Reģiona vadītāju vēstījums
Mīlēsim visus Dieva bērnus
Dažkārt var šķist grūti, ņemot vērā dažādas situācijas, kas valda pasaulē, — mīlēt visus Dieva bērnus. Mēs pieredzam, kā mūsu sabiedrībā ienāk jauni cilvēki un jaunas kultūras. Vairums ierodas, meklējot labākus un drošākus dzīves apstākļus. Šāda veida cilvēku pārvietošanās ir norisinājusies visas cilvēces vēstures gaitā.
Vai mēs tos cilvēkus, kuri ierodas dažādu apstākļu iespaidā, uzņemam labāk nekā cilvēki pirms mums? Vai mums šobrīd izdodas pilnvērtīgāk mīlēt visus Dieva bērnus — lai arī kas viņi būtu un lai arī kā viņi mainītu mūsu dzīvi?
„Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt.”1 Mums ir dots bauslis, lai mēs „mīlam cits citu”2, un tiem, kam tas izdodas, ir apsolīta svētība: „Kas Viņa baušļus tur, tas paliek Viņā un … no tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek mūsos, proti, no Gara, ko Viņš mums ir devis.”3
Ja mēs mīlam visus Dieva bērnus — lai kādi būtu bijuši viņu apstākļi, lai kādas būtu viņu vājības un stiprās puses, lai kāda būtu viņu tautība, ticība, ādas krāsa un dzimums —, mums ir apsolīts, ka mūsos mājos Tā Kunga Gars. Tā ir, tā sakot, dāvana, kas palīdz mums kļūt līdzīgākiem Kristum un darīt labu apkārtējiem tā, kā to būtu darījis Viņš. Tiekšanās pēc tā palīdzēs ne vien tiem, kurus mēs tādējādi iemīlēsim, bet arī svētīs mūs pašus ar laimīgāku, piepildītāku dzīvi. Kad mēs būsim izdarījuši visu, ko varam, un centušies mīlēt visus, ko varam, un ikvienu, ko varam, Viņš iesaistīsies un palīdzēs mums paveikt pārējo4 — pat tiktāl, lai mēs spētu mīlēt tos, kuri varētu tikt uzskatīti par mūsu ienaidniekiem.
Pateicoties Svētajiem Rakstiem, mēs zinām, ka pilnīga mīlestība aizdzen visas bailes. Tā pati Svēto Rakstu vieta māca mums: ja mēs mīlam citus tā, kā to dara Glābējs, mēs esam „piepildī[ti] ar žēlsirdību, kas ir mūžīgā mīlestība”; un ka „visi bērni [Viņam ir] vienādi”; un ka Viņš mīl mūs visus „ar pilnīgu mīlestību”5.
Tas, ko mēs varam just, runājot par atšķirībām starp sevi un citiem Dieva bērniem, ir situācija, ar kuru mēs saskaramies tikai savas dzīves laikā uz Zemes. Mūžīgajā skatījumā viss būs citādi. „Cilvēks … ir dzemdināts un dzimis Debesu vecākiem,”6 un mēs visi esam bijuši vienlīdzīgi, un Viņiem ir vienlīdz liela mīlestība pret mums visiem — gan agrāk, gan tagad, gan turpmāk.
Caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu mēs varam kļūt tādi, kā mūsu Debesu Tēvs. Viņš mīl mūs visus un sagaida, ka arī mēs cits citu mīlēsim.
„Kad Jēzus bija uz Zemes, Viņš pastāvīgi palīdzēja tiem, kuri tika citu atstumti, neievēroti vai pret kuriem citi slikti izturējās. Tā kā mēs esam Viņa sekotāji, mums ir jārīkojas tāpat! Mēs ticam brīvībai, laipnībai un taisnīgai attieksmei pret visiem Dieva bērniem.
Mēs visi esam brāļi un māsas, ikviens ir mīlošā Debesu Tēva bērns. Viņa Dēls, Tas Kungs Jēzus Kristus, aicina ikvienu nākt pie Viņa: balto un melno, vergu un brīvo, vīru un sievu (skat. 2. Nefija 26:33). Ikviens no Dieva dēliem un meitām ir pelnījis cieņu, neatkarīgi no savas ādas krāsas vai uzskatiem. Izrādīsim mīlestību pret visiem Dieva bērniem!”7
„Dievs mīl Savus bērnus; Viņš vārdā tos sauc.
Mums dāvanu jauku Viņš devis tik daudz!
Dievs pasauli skaisto par zīmi mums dod,
Ka visus mūs vienādi mīlēt Viņš prot.
Dievs mīl Savus bērnus un svētī mūs daudz,
Ikviens Viņa ģimenē citiem ir draugs.
Tik laipni un dāsni Viņš saprast man līdz,
Lai mīlu es citus, kā mani Viņš mīl.”8