„Zelta plāksnes”, 3. nodaļa, Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās, 1. sējums, Patiesības karogs, 1815.–1846. g., (2018. g.)

3. nodaļa: „Zelta plāksnes”

3. NODAĻA

Zelta plāksnes

Pagāja trīs gadi un trīs pļaujas. Džozefs visbiežāk nodarbojās ar līdumu līšanu, zemes aršanu un strādāja par līgumstrādnieku, lai iegūtu naudu ikgada maksājumam par ģimenes īpašumu. Darba dēļ viņam bija neiespējami bieži apmeklēt skolu, un lielāko daļu sava brīvā laika viņš pavadīja ar ģimeni vai citiem strādniekiem.

Džozefs un viņa draugi bija jauni un dzīvespriecīgi. Dažkārt viņi izdarīja muļķīgas kļūdas, un Džozefs atklāja, ka tad, ja viņam ir vienreiz piedots, nenozīmēja, ka viņam vairs nekad nevajadzēs nožēlot grēkus. Turklāt viņa brīnišķīgā vīzija nesniedza atbildes uz katru viņa jautājumu, kā arī pilnībā negaisināja viņa apjukumu.¹ Tādēļ viņš centās būt tuvu Dievam. Viņš lasīja Bībeli, paļāvās uz Jēzus Kristus spēku, kas varēja viņu izglābt, un paklausīja Tā Kunga pavēlei — nepievienoties nevienai baznīcai.

Līdzīgi daudziem cilvēkiem šajā apgabalā, starp kuriem bija arī viņa tēvs, Džozefs ticēja, ka Dievs varēja atklāt zināšanas caur vienkāršiem priekšmetiem, tādiem kā nūja un akmens, kā Viņš to bija darījis ar Mozu, Āronu un citiem Bībelē.² Kādu dienu, palīdzot kaimiņam izrakt aku, Džozefs atrada nelielu akmeni, kas bija gulējis dziļi zem zemes. Apzinoties, ka cilvēki dažreiz izmantoja īpašus akmeņus, lai meklētu pazudušus priekšmetus vai apslēptus dārgumus, Džozefu māca ziņkārība, vai šis varētu būt tāds akmens. Ieskatoties tajā, viņš redzēja to, ko miesīgā acs nevar saskatīt.³

Tas, kā Džozefs spēja izmantot šo akmeni, atstāja iespaidu uz ģimenes locekļiem, kuri to uzskatīja par dievišķās labvēlības izpausmi.⁴ Lai arī Džozefam bija gaišreģa dāvana, viņš tik un tā nebija pārliecināts, vai Dievs bija ar viņu apmierināts. Viņš vairs nesajuta piedošanu un mieru, ko bija sajutis pēc savas vīzijas, kurā redzēja Tēvu un Dēlu. Tā vietā viņš bieži sajutās nosodīts par savu vājumu un nepilnībām.⁵

1823. gada 21. septembrī septiņpadsmit gadus vecais Džozefs gulēja nomodā bēniņu guļamistabā kopā ar saviem brāļiem. Tovakar viņš bija palicis nomodā līdz vēlam vakaram, klausoties, kā viņa ģimene runāja par dažādām baznīcām un to mācībām. Tagad visi bija aizmiguši, un mājā valdīja klusums.⁶

Atrazdamies savā tumšajā istabā, Džozefs sāka dedzīgi lūgties Dievu, lai Viņš piedotu viņa grēkus. Viņš ļoti vēlējās sarunāties ar debesu sūtni, kurš varētu viņam apliecināt viņa stāvokli Tā Kunga priekšā un dāvāt viņam zināšanas par evaņģēliju, kas viņam tika apsolītas birzī. Džozefs zināja, ka Dievs jau agrāk bija atbildējis uz viņa lūgšanām, un viņam bija pilnīga pārliecība, ka Viņš atbildēs atkal.

Džozefam lūdzot, pie viņa gultas parādījās gaisma un tā kļuva arvien spožāka, līdz piepildīja visus bēniņus. Džozefs paskatījās augšup un ieraudzīja gaisā stāvam eņģeli. Eņģelim mugurā bija vienlaidus balts apmetnis, kas sedza viņa ķermeni līdz plaukstas locītavām un potītēm. No viņa staroja gaisma, un viņa seja spīdēja kā zibens.

Sākumā Džozefs nobijās, taču drīz viņu pārņēma miers. Eņģelis nosauca viņu vārdā un stādījās priekšā kā Moronijs. Viņš pateica, ka Dievs ir piedevis Džozefam viņa grēkus un ka tagad Viņam ir darbs, kas Džozefam ir veicams. Viņš paziņoja, ka Džozefa vārdu pieminēs gan ar labu, gan ļaunu visās tautās.⁷

Moronijs runāja par zelta plāksnēm, kas bija noglabātas tuvējā pakalnā. Uz šīm plāksnēm bija iegravēts senas tautas, kas reiz apdzīvoja Amerikas kontinentu, pieraksts. Šajā pierakstā bija stāstīts par viņu izcelsmi, kā arī to, ka viņus apmeklēja Jēzus Kristus un mācīja Sava evaņģēlija pilnību.⁸ Moronijs teica, ka kopā ar plāksnēm bija noglabāti divi gaišreģu akmeņi, kurus Džozefs vēlāk nosauca par Urīmu un Tumīmu jeb iztulkotājiem. Tas Kungs bija sagatavojis šos akmeņus, lai palīdzētu Džozefam pārtulkot pierakstu. Caurspīdīgie akmeņi bija sastiprināti kopā un savienoti ar krūšu bruņām.⁹

Atlikušajā apmeklējuma laikā Moronijs citēja pravietojumus no Jesajas, Joēla, Maleahija un Apustuļu darbu Bībeles grāmatām. Viņš paskaidroja, ka Tā Kunga atnākšana ir tuvu un ka cilvēces ģimene nepiepildīs savu radīšanas mērķi, ja vien vispirms netiks atjaunota Dieva senā derība.¹⁰ Moronijs pateica, ka Dievs bija izvēlējies Džozefu, lai atjaunotu šo derību, un, ja viņš izvēlēsies būt uzticīgs Dieva pavēlēm, viņš būs tas, kas atklās uz plāksnēm esošo pierakstu.¹¹

Pirms aiziešanas eņģelis pavēlēja Džozefam rūpēties par plāksnēm un nevienam tās nerādīt, ja vien viņam netiks norādīts citādi, brīdinot viņu, ka viņš tiks iznīcināts, ja neklausīs viņa padomam. Gaisma tad saplūda ap Moroniju, un viņš pacēlās debesīs.¹²

Džozefam guļot gultā un domājot par vīziju, istabu atkal piepildīja gaisma, un vēlreiz parādījās Moronijs un nodeva to pašu vēstījumu, ko iepriekšējā reizē. Viņš tad devās prom, lai atkal parādītos vēl vienu reizi un nodotu savu vēstījumu trešo reizi.

„Džozef, esi piesardzīgs,” viņš teica. „Kad tu dosies pēc plāksnēm, tavs prāts tiks piepildīts ar tumsību, un tavā prātā iezagsies visādas ļaunas domas, lai novērstu tevi no Dieva pavēļu turēšanas.” Vadot Džozefu pie kāda, kas varētu viņu atbalstīt, Moronijs mudināja viņu pastāstīt savam tēvam par savām vīzijām.

„Viņš ticēs katram tavam vārdam,” eņģelis apsolīja.¹³

Nākamajā rītā Džozefs neko neteica par Moroniju, lai arī zināja, ka arī viņa tēvs ticēja vīzijām un eņģeļiem. Tā vietā viņi kopā ar Alvinu visu rītu novāca ražu no kāda tuvējā lauka.

Darbs bija grūts. Džozefs centās turēties līdzi savam brālim, kad abi vicināja savas izkaptis augstās labības laukā. Taču Moronija apmeklējumu dēļ viņš bija nomodā visu nakti, un savās domās viņš arvien atgriezās pie senā pieraksta un pakalna, kurā tas bija noglabāts.

Drīz vien viņš pārstāja strādāt, un Alvins to ievēroja. „Mums jāturpina strādāt,” viņš uzsauca Džozefam, „vai arī mēs neizpildīsim savu darbu.”¹⁴

Džozefs centās strādāt cītīgāk un ātrāk, taču, lai ko viņš nedarītu, viņš nevarēja turēties līdzi Alvinam. Pēc kāda brīža Džozefs, vecākais, ievēroja, ka Džozefs izskatījās bāls un atkal bija pārstājis strādāt. „Ej mājās,” viņš teica, domādams, ka viņa dēls bija slims.

Džozefs paklausīja savam tēvam un klupdams sāka iet uz māju pusi. Taču, cenšoties pārkāpt pāri žogam, viņš novārdzis nokrita zemē.

Kamēr viņš gulēja zemē, cenšoties atgūt spēkus, viņš ieraudzīja Moroniju atkal stāvam virs viņa, gaismas ieskautu. „Kāpēc tu neatklāji savam tēvam, ko es tev biju teicis?” viņš pajautāja.

Džozefs teica, ka baidījās, ka viņa tēvs viņam neticēs.

„Viņš ticēs,” Moronijs apliecināja viņam un tad vēlreiz atkārtoja savu vēsti no iepriekšējā vakara.¹⁵

Džozefs, vecākais, raudāja, kad viņa dēls pastāstīja viņam par eņģeli un viņa vēsti. „Tā bija vīzija no Dieva,” viņš teica. „Izpildi to.”¹⁶

Džozefs nekavējoties devās uz pakalnu. Pa nakti Moronijs bija parādījis viņam vīziju par to, kur plāksnes bija noslēptas, tāpēc viņš zināja, kurp doties. Pakalns, viens no lielākajiem tajā apgabalā, bija aptuveni 4,8 kilometrus no viņa mājām. Plāksnes bija noglabātas zem liela, apaļa akmens pakalna rietumu pusē, netālu no virsotnes.

Pa ceļam Džozefs domāja par plāksnēm. Lai arī viņš zināja, ka tās bija svētas, viņam bija grūti pretoties domām par to, cik daudz tās bija vērtas. Viņš bija dzirdējis nostāstus par apslēptiem dārgumiem, ko apsargāja sargeņģeļi, taču Moronijs un plāksnes, kuras viņš bija raksturojis, atšķīrās no šiem nostāstiem. Moronijs bija debesu sūtnis, ko sūtīja Dievs, lai droši nodotu šo pierakstu Viņa izraudzītajam gaišreģim. Un šīs plāksnes bija vērtīgas, nevis tāpēc, ka tās bija no zelta, bet tāpēc, ka tās liecināja par Jēzu Kristu.

Tomēr Džozefs nespēja nedomāt par to, ka viņš tagad precīzi zināja, kur atrast pietiekami daudz dārgumu, lai izkļūtu ar savu ģimeni no nabadzības.¹⁷

Nonācis pie pakalna, Džozefs atrada vietu, ko bija redzējis vīzijā, un sāka rakt pie akmens malām, līdz tās bija atsegtas. Tad viņš sameklēja lielu koka zaru un izmantoja to kā sviru, lai paceltu akmeni un pastumtu to malā.¹⁸

Zem lielā akmens bija kaste, kuras sienas un pamatne bija izgatavotas no akmens. Ieskatoties iekšā, Džozefs ieraudzīja zelta plāksnes, gaišreģu akmeņus un krūšu bruņas.¹⁹ Uz plāksnēm bija seni raksti, un vienā pusē tās bija sastiprinātas ar trīs gredzeniem. Katra plāksne bija plāna, aptuveni 15 centimetrus plata un 20 centimetrus gara. Daļa plākšņu izskatījās aizzīmogota, tāpēc neviens nevarēja tās izlasīt.²⁰

Pārsteigumā Džozefs atkal domāja, cik tās varētu būt vērtas. Viņš pasniedzās pēc tām un sajuta trieciena impulsu izskrienam caur ķermeni. Viņš atrāva savu roku, taču tad sniedzās pēc plāksnēm vēl divas reizes, un abas reizes sajuta triecienu.

„Kāpēc es nevaru iegūt šo grāmatu?” viņš izsaucās.

„Tāpēc ka tu neesi turējis Tā Kunga pavēles,” kāda balss tuvumā teica.²¹

Džozefs pagriezās un ieraudzīja Moroniju. Uzreiz viņa prātu pārņēma iepriekšējās nakts vēsts, un viņš saprata, ka bija aizmirsis šī pieraksta patieso nolūku. Viņš sāka lūgt Dievu, un viņa prāts un dvēsele atmodās Svētajam Garam.

„Skaties,” Moronijs pavēlēja. Vēl viena vīzija atklājās Džozefa skatam, un viņš redzēja Sātanu, kuram apkārt bija neskaitāmi viņa pulki. „Tas viss tiek rādīts, labais un ļaunais, svētais un nešķīstais, Dieva godība un tumsības spēki,” eņģelis paziņoja, „lai tu turpmāk zinātu šos divus spēkus un lai tevi nekad neietekmētu vai nepārņemtu ļaunā spēks.”

Viņš norādīja Džozefam šķīstīt savu sirdi un stiprināt savu prātu, lai saņemtu pierakstu. „Ja arī kādreiz šīs svētās lietas tiks saņemtas, tām ir jātiek saņemtām ar lūgšanu un uzticību paklausībā Tam Kungam,” Moronijs paskaidroja. „Tās nav šeit noglabātas, lai gūtu peļņu un krātu bagātības šīs pasaules goda dēļ. Tās tika aizzīmogotas ar ticības lūgšanu.”²²

Džozefs vaicāja, kad viņš varēs saņemt plāksnes.

„Nākamā septembra divdesmit otrajā dienā,” Moronijs teica, „ja tu atvedīsi sev līdzi īsto cilvēku.”

„Kas ir īstais cilvēks?” Džozefs jautāja.

„Tavs vecākais brālis.”²³

Jau kopš mazotnes Džozefs zināja, ka varēja paļauties uz savu vecāko brāli. Alvinam tagad bija divdesmit pieci gadi, un viņš jau būtu varējis iegādāties savu lauku saimniecību, ja to būtu vēlējies. Taču viņš bija izvēlējies palikt ģimenes saimniecībā, lai palīdzētu saviem vecākiem iekārtoties un nostiprināties uz savas zemes, kad viņi jau sāka novecot. Viņš bija nopietns un strādīgs, un Džozefs viņu ļoti mīlēja un apbrīnoja.²⁴

Varbūt Moronijs sajuta, ka Džozefam bija vajadzīga sava brāļa gudrība un spēks, lai kļūtu par tādu cilvēku, kuram Tas Kungs varētu uzticēt plāksnes.

Atgriežoties mājās tajā vakarā, Džozefs bija noguris. Taču, tiklīdz viņš ienāca pa durvīm, viņa ģimene sapulcējās ap viņu, dedzīgi vēlēdamies zināt, ko viņš bija atradis pakalnā. Džozefs sāka viņiem stāstīt par plāksnēm, taču Alvins pārtrauca viņu, kad ievēroja, cik noguris Džozefs izskatījās.

„Iesim gulēt,” viņš teica, „un celsimies agri no rīta, un dosimies pie darba.” Viņiem būtu daudz laika rītdien, lai uzklausītu Džozefa stāsta atlikušo daļu. „Ja māte mums pagatavos agras vakariņas,” viņš teica, „mums tad būs jauks un garš vakars, un mēs visi apsēdīsimies un uzklausīsim tevi.”²⁵

Nākamajā vakarā Džozefs pastāstīja, kas notika pie pakalna, un Alvins noticēja viņam. Būdams vecākais dēls ģimenē, Alvins vienmēr sajutās atbildīgs par savu novecojošo vecāku fizisko labklājību. Viņš un viņa brāļi pat sāka būvēt lielāku ģimenes māju, lai viņiem būtu ērtāk dzīvot.

Tagad šķita, ka Džozefs rūpējās par viņu garīgo labklājību. Vakaru pēc vakara viņš valdzināja ģimeni, runājot par zelta plāksnēm un cilvēkiem, kas tās uzrakstīja. Ģimenes attiecības kļuva ciešākas, un viņu mājās valdīja mierīga un laimīga gaisotne. Katrs sajuta, ka drīzumā bija jānotiek kaut kam brīnišķīgam.²⁶

Tad, kādu rudens rītu, mazāk nekā divus mēnešus pēc Moronija apmeklējuma, Alvins pārnāca mājās ar smagām sāpēm vēderā. Saliecies agonijā, viņš lūdzās tēvam izsaukt palīdzību. Kad beidzot ieradās ārsts, viņš iedeva Alvinam lielu devu ar kaļķainām zālēm, taču tas tikai visu pasliktināja.

Alvins dienām ilgi gulēja gultā, lokoties sāpēs. Zinot, ka droši vien mirs, viņš pasauca Džozefu. „Dari visu, kas tavos spēkos, lai saņemtu pierakstus,” Alvins teica. „Esi uzticīgs, saņemot norādījumus, un ievēro katru bausli, kas tev tiks dots.”²⁷

Pēc neilga laika viņš nomira, un mājas pārņēma bēdas. Bērēs mācītājs gandrīz pateica, ka Alvins ir devies uz elli, izmantodams viņa nāvi, lai brīdinātu citus par to, kas notiks, ja vien Dievs neiejauksies, lai viņus izglābtu. Džozefs, vecākais, bija saniknots. Viņa dēls bija labs, jauns vīrietis, un viņš nevarēja noticēt, ka Dievs viņu gribētu nolādēt.²⁸

Alvinam nomirstot, runas par plāksnēm beidzās. Viņš bija tik nelokāms Džozefa dievišķā aicinājuma atbalstītājs, ka, tiklīdz tika pieminētas plāksnes, tas atsauca atmiņā viņa nāvi. Ģimene to nespēja panest.

Džozefs ārkārtīgi ilgojās pēc Alvina un ļoti smagi pārdzīvoja viņa nāvi. Viņš cerēja, ka varēs paļauties uz savu vecāko brāli, lai viņš palīdzētu viņam iegūt pierakstus. Tagad viņš jutās pamests.²⁹

Kad beidzot pienāca diena, lai atkal dotos uz pakalnu, Džozefs devās viens. Alvinam neesot klāt, viņš nebija drošs, vai Tas Kungs uzticēs viņam plāksnes. Taču viņš domāja, ka ir spējis ievērot katru bausli, ko Tas Kungs bija viņam devis un kā bija ieteicis viņa brālis. Moronija norādījumi plākšņu saņemšanai bija skaidri. „Tev tās ir jāpaņem rokās un nekavējoties jādodas tieši uz māju,” eņģelis bija teicis, „un jāieslēdz tās.”³⁰

Pakalnā Džozefs pacēla akmeni ar sviru, iebāza roku akmens kastē un izcēla plāksnes. Viņa prātā tad iešāvās doma: citi priekšmeti kastē bija vērtīgi, un tos bija jānoslēpj, pirms viņš devās mājās. Viņš nolika plāksnes zemē un pagriezās, lai apklātu kasti. Taču, kad viņš atkal grasījās paņemt plāksnes, tās bija pazudušas. Nemierā viņš nometās ceļos un lūdzās, lai uzzinātu, kur tās bija palikušas.

Parādījās Moronijs un pateica Džozefam, ka viņš atkal nebija ievērojis norādījumus. Viņš ne tikai bija nolicis plāksnes zemē, vispirms nepārliecinoties par to drošību, bet arī bija izlaidis tās no sava skata. Lai kā jaunais gaišreģis vēlējās darīt Tā Kunga darbu, viņš pagaidām nespēja nosargāt seno pierakstu.

Džozefs bija vīlies sevī, taču Moronijs norādīja viņam atgriezties pēc plāksnēm nākamajā gadā. Viņš arī vairāk mācīja viņam par Tā Kunga plānu attiecībā uz Dieva valstību un diženo darbu, kas sāka virzīties uz priekšu.

Kad eņģelis bija aizgājis, Džozefs aizlavījās lejup no kalna, uztraukdamies par to, ko domās viņa ģimene, kad viņš pārradīsies mājās tukšām rokām.³¹ Kad viņš ienāca mājā, visi gaidīja viņu. Viņa tēvs uzreiz pajautāja, vai viņam bija plāksnes.

„Nē,” viņš atbildēja. „Es nevarēju tās dabūt.”

„Vai tu tās redzēji?”

„Es tās redzēju, taču nevarēju tās paņemt.”

„Es būtu tās paņēmis,” Džozefs, vecākais, teica, „ja būtu bijis tavā vietā.”

„Tu nezini, ko saki,” Džozefs teica. „Es nevarēju tās dabūt, tāpēc ka Tā Kunga eņģelis man neļāva.”³²