Reģiona vadītāju vēstījums
Tad Tu uzklausi to debesīs
Viena no visdārgākajām dāvanām, ar ko mani vecāki manā bērnībā ar mani tika dalījušies, bija viņu mīlestība pret templi. Viņu vēlme pielūgt Tā Kunga namā bija pastāvīga un nesatricināma, par spīti lielajam attālumam un augstajām izmaksām, lai nokļūtu tuvākajā templī.
80. gadu beigās, Bernes Šveices tempļa renovācijas laikā, mūsu ģimene ceļoja uz Frankfurti Vācijā. Es joprojām skaidri atceros to dienu, kad mēs ieradāmies templī. Man bija tikai deviņi gadi un, kaut gan mēs ar brāli jau daudzkārt bijām pavadījuši vecākus uz templi, šī man izvērtās par atšķirīgu pieredzi. Ieejot tempļa viesnīcas pieņemšanas telpā, es sajutu agrāk nepieredzētu prieka un piederības izjūtu. Atceros, kā sēdēju tur, savu jauno izjūtu pārņemts — visaptverošas mīlestības ieskauts. Atceros, kā mana māte man paskaidroja, ka šīs sajūtas man ir dotas no Tā Kunga Gara, kurš man liecina, ka es esmu Viņa Svētajā namā. Lai gan tolaik man vēl trūka pilnīgas izpratnes par to, man bija skaidrs, ka tas, ko es jūtu, ir personiska dāvana no Tā Kunga.
10. gadsimtā p.m.ē. Israēla ļaudis pēc daudzām paaudzēm beidzot bija uzcēluši Tam Kungam templi. Ķēniņu grāmatā ir pierakstīta ķēniņa Salamana tempļa iesvētīšanas lūgšana. Ķēniņš bija sapulcinājis tautu, lai noturētu tempļa iesvētīšanas ceremoniju un mielastu Tam Kungam. Pēc derības šķirsta novietošanas „vissvētākajā vietā”1 virs tempļa nolaidās mākonis un „Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu”2. Tāpat kā tas bija ar viņu tēviem, kuri bija ceļojuši tuksnesī, Tas Kungs sniedza Saviem ļaudīm skaidru apliecinājumu Savai klātbūtnei šajā templī.3 Tas Kungs nešķiroja to, vai tas ir pagaidu Tabernakls no auduma vai dārgs Tabernakls, kas celts no akmens; Viņš pieņēma tos abus, jo tie simbolizēja pašu labāko upuri, ko ļaudis tolaik spēja pienest.
Tempļa iesvētīšanas lūgšanā ķēniņš Salamans vairākkārt dedzīgi lūdza To Kungu „pievērs[ties] Sava kalpa lūgšanai”4 un uzklausīt Savus ļaudis ikreiz, kad tie nožēlos grēkus un pievērsīsies Viņa namam. Lūgdams Dievu, Salmans zināja, ka templis svētī ne tikai tautas un valstis, bet tas jo īpaši svētī tieši indivīdus un ģimenes, un tāpēc viņš piebilda: „Lai arī kāda būtu lūgšana vai Tevis piesauksme …, jo ikviens pats labi zinās savas sirds pārmetumus, un tad tas izpletīs savas rokas pret šo vietu, tad Tu uzklausi to debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, un piedod un dari, un dod ikvienam cilvēkam pēc tā ceļiem, jo Tu vien zini tā sirdsprātu.”5
Gadu gaitā tas personīgais prieks un mīlestība, ko es izjutu todien Frankfurtē, ir pieaugusi, kļūstot par zināšanām un dziļāku izpratni par mūsu Tēvu Debesīs, un tā ir nodrošinājusi man svētību — pieredzēt Viņa mīlestību un saņemt man pielāgotus padomus. Templī es esmu sapratis, ka Tas Kungs zina „manas sirds pārmetumus” un Viņš uzklausa mani, kad es ar ticību pievēršos templim. Vēl viena lieta, ko es esmu mācījies, ir tas, ka personīgu attiecību veidošana ar Kristu un zināšanu iegūšana par Kristu templī prasa upurēšanos, ticību un vēlmi. Eldera Bednāra vārdiem sakot: „Pastāv atšķirība starp Baznīcas locekļiem, kuri apmeklē baznīcu, maksā desmito tiesu un laiku pa laikam aizsteidzas uz templi, lai izietu kādu sesiju, un tiem Baznīcas locekļiem, kuri pielūdz templī uzticīgi un pastāvīgi.”6
Arī prezidents Nelsons ir piebildis: „Varbūt, ka šo tempļu celtniecība un uzturēšana nemainīs jūsu dzīvi, taču to pavisam noteikti mainīs templī pavadītais laiks.”7 Kaut mēs visi atklātu to prieku, ko nes pielūgšana Viņa svētajā namā, kur Dievs zina „(mūsu) pašu sirds pārmetumus”5 un uzklausīs mūsu lūgšanas4!