Augstākā Prezidija vēstījums, 2013. gada marts
Klusu, mierā!
Kādu dienu, pirms dažiem gadiem, kad biju pabeidzis biroja darbus, es sajutu spēcīgu pamudinājumu apmeklēt kādu gados vecu atraitni, kura dzīvoja veco ļaužu aprūpes centrā Soltleiksitijā. Es tūlīt pat devos uz turieni.
Kad iegāju viņas istabā, tā bija tukša. Es pavaicāju aprūpētājai, kur viņa varētu būt, un saņēmu atbildi, ka viņa atrodas atpūtas telpā. Tur es atradu šo mīļo atraitni, pie kuras bija ieradusies viņas māsa un vēl kāda draudzene. Mēs jauki parunājāmies.
Kamēr mēs runājām, pie telpas durvīm pienāca kāds vīrs, lai iegādātos dzērienu no sīkpreču automāta. Viņš uzlūkoja mani un teica: „Ak, tu esi Toms Monsons!”
„Jā,” es atbildēju. „Un tu izskaties pēc Hemingveja.”
Viņš apliecināja, ka ir Stīvens Hemingvejs, Alfrēda Eižena Hemingveja dēls, kurš bija kalpojis par manu padomnieku, kad pirms daudziem gadiem es biju bīskaps, un es viņu saucu par Džīnu. Stīvens man pateica, ka viņa tēvs atrodas šajā pat iestādē un ka viņš ir tuvu nāvei. Džīns bija vaicājis pēc manis, un ģimene vēlējās sazināties ar mani, taču nevarēja atrast manu tālruņa numuru.
Es nekavējoties atvainojos un kopā ar Stīvenu devos augšā uz mana bijušā padomnieka istabu, kur bija pulcējušies arī citi viņa bērni. Viņa sieva bija mirusi pirms vairākiem gadiem. Ģimenes locekļi uzskatīja, ka mana satikšanās ar Stīvenu atpūtas telpā bija kā mūsu Debesu Tēva atbilde uz viņu lielo vēlēšanos, lai es apraudzītu viņu tēvu pirms viņa nāves un atsauktos uz viņa lūgumu. Arī es sajutu, ka tā tas ir, jo, ja Stīvens nebūtu ienācis telpā, kur es atrados tieši tajā brīdī, kad viņš ienāca, es nemaz nezinātu, ka Džīns atrodas šajā iestādē.
Mēs viņam iedevām svētību. Gaisā virmoja miers. Mums bija jauka tikšanās, un es devos projām.
Nākamajā rītā man piezvanīja un pateica, ka Džīns Hemingvejs ir miris — tikai 20 minūtes pēc tam, kad viņš no sava dēla un manis bija saņēmis svētību.
Es izteicu klusu pateicības lūgšanu Debesu Tēvam par Viņa vadošo ietekmi, kas mani bija mudinājusi apmeklēt aprūpes centru un vadījusi mani pie mana dārgā drauga Alfrēda Eižena Hemingveja.
Man šķiet, ka Džīna Hemingveja domas tajā vakarā — kad mēs sajutām Gara siltumu, teicām pazemīgu lūgšanu un devām priesterības svētību, — atbalsoja vārdus, kad atrodami garīgajā dziesmā „Mācītāj, spēcīga vētra”:
Pestītāj, paliec man līdzās!
Nevēlos palikt viens,
Kamēr piestāšu laimīgā ostā,
Kur varēšu atpūsties.
Man joprojām ļoti patīk šī garīgā dziesma, un es liecinu par mierinājumu, ko tā sniedz:
Trakot var brāzmainais viesulis
Vai cilvēks, vai dēmons, vai ienaidnieks cits,
Neviens nevar nogremdēt laivu šo,
Kur atdusu Visuma Ķēniņš rod.
Tev, Glābēj, visi tie paklausīs:
Klusu, miers!1
Asarās un pārbaudījumos, bailēs un bēdās, sirdēstos un vientulībā tuvinieku zaudējuma dēļ — pastāv pārliecība par dzīvi, kas ir mūžīga. Mūsu Kungs un Glābējs ir dzīvs liecinieks šai patiesībai.2 Pietiek ar Viņa vārdiem Svētajos Rakstos: „Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs” (Psalmi 46:11). Es liecinu par šo patiesību.
© 2013 Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības aizsargātas. Iespiests Vācijā. Angļu val. teksta apstiprinājums: 6/12. Tulkojuma apstiprinājums: 6/12. First Presidency Message, March 2013 tulkojums. Latvian 10663 153
Kā mācīt no šī vēstījuma?
Šis vēstījums var sniegt mierinājumu tiem, kuri ir zaudējuši kādu tuvinieku vai kuri sastopas ar kādu pārbaudījumu. Papildus Prezidenta Monsona vēstījumam apsveriet iespēju dalīties kādā no zemāk dotajām rakstvietām, vadoties pēc to cilvēku vajadzībām, kurus mācāt: Ījaba 19:25–26; 1. korintiešiem 15:19–22; Mosijas 24:13–15; Mācība un Derības 122:7–9. Ja sajūtat pamudinājumu, jūs varat liecināt par mieru, ko Glābējs ir sniedzis jums jūsu pārbaudījumos.