„Esi modrs!”, 4. nodaļa, Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās, 1. sējums, Patiesības karogs, 1815.–1846. g., (2018. g.)

4. nodaļa: „Esi modrs!”

4. NODAĻA

Esi modrs!

Pirmoreiz par Džozefu Smitu Emma Heila dzirdēja divdesmit viena gada vecumā, kad viņš 1825. gada rudenī sāka strādāt pie Džosijas Stoula. Džosija bija nolīdzis jauno puisi un viņa tēvu, lai tie palīdzētu tam uziet viņa īpašumā apraktos dārgumus.¹ Kāds vietējais nostāsts vēstīja, ka pirms simts gadiem kāda pētnieku grupa bija uzgājusi sudraba atradnes un noglabājusi atrastos dārgumus šajā apkaimē. Zinot par Džozefa talantu gaišreģa akmeņu izmantošanā, Džosija piedāvāja tam labu atalgojumu un daļu no atrastās mantas, ja viņš palīdzēs uziet minētos dārgumus.²

Arī Emmas tēvs Īzāks atbalstīja šo pasākumu. Kad Džozefs kopā ar tēvu ieradās Stoulu saimniecībā, kura atradās Pensilvānijas štata Harmonijas ciemā, aptuveni 240 kilometrus uz dienvidiem no Palmīras, Īzāks kalpoja par darba līguma parakstīšanas liecinieku. Viņš arī atļāva darbiniekiem apmesties savās mājās.³

Drīz pēc tam Emma iepazinās ar Džozefu. Viņš bija jaunāks par viņu, augumā virs 1,8 m un izskatījās pēc cilvēka, kurš pieradis pie smaga darba. Viņam bija zilas acis un gaiši mati, un viņš nedaudz piekliboja. Viņa runai piemita gramatiskas nepilnības un dažkārt arī zināma liekvārdība, taču tajā izpaudās iedzimts intelekts. Viņi ar tēvu bija krietni vīri, kuri deva priekšroku personīgai Dieva pielūgsmei, nevis baznīcas apmeklēšanai, kur pielūdza Emma un viņas ģimene.⁴

Gan Džozefam, gan Emmai patika atrasties brīvā dabā. Emmai jau kopš bērnības patika doties izjādēs un braucienos ar kanoe laivu pa upi, līdzās viņas mājām. Kaut arī Džozefs nebija prasmīgs jātnieks, viņam padevās cīkstēšanās un bumbu spēles. Citu cilvēku klātbūtnē viņš izturējās nepiespiesti, bieži atplauka smaidā un stāstīja jokus un smieklīgus atgadījumus. Lai gan Emma pēc dabas bija atturīgāka, viņai patika labi joki un viņa varēja aprunāties ar ikvienu. Vēl viņai patika lasīt grāmatas un dziedāt.⁵

Nedēļām ritot, Emma arvien labāk iepazina Džozefu, un viņas vecāki sāka raizēties par viņu attiecībām. Džozefs bija trūcīgs strādnieks no cita štata, un viņi cerēja, ka meita drīz vien zaudēs par viņu interesi un ieprecēsies kādā no ielejas pārtikušajām ģimenēm. Dārgumu meklēšana bija darījusi Emmas tēvu piesardzīgu, un viņš ar aizdomām raudzījās uz Džozefa lomu minētajā pasākumā. Šķita, ka Džozefa centieni pārliecināt Džosiju Stoulu par meklējumu pārtraukšanu, kad viņš bija pārliecinājies, ka viņi neko neatradīs, neatstāja uz Īzāku Heilu nekādu iespaidu.⁶

Taču Emmai Džozefs patika labāk par jebkuru citu vīrieti, kuru viņa pazina, un viņa turpināja pavadīt ar to laiku. Kad Džozefs beidzot pārliecināja Džosiju pārtraukt sudraba meklējumus, viņš palika Harmonijā, lai strādātu viņa saimniecībā. Laiku pa laikam viņš piestrādāja arī pie Džozefa un Pollijas Naitiem — vēl vienas lauksaimnieku ģimenes, kas dzīvoja tajā pašā apkaimē. No darba brīvajos brīžos Džozefs apciemoja Emmu.⁷

Drīz vien Džozefs ar savu gaišreģa akmeni kļuva par Harmonijas tenku objektu. Lai gan daļa no gados vecākajiem pilsētniekiem ticēja gaišreģiem, daudzi no viņu bērniem un mazbērniem tam neticēja. Džosijas brāļadēls apgalvoja, ka Džozefs esot izmantojis viņa onkuļa uzticēšanos, un iesūdzēja jaunekli tiesā, apsūdzot krāpniecībā.

Stāvot vietēja tiesneša priekšā, Džozefs paskaidroja, kā viņš bija uzgājis gaišreģa akmeni. Džozefs, vecākais, liecināja, ka viņš ir pastāvīgi lūdzis Dievu pat to, kāda ir Viņa griba Džozefa apbrīnojamo gaišreģa spēju izmantošanā. Visbeidzot tiesas priekšā stājās pats Džosija, kurš apliecināja, ka Džozefs nav viņu krāpis.

„Vai es saprotu pareizi,” vaicāja tiesnesis, „ka jūs ticat tam, ka cietumnieks var redzēt ar šī akmens palīdzību?”

Džosija atbildēja noliedzoši, uzstājīgi paziņojot: „Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā ir.”

Džosija tika augsti godāts vietējā sabiedrībā kā krietns vīrs, un ļaudis pieņēma viņa teikto. Beigu beigās, kad nopratināšanas gaitā netika atrasti nekādi pierādījumi tam, ka Džozefs būtu Džosiju maldinājis, tiesnesis atcēla izvirzīto apsūdzību.⁸

1826. gada septembrī Džozefs atgriezās kalnā pēc plāksnēm, taču Moronijs paziņoja, ka Džozefs vēl nav tam gatavs. „Pamet naudas racēju sabiedrību,” eņģelis viņam teica. Jo starp viņiem ir ļauni vīri.⁹ Moronijs atvēlēja viņam vēl vienu gadu, lai viņš varētu pieskaņot savu gribu Dieva gribai. Ja viņš to neizdarīs, viņam nekad netiks uzticētas plāksnes.

Eņģelis pateica arī to, lai nākamreiz Džozefs atved sev līdzi vēl kādu. To pašu viņš bija prasījis Džozefam arī, tuvojoties pirmā kalna apmeklējuma noslēgumam. Taču, tā kā Alvins bija miris, Džozefs jutās apmulsis.

„Kurš būtu īstais cilvēks?” viņš vaicāja.

„Tu to zināsi,” Moronijs atbildēja.

Džozefs meklēja Tā Kunga norādījumus ar gaišreģa akmens palīdzību. Viņš uzzināja, ka īstais cilvēks ir Emma.¹⁰

Džozefam Emma bija iepatikusies jau kopš pirmās tikšanās reizes. Viņa, tāpat kā Alvins, bija cilvēks, kurš varēja palīdzēt viņam kļūt par tādu vīru, kāds Tam Kungam bija vajadzīgs Viņa darba īstenošanai. Taču Emma Džozefam nozīmēja vēl vairāk. Džozefs viņu mīlēja un gribēja precēt.¹¹

Decembrī Džozefam apritēja divdesmit viens gads. Iepriekš viņš bija svārstījies, sliecoties piekrist dažādiem viedokļiem un citu cilvēku gaidām, kuri gribēja izmantot viņa dāvanu savtīgos nolūkos.¹² Taču pēc pēdējā kalna apmeklējuma viņš saprata, ka viņam ir uzcītīgi jāgatavojas plākšņu iegūšanai.

Pirms atgriešanās Harmonijā, Džozefs aprunājās ar saviem vecākiem. „Es esmu nolēmis precēties,” viņš tiem teica, „un, ja vien jums nav iebildumu, esmu izvēlējies Emmas Heilas jaunkundzi.” Vecāki bija apmierināti ar viņa lēmumu, un Lūcija mudināja, lai pēc apprecēšanās viņi pārceltos uz dzīvi pie viņiem.¹³

Toziem Džozefs pavadīja ar Emmu cik vien iespējams daudz laika, dažkārt, kad sniega dēļ bija grūti nokļūt Heilu mājās, aizņemdamies Naitu kamanas. Taču Emmas vecākiem viņš vēl joprojām nepatika, un viņam neizdevās iegūt šīs ģimenes labvēlību.¹⁴

1827. gada janvārī Emma ciemojās Stoulu mājās, kur viņi ar Džozefu varēja pavadīt laiku, neciešot no viņas ģimenes locekļu noraidošajiem skatieniem. Tur Džozefs Emmu bildināja, un sākumā viņa šķita pārsteigta. Viņa zināja, ka viņas vecāki būs pret šīm laulībām.¹⁵ Bet Džozefs mudināja viņu padomāt. Viņi tūliņ pat varētu slepeni salaulāties.

Emma domāja par viņa bildinājumu. Apprecoties ar Džozefu, viņa sarūgtinātu savus vecākus, taču šī izvēle bija viņas ziņā un viņa mīlēja Džozefu.¹⁶

Pēc neilga laika, 1827. gada 18. janvārī, Džozefs un Emma tika salaulāti vietējā miertiesneša mājās. Viņi devās uz Mančestru, kur uzsāka kopdzīvi Džozefa vecāku jaunajās mājās. Lai gan viņu māja bija ērta, Džozefs, vecākais, un Lūcija bija pārtērējuši savus līdzekļus, kavējušies ar maksājumiem un zaudējuši savu īpašumu. Tagad viņi to īrēja no jaunajiem īpašniekiem.¹⁷

Smitiem patika, ka Džozefs ar Emmu dzīvo pie viņiem. Taču viņi raizējās sava dēla dievišķā aicinājuma dēļ. Apkaimes ļaudis bija dzirdējuši par zelta plāksnēm un dažkārt devās to meklējumos.¹⁸

Kādudien Džozefs devās uz pilsētu kādā uzdevumā. Vecāki gaidīja viņu atgriežamies un raizējās, jo līdz vakariņu laikam viņš vēl nebija pārradies. Viņi gaidīja stundām ilgi, nespējot aizmigt. Visbeidzot Džozefs atvēra durvis un pārguris iekrita krēslā.

„Kādēļ tu pārnāc tik vēlu?” viņa tēvs tam vaicāja.

„Man nācās uzklausīt skarbāko rājienu savā dzīvē,” Džozefs teica.

„Kurš tad tevi rāja?” viņa tēvs uzstājīgi prasīja.

„Tas bija Tā Kunga eņģelis,” Džozefs atbildēja. „Viņš teica, ka es esot bijis nolaidīgs.” Tuvojās viņa nākamā tikšanās reize ar Moroniju. „Man ir jāsteidz darboties,” viņš teica. „Man ir uzcītīgi jāpievēršas tam, ko Dievs man ir pavēlējis.”¹⁹

Pēc rudens ražas novākšanas Džosija Stouls un Džozefs Naits devās uz Mančestras apkaimi darba darīšanās. Šie abi vīri zināja, ka tūliņ iestāsies ceturtā gadadiena, kopš Džozefs pirmoreiz apmeklēja kalnu, un viņi dedzīgi vēlējās zināt, vai Moronijs beigu beigās uzticēs viņam plāksnes.

Arī vietējie dārgumu meklētāji zināja, ka ir pienācis laiks, kad Džozefam būtu jāiegūst pieraksti. Pēdējā laikā viens no viņiem, vārdā Samuēls Lorencs, bija klejojis pa kalnu, meklējot plāksnes. Raizējoties par to, ka Samuēla klātbūtne varētu radīt grūtības, 21. septembra vakarā Džozefs aizsūtīja uz Samuēla mājām savu tēvu, lai viņš paturētu to acīs un atturētu gadījumā, ja izskatītos, ka tas taisās doties uz kalnu.²⁰

Pēc tam Džozefs sāka gatavoties plākšņu iegūšanai. Nākamajā dienā viņam bija jādodas gadskārtējā kalna apmeklējumā un, lai pasteigtos pirms dārgumu meklētājiem, viņš plānoja ierasties kalnā drīz pēc pusnakts, agrā 22. septembra rītā, kad neviens negaidītu, ka viņš varētu būt ārpus mājas.

Taču viņam joprojām vajadzēja atrast veidu, kā pasargāt iegūtās plāksnes. Kad vairums ģimenes locekļu bija devušies pie miera, viņš klusītēm apvaicājās savai mātei, vai viņai ir slēdzama lāde. Lūcijai tādas nebija, un viņa sāka raizēties.

„Nesatraucies!” Džozefs teica. „Es pagaidām diezgan labi varu bez tās iztikt.”²¹

Drīz vien uzradās Emma, kura bija sagatavojusies izbraukumam, un viņi ar Džozefu iekāpa Džozefa Naita ratos, dodoties projām tumšajā naktī.²² Kad viņi piebrauca pie kalna, Emma palika gaidīt ratos, kamēr Džozefs uzkāpa pa kalna nogāzi līdz vietai, kur bija noslēptas plāksnes.

Pēc Moronija parādīšanās Džozefs izcēla no akmens kastes zelta plāksnes un gaišreģa akmeņus. Pirms došanās lejup no kalna Moronijs atgādināja Džozefam, ka plāksnes viņš drīkst rādīt tikai tiem, kurus Tas Kungs būs izraudzījis šīm nolūkam, apsolot — ja viņš darīs visu, kas viņa spēkos, lai paturētu plāksnes pie sevis, tās tiks pasargātas.

„Tev ir jābūt modram un uzticīgi jāpilda uzticētais pienākums,” Moronijs viņam teica, „vai arī ļauni vīri tevi uzveiks, jo tie izmēģinās visas iespējamās ieceres un plānus, lai tev tās atņemtu. Un, ja vien tu pastāvīgi neuzmanīsies, viņiem tas izdosies.”²³

Džozefs nonesa plāksnes no kalna un vēl pirms ratu sasniegšanas droši noglabāja tās kādā dobā baļķī, kur tām vajadzēja būt drošībā, līdz viņš būs atradis lādi ar slēdzeni. Pēc tam viņš uzmeklēja Emmu, un, saulei austot, viņi devās mājup.²⁴

Smitu mājās Lūcija nepacietīgi gaidīja Džozefa un Emmas atgriešanos, pasniedzot brokastis Džozefam, vecākajam, Džozefam Naitam un Džosijam Stoulam. Kamēr viņa darbojās, viņas sirds strauji sitās aiz bailēm, ka viņas dēls varētu atgriezties bez plāksnēm.²⁵

Pēc neilga brītiņa mājā ienāca Džozefs un Emma. Lūcija paskatījās uz Džozefu, lai redzētu, vai viņam ir plāksnes, bet, redzot viņa tukšās rokas, izgāja no istabas trīcot.

Džozefs viņai sekoja. „Māt,” viņš teica, „nesatraucies!” Viņš iedeva tai kādu priekšmetu, kas bija ievīstīts kabatas lakatiņā. Aptaustot audumu, Lūcijai šķita, ka tur varētu būt lielas brilles. Tas bija Urīms un Tumīms — gaišreģa akmeņi, kurus Tas Kungs bija sagatavojis plākšņu tulkošanai.²⁶

Lūcija bija sajūsmā. Šķita, ka no Džozefa pleciem būtu novēlusies smaga nasta. Bet, pievienojoties citiem mājiniekiem, viņš rādīja skumīgu vaigu un klusējot paēda brokastis. Beidzis ēst, viņš grūtsirdīgi atbalstīja galvu pret roku. „Es esmu vīlies,” viņš teica Džozefam Naitam.

„Man žēl,” teica gados vecākais vīrs.

„Es esmu ārkārtīgi vīlies,” Džozefs atkārtoja, atplaukstot smaidā. „Man gāja desmitreiz labāk, nekā biju gaidījis!” Viņš turpināja, aprakstot plākšņu lielumu un svaru un sajūsmināti runājot par Urīmu un Tumīmu.

„Es varu redzēt visu,” viņš teica. „Tie ir apbrīnojami.”²⁷

Nākamajā dienā pēc plākšņu iegūšanas Džozefs devās strādāt uz tuvējo pilsētu, lai, labojot aku, nopelnītu naudu slēdzamai lādei. Tanī pašā rītā, strādājot otrpus kalnam, kas atradās pie Smitu mājām, Džozefs, vecākais, dzirdēja kāda vīru pulciņa sarunu, kuri plānoja nozagt zelta plāksnes. „Mēs iegūsim tās plāksnes,” viens no tiem teica, „par spīti Džo Smitam un visiem elles velniem.”

Džozefs, vecākais, satraukti devās mājup un pastāstīja to Emmai. Viņa teica, ka nezinot, kur atrodas plāksnes, taču esot pārliecināta, ka Džozefs tās ir droši noglabājis.

„Jā,” atbildēja Džozefs, vecākais, „taču neaizmirsti, kāda nieka dēļ Ēsavs zaudēja savu svētību un pirmdzimtību. Tā var notikt arī ar Džozefu.”²⁸

Lai pārliecinātos, ka plāksnes ir drošībā, Emma apsegloja zirgu un devās vairāk nekā stundu garā ceļā uz saimniecību, kur strādāja Džozefs. Viņa uzgāja to pie akas, notraipījušos ar dubļiem un sasvīdušu no dienas darba. Dzirdot par draudošajām briesmām, Džozefs palūkojās caur Urīmu un Tumīmu un pārliecinājās, ka plāksnes ir drošībā.

Džozefs, vecākais, gaidīja viņus mājās, soļodams iekšā un ārā, lai pārraudzītu ceļu līdz pat brīdim, kad beidzot ieraudzīja Džozefu un Emmu.

„Tēvs,” Džozefs teica, kad viņi piejāja pie mājas, „viss ir pilnīgā kārtībā, satraukumam nav nekāda pamata.”²⁹

Taču bija pienācis laiks rīkoties.

Aizsteidzies uz kalnu, Džozefs uzgāja baļķi, kur bija paslēpis plāksnes un rūpīgi ietina tās kreklā.³⁰ Pēc tam viņš iesoļoja mežā un devās mājup, modri raugoties, vai viņam nedraud briesmas. Kaut arī mežs paslēpa viņu no ļaužu acīm, kuri mēroja galveno ceļu, tajā bija papilnam iespēju slēpties zagļiem.

Ar piepūli nesot smagos pierakstus, Džozefs soļoja cauri mežam, cik ātri vien spēja. Viņa ceļu aizšķērsoja kāds nokritis koks un, rāpjoties tam pāri, viņš saņēma sitienu no mugurpuses. Pagriežoties, viņš ieraudzīja kādu vīru, kurš nāca tam virsū, pacēlis ieroci kā vāli.

Iespiedis plāksnes vienā padusē, Džozefs nogāza šo vīru zemē un iemetās dziļāk biezoknī. Kad viņš bija noskrējis kādu kilometru, viņa priekšā izlēca vēl kāds vīrs, kurš bija paslēpies aiz koka, un iesita viņam ar sava šaujamieroča spalu. Džozefs šo vīru atvairīja un metās projām, izmisīgi vēloties izkļūt no meža. Taču viņš vēl nekur tālu nebija ticis, kad viņam uzbruka trešais vīrs, raidot smagu triecienu, kas lika sagrīļoties. Sakopojis spēkus, Džozefs spēcīgi iesita šim vīram un skrēja mājup.³¹

Sasniedzot mājas, Džozefs, iespiedis padusē smago saini, iebrāzās pa durvīm. „Tēvs,” viņš izsaucās, „Es dabūju plāksnes!”

Viņa četrpadsmit gadīgā māsa Katerina palīdzēja novietot smago saini uz galda, kamēr ap viņiem pulcējās pārējie ģimenes locekļi. Redzot, ka tēvs un jaunākais brālis Viljams grib attīt plāksnes, Džozefs tos atturēja.

„Vai tad mēs nedrīkstam tās apskatīt?” Džozefs, vecākais, vaicāja.

„Nē,” Džozefs atbildēja. „Pirmoreiz es nepaklausīju, bet šoreiz esmu nolēmis būt uzticīgs.”

Tomēr viņš pateica, ka tie var aptaustīt plāksnes caur krekla drēbi, kurā tās ietītas, un viņa brālis Viljams pacēla vīstokli. Tās bija smagākas par akmeni, un Viljams varēja sajust, ka vīstoklī ietītajam priekšmetam ir lapas, kuras var pašķirt kā grāmatas lappuses.³² Džozefs aizsūtīja savu jaunāko brāli Donu Karlosu pie Hairama, kurš ar sievu Džerušu un jaundzimušo meitiņu dzīvoja pie tā paša ceļa, lai tas dabūtu slēdzamu lādi.

Pēc kāda brītiņa ieradās pats Hairams, un, kad plāksnes bija droši noglabātas lādē, Džozefs atkrita blakus esošajā gultā un pastāstīja ģimenes locekļiem par vīriem mežā.

Runājot, viņš sajuta sāpes rokā. Uzbrukumu laikā viņš bija izsitis no vietas īkšķi.

„Man būtu jābeidz runāt, tēvs,” viņš pēkšņi attapās, „un jāļauj, lai tu ievelc vietā manu īkšķi.”³³