Jaunieši
Viss, ko es varu dot
Es biju noraizējusies par to, kā es samaksāšu par lietām, kuras gribēju darīt vasarā: par nodarbībām un praktiskiem semināriem, par vasaras nometni un citām lietām. Man likās, ka sākšu raudāt. Tad es atcerējos visu to, ko man mācīja par uzticēšanos un ticību Tam Kungam. Es nolēmu uzticēt šo situāciju Tam Kungam un paļauties uz to, ka, ja tā būs Viņa griba, Viņš nodrošinās ceļu.
Neilgi pēc tam mana mamma atrada neizmantotu čeku par darbu, kuru es biju veikusi agrāk tajā pašā gadā, un nākamajā dienā pa pastu es saņēmu nelielu naudas balvu par otro vietu sacensībās. Tā man bija liela liecība, ka Dievs dzīvo, ka Viņš mīl mani, rūpējas par mani un nodrošinās mani.
Es biju pateicīga mīlestībā savam Debesu Tēvam un Glābējam. Es jutos ļoti saviļņota! Es ilgojos izrādīt to, cik pateicīga es esmu, lai slavētu Dievu tik labi, cik vien es varu, un dalīties šajās sajūtās. Citi to izrādīja, sakomponējot dziesmu, sarakstot dzeju vai uzgleznojot bildi, bet es nejutos piemērota nevienai no šīm darbībām. Es sapratu, ka vienīgais, ko es varētu dot, kas būtu piemērots cildinājums, būtu mana dzīve — esot par „paraugu ticīgajiem” (1. Timotejam 4:12), lai ziedotu savu dzīvi Kristum. Tas ir viss, ko Viņš lūdz, un tas ir viss, ko es varu dot.