskārās Viņa apmetņa vīlei. Pateicoties šādai ticībai, Viņš acumirklī un pilnīgi dziedināja viņu. Viņš tad nosauca viņu par „meitu”. Viņa vairs nebija izstumtā, bet gan Dieva ģimenes locekle. Viņas dziedināšana bija fiziska, sociāla, emocionāla un garīga. Problēmas var turpināties gadiem ilgi vai visu mūžu, taču Viņa apsolījums par dziedināšanu ir drošs un absolūts.

  26. Skat. Lūkas 4:21; Jāņa 4:6–26. Lūka, nevis Jānis, pierakstīja, ka Jēzus Savas kalpošanas sākumā devās uz Savu sinagogu Nacaretē, nolasīja pantus no Jesajas grāmatas, kur viņš pravietoja par Mesiju, un tad paziņoja: „Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.” Šī ir pirmā pierakstītā reize, kad Glābējs runā par Sevi kā par Mesiju. Tomēr Jānis pirmo reizi pieraksta, ka pie Jēkaba akas Jēzus atklātā diskusijā paziņo, ka ir Mesija. Atrodoties Samarijā, un, tā kā samarieši netika uzskatīti par jūdiem, Jēzus arī mācīja, ka Viņa evaņģēlijs bija visiem cilvēkiem — gan jūdiem, gan citticībniekiem. Šis paziņojums tika izteikts „sestajā stundā” jeb dienas vidū, kad Zeme saņem visvairāk gaismas no Saules. Jēkaba aka arī atrodas ielejā, netālu no tās vietas, kur Israēls sendienās svinīgi noslēdza derību ar To Kungu pēc ieiešanas apsolītajā zemē. Interesanti ir tas, ka ielejas vienā pusē ir sauss kalns un otrā pusē ir kalns, uz kura ir daudz dzīvinošu ūdens avotu.

  27. Elders Nīls A. Maksvels mācīja: „Kad stresa situācijās mēs šaubāmies, vai mēs spējam dot vēl vairāk, mēs varam gūt mierinājumu, apzinoties, ka Dievs, kurš pilnīgi zina mūsu spējas, sūtīja mūs šurp, lai mēs gūtu panākumus. Neviens netika iepriekš ordinēts, lai ciestu neveiksmi vai būtu ļauns. … Kad jūtamies nomākti, atcerēsimies apgalvojumu, ka Dievs mūs nepārslogos ar pārāk daudz uzdevumiem” („Meeting the Challenges of Today” [Brigama Janga universitātes svētbrīdis, 1978. g. 10. okt.], 9, speeches.byu.edu).

  28. Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja:

    „Kādu dienu jums būs jāstājas Glābēja priekšā. Atrašanās Viņa svētajā klātbūtnē liks asarām sariesties jūsu acīs. Jums būs grūti atrast vārdus, lai pateiktos Viņam par jūsu grēku cenas samaksāšanu, par jebkādas nelaipnas rīcības piedošanu jums, par jūsu dziedināšanu no šīs dzīves ievainojumiem un netaisnības.

    Jūs pateiksities Viņam par jūsu spēcināšanu, lai jūs spētu izdarīt neiespējamo, par jūsu vājību pārvēršanu spēkā un par iespējas nodrošināšanu jums — dzīvot ar Viņu un savu ģimeni mūžīgi. Viņa identitāte, Viņa īstenotā Izpirkšana un Viņa īpašības kļūs jums personiskas un īstas” („Prophets, Leadership, and Divine Law” [vispasaules svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem, 2017. g. 8. janv.], broadcasts.lds.org).

  29. Skat. Jesajas 53:3–5; Almas 7:11–13; Mācības un Derību 122:5–9.

  30. Skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:17; Elaine S. Dalton, „He Knows You by Name”, Liahona, May 2005, 109–11.

  31. Jāņa 4:14.