Reģiona vadītāja vēstījums
Novērsties no visa ierastā, lai rastu „Kristus prātu”
Neraugoties uz brīnumiem un īpaši pielāgotām pamācībām, Jēzus sastapa Savus mācekļus ķildojamies. Neilgi pirms tam Pēteris, Jēkabs un Jānis bija pieņēmuši Jēzus aicinājumu pievienoties Viņam uz augsta kalna, kur viņi redzēja Mozu un Eliju, kamēr Jēzus viņu priekšā tika apskaidrots. Jēzus un šie izredzētie mācekļi nokāpa no kalna, kur valdīja haoss, atklājot, ka citi mācekļi nav spējuši apmierināt satraukta tēva lūgumu izdziedināt viņa vārgstošo dēlu. Nomierinājis tēvu, Jēzus dziedināja zēnu un vēlāk privāti apliecināja Saviem mācekļiem, ka viņi būtu varējuši paveikt to pašu, ja būtu veltījuši vairāk laika lūgšanām un gavēšanai1.
Pēc tam, kad visi bija kopā ceļojuši pa Galileju un nonākuši Kapernaumā, Jēzus jautāja Saviem mācekļiem: „Par ko jūs runājāt ceļā?”2 Pārtraukuši savus sīkos strīdus, lai pievērstos brīnumainajam Cilvēka Dēlam, valodu zaudējušie mācekļi nespēja pat čukstus izteikt savas sarunas tematu, proti, „kurš esot lielākais”3.
Lai gan viņi bija kopā ar Jēzu, šie mācekļi nespēja izprast Viņa domas vai atdarināt Viņa rīcību. Neko nepārmezdams, Jēzus mierīgi apsēdās, aicināja šos divpadsmit pie Sevis un paskaidroja: „Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps”4. Tobrīd šķita skaidrs, kas ir uzskatāms par „lielāko”, vai vismaz pietiekami skaidrs, lai iesaistītu uzticīgos Jēzus mācekļus tādās pašās debatēs par tiesībām valdīt, kādas bija Jāzepa brāļiem, Lamanam un Lemuēlam, un daudziem citiem Svētajos Rakstos un ikdienas dzīvē5. Taču, kad Jēzus pievērš Savu skatu viņu sāncensībai, noteikumi mainās. Tas, kas šķita svarīgi, vairs nav būtiski, un tas, kas bija neredzams, pēkšņi izgaismojas.
Uzrunājot korintiešus, Pāvils norāda: „Mēs sludinām … ne šīs pasaules gudrību, ne arī šīs pasaules valdnieku gudrību, … lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā”6. Kā Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija sekotāji mēs saprotam, ka „pasaule” pati par sevi nav problēma. Pēdējo dienu svētie pieņem „visu patiesību, ko Dievs paziņo Saviem bērniem, neskatoties uz to, vai tā ir iegūta zinātniskā laboratorijā vai saņemta tiešas atklāsmes veidā”7. Saskaņā ar 13. ticības apliecinājumu un Pāvila pamācību mēs gan ticam, gan ceram „uz visu”.
Tomēr Jēzus saskarsme ar mācekļiem parāda, ka mums ir jāatbrīvojas no dabiskajiem pieņēmumiem, lai ļautu Viņam mācīt mums jaunus pastāvēšanas veidus, jaunu kultūru. Pāvils paskaidro: „Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. … Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu, lai Viņam varētu dot padomu? Bet mums ir Kristus prāts”8.
Katrā paaudzē mums ir dzīvie pravieši, kas mūs vada un māca, kā atraut savu prātu no ikdienas un būt ar „Kristus prātu”. Tieši tā rīkojas mūsdienu pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons. Tie, kas viņu uzklausa un piemēro viņa padomu, spēj atteikties no ierobežojošām attieksmēm un attīsta Kristus prātu, jo viņi iedibina mieru9, saglabā garīgo inerci10, velta laiku Tam Kungam11, apmeklē templi12, ļauj Dievam gūt virsroku savā dzīvē13, uzklausa Viņu14, nožēlo grēkus15, meklē un saņem atklāsmi16 un „domā celestiāli” (kas patiesībā nozīmē būt „garīgi domājošiem”)17. Mēs kļūstam par jaunu radību un iegūstam jaunu prātu, kad iesaistāmies glābšanas un paaugstināšanas darbā, iepazīstot un mīlot Jēzu Kristu, rūpējoties par citu cilvēku vajadzībām, aicinot visus pieņemt Jēzus Kristus evaņģēliju un veicot darbu, lai visus Dieva bērnus vienotu mūžībā.