Reģiona vadības vēstījums
Atšķirību pārvarēšana un Ciānas uzcelšana
Mani vienmēr ir aizkustinājis Mormona Grāmatas stāsts par Glābēju, kurš parādās Amerikas iedzīvotājiem pēc Savas augšāmcelšanās Austrumu puslodē. Viņš mācīja tiem par Izpirkšanas nozīmīgumu Dieva iecerē, par baušļu svētībām un par derību un priekšrakstu svarīgumu. Viņš tiem garīgi kalpoja — vienam pēc otra1.
Tas Kungs bija kopā ar viņiem tikai dažas dienas, taču Viņa apmeklējuma ietekme bija jūtama vairāk nekā divus gadsimtus. „Un tur nebija strīdu un domstarpību viņu starpā, un katrs cilvēks godīgi rīkojās pret citiem. Un savā starpā viņiem viss bija kopīgs, tādēļ tur nebija nedz bagāto, nedz nabago, nedz nebrīvo, nedz brīvo, bet viņi visi bija brīvi, un visi bija debesu dāvanas dalībnieki. … Un noteikti nevarēja būt laimīgāku ļaužu starp visiem ļaudīm, kas bija tikuši radīti ar Dieva roku. Tur nebija nedz laupītāju, nedz slepkavu, nedz lamaniešu, nedz jebkādu citu -iešu; bet viņi visi kā viens bija Kristus bērni un Dieva valstības mantinieki. Un cik svētīti viņi bija! Jo Tas Kungs svētīja tos visos viņu darbos.”2
Kas varēja izraisīt šīs pārmaiņas un radīt tik ilgstošu ietekmi? Atbilde ir vienkārša, tomēr ar dziļu nozīmi. Tā Kunga un Viņa evaņģēlija mācības iespiedās viņu sirdīs, viņi atmeta miesīgo cilvēku un kļuva par Jēzus Kristus mācekļiem. Tā Kunga Vārds bija ierakstīts viņu sirdīs3, un viņi izkopa Ciānas tautas garu — kā Ēnoha laikos.
Diemžēl mēs dzīvojam pasaulē, kurā tiek cildināts individuālisms un kurā strīdi un viedokļu uzspiešana tiek uzskatīta par dzīvīguma izpausmi. Pat būdami Baznīcas locekļi, mēs ne vienmēr esam imūni pret šīm norisēm. Pandēmija it sevišķi ir sagādājusi mūsu bīskapijām un ģimenēm īpašus izaicinājumus. Dažos gadījumos mēs esam sākuši sevi definēt atbilstoši savām atšķirībām — tāpat kā ļaudis Mormona Grāmatā, un esam radījuši paši savus -iešus. Jēzus Kristus evaņģēlijs un Ciānas gars palīdz mums pārvarēt šīs atšķirības.
„Ciāna ir Ciāna tās pilsoņu raksturu, īpašību un uzticības dēļ. Atcerieties, ka „Tas Kungs sauca savus ļaudis par Ciānu, tāpēc ka viņi bija vienas sirds un viena prāta un dzīvoja taisnībā; un tur nebija nabagu starp tiem”4. Ja mēs vēlamies dibināt Ciānu savās mājās, draudzēs, bīskapijās un stabos, mums ir jāsniedzas pretī šim standartam. … Mēs nevaram gaidīt, līdz radīsies Ciāna, lai īstenotu šīs lietas, — Ciāna radīsies tikai tad, kad šīs lietas būs īstenotas.”5
Tad ko tas man faktiski nozīmē? Ar ko man sākt, ja vēlos pārvarēt atšķirības un sekmēt vienotību?
1872. gadā pravietis Brigams Jangs sniedza svētajiem svarīgu atgādinājumu, kas mūsdienās droši vien ir svarīgāks nekā jebkad iepriekš. Viņš teica: „Apstājieties! Pagaidiet! Kad jūs pieceļaties no rīta, pirms jūs apēdat vienu kumosu ēdiena, … nometieties ceļos Tā Kunga priekšā, lūdziet, lai Viņš piedod jūsu grēkus un aizsargā jūs visu dienu, pasargā jūs no kārdinājuma un visa ļaunā, pareizi vada jūsu soļus, lai jūs varētu paveikt tajā dienā ko tādu, kas nāks par labu Dieva valstībai uz Zemes. Vai jums ir laiks to darīt?”6
Pozitīvas pārmaiņas sākas ar katru no mums un mūsu vēlmi sniegt personīgu ieguldījumu, būt vienas sirds un viena prāta, dzīvot taisnīgumā un apzināti rūpēties par nabadzīgajiem un trūcīgajiem. Pats būtiskākais ir padarīt To Kungu par mūsu sabiedroto šajā visā — balstoties uz ticību, cerību un žēlsirdību. „Ciāna tiek uzcelta un plaukst, pateicoties tās pilsoņu dzīvei un darbiem, kas ir Dieva iedvesmoti. Ciāna īstenojas nevis kā dāvana, bet gan tāpēc, ka tikumīgi derības ļaudis saliedējas un uzceļ to.”7