„Dieva dāvana un spēks”, 6. nodaļa grāmatā Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās, 1. sējums, Patiesības karogs, 1815.–1846. g., (2018. g.)

6. nodaļa: Dieva dāvana un spēks

6. NODAĻA

Dieva dāvana un spēks

Kad Džozefs 1828. gada vasarā atgriezās Harmonijā, viņam atkal parādījās Moronijs, kurš paņēma projām zelta plāksnes. „Ja tu būsi pietiekami pazemīgs un nožēlas pilns,” eņģelis teica, „tu tās varēsi atgūt 22. septembrī.”¹

Džozefs jutās pavisam nomākts.² Viņš zināja, ka ir rīkojies nepareizi, ignorējot Dieva gribu un uzticot manuskriptu Martinam. Tagad Dievs vairs neuzticēja viņam plāksnes un līdzekļus to tulkošanai. Viņš juta, ka ir pelnījis jebkādu sodu, ko debesis tam uzsūtīs.³

Vainas un nožēlas pārpilns, viņš metās ceļos, izsūdzēja savus grēkus un lūdzās pēc piedošanas. Viņš prātoja par to, kā varējis pieļaut šādu kļūdu un ko viņš varētu darīt labāk, ja Tas Kungs ļautu tam atsākt tulkošanu.⁴

Kādā jūlija dienā, kad Džozefs bija devies laukā, netālu no savām mājām, viņam parādījās Moronijs. Eņģelis iedeva viņam izskaidrotājus, un Džozefs tajos ieraudzīja dievišķu vēsti: „Dieva darbi un nodomi, un plāni nevar tikt izjaukti, nedz [izrādīties velti].”⁵

Lai gan šie vārdi šķita mierinoši, tiem sekoja rājiens. „Cik stingras bija tev dotās pavēles!” teica Tas Kungs. „Tev nevajadzēja bīties cilvēka vairāk nekā Dieva.” Viņš pavēlēja Džozefam būt piesardzīgākam attiecībā uz svētajām lietām. Pieraksti uz zelta plāksnēm bija svarīgāki par Martina reputāciju un Džozefa vēlmi izpatikt cilvēkiem. Dievs bija tos sagatavojis, lai atjaunotu Savu seno derību un mācītu visiem cilvēkiem, kā paļauties uz Jēzu Kristu, lai iemantotu glābšanu.

Tas Kungs mudināja Džozefu atcerēties par Viņa žēlastību. „Nožēlo to, ko tu esi darījis,” Viņš pavēlēja, „un tu joprojām būsi izraudzīts.” Viņš no jauna aicināja Džozefu par savu pravieti un gaišreģi. Tomēr Viņš brīdināja, lai tas paklausa Viņa vārdiem.

„Ja tu to nedarīsi,” Viņš paziņoja, „tu tiksi atstāts un kļūsi kā pārējie cilvēki un tev vairs nebūs dāvanas.”⁶

Tajā pašā rudenī Džozefa vecāki devās uz dienvidiem, uz Harmoniju. Bija pagājuši gandrīz divi mēneši, kopš Džozefs bija atstājis viņu Mančestras māju, bet viņi nebija saņēmuši nevienu vēsti. Viņi bažījās, ka šīs vasaras traģisko notikumu dēļ Džozefs jūtas sagrauts. Dažu nedēļu laikā Džozefs bija zaudējis savu pirmdzimto, tikpat kā zaudējot arī sievu, un pazaudējis tulkojuma manuskriptu. Viņi gribēja pārliecināties, ka viņiem ar Emmu nekas nekait.

Kad pāris kilometrus pirms galamērķa Džozefs, vecākais, un Lūcija ieraudzīja Džozefu, kurš stāvēja uz ceļa, izskatoties mierīgs un priecīgs, viņus pārņēma liels prieks. Džozefs pastāstīja tiem par to, kā pēc Dieva uzticības zaudēšanas nožēlojis grēkus un saņēmis atklāsmi. Kaut arī Tā Kunga rājiens bija to sāpinājis, viņš, līdzīgi kā senie pravieši, bija pierakstījis šo atklāsmi, lai citi to varētu izlasīt. Tā bija pirmā reize, kad viņš bija pierakstījis to, ko Tas Kungs tam bija teicis.

Džozefs pastāstīja saviem vecākiem arī to, ka Moronijs ir atdevis viņam plāksnes un izskaidrotājus. Džozefs stāstīja, ka eņģelis izskatījies apmierināts. „Viņš man pateica, ka Tas Kungs mani mīl, jo es esmu bijis uzticīgs un pazemīgs.”

Pieraksti tagad bija droši noglabāti mājās, paslēpti kādā ceļasomā. „Tagad manus vārdus pieraksta Emma,” Džozefs tiem stāstīja, „taču eņģelis teica, ka Tas Kungs atsūtīs pie manis kādu, kurš pierakstīs manus vārdus, un es ticu, ka tā būs.”⁷

Nākamajā pavasarī Harmonijā ieradās Martins Heriss, kurš atnesa kādu nelāgu vēsti. Viņa sieva bija iesniegusi tiesā sūdzību, apgalvojot, ka Džozefs ir krāpnieks, kurš izliekas tulkojam zelta plāksnes. Martins tagad gaidīja, kad viņu aicinās sniegt liecību tiesas priekšā. Viņam vajadzēja atzīt, ka Džozefs to ir apmuļķojis, vai arī Lūcija solīja apsūdzēt blēdībā arī viņu pašu.⁸

Martins mudināja, lai Džozefs sniedz papildus pierādījumus tam, ka plāksnes ir īstas. Viņš gribēja pastāstīt tiesai par tulkošanas darbu, taču bažījās, ka citi viņam neticēs. Lūcija taču bija pārmeklējusi Smitu mājas un nebija atradusi nekādus pierakstus. Un, kaut arī Martins vairāk nekā divus mēnešus bija kalpojis par Džozefa rakstvedi, arī viņš ne reizi nebija redzējis plāksnes un nevarēja apliecināt, ka tās eksistē.⁹

Džozefs vērsās ar šo lūgumu pie Tā Kunga un saņēma atbildi, kas bija domāta viņa draugam. Tas Kungs atklāja, ka Viņš neteiks, kas Martinam būtu jāsaka tiesas priekšā, un nesniegs tam vairāk pierādījumu, kamēr Martins neizlems būt pazemīgs un īstenot ticību. „Ja viņi neticēs Maniem vārdiem, viņi neticēs tev, Manam kalpam Džozefam,” Viņš teica, „pat ja būtu iespējams, ka tu parādītu viņiem visas šīs lietas, ko Es tev esmu uzticējis.”

Tas Kungs apsolīja izturēties pret Martinu žēlastīgi, taču tikai tad, ja viņš rīkosies tā, kā tovasar rīkojās Džozefs, esot pazemīgs, paļaujoties uz Dievu un mācoties no savām kļūdām. Tas Kungs atklāja, ka Viņa noliktajā laikā trim uzticīgiem lieciniekiem tiks parādītas plāksnes, un Martins var kļūt par vienu no tiem, ja vien pārstās tiekties pēc līdzcilvēku atzinības.¹⁰

Pirms noslēdzošajiem vārdiem Tas Kungs nāca klajā ar kādu paziņojumu. „Ja šī paaudze nenocietinās savas sirdis,” Viņš teica, „Es nodibināšu Savu baznīcu.”¹¹

Džozefs domāja par šiem vārdiem, kamēr Martins pierakstīja atklāsmi. Pēc tam viņi ar Emmu noklausījās, kā Martins to nolasa, lai pārliecinātos par to, ka pieraksts ir precīzs. Kamēr viņi lasīja, Emmas tēvs ienāca istabā un sāka klausīties. Kad viņi bija beiguši, viņš vaicāja, kurš ir teicis šos vārdus.

„Tie ir Jēzus Kristus vārdi,” paskaidroja Džozefs un Emma.

„Es uzskatu, ka tas viss ir maldi,” teica Īzāks. „Atmetiet tos!”¹²

Ignorējot Emmas tēva teikto, Martins paņēma savu atklāsmes pierakstu un iekāpa pasta ratos, lai dotos mājup. Viņš bija ieradies Harmonijā, lai iegūtu pierādījumus plākšņu īstenumam, un viņš devās projām ar atklāsmi, kas to apliecināja. Kaut arī viņš nevarēja izmantot to tiesā, viņš atgriezās Palmīrā, zinot, ka Tas Kungs ir lietas kursā par viņa apstākļiem.

Vēlāk, stāvot tiesneša priekšā, Martins vienkārši un iespaidīgi liecināja. Pacēlis roku pret debesīm, viņš liecināja par to, ka zelta plāksnes ir īstas, un paziņoja, ka ir iedevis Džozefam piecdesmit dolāru no brīva prāta, lai tas varētu īstenot Tā Kunga gribu. Tā kā Lūcijas apsūdzībai nebija nekādu pierādījumu, tiesa šo lietu izbeidza.¹³

Tikmēr Džozefs turpināja tulkot, lūdzot, lai Tas Kungs tam drīzumā atsūta jaunu rakstvedi.¹⁴

Tolaik pie Džozefa vecākiem Mančestrā bija apmeties kāds jauns vīrietis, vārdā Olivers Kauderijs. Olivers bija tikai gadu jaunāks par Džozefu un 1828. gada rudenī bija sācis mācīt vietējā skolā, kura atradās pāris kilometrus uz dienvidiem no Smitu saimniecības.

Skolotāji bieži vien apmetās pie savu audzēkņu ģimenēm, un, izdzirdējis baumas par Džozefu un zelta plāksnēm, Olivers lūdza mājvietu pie Smitiem. Sākumā viņš no ģimenes locekļiem ievāca tikai dažas skopas ziņas. Nozagtais manuskripts un vietējās baumas bija darījušas tos tik piesardzīgus, ka viņi nevēlējās par to runāt.¹⁵

Tomēr 1828.–1829. gada ziemā, kamēr Olivers mācīja Smitu bērnus, viņš iemantoja sava namatēva un namamātes uzticību. Ap šo laiku Džozefs, vecākais, bija atgriezies no ceļojuma uz Harmoniju, pārvedot atklāsmi, kurā tika pasludināts, ka Tas Kungs gatavojas uzsākt brīnumainu darbu.¹⁶ Līdz tam laikam Olivers bija apliecinājis, ka viņš ir sirsnīgs patiesības meklētājs, tādēļ Džozefa vecāki izstāstīja viņam par sava dēla dievišķo aicinājumu.¹⁷

Tas, ko viņi teica, ieinteresēja Oliveru, un viņš vēlējās palīdzēt Džozefam tulkošanas darbā. Olivers, līdzīgi kā Džozefs, nebija apmierināts ar pastāvošajām baznīcām un ticēja brīnumu Dievam, kurš vēl joprojām atklāj Savu gribu cilvēkiem.¹⁸ Taču Džozefs un zelta plāksnes bija tālu projām, un Olivers nezināja, kā viņš varētu palīdzēt šajā darbā, paliekot Mančestrā.

Kādu pavasara dienu, kad pret Smitu mājas jumtu smagi sitās lietus, Olivers pateica ģimenei, ka pēc mācību gada noslēguma vēlas doties uz Harmoniju, lai palīdzētu Džozefam. Lūcija un Džozefs, vecākais, mudināja viņu vaicāt Tam Kungam lūgšanā, vai šī vēlme ir nemaldīga.¹⁹

Devies pie miera, Olivers sāka lūgt, lai pārliecinātos, vai tas, ko viņš ir dzirdējis par zelta plāksnēm, ir patiesība. Tas Kungs parādīja viņam vīziju par zelta plāksnēm un Džozefa centieniem tās pārtulkot. Oliveru pārņēma miers, un tobrīd viņš saprata, ka viņam brīvprātīgi jāpiesakās par Džozefa rakstvedi.²⁰

Olivers nevienam nestāstīja par šo lūgšanu, un, noslēdzoties mācību gadam, līdz ar Džozefa brāli Samuēlu, kājām mēroja ceļu uz Harmoniju, kas atradās vairāk nekā 160 kilometru attālumā. Tā kā laiks bija auksts un ceļš pavasara lietū bija kļuvis dubļains, līdz brīdim, kad Olivers ar Samuēlu aizkļuva līdz Džozefa un Emmas durvīm, viņš bija apsaldējis kājas īkšķi. Taču viņš dedzīgi vēlējās tikties ar šo pāri un redzēt, kā Tas Kungs darbojas caur Savu jauno pravieti.²¹

Pēc ierašanās Harmonijā šķita, ka Olivers vienmēr ir bijis tur. Džozefs sarunājās ar viņu līdz pat vēlai naktij, uzklausot viņa stāstu un atbildot uz viņa jautājumiem. Bija acīmredzams, ka Olivers ir ieguvis labu izglītību, un Džozefs labprāt pieņēma viņa piedāvājumu — kļūt par Džozefa rakstvedi.

Pēc Olivera ierašanās Džozefam pirmām kārtām vajadzēja nodrošināt vietu, kur viņi varētu strādāt. Viņš lūdza, lai Olivers sastāda līgumu, kurā Džozefs apsolīja samaksāt sievas tēvam par nelielo koka namiņu, kur viņi ar Emmu dzīvoja, kā arī par šķūņa, saimniecības zemes un tuvēja avota izmantošanu.²² Tā kā Emmas vecākiem rūpēja savas meitas labklājība, viņi piekrita līguma noteikumiem, apsolot nomierināt kaimiņus, kuri baidījās no Džozefa.²³

Tikmēr Džozefs un Olivers uzsāka tulkošanas darbu. Kopīgais darbs tiem padevās, un viņi strādāja nedēļu pēc nedēļas, kamēr Emma nereti veica savus dienišķos darbus tajā pašā istabā.²⁴ Dažkārt Džozefs tulkoja, skatoties caur izskaidrotājiem un angliski lasot uz plāksnēm iegravētās rakstu zīmes.

Taču bieži vien tulkošana bija ērtāka, izmantojot tikai vienu gaišreģa akmeni. Viņš ielika gaišreģa akmeni cepurē, iespiežot tajā seju, lai cepurē neiekļūtu gaisma, un cieši vērās akmenī. Akmens tumsā izgaismojās, atklājot vārdus, kurus Džozefs diktēja Oliveram, kamēr viņš tos ātri centās pierakstīt.²⁵

Sekojot Tā Kunga vadībai, Džozefs necentās no jauna pārtulkot to daļu, kas bija pazaudēta. Tā vietā viņi ar Oliveru turpināja tulkot pārējo pierakstu. Tas Kungs tiem atklāja, ka Sātans ir pavedinājis ļaunus vīrus, lai tie paņemtu tulkojuma lappuses un sagrozītu vārdus, cenšoties viest šaubas par tulkojuma patiesumu. Taču Tas Kungs apliecināja Džozefam, ka Viņš ir iedvesmojis senos praviešus — sagatavot plāksnes, ietverot tajās vēl vienu, daudz pilnīgāku stāstu par to, kas bija vēstīts zaudētajā materiālā.²⁶

„Es apklusināšu tos, kuri ir izmainījuši Manus vārdus,” Tas Kungs teica Džozefam. „Es parādīšu tiem, ka Mana gudrība ir pārāka par velna viltību.”²⁷

Olivers bija sajūsmā par to, ka var kalpot par Džozefa rakstvedi. Viņš dienu pēc dienas klausījās, kā viņa draugs diktē tam par divu varenu civilizāciju — nefijiešu un lamaniešu — sarežģīto vēsturi. Viņš uzzināja par taisnīgiem un ļauniem ķēniņiem, par ļaudīm, kuri bija nonākuši gūstā un vēlāk no tā atsvabināti, par sendienu pravieti, kurš izmantoja gaišreģa akmeņus, lai pārtulkotu pierakstus, kas tika uzieti laukā, kur bija apglabāti daudzu ļaužu kauli. Šis pravietis, tāpat kā Džozefs, bija atklājējs un gaišreģis, svētīts ar Dieva dāvanu un spēku.²⁸

Pieraksti atkal un atkal liecināja par Jēzu Kristu, un Olivers varēja redzēt, kā pravieši bija vadījuši sendienu baznīcu un kā vienkārši vīri un sievas bija īstenojuši Dieva darbu.

Tomēr Oliveram vēl joprojām bija pulka jautājumu par Tā Kunga darbu un viņš bija izslāpis pēc atbildēm. Džozefs lūdza pēc atklāsmes caur Urīmu un Tumīmu, un Tas Kungs atbildēja Oliveram. „Ja tu lūgsi no Manis, tu saņemsi,” Viņš paziņoja. „Ja tu vaicāsi, tu uzzināsi noslēpumus, kas ir lieli un brīnumaini.”

Tas Kungs mudināja Oliveru atcerēties par liecību, kuru tas bija ieguvis pirms došanās uz Harmoniju, par ko Olivers nevienam nebija stāstījis. „Vai Es neiedvesu mieru tavā prātā attiecībā uz šo lietu? Kāda tev var būt lielāka liecība kā no Dieva?” Tas Kungs vaicāja. „Ja Es tev esmu pateicis to, ko neviens cilvēks nezina, vai tu neesi saņēmis liecību?”²⁹

Olivers bija ārkārtīgi pārsteigts. Viņš nekavējoties pastāstīja Džozefam par savu slepeno lūgšanu un dievišķo apliecinājumu, kuru bija saņēmis. Viņš teica, ka neviens nevarēja par to zināt, izņemot Dievu, un ka tagad viņš zina, ka šis darbs ir patiess.

Viņi atgriezās pie darba, un Olivers sāka prātot par to, vai arī viņš nevarētu tulkot.³⁰ Viņš ticēja tam, ka Dievs var darboties caur tādiem palīglīdzekļiem kā gaišreģa akmeņi, un viņš laiku pa laikam bija izmantojis rīkstnieka rīkus, lai atrastu ūdeni un izrakteņus. Taču viņš nebija pārliecināts par to, ka viņa rīkste darbojas ar Dieva spēku. Atklāsmju saņemšanas process vēl arvien tam šķita kā noslēpums.³¹

Džozefs vēlreiz uzdeva Tam Kungam Olivera jautājumus, un Tas Kungs pateica Oliveram, ka tas varēs iegūt zināšanas, ja vien lūgs to ticībā. Tas Kungs apstiprināja, ka Olivera rīkste darbojas ar Dieva spēku, gluži kā Ārona zizlis Vecās Derības laikos. Pēc tam viņš mācīja Oliveram par atklāsmju saņemšanu. „Es pateikšu tev tavā prātā un tavā sirdī ar Svēto Garu,” Viņš paziņoja. „Lūk, šis ir atklāsmes gars.”

Viņš pateica Oliveram arī to, ka tas varēs tulkot pierakstus, tāpat kā Džozefs, ja vien paļausies uz ticību. „Atceries,” Tas Kungs teica, „ka bez ticības tu nevari darīt neko.”³²

Pēc atklāsmes saņemšanas Olivers bija sajūsmā par iespēju tulkot. Viņš sekoja Džozefa piemēram, bet, tā kā vārdi tam nedevās viegli, viņu pārņēma neapmierinātība un apjukums.

Džozefs redzēja, ka viņa draugam ir grūtības, un viņā pamodās līdzjūtība. Viņam bija nepieciešams laiks, lai pieskaņotu savu sirdi un prātu tulkošanas darbam, bet Olivers šķietami domāja, ka spēs to visu apgūt ļoti ātri. Ar garīgo dāvanu vien bija par maz. To vajadzēja izkopt un attīstīt, lai ar laiku varētu izmantot Dieva darbā.

Olivers drīz vien padevās un jautāja Džozefam, kādēļ viņa centieni tulkot ir nesekmīgi.

Džozefs pavaicāja Tam Kungam. „Tu domāji, ka Es tev to došu, kad tu pats nepūlēsies, izņemot tikai, kā palūgt Man,” Tas Kungs atbildēja. „Tev ir jānoskaidro tas savā prātā; tad tev ir jāprasa Man, vai tas ir pareizi.”

Tas Kungs norādīja, ka Oliveram jābūt pacietīgam. „Nav nepieciešams, lai tu tagad tulkotu,” Viņš teica. „Darbs, ko tu esi aicināts darīt, ir pierakstīt Mana kalpa Džozefa vārdus.” Viņš apsolīja, ka Oliveram vēlāk tiks dotas vēl citas iespējas tulkot, taču pašlaik viņš bija rakstvedis un Džozefs bija gaišreģis.³³