Jaunieši
Lūgšana pēc miera
Autore dzīvo Arizonas štatā, ASV.
Mani vecāki bieži apmeklēja sapulces pēc Baznīcas sanāksmēm, un es parasti pieskatīju savus trīs jaunākos brāļus un palīdzēju viņiem sagatavot pusdienas, lai arī viņi bieži bija nesavaldīgi un izsalkuši. Parasti, ja viņi sāka ķīvēties, es varēju ātri atrisināt viņu sīko problēmu. Taču dažreiz, kad ķīviņš jau bija sācies, bija grūti viņus samierināt, tāpēc ka es kļuvu satraukta.
Kādu pēcpusdienu maniem brāļiem bija sevišķi grūti mierīgi sadzīvot. Es atklāju, ka mani pūliņi viņu samierināšanā visu vērsa tikai par sliktu, tāpēc ka es biju sarūgtināta. Tādēļ es gatavoju tikai pusdienas un pārstāju ar viņiem sarunāties. Visbeidzot es pateicu: „Es noskaitīšu lūgšanu. Vai mēs, lūdzu, varētu uz brīdi paklusēt?” Kad viņi nomierinājās, es lūdzu Dievu svētīt ēdienu. Pirms es noslēdzu lūgšanu, es piebildu: „Un, lūdzu, palīdzi mums būt par samierinātājiem.”
Sākumā likās, ka viņi to nedzirdēja un atkal sāka ķīvēties. Es biju sakaitināta, taču zināju, ka man bija jābūt tik mīlošai un mierīgai, cik vien spēju, tāpēc ka tikko biju lūgusi pēc miera. Pēc brīža es sajutos ļoti mierīga. Es paēdu, nebilstot ne vārda, un zēni galu galā pārstāja ķīvēties. Es atskārtu, ka miers, ko sajutu, bija atbilde uz vienkāršu lūgšanu. Es lūdzu, lai būtu par samierinātāju, un mans Debesu Tēvs palīdzēja man saglabāt mieru, kad es izjutu spēcīgu kārdinājumu — uzkliegt saviem brāļiem. Es zinu, ka Viņš patiesi var sniegt mums mieru.