Reģiona prezidija vēstījums
Diena, kas izmainīja pasauli
Sabata dienas rītā Marija Magdalēna kopā ar dažām sievietēm atnāca pie kapa, kur bija guldīts Glābēja laicīgais ķermenis, un ieraudzīja eņģeli, kurš tām teica: „Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis.” (Mateja 28:5–6.) Tas, kas bija noticis, bija diženākais notikums cilvēces vēsturē, notikums, kas izmainīja pasauli — Jēzus Augšāmcelšanās un uzvara pār nāvi. Viņš uzcēlās kā pilnīga un dzīva dvēsele — gan garā, gan miesā.
Mēs atceramies, kā Jānis kristīja Viņu Jordānas upē. „Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”” (Mateja 3:16–17.) Savas kalpošanas laikā Viņš paveica to, ko neviens vēl nekad nebija paveicis. Viņš mācīja tā, kā neviens vēl nekad nebija mācījis. Un, kad pienāca laiks pienest upuri, Viņš pasniedza Savu pēdējo pazemības un kalpošanas mācībstundu, mazgājot Savu apustuļu kājas. Tam sekoja ciešanas Ģetzemanē, kuras pat Viņam — pasaules Radītājam —izrādījās grūti panesamas.
Pēc nodevības neģēļi aizveda Viņu, lai spriestu negodīgu tiesu. Viņš tika izsmiets un šaustīts, un Viņa galva tika kronēta ar ērkšķu kroni. Un, kad Viņš beigu beigās tika pienaglots pie krusta Golgātā, Viņš piesauca Tēvu, lūdzot: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!” (Lūkas 23:34.) Tad pienāca noslēgums, šī laicīgā ceļojuma noslēgums. Un Viņa izkaltušās lūpas nočukstēja vārdus: „Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” (Lūkas 23:46.) Viņa laicīgā dzīve bija beigusies. Viņš bija upurējis to kā izpirkuma maksu par visiem cilvēkiem.
Mums visiem kādudien nāksies pieredzēt sava laicīgā ceļojuma noslēgumu, taču tās nebūs mūsu dzīves — mūsu mūžīgās dzīves — beigas. Tāpat kā Viņš, kurš atguva Savu miesu un uzcēlās no kapa, tāpat arī mēs visi pieredzēsim savas miesas un gara atkalapvienošanos, savā augšāmcelšanās dienā kļūdami par dzīvām dvēselēm. Mēs līksmojam, kā daudzi līksmos un kā būtu jālīksmo visai cilvēcei, atminoties šo pašu lieliskāko un mierinošāko notikumu cilvēces vēsturē — Jēzus uzvaru pār nāvi.
Viņš ir dāvājis mums dzīvību. Viņš ir devis mums visu, kas mums ir. Viņš pat ir atdevis par mums Savu dzīvību. Vai mēs to novērtējam? Vai mēs uzskatām to visu, ko Viņš mums ir devis, par vērtīgu un svētu dāvanu? Dažkārt, iespējams, mēs to nenovērtējam. Tiekot kristīti, mēs kļuvām par Viņa mācekļiem un uzņēmāmies Viņa Vārdu. Vai mēs nesam Viņa Vārdu, būdami šķīsti un cienīgi, lai Jēzus varētu teikt: „Paldies, tev, dārgais draugs, ka tu dzīvo tā, lai būtu visa tā cienīgs, ko Es reiz izcietu tavā labā!”? Vai arī mūsu rīcība liek Viņam izjust tās pašas sāpes un ciešanas, ko Viņš juta Ģetzemanē?
Neliksim mūsu Glābējam ciest vēl vairāk! Neliksim Viņam vilties! Viņš tic mūsu spēkiem un paļaujas uz mums. Tādēļ iepriecināsim viņu, mīlot cits citu, kalpojot cits citam un sekojot Viņa piemēram! Viņš ir uzticējis mums Savu darbu: gādību par visiem Dieva bērniem, Viņa vārda sludināšanu un Viņa Baznīcas stiprināšanu.
Es liecinu jums, ka Jēzus ir Kristus, mūsu Glābējs un Pestītājs. Viņš ir atjaunojis Savu Baznīcu ar pravieša Džozefa Smita palīdzību un turpina vadīt Baznīcu caur Saviem praviešiem. Tas ir tas pats Jēzus, kurš uzcēlās no kapa un pacēlās debesīs. Viņš atgriezās, lai atjaunotu uz Zemes Savu evaņģēliju un svēto priesterību. Es liecinu, ka visi, kas Viņu pieņem un pastāv līdz galam, kādudien varēs skatīt Viņa vaigu un būt kopā ar Viņu.