„Lūdz ticībā”, 1. nodaļa, Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās, 1. sējums, Patiesības karogs, 1815.–1846. g., (2018. g.)

1. nodaļa: „Lūdz ticībā”

1. nodaļa

Lūdz ticībā

1815. gadā, pēc nesenā lietus Indonēzijas salā Sumbavā, viss zēla un zaļoja. Ģimenes paaudžu paaudzēs, kā jau katru gadu, gatavojās sausuma periodam, apstrādājot rīsu laukus vulkāna, saukta par Tamboru, pakājē.

Taču tad, 5. aprīlī, pēc gadu desmitiem ilgas snaudas kalns pamodās un sāka rēcoši izklepot pelnus un uguni. Notikuma liecinieki varēja dzirdēt šos lielgabala dārdus pat simtiem kilometru attālumā. Nelielie izvirdumi turpinājās dienām ilgi, līdz 10. aprīļa vakarā kalns burtiski uzsprāga. Pret debesīm izšāvās trīs ugunīgi stabi, kas saplūda milzīgā eksplozijā. Pār kalna nogāzēm plūda ugunīga lava, ieskaujot ciematu tā pakājē. Apkaimē plosījās viesuļvētras, izraujot kokus un aizslaukot mājas.¹

Šis haoss turpinājās cauru nakti, līdz pat nākamajai. Pelni pārklāja zemi un jūru kilometriem tālu — dažviet pat vairāk nekā pusmetra augstumā. Pusdienlaikā bija sajūta, it kā būtu pusnakts. Pār piekrasti brāzās trauksmaini viļņi, izpostot labību un appludinot ciematus. Nedēļām ilgi no Tamboras kalna lija pelnu, akmeņu un uguns lietus.²

Dažos nākamajos mēnešos izvirduma sekas bija jūtamas visā pasaulē. Daudzviet pasaulē cilvēki varēja apbrīnot iespaidīgus saulrietus. Taču zem dzīvīgajām krāsām slēpās posts, ko nesa ap zemi riņķojošie vulkāna pelni. Visu turpmāko gadu valdīja neparedzami, postoši laikapstākļi.³

Izvirduma iespaidā gaisa temperatūra Indijā pazeminājās tiktāl, ka tūkstošiem cilvēku mira no holeras, kura iznīcināja veselas ģimenes. Auglīgajās Ķīnas ielejās ierastā, mērenā vasaras klimata vietā plosījās sniega vētras un lietus plūdi, kas izpostīja ražu. Izsīkstot pārtikas krājumiem, Eiropā iestājās bads un panika.⁴

Visās pasaules malās cilvēki centās rast izskaidrojumu ciešanām un nāvei, ko izraisīja savādie laikapstākļi. Visos Indijas Hindu tempļos atbalsojās svēto vīru lūgšanas un dziedājumi. Ķīnas dzejnieki tvērās pie jautājumiem par sāpēm un zaudējumu. Francijas un Lielbritānijas pilsoņi metās ceļos aiz bailēm, ka pār tiem nākusi Bībelē pareģotā postaža. Ziemeļamerikā mācītāji sprediķoja par to, kā Dievs soda paklīdušos kristiešus, un izkliedza brīdinājumus, uzkurinot reliģiskās jūtas.

Visā zemē cilvēki drūzmējās baznīcās un apmeklēja reliģiskās atmodas sanāksmes, satraukti vēloties uzzināt, kā izglābties no paredzamās bojāejas.⁵

Tamboras kalna izvirdums ietekmēja Ziemeļamerikas laikapstākļus visu turpmāko gadu. Pēc pavasara nāca sniegputeņi un iznīcinošas salnas, un 1816. gads iespiedās atmiņā kā gads, kurā nebija vasaras.⁶ Vermontā, Amerikas Savienoto Valstu ziemeļaustrumu nostūrī, kāds saimnieks, vārdā Džozefs Smits, vecākais, gadiem ilgi bija pūlējies iekopt akmeņainos kalnus. Tagad, redzot, kā nerimstošo salnu iespaidā aiziet postā pilnīgi visa raža, viņi ar sievu Lūsiju Maku Smitu saprata, ka viņus ir piemeklējusi finansiāla sagrāve un, paliekot šeit, tos gaida neparedzama nākotne.

Būdams četrdesmit piecus gadus vecs, Džozefs Smits, vecākais, vairs nebija nekāds jaunais vīrs, un doma, ka atkal jāsāk viss no gala jaunā vietā, šķita biedējoša. Viņš apzinājās, ka viņa vecākie dēli — astoņpadsmit gadīgais Alvins un sešpadsmit gadīgais Hairams — var palīdzēt iekopt līdumu, uzbūvēt māju, kā arī iesēt labību un novākt ražu. Trīspadsmit gadīgā meita Sofronija bija pietiekami liela, lai palīdzētu Lūsijai mājās un saimniecības darbos. Jaunākie dēli — astoņgadīgais Samuēls un piecgadīgais Viljams — jau varēja kaut ko piepalīdzēt, un arī trīsgadīgā Katrīna un jaundzimušais Dons Karloss kādudien būs pietiekami lieli, lai palīdzētu.

Taču ar vidējo dēlu — desmitgadīgo Džozefu, jaunāko, — bija citādi. Pirms četriem gadiem Džozefam, jaunākajam, nācās pārciest operāciju, kuras laikā no kājas tika izņemti inficēti audi. Kopš tā laika viņš staigāja ar kruķiem. Kaut arī kāja jau sāka atgūt spēkus, klibošana Džozefam, jaunākajam, sagādāja sāpes, un Džozefs, vecākais, nezināja, vai pieaugot viņš būs tikpat spēcīgs, kā Alvins un Hairams.⁷

Pārliecībā, ka var cits uz citu paļauties, Smiti nolēma pamest savas mājas Vermontā, lai dotos auglīgākas zemes meklējumos.⁸ Tāpat kā citi tā apgabala iedzīvotāji, arī Džozefs, vecākais, nolēma doties uz Ņujorkas štatu, kur cerēja iegādāties kredītā labu saimniecību. Tad viņš varētu sūtīt pēc Lūsijas un bērniem, lai ģimene varētu sākt visu no jauna.

Kad Džozefs, vecākais, uzsāka ceļu uz Ņujorku, Alvins un Hairams pirms atvadīšanās viņu kādu gabaliņu pavadīja. Džozefs, vecākais, sirsnīgi mīlēja savu sievu un bērnus, taču nevarēja viņiem nodrošināt stabilu dzīvi. Neveiksmju un nesekmīgu ieguldījumu dēļ ģimene bija trūcīga, un viņi nekur nebija īsti iedzīvojušies. Varbūt Ņujorkā būs citādi.⁹

Nākamziem Džozefs, jaunākais, kopā ar māti, brāļiem un māsām klibodams mēroja piesnigušo ceļu. Viņi devās uz kādu ciematu Ņujorkas štata rietumos, sauktu par Palmīru, kuras tuvumā Džozefs, vecākais, bija uzgājis labu zemi un kur viņš gaidīja ierodamies savu ģimeni.

Tā kā viņas vīrs nevarēja palīdzēt pārcelties, Lūsija bija nolīgusi kādu vīru, sauktu par Hovarda kungu, lai tas vadītu viņu kravas ratus. Taču pa ceļam Hovarda kungs apgājās ar viņu mantām nesaudzīgi, nospēlēdams un nodzerdams naudu, ko tie bija tam samaksājuši. Un, kad tiem ceļā uz rietumiem pievienojās vēl viena ģimene, Hovarda kungs izraidīja Džozefu no ratiem, lai šīs ģimenes meitas varētu sēdēt viņam līdzās, vadot pajūgu.

Zinot, kādas sāpes Džozefam sagādā staigāšana, Alvins un Hairams vairākkārt centās stāties pretī Hovarda kungam. Taču viņš katrreiz notrieca tos zemē ar pātagas kātu.¹⁰

Ja Džozefs būtu bijis lielāks, viņš droši vien pats mēģinātu stāties pretī Hovarda kungam. Kaut arī savainotā kāja liedza strādāt un spēlēties, stiprā griba kompensēja vārgā ķermeņa nepilnības. Pirms ārsti sāka operēt viņa kāju, lai izgrieztu inficētās kaula daļas, viņi gribēja viņu piesiet pie gultas vai iedot brendiju, lai notrulinātu sāpes. Taču Džozefs lūdza tikai to, lai viņu tur viņa tēvs.

Džozefs visu laiku bija nomodā, būdams pie samaņas, sviedriem ritot pār bālo seju. Viņa māte, kura parasti bija ļoti stipra, dzirdot viņa kliedzienus, teju paģība. Pēc tam viņai droši vien šķita, ka tagad spētu pārciest jebko.¹¹

Klibodams līdzās kravas ratiem, Džozefs manīja, ka viņa māte cenšas būt pacietīga pret misteru Hovardu. Viņi jau bija veikuši vairāk par 300 kilometriem, un līdz šim viņa bija bijusi vairāk nekā pacietīga, panesot pajūga vadītāja nekrietno izturēšanos.

Kad līdz Palmīrai bija palikuši vēl kādi 160 kilometri un Lūsija gatavojās nākamajai ceļojuma dienai, pie viņas pieskrēja Alvins. Hovarda kungs bija izsviedis viņu mantas un ceļasomas uz ceļa, gatavojoties doties prom ar viņu zirgiem un ratiem.

Lūsija uzgāja šo vīru krogā. „Debesu Dievs var apliecināt,” viņa paziņoja, „ka šis pajūgs un šie zirgi, kā arī mantas, ko tie ved, ir manas!”

Viņa palūkojās apkārt. Krogs bija pilns ar vīriešiem un sievietēm, un vairums no tiem bija ceļotāji, tāpat kā viņa. „Šis vīrs,” viņa teica, lūkojoties tiem acīs, „ir izlēmis atņemt man visus līdzekļus turpmākam ceļojumam, pametot mani ar astoņiem maziem bērniem pilnīgā trūkumā.”

Hovarda kungs teica, ka jau esot iztērējis naudu, ko viņa tam maksājusi par ratu vadīšanu, un vairs nevarot doties tālāk.

„Man no tevis nav nekāda labuma,” Lūsija teica. „Es pārņemšu pajūga vadīšanu savās rokās.”

Viņa atstāja Hovarda kungu krogā, nosoloties — lai kas arī notiktu, aizvest bērnus pie tēva.¹²

Kaut arī ceļot nācās cauri dubļiem un aukstumā, Lūsija droši nogādāja savu ģimeni Palmīrā. Redzot, kā bērni, pieglaudušies tēvam, bučo viņa vaigu, viņa jutās atalgota par visu, ko tie bija pārcietuši, lai turp nokļūtu.

Drīz vien Smitu ģimene noīrēja nelielu pilsētas mājiņu un sāka apspriesties, kā tikt pie savas saimniecības.¹³ Viņi izlēma, ka vislabākais būtu strādāt algotu darbu, lai nopelnītu pietiekami daudz naudas pirmajai iemaksai par zemes gabalu tuvējā mežā. Džozefs, vecākais, un vecākie dēli raka akas, gatavoja dēļus žogiem un pļāva sienu par maksu, kamēr Lūsija ar meitām gatavoja un pārdeva pīrāgus, limonādi un izšuvumus, lai nodrošinātu ģimeni ar ēdienu.¹⁴

Kad Džozefs, jaunākais, paaugās, viņa kāja kļuva stiprāka un viņš bez pūlēm varēja staigāt pa Palmīru. Būdams pilsētā, viņš sastapa cilvēkus no visas apkaimes. Daudzi no tiem pievērsās reliģijai, lai piepildītu garīgās ilgas un rastu skaidrojumu dzīves grūtībām. Lai gan Džozefs ar ģimeni neapmeklēja nevienu no baznīcām, daudzi no viņu kaimiņiem pielūdza Dievu kādā no augstajām presbiterāņu celtnēm, baptistu sanāksmju namiem, kvēkeru lūgšanu zālēm vai apmetnes vietām, kur laiku pa laikam tika noturētas ceļojošo metodistu mācītāju atmodas laika sanāksmes.¹⁵

Kad Džozefam bija 12 gadi, Palmīru pārņēma reliģiska rakstura debates. Lai arī viņš tikai nedaudz prata lasīt, viņam patika dziļi aizdomāties par dažādiem jautājumiem. Viņš klausījās sludinātājos, cerot uzzināt kaut ko vairāk par savu nemirstīgo dvēseli, taču šie sprediķi nereti izraisīja viņā vienīgi satraukumu. Viņam tika teikts, ka viņš ir grēcinieks šajā pasaulē un ka bez Jēzus Kristus pestījošās labvēlības viņam nav nekādu cerību. Un, kaut arī Džozefs ticēja šim vēstījumam un jutās slikti par saviem grēkiem, viņš īsti nezināja, kā gūt piedošanu.¹⁶

Viņš domāja, ka viņam varētu palīdzēt baznīcas apmeklēšana, bet nevarēja izlemt par labu kādai no pielūgsmes vietām. Dažādu baznīcu mācītāji nerimstoši strīdējās par to, kā cilvēks var atbrīvoties no grēkiem. Klausoties šajos strīdos, Džozefs pēc kāda laika sāka satraukties par to, kā cilvēki, kuri lasa vienu un to pašu Bībeli, var nonākt pie tik dažādiem secinājumiem par tās nozīmi. Viņš ticēja, ka kaut kur tajā visā ir rodama Dieva patiesība, taču nezināja, kā to atrast.¹⁷

Arī viņa vecāki nebija par to pārliecināti. Lūsija un Džozefs, vecākais, nāca no kristīgām ģimenēm, un abi ticēja Bībelei un Jēzum Kristum. Lūsija apmeklēja baznīcu sanāksmes un bieži ņēma līdzi savus bērnus. Viņa meklēja patieso Jēzus Kristus baznīcu kopš tā brīža, kad pirms daudziem gadiem nomira viņas māsa.

Reiz, kādu laiku pirms Džozefa piedzimšanas, viņa smagi saslima un baiļojās, ka nomirs, pirms būs atradusi patiesību. Viņa sajuta tumšu un vientuļu bezdibeni starp sevi un Glābēju un zināja, ka nebija gatava nākamajai dzīvei.

Guļot nomodā visu nakti, viņa lūdza Dievu, apsolot Viņam, ka tad, ja Viņš ļaus Viņai dzīvot, viņa atradīšot Jēzus Kristus baznīcu. Kad viņa lūdza Dievu, Tā Kunga balss uzrunāja viņu, apliecinot viņai, ka viņa to atradīs, ja meklēs. Kopš tā laika viņa bija apmeklējusi vairākas baznīcas, taču joprojām nebija atradusi īsto. Lai arī šķita, ka uz Zemes vairs nav Glābēja baznīcas, viņa tomēr turpināja meklēt, pārliecībā par to, ka labāk ir apmeklēt kādu baznīcu, nekā neapmeklēt nevienu.¹⁸

Līdzīgi savai sievai, arī Džozefs, vecākais, alka pēc patiesības. Turpretī viņam šķita, ka neapmeklēt nevienu baznīcu ir labāk, nekā apmeklēt nepareizu baznīcu. Rīkojoties atbilstoši sava tēva padomam, Džozefs, vecākais, pētīja Svētos Rakstus, dedzīgi lūdza Dievu un ticēja, ka Jēzus Kristus bija ieradies, lai izglābtu pasauli.¹⁹ Tomēr viņš nevarēja saskaņot to, ko uzskatīja par patiesu, ar sajukumu un nesaskaņām, ko redzēja apkārt esošajās baznīcās. Kādu nakti viņš redzēja sapni, kurā strīdus gara pārņemtie sludinātāji bija kā lopi, kas baurodami ar ragiem rakņāja zemi, un tas padziļināja viņa bažas par to, ka viņi maz zināja par Dieva valstību.²⁰

Redzot savu vecāku neapmierinātību ar vietējām baznīcām, Džozefs, jaunākais, tikai nonāca lielākā neskaidrībā.²¹ Uz spēles bija likta viņa dvēsele, taču neviens nevarēja sniegt nepieciešamās atbildes.

Kad Smiti vairāk nekā gadu bija krājuši naudu, viņiem beidzot bija pietiekami daudz līdzekļu, lai veiktu iemaksu par simts akriem meža Mančestrā, uz dienvidiem no Palmīras. Laikā starp līgumdarbiem viņi tur tecināja cukuroto kļavu sulu, stādīja augļu dārzu un sagatavoja laukus, kur audzēt labību.²²

Strādājot zemes darbus, jaunais Džozefs turpināja bažīties par saviem grēkiem un savas dvēseles labklājību. Reliģiskā atmoda Palmīrā bija norimusi, taču sludinātāji turpināja sacensties par ticībai pievērstajiem tajā un apkārtējos apgabalos.²³ Dienām un naktīm Džozefs vēroja, kā debesīs noteiktā kārtībā majestātiski riņķo saule, mēness un zvaigznes, un apbrīnoja skaisto, dzīvības pārpilno zemi. Viņš vēroja arī apkārtējos cilvēkus, brīnīdamies par viņu dzīvības spēku un saprātu. Šķita — viss liecina par to, ka Dievs pastāv un ka Viņš ir radījis cilvēci pēc Sava tēla. Bet kā lai Džozefs Viņam piekļūst?²⁴

1819. gada vasarā, kad Džozefam bija trīspadsmit gadu, dažus kilometrus no Smitu mājām tika noturēta konference, kur pulcējās metodistu mācītāji, kas sludināja lauku apvidū, mudinot tādus ļaudis kā Džozefa ģimene pievērsties ticībai. Šo sludinātāju panākumi satrauca citus šī apvidus mācītājus, un drīz vien starp tiem izcēlās spraiga sāncensība par jaunpievērstajiem.

Džozefs apmeklēja sanāksmes, klausījās dvēseli pacilājošā sludināšanā un dzirdēja jaunpievērsto prieka saucienus. Viņš vēlējās izsaukties kopā ar viņiem, taču bieži jutās tā, it kā būtu vārdu un viedokļu cīņas vidū. „Kura no visām šīm grupām ir pareiza, vai arī tās visas ir nepareizas?” viņš sev jautāja. „Ja kāda no tām ir pareiza, kura tā ir, un kā es to varētu uzzināt?” Viņš zināja, ka viņam ir nepieciešama Kristus labvēlība un žēlastība, taču, tā kā tik daudzi ļaudis un baznīcas strīdējās par reliģiju, viņš nezināja, kur to meklēt.²⁵

Šķita, ka cerība — rast atbildes un dvēseles mieru — lēnām pagaist. Viņš brīnījās par to, kā gan kāds var noskaidrot patiesību tik lielā kņadā.²⁶

Klausoties kādā sprediķī, Džozefs dzirdēja, kā mācītājs citē pantus no Jēkaba vēstules pirmās nodaļas Jaunajā Derībā. „Ja kādam no jums trūkst gudrības,” viņš teica, „tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams.”²⁷

Džozefs devās mājās un izlasīja šo pantu Bībelē. „Nekad neviena Svēto Rakstu rinda nebija pārņēmusi cilvēka sirdi ar tādu spēku, kā šī pārņēma manējo,” viņš vēlāk atcerējās. „Likās, tā pārņēmusi ar milzīgu spēku katru manu sirdspukstu. Es par to domāju atkal un atkal, apzinoties, ja vien bija kāds, kam vajadzēja Dieva gudrības, tas biju es.” Viņš jau agrāk bija pētījis Bībeli tā, it kā tajā būtu ietvertas visas atbildes. Un tagad Bībele viņam vēstīja, ka viņš var vērsties tieši pie Dieva, lai saņemtu personīgas atbildes uz saviem jautājumiem.

Džozefs nolēma lūgt. Lai gan viņš nekad iepriekš nebija lūdzis skaļi, viņš paļāvās uz Bībelē ietverto solījumu. „Lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies,” tā mācīja.²⁸ Dievs noteikti uzklausīs viņa jautājumus — pat neveikli izteiktos.