„Viss ir zudis”, 5. nodaļa no grāmatas Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās, 1. sējums, Patiesības karogs, 1815–1818, 46. lpp. (2018. g.)
5. nodaļa: Viss ir zudis
5. NODAĻA
Viss ir zudis
Kad Džozefs bija pārnesis mājās zelta plāksnes, bagātību meklētāji nedēļām ilgi centās tās nozagt. Lai pieraksti būtu drošībā, viņam bija jāpārvieto tie no vienas vietas uz citu, slēpjot plāksnes zem pavarda, sava tēva veikala pagrīdē un graudu kaudzēs. Viņš ne brīdi nezaudēja modrību.
Ziņkārie kaimiņi nāca pie viņa uz mājām, lūdzoties, lai viņš parāda tiem pierakstus. Džozefs allaž atteicās — pat tad, kad kāds piedāvāja par to samaksāt. Viņš bija nolēmis gādāt par plāksnēm, paļaujoties uz Tā Kunga apsolījumu: ja viņš darīs visu, kas ir viņa spēkos, tās tiks pasargātas.1
Minētie traucēkļi nereti atturēja viņu no plākšņu izpētes un centieniem uzzināt kaut ko vairāk par Urīmu un Tumīmu. Lai gan Džozefs zināja, ka ar šo akmeņu palīdzību varētu pārtulkot plāksnes, viņš vēl nekad nebija izmantojis gaišreģa akmeņus, lai lasītu pierakstus senā valodā. Viņš dedzīgi vēlējās uzsākt darbu, bet viņam trūka skaidrības, kā to paveikt.2
Kamēr Džozefs pētīja plāksnes, par viņa darbu sāka interesēties kāds cienījams Palmīras zemes īpašnieks, vārdā Martins Heriss. Martins bija pietiekami vecs, lai varētu būt par Džozefa tēvu, un reizi pa reizei bija nolīdzis viņu palīdzēt saimniecības darbos. Kaut arī Martins bija dzirdējis par zelta plāksnēm, viņš par tām tikpat kā nebija domājis, līdz Džozefa māte uzaicināja viņu uz tikšanos ar savu dēlu.3
Tā kā Martina ierašanās brīdī Džozefs vēl strādāja ārpus mājas, Martins izjautāja par plāksnēm Emmu un citus ģimenes locekļus. Kad Džozefs pārradās mājās, Martins satvēra viņu pie rokas, lūdzot sniegt vairāk informācijas. Džozefs pastāstīja viņam par zelta plāksnēm un Moronija norādījumiem attiecībā uz to tulkošanu un minētā pieraksta publicēšanu.
„Ja tas ir velna darbs,” Martins teica, „es tajā neiesaistīšos.” Taču, ja tas būtu Tā Kunga darbs, viņš gribēja palīdzēt Džozefam pasludināt to visai pasaulei.
Džozefs atļāva Martinam pacelt aizslēgto lādi, kurā atradās plāksnes. Martins juta, ka lādē ir kaut kas smags, taču viņš nebija pārliecināts, ka tas ir zelta plākšņu sējums. „Tev nevajadzētu vainot mani tajā, ka neticu tev uz vārda,” viņš Džozefam teica.
Pēc pusnakts, atgriežoties mājās, Martins klusi ielavījās savā guļamistabā un sāka lūgt Dievu, apsolot atdot visu, kas viņam pieder, ja vien iegūs pārliecību par to, ka Džozefs īsteno dievišķu darbu.
Lūdzot Dievu, Martins sajuta, kā viņu uzrunā maiga, rāma balss. Viņš saprata, ka minētās plāksnes ir no Dieva, un apzinājās, ka viņam ir jāpalīdz Džozefam dalīties to vēstījumā.4
1827. gada beigās Emma uzzināja, ka ir stāvoklī, un uzrakstīja saviem vecākiem vēstuli. Kaut arī pēc laulībām ar Džozefu bija pagājis teju vesels gads, viņas tēvs un māte vēl joprojām jutās nelaimīgi. Tomēr Heili atļāva jaunajam pārim atgriezties Harmonijā, lai Emma varētu dzemdēt ģimenes tuvumā.
Kaut arī tas nozīmēja atvadīšanos no vecākiem un saviem brāļiem un māsām, Džozefs dedzīgi vēlējās doties prom. Ņujorkas ļaudis vēl aizvien centās nozagt plāksnes, un, pārceļoties uz jaunu vietu, viņš varētu rast mieru un noslēgtību, kas bija nepieciešama, lai varētu darīt Tā Kunga darbu. Diemžēl, viņš bija parādos un viņam nebija naudas, lai pārceltos.5
Cerot savest kārtībā finansiālās lietas, Džozefs devās uz pilsētu, lai nokārtotu dažus parādus. Kad viņš bija iegājis veikalā, kur veica kādu maksājumu, pie viņa piesteidzās Martins Heriss. „Šeit, Smita kungs, būs piecdesmit dolāru,” viņš teica. „Es jums tos dodu, lai jūs varētu paveikt Tā Kunga darbu.”
Pieņemot naudu, Džozefs jutās satraukts un apsolīja to atdot, taču Martins lūdza, lai viņš par to neraizējoties. Šī nauda bija dāvana, un viņš aicināja visus klātesošos par lieciniekiem tam, ka viņš ir devis to no brīva prāta.6
Drīz pēc tam, kā bija atdevis savus parādus, Džozefs piekrāva kravas ratus. Viņi ar Emmu devās uz Harmoniju, paslēpuši zelta plāksnes mucā ar pupām.7
Aptuveni pēc nedēļas pāris ieradās Heilu plašajās mājās.8 Drīz vien Emmas tēvs pieprasīja, lai Džozefs parāda tam zelta plāksnes, taču Džozefs teica, ka drīkst parādīt tikai lādi, kurā tās glabājas. Īzāks sapīcis pacēla lādi, izvērtējot tās svaru, tomēr viņa skepse nezuda. Viņš teica, ka Džozefs nedrīkstot paturēt lādi viņa mājās, neparādījis tās saturu.9
Lai gan, uzturoties Emmas tēva mājās, tulkot nebija viegli, Džozefs centās darīt labāko, kas bija viņa spēkos. Ar Emmas palīdzību viņš pārrakstīja uz papīra daudzas no dīvainajām rakstu zīmēm, kas bija iegravētas uz plāksnēm.10 Pēc tam viņš vairāku nedēļu garumā centās tās pārtulkot ar Urīma un Tumīma palīdzību. Šis process prasīja ko vairāk par skatīšanos izskaidrotājos. Viņam vajadzēja būt pazemīgam un īstenot ticību, pūloties izpētīt rakstu zīmes.11
Pēc dažiem mēnešiem Harmonijā ieradās Martins. Viņš teica, ka esot sajutis Tā Kunga aicinājumu — doties uz Ņujorkas pilsētu un apspriesties ar seno valodu ekspertiem. Viņš cerēja, ka tie varētu pārtulkot minētās rakstu zīmes.12
Džozefs pārrakstīja vēl dažas uz plāksnēm iegravētās rakstu zīmes, pierakstot līdzās savu tulkojumu, un iedeva šo pierakstu Martinam. Viņi ar Emmu noskatījās, kā draugs aizceļo austrumu virzienā, lai konsultētos ar ievērojamiem zinātniekiem.13
Ierodoties Ņujorkas pilsētā, Martins devās uz tikšanos ar Čārlzu Antonu — latīņu un grieķu valodas profesoru Kolumbijas koledžā. Profesors Antons bija jauns vīrietis (aptuveni piecpadsmit gadus jaunāks par Martinu), kurš bija iemantojis atzinību, izdodot enciklopēdiju par grieķu un romiešu kultūru. Viņš bija sācis arī apkopot stāstus par Amerikas indiāņiem.14
Lai gan Antons bija zinātnieks, kurš nelokāmi nodevās darbam un negribīgi atrāvās no darāmā, viņš laipni uzņēma Martinu un izpētīja Džozefa sūtītās rakstu zīmes un to tulkojumu.15 Kaut arī profesors nezināja ēģiptiešu valodu, viņš bija lasījis dažus pētījumus par šo valodu un zināja, kā izskatās tās pieraksts. Aplūkojot rakstu zīmes, viņš pārliecinājās, ka tās līdzinās ēģiptiešu valodai, un pateica Martinam, ka tulkojums ir pareizs.
Martins parādīja viņam vēl dažas rakstu zīmes, un Antons tās izpētīja. Viņš teica, ka šīs rakstu zīmes ir cēlušās no vairākām senām valodām, un iedeva Martinam rakstisku apliecinājumu to autentiskumam. Viņš arī ieteica Martinam parādīt šīs rakstu zīmes vēl kādam zinātniekam, vārdā Samuels Mičels, kurš agrāk bija strādājis par pasniedzēju Kolumbijas koledžā.16
„Viņš ir augsti izglītots šajās senajās valodās,” Antons teica, „un es nešaubos, ka viņš jums spēs sniegt apmierinošu atbildi.”17
Noglabājis apliecinājumu kabatā, Martins jau gatavojās doties projām, kad Antons pasauca viņu atpakaļ. Viņš vēlējās zināt, kā Džozefs bija uzgājis zelta plāksnes.
„Tās viņam atklāja Dieva eņģelis,” Martins teica. Viņš liecināja par to, ka plākšņu tulkojums izmainīs pasauli, glābjot to no iznīcības. Un viņš atklāja, ka tagad, kad viņš ir ieguvis apliecinājumu to autentiskumam, viņš ir nolēmis pārdot savu saimniecību un ziedot iegūto naudu šī tulkojuma publicēšanai.
„Ļaujiet man aplūkot apliecinājumu,” Antons teica.
Martins izņēma to no kabatas un iedeva viņam. Antons saplēsa to mazos gabaliņos, sakot, ka tādas eņģeļu kalpošanas nav. Ja Džozefs vēlas pārtulkot plāksnes, viņš var atvest tās uz Kolumbiju, lai tās pārtulkotu kāds no zinātniekiem.
Martins paskaidroja, ka daļa plākšņu ir aizzīmogota un Džozefam ir aizliegts rādīt to citiem cilvēkiem.
„Es nevaru lasīt aizzīmogotu grāmatu,” Antons teica. Viņš brīdināja Martinu, ka Džozefs, iespējams, īsteno krāpniecību. „Uzmanieties no blēžiem!” viņš ieteica.18
Devies projām no profesora Antona, Martins lūdza tikšanos Samuēlam Mičelam. Profesors Mičels viņu pieklājīgi uzņēma, uzklausīja viņa stāstu un aplūkoja rakstu zīmes un to tulkojumu. Lai gan viņš nevarēja saprast, ko tās nozīmē, viņš teica, ka tās atgādinot ēģiptiešu hieroglifus un esot izmirušas tautas pieraksti.19
Pēc īsa brīža Martins devās projām no Ņujorkas un atgriezās Harmonijā, pārliecinātāks nekā jebkad, ka Džozefa īpašumā ir senas zelta plāksnes un ka viņš spēj tās pārtulkot. Viņš pastāstīja Džozefam par sarunām ar profesoriem, secinot: ja jau divi no izglītotākajiem vīriem visā Amerikā nespēj šo grāmatu pārtulkot, tad tas būtu jādara Džozefam pašam.
„Es to nevaru,” Džozefs teica, prātojot par šo apjomīgo uzdevumu, „es taču neesmu izglītots.” Taču viņš zināja, ka Tas Kungs ir sagatavojis tulkošanas rīkus, lai viņš varētu pārtulkot plāksnes.20
Martins piekrita palīdzēt. Viņš plānoja atgriezties Palmīrā, lai nokārtotu savas darīšanas un, cik drīz vien iespējams, brauktu atpakaļ, un kalpotu par Džozefa rakstvedi.21
1828. gada aprīli Emma un Džozefs pavadīja kādā namā pie Saskvehannas upes, netālu no Emmas vecāku mājām.22 Emma, būdama stāvoklī, bieži kalpoja par Džozefa rakstvedi, jo viņš bija sācis tulkot. Kādudien, tulkojot pierakstus, Džozefs pēkšņi nobālēja. „Emma, vai ap Jeruzālemi bija mūris?” viņš vaicāja.
„Jā,” viņa teica, atceroties Bībeles aprakstus.
„Ak,” Džozefs atviegloti nopūtās, „es jau sāku baidīties, ka esmu ticis maldināts!”23
Emma brīnījās par to, kā zināšanu trūkums par vēsturi un Svētajiem Rakstiem netraucē viņas vīram tulkot. Džozefs tikai ar pūlēm spēja uzrakstīt sakarīgu vēstuli. Taču viņa stundu pēc stundas bija sēdējusi viņam līdzās, kamēr viņš diktēja bez jebkādas grāmatas vai melnraksta palīdzības. Viņa saprata, ka tikai Dievs spēj Džozefu iedvesmot šāda tulkojuma veikšanai.24
Pēc kāda laika no Palmīras atgriezās Martins, kurš pārņēma rakstveža pienākumus, atvēlot Emmai iespēju atpūsties pirms bērniņa piedzimšanas.25 Taču šī atpūta nebija no vieglajām. Martina sieva Lūcija bija uzstājusi, ka dosies līdzi savam vīram uz Harmoniju, un abi Herisi bija spēcīgas personības.26 Lūcija ar aizdomām raudzījās uz Martina vēlmi — sniegt Džozefam finansiālu atbalstu —, un viņa dusmojās, ka vīrs bija devies uz Ņujorku bez viņas. Kad Martins pateica, ka dosies uz Harmoniju, lai palīdzētu tulkošanas darbā, viņa bija uzstājusi uz līdzbraukšanu, lai aplūkotu plāksnes.
Lūcija pakāpeniski zaudēja dzirdi un dažkārt, nespējot saprast, ko cilvēki saka, domāja, ka tie viņu kritizē. Viņai trūka arī cieņas pret citu cilvēku privātajām lietām. Kad Džozefs atteicās parādīt plāksnes, viņa sāka pārmeklēt māju, rakņājoties pa jaunās ģimenes atvilktnēm, skapīšiem un somām. Džozefam neatlika nekas cits, kā paslēpt plāksnes mežā.27
Drīz vien Lūcija pameta viņu mājas un apmetās pie kaimiņiem. Lai gan Emma bija atguvusi atvilktnes un skapīšus savā pārziņā, Lūcija stāstīja kaimiņiem, ka Džozefs plāno izkrāpt Martinam naudu. Pēc vairākām nedēļām, kuru laikā Lūcija bija traucējusi tiem strādāt, viņa atgriezās savās Palmīras mājās.
Atgūstot mieru, Džozefs un Martins varēja tulkot daudz raitāk. Džozefs arvien labāk iejutās savā dievišķajā gaišreģa un atklājēja lomā. Izmantojot tulkošanas rīkus un vēl vienu gaišreģa akmeni, viņš varēja tulkot, neatkarīgi no tā, vai plāksnes atradās viņa acu priekšā vai bija noliktas uz galda, ievīstītas vienā no Emmas linu galdautiem.28
Visu aprīli, maiju un jūnija sākumu Emma klausījās, kā Džozefs ritmiski diktē tulkojumu.29 Džozefs runāja lēni un skaidri, ik pa laikam ieturot pauzi un gaidot, kad Martins pagūs pierakstīt viņa vārdus, pasakot: „Pierakstīts.”30 Arī pati Emma ik pa laikam uzņēmās rakstvedes pienākumus, brīnoties par to, ka pēc pārtraukuma un atpūtas brīžiem Džozefs allaž — bez jebkāda pamudinājuma — atsāka tieši no tās vietas, kur bija beidzis.31
Drīz vien tuvojās brīdis, kad pasaulē bija jānāk Emmas bērniņam. Manuskripta lappušu kaudze bija kļuvusi biezāka, un Martins bija ieņēmis galvā: ja vien viņš ļautu savai sievai izlasīt tulkojumu, viņa pārliecinātos par to, cik tas ir vērtīgs, un vairs netraucētu viņiem strādāt.32 Viņš cerēja arī uz to, ka Lūcija justos apmierināta, redzot, ka viņš ir ziedojis savu laiku un naudu, lai palīdzētu virzīt uz priekšu Dieva darbu.
Kādudien Martins palūdza, lai Džozefs uz dažām nedēļām atļauj viņam paņemt manuskriptu uz Palmīru.33 Atceroties, kā Lūcija Herisa bija izturējusies, ciemojoties viņu mājās, Džozefs pret šo nodomu izturējās visai piesardzīgi. Taču viņš gribēja izpatikt Martinam, kurš ticēja viņam, kamēr tik daudzi citi apšaubīja viņa teikto.34
Neesot pārliecināts par to, kā rīkoties, Džozefs lūdza pēc dievišķas vadības, un Tas Kungs atbildēja, ka Džozefs nedrīkst ļaut Martinam paņemt tulkojumu.35 Taču Martins bija pārliecināts: ja viņš parādīs savai sievai tulkojumu, viņa mainīs savu viedokli, tādēļ viņš lūdzās, lai Džozefs pavaicā Tam Kungam vēlreiz. Džozefs vaicāja, bet atbilde bija tāda pati kā iepriekš. Martins uzstāja, lai viņš pavaicā vēl trešo reizi, un šoreiz Dievs atļāva viņiem rīkoties tā, kā tie vēlas.
Džozefs teica Martinam, ka viņš var paņemt tulkojumu uz divām nedēļām, svēti apsolot, ka turēs to zem atslēgas, parādot tikai dažiem ģimenes locekļiem. Martins to apsolīja un ar manuskriptu rokās atgriezās Palmīrā.36
Kad Martins bija devies projām, Džozefu apciemoja Moronijs, kurš paņēma no viņa tulkošanas akmeņus.37
Nākamajā dienā pēc Martina aizbraukšanas Emmai nācās pārciest mokošas dzemdības, un viņiem piedzima puisītis. Bērniņš bija vārgs un slimīgs un drīz vien nomira. Pēc šī smagā pārbaudījuma Emma bija ārkārtīgi izvārgusi un jutās emocionāli sagrauta, un kādu brīdi šķita, ka arī viņa nomirs. Džozefs viņu nerimstoši aprūpēja, tikpat kā neatejot no viņas gultas.38
Pēc divām nedēļām Emmas veselības stāvoklis sāka uzlaboties un viņas domas pievērsās Martinam un manuskriptam. „Es jūtos tik satraukta,” viņa teica Džozefam, „ka nespēju atpūsties, un man nebūs miera, kamēr es neuzzināšu, ko Harisa kungs ar to dara.”
Viņa mudināja, lai Džozefs uzmeklē Martinu, taču Džozefs negribēja atstāt Emmu vienu. „Sūti pēc manas mātes,” Emma teica, „viņa paliks ar mani, kamēr tu būsi projām.”39
Džozefs devās uz ziemeļiem pasta ratos. Ceļojuma laikā viņš tikpat kā neēda un negulēja, baidoties, ka ir aizvainojis To Kungu, nepaklausot Viņam un ļaujot Martinam paņemt manuskriptu.40
Saulei austot, viņš ieradās savu vecāku mājās Mančestrā. Smiti gatavojās brokastot un aicināja Martinu piebiedroties. Kad pienāca astoņi rītā un ēdiens jau bija galdā, Martins vēl nebija ieradies. Džozefs un pārējie ģimenes locekļi sāka uztraukties, viņu gaidot.
Visbeidzot, pēc vairāk nekā četrām stundām, pie apvāršņa parādījās Martins, kurš lēni, acis nodūris, tuvojās viņu mājām.41 Pie vārtiņiem viņš apstājās, apsēdās uz sētas un uz brīdi pārvilka pār acīm cepuri. Pēc tam viņš ienāca iekšā un klusītēm apsēdās pie brokastu galda.
Ģimenes locekļi noskatījās, kā Martins satver galda piederumus, it kā gatavojoties ēst, bet tad nomet tos atpakaļ uz galda. „Es esmu pazaudējis savu dvēseli!” viņš izsaucās, iespiežot galvu rokās. „Es esmu pazaudējis savu dvēseli!”
Džozefs pielēca kājās. „Martin, vai tu esi pazaudējis manuskriptu?”
„Jā,” Martins atbildēja. „Tas ir pazudis, un es nezinu, kur tas ir.”
„Ak, mans Dievs, mans Dievs!” Džozefs ievaidējās, savelkot rokas dūrēs. „Viss ir zudis!”
Viņš sāka soļot pa istabu. Viņš nezināja, ko ieskāt. „Dodies atpakaļ,” viņš pavēlēja Martinam, „meklē vēlreiz!”
„Tas būtu veltīgi,” Martins iesaucās. „Es esmu izmeklējis visu māju. Es pat atplēsu gultas un spilvenus, un es zinu, ka tā tur nav.”
„Vai man vajadzēs atgriezties pie sievas ar šo stāstu?” Džozefs baidījās, ka šāda ziņa varētu izrādīties nāvējoša. „Un kā gan lai es tagad stājos Tā Kunga priekšā?”
Māte centās viņu mierināt. Viņa teica, ka varbūt Tas Kungs viņam piedos, ja vien viņš pazemīgi nožēlos. Taču Džozefs aizgūtnēm šņukstēja, niknojoties uz sevi par to, ka nebija paklausījis Tā Kunga sākotnējiem norādījumiem. Visas dienas garumā viņš tikpat kā neko nespēja ieēst. Pārnakšņojis pie vecākiem, viņš jau nākamajā rītā devās uz Harmoniju.42
Lūcija smagu sirdi noskatījās, kā viņš dodas projām. Šķita, ka vienā mirklī ir zudis viss, uz ko viņu ģimene bija cerējusi, — viss, kas pēdējos gados bija ienesis viņu dzīvē prieku.43