Labvēlības dāvana
Šodien un mūžīgi mūžos Dieva labvēlība ir pieejama visiem tiem, kuru sirdis ir salauztas un kuru gari ir nožēlas pilni.
Lieldienu svētdienā mēs svinam visilgāk gaidīto un lieliskāko notikumu pasaules vēsturē.
Tā bija diena, kas izmainīja visu.
Tajā dienā izmainījās mana dzīve.
Izmainījās arī jūsu dzīve.
Izmainījās visu Dieva bērnu dzīve.
Tajā svētajā dienā cilvēces Glābējs, uzņēmies uz Sevis grēka un nāves važas, kas turēja mūs gūstā, sarāva šīs važas un atbrīvoja mūs.
Pateicoties mūsu mīļotā Pestītāja upurim, nāvei nav dzeloņa, kaps nav uzvarējis1, Sātanam nav ilgstošas varas, un mēs „esam atdzemdināti dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos”.2
Patiesi, apustulim Pāvilam bija taisnība, kad viņš teica: „Iepriecinait cits citu ar šiem vārdiem”.3
Dieva labvēlība
Mēs bieži runājam par Glābēja īstenoto Izpirkšanu — un pareizi darām!
Jēkaba vārdiem runājot, „kāpēc nerunāt par Kristus Izpirkšanu un neiegūt pilnīgas zināšanas par Viņu”?4 Bet, kad mēs „runājam par Kristu, … priecājamies par Kristu, … sludinām par Kristu [un] pravietojam par Kristu”, izmantojot ikvienu izdevību,5 mēs nekad nedrīkstam zaudēt apbrīnas un dziļas pateicības sajūtas par Dieva Dēla mūžīgo upuri.
Glābēja īstenotā Izpirkšana nedrīkst kļūt par ikdienišķu tematu mūsu mācībās, mūsu sarunās vai mūsu sirdī. Tā ir svēta un svētīga, jo caur šo „lielo un pēdējo upuri” Jēzus sniedza „glābšanu visiem tiem, kas ticēs Viņa Vārdam”.6
Es apbrīnoju to, ka Dieva Dēls izrādīja labvēlību un glāba mūs, lai arī bieži vien mēs esam nepilnīgi, nešķīsti, pieļaujam kļūdas un esam nepateicīgi. Ar savu ierobežoto prātu es esmu centies izprast Glābēja īstenoto Izpirkšanu, un vienīgais izskaidrojums, kuru varu rast, ir šāds: Dievs mūs mīl ar dziļu, pilnīgu un mūžīgu mīlestību. Es pat nevaru sākt aplēst Kristus mīlestības „platumu, garumu, augstumu un dziļumu”.7
Šīs mīlestības spēcīgo izpausmi Svētajos Rakstos bieži dēvē par Dieva labvēlību — dievišķu palīdzību un spēka dāvinājumu, ar kuru mēs no nepilnīgām un ierobežotām radībām izaugam par paaugstinātām būtnēm, kas „saņem patiesību un gaismu, līdz [visi esam] godināti patiesībā un [zinām] visas lietas”.8
Šī Dieva labvēlība ir visbrīnišķīgākā. Tomēr to bieži pārprot.9 Tomēr, ja vien mēs vēlamies iemantot to, kas mums ir sagatavots Viņa mūžīgajā valstībā, mums vajadzētu zināt par Dieva labvēlību.
Šī iemesla dēļ es vēlos runāt par labvēlību. Vispirms īpaši par to, kā labvēlība atslēdz debesu vārtus un, otrkārt, kā tā atver debesu logus.
Pirmkārt — labvēlība atslēdz debesu vārtus
Tā kā mēs visi esam „grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības”,10 un „nekas netīrs nevar ieiet Dieva valstībā”,11 ikviens no mums ir necienīgs atgriezties Dieva klātbūtnē.
Pat ja mēs kalpotu Dievam ar visu dvēseli, ar to nepietiek; jo mēs vēl joprojām būtu „neizdevīgi kalpi”.12 Mēs nevaram nopelnīt savu ceļu uz debesīm; taisnības prasības ir šķērslis, ko mēs paši nespējam pārvarēt.
Taču viss nav zudis.
Dieva labvēlība ir mūsu lielā un mūžīgā cerība.
Caur Jēzus Kristus upuri žēlastības iecere apmierina taisnības prasības13 „un dod cilvēkiem iespēju, lai tiem varētu būt ticība grēku nožēlošanai”.14
Mūsu grēki, lai arī tie būtu kā purpurs, var atkal kļūt balti kā sniegs.15 Pateicoties tam, ka mūsu mīļotais Glābējs „Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem”16, mums tiek nodrošināta ieeja Viņa mūžīgajā valstībā.17
Vārti ir atslēgti!
Taču Dieva labvēlība dara vairāk, nekā tikai atjauno mūs iepriekšējā nevainības stāvoklī. Ja pestīšana nozīmētu tikai mūsu kļūdu un grēku dzēšanu — lai cik brīnišķīgi tas arī nebūtu —, tad tā nepiepildītu Tēva dižos mērķus attiecībā uz mums. Viņa mērķis ir daudz augstāks — Viņš vēlas, lai Viņa dēli un meitas kļūtu kā Viņš.
Ar Dieva labvēlības dāvanu mācekļa ceļš neved atpakaļ; tas ved augšup.
Tas ved tādos augstumos, ko mēs nespējam aptvert! Tas ved uz paaugstināšanu mūsu Tēva celestiālajā valstībā, kur mēs, mūsu tuvinieku ieskauti, saņemsim „no Viņa pilnības un no Viņa godības”.18 Viss ir mūsu, un mēs piederam Kristum.19 Tādēļ mums tiks dots viss, kas ir Tēvam.20
Lai iemantotu šo godību, mums ir nepieciešams kas vairāk par atslēgtiem vārtiem; mums ir jāiet caur šiem vārtiem ar patiesu vēlmi mainīties — mainīties tik dramatiski, ka Svētajos Rakstos tas ir aprakstīts kā „[piedzimšana] no jauna; jā, [piedzimšana] no Dieva, izmainoties no [sava pasaulīgā] un kritušā stāvokļa uz taisnīguma stāvokli, būdami Dieva pestīti, kļūdami Viņa dēli un meitas”.21
Otrkārt — labvēlība atver debesu logus
Vēl viena Dieva labvēlības izpausme ir debesu logu atvēršana, caur kuriem Dievs izlej varenas spēka svētības, kas ļauj mums sasniegt to, kas citādi mums būtu neiespējams. Ar Dieva brīnišķo labvēlību Viņa bērni var pārvarēt krāpnieka bīstamos un apslēptos kārdinājumus, pacelties pāri grēkam un tapt „pilnīgi Kristū”.22
Lai gan mums visiem ir vājības, mēs tās varam pārvarēt. Patiesi, ja mēs esam pazemīgi un ticīgi, tad ar Dieva labvēlību vājības var kļūt par spēku.23
Dzīves gaitā Dieva labvēlība dāvā laicīgas svētības un garīgas dāvanas, kas palielina mūsu spējas un bagātina mūsu dzīvi. Viņa labvēlība attīra mūs. Viņa labvēlība palīdz mums atklāt labāko sevī.
Kas var saņemt šo labvēlību?
Bībelē mēs lasām, kā Kristus apmeklēja farizeju Sīmani viņa namā.
Ārēji Sīmanis šķita labs un taisnīgs vīrs. Viņš regulāri pildīja savus reliģiskos pienākumus: ievēroja Mozus likumu, maksāja desmito tiesu, ievēroja Sabata dienu, ik dienu lūdza un gāja uz sinagogu.
Taču, kamēr Jēzus runāja ar Sīmani, pienāca kāda sieviete, mazgāja Glābēja kājas ar savām asarām un iezieda Viņa kājas ar svaidāmo eļļu.
Sīmanim nepatika šāds pielūgsmes veids, jo viņš zināja, ka šī sieviete bija grēciniece. Sīmanis nodomāja — ja Jēzus to nezina, Viņš noteikti nav pravietis, jo citādi viņš neļautu šai sievietei sev pieskarties.
Uztvēris Sīmaņa domas, Jēzus pagriezās pret viņu un uzdeva jautājumu. „Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs — piecdesmit.
Kad nu tie [abi] nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?”
Sīmanis atbildēja, ka tas, kuram vairāk atlaists.
Tad Jēzus mācīja dziļu mācību: „Vai tu redzi šo sievu? … Viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz.”24
Kuram no šiem diviem cilvēkiem mēs vairāk līdzināmies?
Vai esam līdzīgi Sīmanim? Vai mēs jūtamies pārliecināti un esam mierā ar saviem labajiem darbiem, paļaujoties uz savu taisnīgumu? Vai varbūt esam nedaudz neiecietīgi pret tiem, kas nedzīvo saskaņā ar mūsu standartiem? Vai mēs apmeklējam mūsu sanāksmes automātiski, ieraduma pēc, žāvājoties evaņģēlija mācību stundās un varbūt pārbaudot savus mobilos tālruņus Svētā Vakarēdiena sanāksmes laikā?
Vai arī mēs esam līdzīgi šai sievietei, kura domāja, ka ir pilnīgi un bezcerīgi zudusi grēka dēļ?
Vai mēs mīlam daudz?
Vai mēs saprotam savu parādu Debesu Tēva priekšā un no visas sirds lūdzam pēc Dieva labvēlības?
Vai tad, kad metamies ceļos lūgšanā, mēs uzskaitām visus savus taisnīgos darbus, vai arī mēs izsūdzam savas kļūdas, lūdzot Dieva labvēlību, un lejam pateicības asaras par brīnišķīgo pestīšanas ieceri?25
Pestīšanu nevar nopirkt ar paklausību; par to ar Savām asinīm ir samaksājis Dieva Dēls.26 Uzskatīt, ka mēs savus labos darbus varam iemainīt pret pestīšanu, ir tas pats, kā nopirkt lidmašīnas biļeti un domāt, ka mums pieder visa aviolīnija. Vai arī domāt, ka, samaksājot īri par savu mājokli, mums pieder visa planēta Zeme.
Kāpēc tad lai paklausām?
Ja labvēlība ir Dieva dāvana, kāpēc tad paklausība Dieva baušļiem ir tik svarīga? Kāpēc tad apgrūtināt sevi ar Dieva baušļiem vai grēku nožēlošanu? Kāpēc vienkārši neatzīt, ka mēs esam grēcīgi, un ļaut Dievam mūs glābt?
Vai, uzdodot šo jautājumu Pāvila vārdiem: „Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība?” Pāvila atbilde ir vienkārša un skaidra: „Nekādā ziņā ne!”27
Brāļi un māsas, mēs paklausām Dieva baušļiem, jo mīlam Viņu!
Centieni no visas sirds un prāta saprast Dieva labvēlības dāvanu sniedz mums vēl vairāk iemeslu mīlēt un paklausīt mūsu Debesu Tēvam — lēnprātībā un pateicībā. Mācekļa ceļa iešana attīra mūs, pilnveido mūs, palīdz mums kļūt līdzīgākiem Viņam un ved mūs atpakaļ Viņa klātbūtnē. „Tā Kunga [mūsu Dieva] Gars” rada tik „varenu pārmaiņu [mūsos], ka mums vairs nav tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu.”28
Tādējādi mūsu paklausība Dieva baušļiem dabiski izriet no mūsu bezgalīgās mīlestības un pateicības par Dieva labestību. Šī patiesā mīlestība un pateicība brīnumainā veidā apvienos mūsu darbus ar Dieva labvēlību. Tikumība rotās mūsu domas nepārtraukti; un mūsu paļāvība kļūs stipra Dieva klātbūtnē.29
Dārgie brāļi un māsas, dzīvot saskaņā ar evaņģēliju nav nasta. Tā ir priekpilna sagatavošanās — priekšdarbi, lai iemantotu mūžīgās dzīves diženo godību. Mēs tiecamies paklausīt mūsu Debesu Tēvam, jo tad mūsu gari labāk uztvers garīgus jautājumus. Mēs sapratīsim to, par ko agrāk nemaz nenojautām. Pildot Tēva gribu, mēs gūsim apgaismību un izpratni.30
Labvēlība ir Dieva dāvana, un mūsu vēlme būt paklausīgiem ikvienam Dieva bauslim ir kā savas mirstīgās rokas pastiepšana, lai saņemtu šo svēto dāvanu no mūsu Debesu Tēva.
Izdarīt visu, ko varam
Pravietim Nefijam ir liela loma mūsu izpratnes veicināšanā par Dieva labvēlību; viņš pasludināja: „Jo mēs esam cītīgi rakstījuši, lai pārliecinātu savus bērnus un arī savus brāļus noticēt Kristum un tapt samierinātiem ar Dievu, jo mēs zinām, ka tā ir Dieva labvēlība, ka mēs topam izglābti, pēc tam, kad mēs esam izdarījuši visu, ko varam.”31
Tomēr es domāju, vai dažkārt mēs nepārprotam frāzi „pēc tam, kad mēs esam izdarījuši visu, ko varam”. Mums ir jāsaprot, ka „pēc tam” nav tas pats, kas „tāpēc ka”.
Mēs netiekam glābti, „tāpēc ka” izdarījām visu, ko varam. Vai kāds no mums ir izdarījis visu, ko viņš vai viņa var? Vai Dievs gaida, kamēr mēs būsim izšķieduši visu savu sparu, pirms iejaukties mūsu dzīvē ar Savu glābjošo labvēlību?
Daudzi cilvēki zaudē drosmi, jo nemitīgi neizdara visu, kas tiem tiek lūgts. No personīgas pieredzes viņi zina, ka „gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja”.32 Viņi pievienojas Nefijam, paužot: „Mana dvēsele skumst manu nekrietnību dēļ.”33
Es esmu pārliecināts, ka Nefijs zināja, ka Glābēja labvēlība ļauj un dod iespēju pārvarēt grēku.34 Tāpēc Nefijs tik uzcītīgi pūlējās, lai mudinātu savus bērnus un brāļus „noticēt Kristum un tapt samierinātiem ar Dievu”.35
Galu galā, tas ir tas, ko mēs varam izdarīt! Un tas ir mūsu mirstīgās dzīves uzdevums!
Labvēlība ir pieejama visiem
Kad es domāju par to, ko Glābējs izdarīja neilgi pirms pirmās Lieldienu svētdienas, es vēlos pacelt savu balsi un slavināt Visuaugsto Dievu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu!
Vārti uz debesīm ir atslēgti!
Debesu logi ir atvērti!
Šodien un mūžīgi mūžos Dieva labvēlība ir pieejama visiem tiem, kuru sirdis ir salauztas un kuru gari ir nožēlas pilni.36 Jēzus Kristus ir sagatavojis mums ceļu, lai sasniegtu tādus augstumus, ko mirstīgais prāts nespēj aptvert.37
Es lūdzu, lai mēs labāk saprastu Glābēja Izpirkšanas upura mūžīgo nozīmīgumu un justu lielāku pateicību par to. Es lūdzu, lai mēs izrādītu savu mīlestību pret Dievu un savu pateicību par Dieva nebeidzamo labvēlību, ievērojot Viņa baušļus un priekpilni „dzīvo[jot] atjaunotā dzīvē”38, mūsu Skolotāja un Pestītāja, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.
© 2015 Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības aizsargātas. Iespiests ASV. Angļu val. teksta apstiprinājums: 6/14. Tulkojuma apstiprinājums: 6/14. Visiting Teaching Message, May 2015 tulkojums. Latvian. 12585 153