Apmeklējuma mācības vēstījums, 2017. gada novembris
Trīs māsas
Mēs paši esam atbildīgi par savu personīgo māceklību, un tas tikpat kā nav, ja vispār ir, atkarīgs no tā, kā pret mums izturas apkārtējie.
Dārgās māsas, dārgās draudzenes, ir tik zīmīgi un brīnišķīgi, ka mēs uzsākam vispārējo konferenci ar šo pasaules mēroga sanāksmi māsām. Padomājiet vien, ka dažāda gada gājuma, izcelsmes, tautības un valodas māsas vienojas ticībā un mīlestībā uz To Kungu, Jēzu Kristu!
Kad mēs nesen tikāmies ar mūsu mīļoto pravieti, prezidentu Tomasu S. Monsonu, viņš mums pauda to, cik ļoti mīl To Kungu. Un es zinu, ka prezidents Monsons ir ļoti pateicīgs par jūsu mīlestību, jūsu lūgšanām un jūsu nodošanos Tam Kungam.
Sensenos laikos kādā tālā zemē dzīvoja ģimene, kurā bija trīs māsas.
Pirmā māsa bija bēdīga. Viņai šķita, ka viņas izskatā, sākot ar matu galiņiem līdz pat papēžiem, nekas nav īsti pievilcīgs. Runājot viņa bieži izteicās neveikli, un cilvēki par to smējās. Ja kāds viņu kritizēja vai „aizmirsa” uzaicināt uz kādu pasākumu, viņa nosarka, devās projām un atrada slēptu vietiņu, kur izdvest žēlu nopūtu, prātojot, kādēļ dzīve ir izvērtusies tik drūma un skumja.
Otrā māsa bija dusmīga. Viņa domāja, ka ir ļoti gudra, bet vienmēr atradās kāds, kuram skolas pārbaudījumos bija augstākas atzīmes. Viņa uzskatīja, ka ir jautra, izskatīga, moderna un pievilcīga. Taču allaž atradās kāda, kas šķita vēl jautrāka, skaistāka, modernāka un pievilcīgāka.
Viņa nekad nekur nebija pirmā un nespēja to izturēt. Dzīvei taču nevajadzēja būt tādai!
Dažkārt viņa izlika dusmas uz apkārtējiem, un šķita, ka viņa vienmēr ir tikai elpas vilciena attālumā no sašutuma par vienu vai otru lietu.
Tas, protams, nepadarīja viņu patīkamāku saskarsmē, vai arī populārāku. Dažkārt viņa sakoda zobus un savilka dūres, nodomājot: „Dzīve ir tik netaisna!”
Un tad vēl bija arī trešā māsa. Pretēji bēdīgajai un dusmīgajai māsai, viņa bija priecīga. Ne tāpēc, ka viņa būtu gudrāka, skaistāka vai spējīgāka par savām māsām. Nē, arī no viņas citi dažkārt vairījās, vai arī viņu ignorēja. Dažreiz tie smējās par viņas apģērbu vai par to, ko viņa saka. Dažkārt tie teica par viņu nejaukus vārdus. Taču viņa neļāva nekam no tā sevi pārlieku satraukt.
Šai māsai ļoti patika dziedāt. Viņai nepiemita īpaša muzikalitāte, un citi par to smējās, bet tas viņu neatturēja. Viņa teica: „Es neļaušu, lai citi cilvēki un to viedoklis atturētu mani no dziedāšanas!”
Jau tas vien, ka viņa turpināja dziedāt, apbēdināja pirmo māsu un sadusmoja otro māsu.
Pēc daudziem gadiem māsu atvēlētais laiks uz šīs Zemes galu galā beidzās.
Pirmā māsa, kura atkal un atkal bija pārliecinājusies, ka dzīvē ir pa pilnam vilšanos, galu galā nomira, būdama bēdīga.
Otrā, kura ik dienas atrada kaut ko jaunu, kas tai nepatika, nomira, būdama dusmīga.
Bet trešā māsa, kas bija pilnvērtīgi pavadījusi ikkatru dzīves mirkli, ar pārliecinātu smaidu dziedot savu dziesmu, nomira priecīga.
Dzīvē, protams, viss nenotiek tik vienkārši, un cilvēki nekad nav tik vienpusīgi, kā šajā stāstā par trim māsām. Taču pat no tik galējiem piemēriem, kā šie mēs varam mācīties kaut ko par sevi. Ja jūs esat kā vairums no mums, jūs, iespējams, atpazīstat daļu no sevis vienā, divās vai varbūt visās trijās no šīm māsām. Palūkosimies uz katru no tām tuvāk!
Upuris
Pirmā māsa uzskatīja sevi par upuri — kādu, uz kuru iedarbojas citi.1 Šķita, ka ar viņu viens pēc otra notiek atgadījumi, kas liek justies nelaimīgai. Ar šādu dzīves pieeju viņa ļāva citiem kontrolēt savas sajūtas un izturēšanos. Rīkojoties šādi, mēs padodamies tikpat kā katram uzskatu vējam, un šajos sociālo mēdiju pastāvīgās klātesamības laikos tas nozīmē atrašanos viesuļvētrā.
Dārgās māsas, kādēļ gan jums attiecībā uz savu laimi būtu jāpadodas kāda cilvēka vai ļaužu pulciņa ietekmei, kam tikpat kā nerūp jūsu liktenis un tas, cik laimīgas esat?
Ja jūs uztrauc tas, ko par jums saka citi, es iesaku šādu pretlīdzekli: atcerieties, kas jūs esat! Atcerieties, ka jūs nākat no Dieva valstības karaļnama, ka jūs esat meitas Debesu Vecākiem, kuri pārvalda visuma plašumus.
Jums ir Dieva garīgais DNS. Jums ir unikālas dāvanas, kas iegūtas, tiekot garīgi radītām, un attīstītas ilgstošajā pirmslaicīgās dzīves gājumā. Jūs esat mūsu žēlastīgā un mūžīgā Debesu Tēva bērni, kurš ir pulku Kungs — Tas, kurš radījis visumu, noklādams plašo Visuma izplatījumu ar riņķojošajām zvaigznēm un ievietodams planētas tām paredzētajās orbītās.
Jūs esat Viņa rokās.
Paša Dieva rokās.
Mīlošajās rokās.
Gādīgajās rokās.
Un nekas, ko kāds par jums kādreiz saka, nevar to mainīt. Citu vārdiem par jums nav nozīmes, salīdzinājumā ar to, ko par jums teicis Dievs.
Jūs esat Viņa dārgie bērni.
Viņš mīl jūs.
Pat tad, kad jūs paklūpat, pat tad, ja jūs no Viņa novēršaties, Dievs jūs mīl. Ja jūs jūtaties apmaldījušās, pamestas vai aizmirstas, nebaiļojieties! Labais gans jūs atradīs. Viņš jūs pacels uz Saviem pleciem. Un Viņš aiznesīs jūs mājās.2
Manas dārgās māsas, lūdzu, pieņemiet šo dievišķo patiesību ar visu savu sirdi! Un jūs atklāsiet, ka jums ir daudz iemeslu neļauties skumjām, jo jums ir jāīsteno sava mūžīgā sūtība.
Mūsu mīļotais pasaules Glābējs atdeva Savu dzīvību, lai jūs varētu izvēlēties īstenot šo sūtību. Jūs esat uzņēmušās Viņa Vārdu, jūs esat Viņa mācekles. Un, pateicoties Viņam, jūs varat tērpties mūžīgās godības ietērpā.
Nīdēja
Otrā māsa dusmojās uz visu pasauli. Viņa, tāpat kā skumjā māsa, uzskatīja, ka visas problēmas viņas dzīvē rodas citu cilvēku dēļ. Viņa vainoja savu ģimeni, savus draugus, savu priekšnieku un līdzstrādniekus, policiju, kaimiņus, Baznīcas vadītājus, pašreizējās modes tendences, pat intensīvos saules uzliesmojumus vai vienkārši neveiksmi. Un viņa izgāza savas dusmas uz visu iepriekšminēto.
Viņa nedomāja, ka ir nejauks cilvēks. Tieši pretēji — viņa uzskatīja, ka tikai aizstāvas. Visiem pārējiem, kā viņa ticēja, ir savtīga, sīkmanīga un naidīga motivācija. Turpretī viņu pašu motivē tikai labi nodomi — taisnīgums, godprātīgums un mīlestība.
Diemžēl dusmīgās māsas domāšanas veids ir pārāk ierasts. Tas atklājās nesenā pētījumā, kurā tika analizēti savstarpēji naidīgu kopienu konflikti. Veicot šo izpēti, pētnieki intervēja palestīniešus un izraēliešus no Tuvajiem Austrumiem, kā arī republikāņus un demokrātus Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņi atklāja, ka „ikviena no iesaistītajām pusēm uzskata, ka viņu kopienai ir mīloša, nevis naidīga motivācija, bet, kad tiem vaicāja, kādēļ konfliktā iesaistījušies to pretinieki, [tie] norādīja, ka [otru] kopienu motivē naids.”3
Citiem vārdiem, katra no grupām uzskatīja, ka ir „labie puiši” — godīgi, laipni un patiesi. Turpretī pretiniekus tie uzskatīja par „sliktajiem puišiem” — neinformētiem, negodīgiem, pat ļauniem.
Kad es piedzimu, pasaule bija ierauta briesmīgā karā, kas ienesa pasaulē mokošas sēras un visaptverošas bēdas. Šo karu uzsāka mana paša tauta — pulciņš cilvēku, kuri norādīja, ka noteiktas ļaužu grupas ir ļaunas, mudinot izturēties pret tām naidīgi.
Viņi apklusināja tos, kuri tiem nepatika. Viņi tos vainoja un demonizēja. Viņi uzskatīja tos par zemākiem — pat necilvēcīgiem. Un, degradējot kādu cilvēku grupu, jūs, visdrīzāk, attaisnosiet vardarbīgus izteikumus un rīcību pret tiem.
Es nodrebu, domājot par to, kas norisinājās 20. gadsimta Vācijā.
Ja kāds mums oponē vai nepiekrīt, ir tik kārdinoši pieņemt, ka ar šiem cilvēkiem kaut kas nav kārtībā. Un līdz ar to mums nav grūti piedēvēt to vārdiem un rīcībai pašu sliktāko motivāciju.
Mums, protams, vienmēr ir jāiestājas par to, kas ir pareizi, un ir tādi brīži, kad mums šī mērķa labad būtu jāizsakās. Taču, ja mēs to darām ar dusmām vai naidpilnu sirdi, ja mēs izgāžam savas dusmas, lai sāpinātu, apvainotu vai apklusinātu citus, var gadīties, ka mēs nerīkojamies taisnīgi.
Ko mums mācīja Glābējs?
„Es saku jums, mīliet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas ļauni izmanto jūs un vajā jūs;
lai jūs varētu būt bērni savam Tēvam, kas ir debesīs.”4
Tāds ir Glābēja ceļš. Tas ir pirmais solis pretī tam, lai nojauktu sienu, kas izraisa tik daudz dusmu, naida, šķelšanos un vardarbības visā pasaulē.
„Jā,” jūs, iespējams, teiksiet, „es būtu gatava mīlēt savus ienaidniekus, ja vien viņi būtu gatavi darīt to pašu.”
Taču tam patiesībā nav nozīmes, vai ne? Mēs paši esam atbildīgi par savu personīgo māceklību, un tas tikpat kā nav, ja vispār ir, atkarīgs no tā, kā pret mums izturas apkārtējie. Mēs neapšaubāmi ceram, ka arī viņi būs saprotoši un žēlsirdīgi, taču mūsu mīlestība pret tiem nav atkarīga no tā, ko tie jūt pret mums.
Var gadīties, ka mūsu centieni — mīlēt savus ienaidniekus — mīkstinās to sirdis, atstājot uz tiem pozitīvu ietekmi. Var gadīties, ka ne. Taču tas nemazina mūsu apņemšanos sekot Jēzum Kristum.
Tādēļ, būdami Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, mēs mīlēsim savus ienaidniekus.
Mēs pārvarēsim dusmas un naidu.
Mēs piepildīsim savas sirdis ar mīlestību pret visiem Dieva bērniem.
Mēs pasniegsimies pretī apkārtējiem un kalposim tiem — pat tiem, kuri mūs negodīgi izmanto vai vajā.5
Īstenā mācekle
Trešā māsa simbolizē īstenu Jēzus Kristus mācekli. Viņa darīja to, kas var izrādīties ārkārtīgi grūti, — viņa paļāvās uz Dievu, pat tiekot izsmieta un sastopoties ar grūtībām. Viņai kaut kādā veidā izdevās saglabāt savu ticību un cerību, par spīti apkārtējo nievām un ciniskajai attieksmei. Viņai bija priekpilna dzīve, nevis pateicoties iepriecinošiem apstākļiem, bet gan pateicoties tam, ka viņa pati bija priecīga.
Nevienam no mums savā dzīves ceļā neizdodas izvairīties no pretestības. Kā mēs varam turpināt mērķtiecīgi doties pretī godpilnajai laimei, kas ir apsolīta uzticīgajiem, par spīti tik daudziem spēkiem, kas cenšas mūs no tā atraut?
Es uzskatu, ka uz šo jautājumu var atbildēt sapnis, ko pirms tūkstošiem gadu redzēja kāds pravietis. Šo pravieti sauc par Lehiju, un viņa sapnis ir pierakstīts dārgajā un brīnišķīgajā Mormona Grāmatā.
Savā sapnī Lehijs redzēja plašu lauku, kurā auga brīnumains, neaprakstāmi skaists koks. Viņš redzēja arī lielus ļaužu pulkus, kuri centās atrast ceļu līdz šim kokam. Viņi vēlējās nobaudīt tā godpilnos augļus. Viņi juta un paļāvās uz to, ka tas dāvās tiem lielu laimi un nezūdošu mieru.
Uz šo koku veda šaura taka, kuras malā bija dzelzs marga, kas palīdzēja tiem turpināt ceļu. Taču tur bija arī tumsības migla, kas aptumšoja skatam gan minēto taku, gan koku. Un laikam jau vēl bīstamāki par to bija skaļie smiekli un izsmiekls, kas atskanēja no tuvējās, lielās un plašās ēkas. Pārsteidzoši, taču šis izsmiekls lika dažiem ļaudīm, kuri bija sasnieguši koku un baudījuši tā brīnumainos augļus, nokaunēties un aizklīst projām.6
Iespējams, viņi sāka šaubīties par to, vai šis koks patiešām ir tik skaists, kā viņi reiz domājuši. Iespējams, ka tie sāka šaubīties par to, ko bija pieredzējuši.
Varbūt viņi domāja, ka, novēršoties no šī koka, viņu dzīve kļūs vieglāka. Varbūt, ka tad par tiem vairs neviens nesmiesies un nezobosies.
Un tiem šķita, ka ļaudis, kuri par tiem ņirgājās, patiesībā izskatās diezgan laimīgi un labi pavada laiku. Tādēļ, pametot koku, viņi, iespējams, tiktu uzņemti lielās un plašās ēkas ļaužu vidū, kuri uzteiktu tos par viņu spriestspēju, intelektu un gudrību.
Palieciet uz takas!
Mīļās māsas, dārgās draudzenes, ja jums kļūst grūti cieši turēties pie dzelzs margas, lai nelokāmi dotos pretī glābšanai; ja šķietami pašpārliecinātu cilvēku izsmiekls un nievas liek jums svārstīties; ja jūs satrauc neatbildēti jautājumi vai pagaidām neizprotamas mācības; ja jūs esat pieredzējušas skumdinošas vilšanās, es mudinu jūs atcerēties par Lehija sapni.
Palieciet uz takas!
Nekādā gadījumā nelaidiet vaļā dzelzs margu — Dieva vārdu!
Un, ja kāds cenšas jūs nokaunināt par to, ka jūs baudāt Dieva mīlestību, ignorējiet to.
Nekad neaizmirstiet vārdus: „Es esmu Dieva bērns. Ja Dievam klausīšu, es gūšu lielas svētības, ar Viņu dzīvošu!”7
Uz pasaulīgajām uzslavām un akceptu nevar paļauties, tas nav īsteni un nesniedz piepildījumu. Dieva solījumi ir nešaubīgi, īsteni un iepriecina mūs gan šobrīd, gan mūžībā.
Es aicinu, lai jūs palūkojaties uz reliģiju un ticību plašākā skatījumā. Nekas no tā, ko piedāvā lielā un plašā ēka, nav pielīdzināms Jēzus Kristus dzīvā evaņģēlija augļiem.
Patiesi, „ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl”.8
Es pats esmu personīgi pārliecinājies, ka Jēzus Kristus evaņģēlija māceklības ceļš ir tas ceļš, pa kuru mums jāiet. Tas ir ceļš, kā rast drošību un mieru. Tas ir ceļš uz patiesību.
Es liecinu, ka arī jūs varat pārliecināties par to ar Svētā Gara dāvanu un spēku.
Kamēr tas nav noticis, es ceru, ka, ja jums kļūs grūti mērot šo ceļu, jūs radīsiet patvērumu un tiksiet spēcinātas mūsu Baznīcas brīnišķīgajās organizācijās: Sākumskolā, Jauno sieviešu biedrībā un Palīdzības biedrībā. Tās ir kā pieturvietas šajā ceļā, kur jūs varat atjaunot savu pārliecību un atgūt ticību turpmākajam ceļam. Tā ir kā droša mājvieta, kur jūs varat justies piederīgas un gūt savu māsu un māceklības biedru iedrošinājumu.
Tas, ko jūs apgūstat Sākumskolā, sagatavos jūs turpmākai patieso principu apguvei, kad būsiet jaunās sievietes. Māceklības ceļš, ko jūs mērosiet, apmeklējot Jauno sieviešu nodarbības, ļaus jums pievienoties māsu sadraudzībai Palīdzības biedrībā. Ar katru soli šajā ceļā jums tiek dotas jaunas iespējas — izrādīt apkārtējiem savu mīlestību, darbojoties ticībā un veicot līdzcietīgu, žēlsirdīgu un tikumīgu kalpošanu.
Šī māceklības ceļa izvēlēšanās ļaus jums iemantot neaprakstāmu laimi un savas dievišķās dabas piepildījumu.
Tas nebūs viegli. Tas prasīs no jums labāko, ko varat paveikt, liekot lietā visu savu intelektu, radošumu, ticību, godprātību, spēku, apņēmību un mīlestību. Taču kādudien, atskatoties uz saviem centieniem, jūs jutīsieties ļoti pateicīgas par to, ka neesat zaudējušas spēkus, ka esat ticējušas un neesat novērsušās no šī ceļa.
Turpiniet!
Dzīvē var būt daudz kā tāda, kas nepakļaujas mūsu kontrolei. Taču jums ir pa spēkam izvēlēties gan savu galamērķi, gan daudzas pieredzes, kas gaida ceļā. Jūsu dzīvi daudz lielākā mērā ietekmē jūsu izvēle, nekā jūsu spējas.9
Jūs nedrīkstat pieļaut, lai apstākļi jūs apbēdinātu.
Jūs nedrīkstat pieļaut, lai tie jūs sadusmotu.
Jūs varat priecāties par to, ka esat Dieva meitas. Jūs varat rast prieku un laimi Dieva labvēlībā un Jēzus Kristus mīlestībā.
Jūs varat būt priecīgas.
Es mudinu, lai jūs piepildītu savas sirdis ar pateicību par Dieva bagātīgo un neierobežoto labestību. Manas mīļās māsas, jūs to varat! Es, no visas savas dvēseles mīlot jūs, lūdzu par to, lai jūs izlemtu turpināt savu ceļu pie dzīvības koka. Es lūdzu par to, lai jūs izvēlētos pacelt savu balsi, padarot savu dzīvi par godības pilnu slavēšanas simfoniju, priecājoties par to, ko šajā pasaulē var ienest Dieva mīlestība, Viņa Baznīcas brīnumi un Jēzus Kristus evaņģēlijs.
Dažiem šī īstenās māceklības dziesma var šķist greiza vai pat pārāk skaļa. Tā tas ir bijis jau kopš pašiem pirmsākumiem.
Taču mūsu Debesu Tēvam un tiem, kuri Viņu mīl un godā, tā ir visdārgākā un skaistākā dziesma — cildenā un svētīgā dziesma par mīlestību, kas pestī, un par kalpošanu Dievam un līdzcilvēkiem.10
Būdams Tā Kunga apustulis, es dāvāju jums savu svētību — rast spēku un drosmi priekpilni uzplaukt kā Dieva meitām, ik dienu priecīgi mērojot šo godības pilno māceklības ceļu. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.
© 2017 by Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības saglabātas. Iespiests ASV. Apstiprinājums tekstam angļu valodā: 6/17. Tulkojuma apstiprinājums: 6/17. Visiting Teaching Message, November 2017 tulkojums. Latvian. 97931 153