„Kalpošanas biedri”, 7. nodaļa, Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās, 1. sējums, Patiesības karogs, 1815.–1846. g., (2018. g.)

7. nodaļa: „Kalpošanas biedri”

7. nodaļa

Kalpošanas biedri

1829. gada pavasaris noturējās auksts un mitrs līdz pat maija vidum. Kamēr lielākā daļa fermeru Harmonijas apkārtnē uzturējās iekštelpās, atliekot pavasara sējas darbus līdz brīdim, kad iestāsies labāki laikapstākļi, Džozefs un Olivers tulkoja pierakstu, cik vien spēja.¹

Viņi bija nonākuši līdz aprakstam par to, kas notika starp nefijiešiem un lamaniešiem Jēzus nāves laikā Jeruzālemē. Tas vēstīja par lielām zemestrīcēm un vētrām, kas dzina ļaudis izmisumā un mainīja zemes reljefu. Dažas pilsētas iegrima zemē, kamēr citas aizdegās un pilnībā nodega. Debesīs stundām ilgi plaiksnīja zibens, un, saulei pazūdot, pār izdzīvojušiem nolaidās bieza tumsa. Ļaudis sēroja par mirušajiem, raudot trīs dienu garumā.²

Visbeidzot tumsību pāršķēla Jēzus Kristus balss. „Vai jūs tagad neatgriezīsities pie Manis,” Viņš vaicāja, „un nenožēlosit savus grēkus, un netapsit pievērsti, lai Es varētu jūs dziedināt?”³ Viņš lika tumsībai pagaist, un ļaudis nožēloja grēkus. Drīz vien daudzi no viņiem sapulcējās templī — vietā, kuru sauca par Pārpilnības zemi —, kur viņi runāja par to, cik neticami bija mainījusies zemes virsma.⁴

Kamēr ļaudis savā starpā sarunājās, viņi ieraudzīja Dieva Dēlu, nolaižamies no debesīm. „Es esmu Jēzus Kristus,” Viņš teica, „par kura nākšanu pasaulē liecināja pravieši.”⁵ Viņš kādu laiku uzkavējās starp tiem, mācīja Savu evaņģēliju un pavēlēja, lai tie taptu kristīti ar iegremdēšanu savu grēku piedošanai.

„Un tas, kas tic Man un top kristīts, tas tiks izglābts,” Viņš pasludināja. „Tie ir tie, kas iemantos Dieva valstību.”⁶ Pirms atgriešanās debesīs Viņš deva taisnīgajiem vīriem pilnvaras kristīt visus, kuri Viņam tic.⁷

Tulkojot, Džozefs un Olivers jutās pārsteigti par šīm mācībām. Džozefs, tāpat kā viņa brālis Alvins, nebija kristīts, un viņš vēlējās uzzināt vairāk par šo priekšrakstu un pilnvarām, kas nepieciešamas tā izpildei.⁸

1829. gada 15. maijā debesis noskaidrojās un Džozefs kopā ar Oliveru iegāja mežā — netālu no Saskvehannas upes. Nometušies ceļos, viņi vaicāja Dievam par kristībām un grēku piedošanu. Viņiem lūdzot, Pestītāja balss dāvāja tiem mieru un gaismas mākonī parādījās eņģelis. Viņš pateica, ka esot Jānis Kristītājs, un uzlika uz viņu galvām savas rokas. Tiekot Dieva mīlestības ieskautiem, viņu sirdis piepildīja prieks.

„Jums, mani kalpošanas biedri,” Jānis pasludināja, „Mesijas Vārdā es piešķiru Ārona priesterību, kas tur eņģeļu kalpošanas un grēku nožēlošanas evaņģēlija, un kristīšanas ar iegremdēšanu grēku piedošanai atslēgas.”⁹

Kaut arī eņģeļa balss skanēja maigi, šķita, ka tā ieduras pašos Džozefa un Olivera dvēseles dziļumos.¹⁰ Viņš paskaidroja, ka Ārona priesterība dod tiem pilnvaras kristīt, un pavēlēja tiem pēc savas aiziešanas kristīt vienam otru. Vēl viņš pastāstīja, ka vēlāk tie saņems papildu priesterības spēku, iegūstot pilnvaras piešķirt Svētā Gara dāvanu viens otram un tiem, kurus viņi kristīs.

Kad Jānis Kristītājs aizgāja, Džozefs un Olivers devās pie upes un iebrida tajā. Vispirms Džozefs kristīja Oliveru, un, tiklīdz Olivers iznāca no ūdens, viņš sāka pravietot par drīzumā gaidāmajiem notikumiem. Pēc tam Olivers kristīja Džozefu, kurš iznāca no upes, pravietodams par to, kā tiks celta Kristus Baznīca, kuru Tas Kungs bija apsolījis atjaunot to vidū.¹¹

Sekojot Jāņa Kristītāja norādījumiem, viņi atgriezās mežā un ordinēja viens otru Ārona priesterībā. Studējot Bībeli, kā arī tulkojot senos pierakstus, Džozefs un Olivers bieži bija lasījuši par pilnvarām rīkoties Dieva vārdā. Tagad arī viņiem bija šīs pilnvaras.

Pēc savām kristībām Džozefs un Olivers atklāja, ka panti, kas reiz bija šķituši nesaprotami un noslēpumaini, pēkšņi kļūst skaidrāki. Viņu prātus apskaidroja patiesība un sapratne.¹²

Būdams Ņujorkā, Olivera draugs Deivids Vitmers dedzīgi vēlējās uzzināt vairāk par Džozefa darbu. Lai gan Deivids dzīvoja Faijetā, aptuveni 30 jūdzes no Mančesteras, viņi ar Oliveru bija kļuvuši par draugiem, kamēr Olivers strādāja par skolotāju un dzīvoja kopā ar Smitu ģimeni. Viņi bieži runāja par zelta plāksnēm, un, kad Olivers pārcēlās uz Harmoniju, viņš apsolīja uzrakstīt Deividam par tulkošanas gaitu.

Pēc neilga laika sāka pienākt vēstules. Olivers rakstīja, ka Džozefs zina par tādiem viņa dzīves aspektiem, kurus var izzināt tikai, pateicoties atklāsmei no Dieva. Viņš rakstīja par to, ko Tas Kungs ir teicis Džozefam, kā arī par pieraksta tulkošanas darbu. Kādā no vēstulēm Olivers dalījās ar dažām tulkojuma rindiņām, liecinot par to patiesumu.

Citā vēstulē Deivids saņēma ziņu, ka viņam saskaņā ar Dieva gribu, ir jāiejūdz zirgi un ar savu pajūgu jāierodas Harmonijā, lai palīdzētu Džozefam, Emmai un Oliveram pārcelties uz Vitmeru mājām Faijetā, kur viņi varēs pabeigt tulkošanu.¹³ Harmonijas ļaudis bija kļuvuši arvien nelabvēlīgāki pret Smitu ģimeni. Daži vīri pat bija draudējuši tiem uzbrukt, un no smaga kaitējuma tos bija paglābusi tikai Emmas ģimenes ietekme.¹⁴

Deivids nolasīja Olivera vēstules saviem vecākiem, brāļiem un māsām, kuri piekrita uzņemt Džozefu, Emmu un Oliveru savās mājās. Vitmeri bija vāciski runājošo ieceļotāju pēcnācēji šajā apgabalā, un viņiem bija strādīgas un dievbijīgas ģimenes slava. Viņu saimniecība atradās pietiekami tuvu Smitu mājai, lai tos apciemotu, bet arī pietiekami tālu, lai pasargātu tos no zagļu traucējumiem.¹⁵

Deivids vēlējās nekavējoties doties uz Harmoniju, taču viņa tēvs atgādināja, ka pirms braukšanas viņam vēl divas dienas smagi jāstrādā. Tā kā tobrīd bija sējas laiks, Deividam bija jāuzar astoņi hektāri zemes un jāapmēslo augsne ar kalcinētu ģipsi, lai veicinātu kviešu augšanu. Viņa tēvs teica, ka sākumā viņam vajadzētu lūgt, vai tik tiešām ir nepieciešams izbraukt tieši šobrīd.

Deivids ņēma vērā sava tēva padomu, un lūdzot sajuta, ka pirms došanās uz Harmoniju Gars liek pabeigt savus darbus mājās.

Nākamajā rītā Deivids devās uz lauku un ieraudzīja virkni tumšu vagu, kas iepriekšējā vakarā vēl nebija artas. Izpētot lauku, viņš ieraudzīja, ka nakts laikā bija uzarti divarpus hektāri un pēdējā vagā ticis atstāts arkls, kas bija sagatavots darbu pabeigšanai.

Uzzinājis par notikušo, Deivida tēvs jutās ārkārtīgi pārsteigts. „Te noteikti pabijis kāds augstāks spēks,” viņš teica, „un es domāju, ka Tev vajadzētu doties uz Pensilvāniju, līdzko tu būsi izkaisījis ģipsi.”

Deivids smagi strādāja, lai uzartu atlikušos laukus un sagatavotu augsni veiksmīgai sējai. Pabeidzis darbu, viņš iejūdza stiprus zirgus un devās uz Harmoniju ar savu pajūgu ātrāk, nekā plānots.¹

Kad Džozefs, Emma un Olivers pārcēlās uz Faijetu, Deivida mātei bija milzum daudz darba. Marijai Vitmerai un viņas vīram Pīteram bija astoņi bērni vecumā no piecpadsmit līdz trīsdesmit gadiem, un tie daži, kuri vairs nedzīvoja viņu mājās, mājoja pavisam netālu. Marija pavadīja savas dienas, tos aprūpējot, un trīs viesi prasīja papildus pūliņus. Kaut arī Marija ticēja Džozefa aicinājumam un nesūdzējās, šie pūliņi bija nogurdinoši.¹⁷

Tovasar Faijetā valdīja neciešama tveice. Kamēr Marija mazgāja drēbes un gatavoja maltītes, Džozefs augšstāva istabā diktēja tulkojumu. Parasti viņa teikto pierakstīja Olivers, taču laiku pa laikam viņu nomainīja Emma vai kāds no Vitmeru dēliem.¹⁸ Dažreiz, jūtoties paguruši no saspringtā tulkošanas darba, Džozefs un Olivers devās uz tuvējo dīķi, lai pamētātu pa ūdeni akmentiņus.

Marijai bija ļoti maz laika atpūtai, un viņai bija grūti panest papildus darbu radīto slodzi.

Kādudien, uzturoties pie klēts, kur tika slauktas govis, viņa ieraudzīja sirmu vīru, kuram pār plecu bija pārmesta kāda pauna. Lai gan viņa pēkšņā parādīšanās Mariju izbiedēja, pietuvojies viņš to maigi uzrunāja, un tas viņu nomierināja.

„Mans vārds ir Moronijs,” viņš teica. „Tevi ir ļoti nogurdinājuši visi papildus pienākumi, kas tev jāpaveic.” Marija vēroja, kā viņš noceļ no pleca savu paunu un sāk to atraisīt.¹⁹

„Tu esi veikusi savus darbus ļoti uzticīgi un nelokāmi,” viņš turpināja. „Tādēļ būs tikai pareizi, ja tu saņemsi liecību, lai tava ticība varētu tikt stiprināta.”²⁰

Moronijs atvēra savu paunu un izņēma no tās zelta plāksnes. Viņš pacēla tās viņas acu priekšā, pāršķirot loksnes, lai viņa varētu redzēt uz tām veiktos pierakstus. Uzšķīris pēdējo loksni, viņš mudināja to būt pacietīgai un uzticīgai, vēl kādu brīdi nesot šo papildu slogu. Viņš apsolīja, ka tādējādi viņa tiks svētīta.²¹

Mirkli vēlāk vecais vīrs pazuda, atstājot Mariju vienu. Kaut arī viņai vēl joprojām bija jāpaveic savi darbi, viņa vairs nejutās nomākta.²²

Kaut arī Vitmeru fermā tulkošana vedās raiti, bija tādas dienas, kad Džozefam radās grūtības. Viņa domas novirzījās pie citiem jautājumiem, un viņš nespēja pievērsties garīgām lietām.²³ Vitmeru mazajā mājā allaž valdīja rosme, un tur bija pa pilnam traucēkļu. Pārcelšanās bija prasījusi atteikties no zināmā privātuma, kuru viņi ar Emmu bija baudījuši Harmonijā.

Kādu rītu, gatavojoties tulkošanai, Džozefs sadusmojās uz Emmu. Vēlāk, pievienojoties Oliveram un Deividam augšistabā, kur viņi strādāja, viņš nevarēja iztulkot ne zilbi.

Viņš izgāja no istabas un devās ārā — uz augļu dārzu. Viņš pavadīja ārā aptuveni stundu, visu laiku lūdzot. Atgriežoties, viņš atvainojās Emmai un lūdza piedošanu. Pēc tam viņš atgriezās istabā, pievēršoties ierastajai tulkošanai.²⁴

Tagad viņš tulkoja pieraksta pēdējo daļu, kas tiek dēvēta par Nefija mazajām plāksnēm un vēlāk kļuva par grāmatas iesākumu. Mazās plāksnes vēstīja par jaunu vīrieti, vārdā Nefijs, kura ģimeni Dievs bija izvedis no Jeruzālemes uz jaunu apsolīto zemi, atklājot vēsturisko pierakstu, kas līdzinājās tam, ko viņi ar Martinu bija iztulkojuši un pazaudējuši. Tās izskaidroja pierakstu izcelsmi un agrīnos nefijiešu un lamaniešu cīniņus. Vēl būtiskāk bija tas, ka tās iespaidīgi liecināja par Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu.

Kad Džozefs iztulkoja pierakstus no pēdējās plāksnes, viņš atklāja, ka tur tiek izskaidrots pierakstu mērķis, nosaucot tos par „Mormona Grāmatu” — tā pravieša un vēsturnieka vārdā, kurš bija apkopojis šo grāmatu.²⁵

Kopš brīža, kad Džozefs bija sācis tulkot Mormona Grāmatu, viņš bija daudz uzzinājis par savu turpmāko lomu Dieva darbā. Lasot to, viņš varēja atpazīt pamatmācības, kuras bija apguvis no Bībeles, kā arī mācīties jaunus patiesības principus un atziņas par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju. Viņš atklāja arī rakstvietas par pēdējām dienām, kur tika pravietots par izraudzītu gaišreģi, vārdā Džozefs, kurš atklās Tā Kunga vārdu un atjaunos zudušās zināšanas un derības.²⁶

Lasot šos pierakstus, viņš uzzināja, kā Nefijs izskaidro Jesajas pravietojumu par aizzīmogoto grāmatu, kuru nevarēs izlasīt mācītie vīri. Lasot šo pravietojumu, Džozefs atcerējās par Martina Herisa interviju ar profesoru Antonu. Tas apstiprināja, ka tikai Dievs var atklāt ļaudīm šo zemē apslēpto grāmatu un nodibināt Kristus Baznīcu pēdējās dienās.²⁷

Kad Džozefs ar saviem draugiem pabeidza tulkošanu, viņu prāti pievērsās apsolījumam, kuru Tas Kungs bija devis Mormona Grāmatā un Savās atklāsmēs — parādīt plāksnes trīs lieciniekiem. Tobrīd Vitmeru saimniecībā ciemojās Džozefa vecāki un Martins Heriss, un kādu rītu Martins, Olivers un Deivids lūdzās, lai Džozefs ļauj tiem kļūt par minētajiem lieciniekiem. Džozefs lūdza, un Tas Kungs atbildēja, sakot, ka, ja viņi no visas sirds paļausies uz Viņu un apņemsies liecināt par patiesību, viņi varēs skatīt plāksnes.²⁸

„Šodien tev ir jāpazemojas Dieva priekšā,” Džozefs teica, vēršoties pie Martina, „un, ja iespējams, jāsaņem piedošana par saviem grēkiem.”²⁹

Vēlāk, tajā dienā, Džozefs ieveda šos trīs vīrus mežā — netālu no Vitmeru mājām. Viņi nometās ceļos un katrs pēc kārtas lūdza, lai viņiem tiktu parādītas plāksnes, taču nekas nenotika. Viņi mēģināja otrreiz, taču vēl joprojām nekas nenotika. Galu galā Martins piecēlās un aizgāja, sakot, ka tieši viņš esot vainojams pie tā, ka debesis joprojām ir aizvērtas.

Džozefs, Olivers un Deivids atkal sāka lūgt, un drīz spožā gaismā virs viņiem parādījās eņģelis.³⁰ Viņa rokās bija plāksnes, un viņš šķīra tās citu pēc citas, parādot vīriem simbolus, kas bija iegravētas uz katras no tām. Viņam blakus parādījās galds, un uz tā bija senie artefakti, kas bija aprakstīti Mormona Grāmatā: tulkotāji, misiņa plāksnes, zobens un brīnumainais kompass, kas bija vadījis Nefija ģimeni ceļā no Jeruzālemes uz apsolīto zemi.

Vīri dzirdēja Dieva balsi, kas pasludināja: „Šīs plāksnes ir atklātas ar Dieva spēku, un tās ir pārtulkotas ar Dieva spēku. Tulkojums, kuru jūs esat redzējuši, ir pareizs, un Es jums pavēlu liecināt par to, ko jūs šobrīd redzat un dzirdat.”³¹

Kad eņģelis pazuda, Džozefs iegāja dziļāk mežā un atrada Martinu, kurš bija nometies uz ceļiem. Martins pastāstīja viņam, ka viņš vēl nav saņēmis liecību no Tā Kunga, taču joprojām vēlas redzēt plāksnes. Viņš lūdza, lai Džozefs lūdz kopā ar viņu. Džozefs nometās viņam līdzās, un, pirms viņi paspēja izteikt kaut vārdu, viņi ieraudzīja to pašu eņģeli, kas parādīja tiem plāksnes un citus senos priekšmetus.

„Ir gana! Ir gana!” Martins izsaucās. „Manas acis ir skatījušas! Manas acis ir skatījušas!”³²

Vēlāk, tanī pēcpusdienā, Džozefs kopā ar Trīs lieciniekiem atgriezās Vitmeru mājās. Marija Vitmere sarunājās ar Džozefa vecākiem, kad viņš iesteidzās istabā. „Tēvs! Māt!” viņš teica. „Jūs nezināt, cik laimīgs es esmu!”

Viņš nometās līdzās savai mātei. „Tas Kungs ir ļāvis vēl trim cilvēkiem bez manis skatīt plāksnes,” viņš teica. „Viņi paši personīgi zina, ka es nevēlos nevienu maldināt.”

Viņš jutās tā, it kā no viņa pleciem būtu noņemta smaga nasta. „Tagad viņiem būs jānes sava daļa,” viņš teica. „Es vairāk nebūšu pilnīgi viens šajā pasaulē.”

Nākamais istabā ienāca Martins, burtiski starodams priekā. „Tagad es esmu redzējis debesu eņģeli!” viņš izsaucās. „Es no visas savas sirds svētu Dievu, ka Viņš ir izrādījis labvēlību un ļāvis man — patiesi man — kļūt par Viņa darba diženuma liecinieku!”³³

Pēc dažām dienām Vitmeri pievienojās Smitu ģimenei viņu Mančesteras saimniecībā. Zinot, ka Tas Kungs bija apsolījis nostiprināt Savus vārdus „no tik daudzu liecinieku mutes, kā Viņš uzskatīs par labu”, Džozefs iegāja mežā kopā ar savu tēvu Hairamu un Samuēlu, kā arī ar četriem Deivida Vitmera brāļiem — Kristianu, Jēkabu, Pīteru, jaunāko, un Džonu — un viņu svaini Hairamu Peidžu.³⁴

Šie vīri sapulcējās vietā, kurp Smitu ģimene bieži devās, lai varētu privāti lūgt Dievu. Ar Tā Kunga atļauju Džozefs atklāja plāksnes un parādīja tās šim pulciņam. Atšķirībā no Trīs lieciniekiem, viņi neredzēja eņģeli, bet Džozefs ļāva tiem pašrocīgi paturēt plāksnes, pāršķirt loksnes un izpētīt senos pierakstus. Plākšņu turēšana rokās stiprināja viņu ticību tam, ka Džozefa liecība par eņģeli un senajiem pierakstiem ir patiesa.³⁵

Tagad, kad tulkojums bija pabeigts un Džozefam bija liecinieki, kas var apstiprināt viņa brīnumaino liecību, plāksnes vairs nebija nepieciešamas. Kad vīri bija izgājuši no meža un atgriezušies mājā, Džozefam parādījās eņģelis un viņš atdeva tam svēto pierakstu, uzticot to viņa gādībai.³⁶