„Kristus Baznīcas aizsākumi”, 8. nodaļa, Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās, 1. sējums, Patiesības standarts, 1815.–1846. g., (2018)
8. nodaļa: „Kristus Baznīcas aizsākumi”
8. nodaļa
Kristus Baznīcas aizsākumi
1829. gada jūlija sākumā, kad manuskripts bija pabeigts, Džozefs zināja, ka Tas Kungs vēlējās, lai viņš publicētu Mormona Grāmatu un izplatītu tās vēstījumu tuvu un tālu. Taču grāmatu iespiešanas bizness viņam un viņa ģimenei bija svešs. Viņam vajadzēja sargāt manuskriptu, atrast iespiedēju un kaut kā nodrošināt, lai grāmata nokļūtu tādu cilvēku rokās, kuri vēlētos apsvērt jaunu Svēto Rakstu iespējamību.
Iespiest tik apjomīgu grāmatu kā Mormona Grāmata nebūtu arī lēti. Kopš Džozefs bija uzsācis tulkošanu, viņa finansiālais stāvoklis nebija uzlabojies, un visa nauda, ko viņš nopelnīja, aizgāja viņa ģimenes uzturēšanai. Tādā pašā situācijā bija viņa vecāki, kuri vēl joprojām bija nabadzīgi zemnieki, apstrādājot viņiem nepiederošu zemi. Džozefa vienīgais draugs, kurš varētu finansēt projektu, bija Martins Heriss.
Džozefs ātri ķērās pie darba. Pirms viņš pabeidza tulkošanu, viņš bija reģistrējis autortiesības uz grāmatu, lai pasargātu tekstu no ikviena, kas to varētu nozagt vai nelikumīgi izmantot.1 Ar Martina palīdzību Džozefs arī sāka meklēt iespiedēju, kurš piekristu izdot Mormona Grāmatu.
Vispirms viņi devās pie Egberta Grendina, iespiedēja Palmīrā, kurš bija tikpat vecs kā Džozefs. Grendins uzreiz noraidīja piedāvājumu, uzskatot, ka grāmata ir viltojums. Par spīti tam Džozefs un Martins turpināja meklēt un atrada sadarboties gribošu iespiedēju kaimiņu pilsētā. Taču, pirms pieņemt viņa piedāvājumu, viņi atgriezās Palmīrā un vēlreiz jautāja Grendinam, vai viņš vēlētos iespiest grāmatu.2
Šoreiz Grendins šķita vairāk ieinteresēts iesaistīties projektā, taču viņš vēlējās, lai viņam pirms darba uzsākšanas tiktu samaksāti $3000 par piecu tūkstošu eksemplāru iespiešanu un iesiešanu. Martins jau bija apsolījis palīdzēt apmaksāt iespiešanu, taču viņš saprata, ka, lai sagādātu tik daudz naudas, viņam vajadzētu ieķīlāt savu fermu. Martinam tas bija ļoti liels apgrūtinājums, taču viņš zināja, ka neviens no pārējiem Džozefa draugiem nevarētu viņam finansiāli palīdzēt.
Būdams noraizējies, Martins sāka apšaubīt Mormona Grāmatas finansēšanas saprātīgumu. Viņam bija viena no labākajām fermām apgabalā. Ja viņš ieķīlātu savu zemi, viņš riskētu to zaudēt. Labklājība, kuras iegūšanai viņš bija veltījis visu dzīvi, varētu izgaist acumirklī, ja neveiktos ar Mormona Grāmatas pārdošanu.
Martins pastāstīja Džozefam par savām raizēm un lūdza, lai Džozefs lūgtu pēc atklāsmes attiecībā uz viņu. Atbildot Glābējs runāja par Savu upuri, lai pildītu Sava Tēva gribu, neatkarīgi no tā, ko tas maksātu. Viņš aprakstīja Savas vislielākās ciešanas, kuras Viņš pieredzēja, samaksājot par grēkiem, lai visi varētu nožēlot grēkus un saņemt piedošanu. Tad Viņš pavēlēja Martinam upurēt savas personīgās intereses, lai īstenotu Dieva plānu.
„Tev nebūs iekārot savu paša mantu,” teica Tas Kungs, „bet dot to brīvi Mormona Grāmatas drukāšanai.” Tas Kungs pārliecināja Martinu, ka grāmata sevī ietver patieso Dieva vārdu un ka tā palīdzēs citiem ticēt evaņģēlijam.3
Lai gan viņa kaimiņi nesaprata viņa lēmumu, Martins paklausīja Tam Kungam un ieķīlāja savu fermu kā nodrošinājumu maksājumam.4
Grendins parakstīja līgumu un sāka organizēt vērienīgo projektu.5 Džozefs iztulkoja Mormona Grāmatas tekstu trīs mēnešu laikā, tulkošanas procesā pēc kārtas piedaloties pa vienam pierakstītājam. Grendinam un vēl ducim vīru bija vajadzīgi septiņi mēneši, lai iespiestu un iesietu pirmos 590 lappušu garā darba eksemplārus.6
1829. gada oktobrī, kad bija nolīgts izdevējs, Džozefs atgriezās Harmonijā, lai strādātu savā fermā un būtu kopā ar Emmu. Olivers, Martins un Hairams pa to laiku uzraudzīja drukāšanu un regulāri sūtīja Džozefam ziņas par to, kā veicas Grendinam.7
Atceroties savu izmisumu pēc tam, kad tika nozaudētas pirmās iztulkotās lapas, Džozefs lūdza Oliveram pārrakstīt Mormona Grāmatas manuskriptu — lapu pēc lapas, izveidojot dublikātu, ko varētu iedot iespiedējam, lai varētu iekļaut pieturzīmes un izveidot salikumu.8
Oliveram patika pārrakstīt grāmatu, un vēstules, kuras viņš tajā laikā rakstīja, bija tās (grāmatas) valodas piesātinātas. Runājot Nefija, Jēkaba un Amuleka vārdiem no Mormona Grāmatas, Olivers pauda Džozefam savu pateicību par Kristus bezgalīgo Izpirkšanu.
„Kad es sāku rakstīt par Dieva žēlastību,” viņš stāstīja Džozefam, „es nespēju apstāties, taču pietrūkst laika un papīra.”9
Tas pats gars pietuvināja citus Mormona Grāmatai, kad tā tika drukāta. Tomass Māršs, bijušais iespiedēja māceklis, bija centies rast savu piederību citās baznīcās, taču viņam šķita, ka neviena no tām nesludina to evaņģēliju, par kuru viņš bija uzzinājis no Bībeles. Viņš ticēja, ka drīz bija jārodas jaunai baznīcai, kas mācītu atjaunoto patiesību.
Tajā vasarā, sajutis Gara vadību, Tomass mēroja simtiem kilometru no savas mājas Bostonā uz Ņujorkas štata rietumiem. Viņš tur palika trīs mēnešus, pirms doties atpakaļ mājās — neizpratnē, kamdēļ viņš bija tik tālu ceļojis. Taču atpakaļceļā, viņam apmetoties kādā vietā, namamāte viņam pajautāja, vai viņš ir dzirdējis par Džozefa Smita „zelta grāmatu”. Tomass atbildēja sievietei, ka neesot dzirdējis, un juta nepārvaramu vēlmi — uzzināt vairāk.
Viņa pastāstīja, ka viņam vajadzētu parunāt ar Martinu Herisu, un norādīja ceļu uz Palmīru. Tomass nekavējoties devās turp un sastapa Martinu Grendina drukas darbnīcā. Iespiedējs iedeva viņam sešpadsmit Mormona Grāmatas lapas, un Tomass tās paņēma līdzi uz Bostonu, ļoti vēlēdamies dalīties ar savu sievu Elizabeti šajā jaunajā ticībā.
Elizabete izlasīja šīs lapas, un arī viņa ticēja, ka tās bija Dieva darbs.10
Tajā rudenī, kamēr iespiedēji lēnām virzījās uz priekšu ar Mormona Grāmatas drukāšanu, bijušais tiesnesis Ebners Kouls Grendina darbnīcā sāka izdot laikrakstu. Strādājot pa nakti darbnīcā, pēc tam, kad Grendina darbinieki bija devušies mājās, Ebners piekļuva Mormona Grāmatas izdrukātajām lapām, kuras vēl nebija iesietas un gatavas pārdošanai.
Drīz vien Ebners sāka izsmiet „Zelta Bībeli” savā laikrakstā, un ziemas periodā viņš drukāja izvilkumus no grāmatas līdzās sarkastiskiem komentāriem.11
Kad Hairams un Olivers uzzināja, ko Ebners bija darījis, viņi konfrontēja viņu. „Kas jums ir devis tiesības drukāt Mormona Grāmatu šādā veidā? prasīja Hairams. „Vai jūs nezināt, ka mums ir reģistrētas autortiesības?”
„Tā nav jūsu darīšana,” teica Ebners. „Esmu noīrējis izdevniecību, un es drukāšu, ko vēlēšos.”
„Es jums aizliedzu turpmāk savā avīzē rakstīt par šo grāmatu,” sacīja Hairams.
„Man vienalga!” atbildēja Ebners.
Nebūdami droši, kā rīkoties, Hairams un Olivers sūtīja ziņu Džozefam Harmonijā, kurš nekavējoties atgriezās Palmīrā. Viņš sastapa Ebneru izdevniecības birojā, lasot savu laikrakstu.
„Rādās, ka esat ļoti noslogots,” teica Džozefs.
„Kā jums klājas, Smita kungs?” neieinteresēti atbildēja Ebners.
„Koula kungs,” Džozefs sacīja, „tiesības uz Mormona Grāmatu un tās publicēšanu pieder man, un es aizliedzu jums iejaukties!”
Ebners nometa savu mēteli un uzrotīja piedurknes. „Ser, vai vēlaties cīnīties?” viņš norēja, sitot kopā dūres. „Ja vēlaties cīnīties, tad tik panāciet šurp!”
Džozefs pasmaidīja. „Labāk gan atstājiet mēteli mugurā,” viņš teica. „Ir auksts, un es negrasos ar jums cīnīties.” Viņš mierīgi turpināja: „Bet jums būs jāizbeidz drukāt mana grāmata.”
„Ja jūs domājat, ka esat labāks,” Ebners sacīja, „tad velciet tik nost savu mēteli un pamēģiniet to pierādīt!”
„Ir likums,” Džozefs atbildēja, „un jūs par to uzzināsiet, ja iepriekš nezinājāt. Taču es ar jums necīnīšos, jo no tā nebūs nekāda labuma.”
Ebners zināja, ka pārkāpj likumu. Viņš nomierinājās un pārstāja savā avīzē drukāt izvilkumus no Mormona Grāmatas.12
Salamans Čemberlins, sludinātājs, kurš bija devies uz Kanādu, pirmo reizi izdzirdēja par „Zelta Bībeli” no ģimenes, pie kuras viņš bija apmeties netālu no Palmīras. Līdzīgi kā Tomass Māršs, arī viņš visu savu dzīvi bija staigājis no baznīcas uz baznīcu, taču juties neapmierināts ar to, ko viņš tur redzēja. Dažas baznīcas sludināja evaņģēlija principus un ticēja garīgajām dāvanām, bet tajās nebija Dieva praviešu vai Viņa priesterības. Salamans juta, ka tuvojās laiks, kad Tas Kungs uzcels Savu baznīcu.
Kad Salamans klausījās, kā ģimene runā par Džozefu Smitu un zelta plāksnēm, no matu galiņiem līdz papēžiem viņu pārņēma satraukuma trīsas, un viņš apņēmās atrast Smitus un uzzināt vairāk par grāmatu.
Viņš devās ceļā uz Smitu māju un pie durvīm sastapa Hairamu. „Lai miers ir ar šo namu!” sacīja Salamans.
„Es ceru, ka būs miers,” atbildēja Hairams.
„Vai šeit ir kāds,” vaicāja Salamans, „kurš tic vīzijām un atklāsmēm?”
„Jā,” Hairams teica, „šajā namā tāds ir ikviens.”
Salamans izstāstīja Hairamam par vīziju, ko viņš bija redzējis pirms vairākiem gadiem. Tajā eņģelis tika sacījis, ka Dievam uz Zemes nav baznīcas, bet drīz viena tiks uzcelta, kurai būs tāds spēks kā apustuļu baznīcai sendienās. Hairams un pārējie nama iedzīvotāji saprata, par ko Salamans runāja, un pastāstīja viņam, ka arī viņi tam tic.
„Es vēlos, lai jūs man pastāstītu par dažiem no saviem atklājumiem,” turpināja Salamans. „Es domāju, ka esmu gatavs tos pieņemt.”
Hairams uzaicināja viņu palikt Smitu fermā kā viesim un parādīja viņam Mormona Grāmatas manuskriptu. Salamans to studēja divas dienas un devās kopā ar Hairamu uz Grendina izdevniecības biroju, kur iespiedējs iedeva viņam sešdesmit četras nodrukātas lapas. Ar neiesietajām lapām rokās Salamans turpināja savu ceļu uz Kanādu, sludinot pa ceļam visu, ko viņš zināja par jauno reliģiju.13
1830. gada 26. martā Mormona Grāmatas pirmie eksemplāri bija iesieti un pieejami pārdošanā Grendina izdevniecības pirmajā stāvā. Tie bija stingri iesieti brūnā teļādā un smaržoja pēc ādas un līmes, papīra un tintes. Grāmatu muguriņas rotāja zelta burtiem drukāti vārdi Mormona Grāmata.14
Lūsija Smita augstu vērtēja jaunos Svētos Rakstus un uztvēra tos kā zīmi tam, ka Dievs drīz sapulcinās Savus bērnus un atjaunos Savu seno derību. Grāmatas titullapa vēstīja, ka grāmatas nolūks ir parādīt varenās lietas, kuras Dievs ir paveicis Savu ļaužu labumam pagātnē, sniegt tās pašas svētības Viņa ļaudīm mūsdienās un pārliecināt visu pasauli, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs.15
Grāmatas beigās bija Trīs liecinieku un Astoņu liecinieku liecības, apstiprinot pasaulei, ka viņi ir redzējuši plāksnes un zina, ka tulkojums ir patiess.16
Lūsija zināja, ka, par spīti šīm liecībām, daži cilvēki uzskatīja, ka grāmata bija izdomājums. Daudzi no viņas kaimiņiem uzskatīja, ka attiecībā uz Svētajiem Rakstiem viņiem pietiek ar Bībeli, neapjaušot, ka Dievs ar Savu vārdu ir svētījis vairāk kā vienu tautu. Viņa arī zināja, ka daži cilvēki noraidīja tās vēstījumu, jo tie uzskatīja, ka Dievs uz pasauli ir runājis vienu reizi un vairs to nedarīs.
Šo un citu iemeslu dēļ lielākā daļa cilvēku Palmīrā grāmatu neiegādājās.17 Taču daži studēja tās lappuses, juta tās mācību spēku un metās ceļos, lai jautātu Tam Kungam, vai tā ir patiesa. Lūsija zināja, ka Mormona Grāmata ir Dieva vārds, un vēlējās tajā dalīties ar citiem.18
Gandrīz uzreiz pēc Mormona Grāmatas izdošanas Džozefs un Olivers gatavojās dibināt Jēzus Kristus Baznīcu. Vairākus mēnešus iepriekš tiem parādījās Tā Kunga senie apustuļi Pēteris, Jēkabs un Jānis un piešķīra tiem Melhisedeka priesterību, kā Jānis Kristītājs to bija apsolījis. Šīs papildu pilnvaras ļāva Džozefam un Oliveram piešķirt Svētā Gara dāvanu tiem, kurus viņi kristīja. Pēteris, Jēkabs un Jānis arī ordinēja viņus par Jēzus Kristus apustuļiem.19
Ap to laiku, atrodoties Vitmeru namā, Džozefs un Olivers bija lūguši, lai saņemtu vairāk zināšanu par šīm pilnvarām. Viņiem atbildot, Tā Kunga balss pavēlēja viņiem ordinēt vienam otru par baznīcas elderiem, taču ne pirms tam, kā ticīgie piekristu sekot viņu vadībai Glābēja baznīcā. Viņiem tika arī pateikts ordinēt citas baznīcas amatpersonas un piešķirt Svētā Gara dāvanu tiem, kas bija tikuši kristīti.20
1830. gada 6. aprīlī Džozefs un Olivers sapulcējās Vitmeru namā, lai sekotu Tā Kunga pavēlei un noorganizētu Viņa baznīcu. Lai izpildītu likuma prasības, viņi izvēlējās sešus cilvēkus, lai tie kļūtu par pirmajiem jaunās baznīcas locekļiem. Aptuveni četrdesmit sievietes un vīrieši arī drūzmējās iekš un ap nelielo namu, lai būtu par lieciniekiem šim notikumam.21
Paklausot Tā Kunga norādījumiem, Džozefs un Olivers lūdza draudzi atbalstīt viņus kā vadītājus Dieva valstībā un parādīt, ja tie uzskatīja, ka ir pareizi tiem organizēties kā baznīcai. Ikviens draudzes loceklis piekrita, un Džozefs uzlika savas rokas Oliveram uz galvas un ordinēja viņu par baznīcas elderu. Tad tie samainījās vietām, un Olivers ordinēja Džozefu.
Pēc tam tie izdalīja Svētā Vakarēdiena maizi un vīnu, pieminot Kristus Izpirkšanu. Tad tie uzlika rokas uz galvām tiem, kurus viņi bija kristījuši, konfirmējot tos par Baznīcas locekļiem un piešķirot tiem Svētā Gara dāvanu. 22 Tā Kunga Gars tika izliets pār tiem, kas bija sapulcējušies, un daži no draudzes sāka pravietot. Citi slavēja To Kungu, un visi kopā priecājās.
Džozefs arī saņēma pirmo atklāsmi attiecībā uz visu jauno baznīcu. „Lūk, pieraksts tiks vests starp jums,” pavēlēja Tas Kungs, atgādinot Saviem ļaudīm, ka tiem vajadzēs pierakstīt savu svēto vēsturi, saglabājot pierakstus par viņu darbībām un liecinot par Džozefu kā pravieti, gaišreģi un atklājēju.
„Viņu Es esmu iedvesmojis virzīt Ciānas lietu varenā spēkā labajam,” paziņoja Tas Kungs. „Viņa vārdu jūs pieņemsit kā no Manas paša mutes, visā pacietībā un ticībā. Jo, jums tā darot, elles vārtiem nebūs jūs uzvarēt.”23
Vēlāk Džozefs stāvēja pie upes un vēroja savas mātes un tēva kristīšanos, lai pievienotos Baznīcai. Pēc tam, kad patiesības meklējumos gadiem ilgi tie bija staigājuši dažādus ceļus, beidzot viņi bija vienoti ticībā. Kad viņa tēvs iznāca no ūdens, Džozefs paņēma viņu aiz rokas, palīdzēja izkāpt krastā un apskāva viņu.
„Mans Dievs,” piekļaudams seju tēva krūtīm, viņš izsaucās, „esmu piedzīvojis sava tēva kristības patiesajā Jēzus Kristus Baznīcā!”24
Tajā vakarā, emocijām sirdī bangojot, Džozefs aizlavījās uz tuvējo mežu. Viņš gribēja pabūt viens, prom no draugu un ģimenes redzesloka. Desmit gadu laikā kopš viņa Pirmās vīzijas viņš tika redzējis atveramies debesis, jutis Dieva Garu un ticis eņģeļu apmācīts. Viņš bija arī grēkojis un pazaudējis savu dāvanu, lai atkal nožēlotu grēkus, saņemtu Dieva žēlastību un pārtulkotu Mormona Grāmatu ar Viņa spēku un labvēlību.
Tagad Jēzus Kristus bija atjaunojis Savu baznīcu un pilnvarojis Džozefu ar to pašu priesterību, kas senos laikos bija bijusi apustuļiem, kad tie nesa evaņģēliju pasaulei.25 Laime, ko viņš izjuta, bija tik liela, ka viņš nespēja šīs jūtas paturēt sevī, un, kad Džozefs Naits un Olivers viņu vēlāk, vakarā, uzmeklēja, viņš raudāja.
Viņa prieks bija pilnīgs. Darbs bija sācies.26