„Atjaunošanas balsis: Džozefa Smita ģimene”, „Nāciet, sekojiet Man!” studijām mājās un baznīcā: Mācība un Derības 2025 (2025. g.)
„Džozefa Smita ģimene”, „Nāciet, sekojiet Man!” studijām mājās un baznīcā: 2025
Atjaunošanas balsis
Džozefa Smita ģimene
Ikvienu no mums ārkārtīgi ietekmē mūsu ģimenes dzīve, un Džozefs Smits nebija nekāds izņēmums. Viņa vecāku reliģiskā pārliecība un paradumi iedēstīja ticības sēklu, kas ļāva īstenoties Atjaunošanai. Džozefa dienasgrāmatā ir pierakstīta šī pagodinošā atzinība: „Man trūkst vārdu un daiļrunības, lai izteiktu pateicību, ko es esmu parādā Dievam par to, ka Viņš ir devis man tik godājamus vecākus.”
Turpmāk minētie citāti no Lūsijas Mekas Smitas, Džozefa brāļa Viljama Smita un paša pravieša teiktā sniedz mums nelielu ieskatu reliģiskajā gaisotnē, kas valdīja Smitu mājās.
Joseph Smith Family [Džozefa Smita ģimene], Dens Baksters
Lūsija Meka Smita
„[Ap 1802. gadu] es saslimu. … Es teicu sev, ka neesmu gatava mirt, jo vēl neesmu iepazinusi Kristus ceļus, un man šķita, ka starp mani un Kristu plešas tumšs un vientulīgs bezdibenis, kuru es neuzdrošinos mēģināt šķērsot. …
Es vērsos pie Tā Kunga, prasot un lūdzoties Tam Kungam saudzēt manu dzīvību, lai es varētu izaudzināt savus bērnus un mierināt sava vīra sirdi; tā nu es gulēju cauru nakti. … Es nozvērējos Dievam, [ka], ja vien Viņš ļaus man dzīvot, es centīšos atrast tādu reliģiju, kas ļautu man pienācīgi kalpot Viņam, — vai tā būt meklējama Bībelē, vai arī kur citur, pat ja to nāktos saņemt no debesīm caur lūgšanu un ticību. Visbeidzot mani uzrunāja balss, kas teica: „Meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!” …
Kopš tā brīža es sāku pakāpeniski atgūt spēkus. Es tikpat kā nerunāju ar citiem par reliģijas tēmu, kaut arī tā bija pilnībā pārņēmusi manas domas, un es nodomāju, ka, tiklīdz es to spēšu, es darīšu visu, ko varu, lai uzmeklētu kādu dievbijīgu cilvēku, kurš pārzina Dieva ceļus, lai viņš mācītu man par debesu lietām.”
Viljams Smits
„Mana māte, kura bija ļoti dievbijīga sieviete un kuru ļoti interesēja savu bērnu labklājība gan šeit, gan mūžībā, izmantoja visus iespējamos līdzekļus, ko vien savā mātes mīlestībā spēja rast, lai pamudinātu mūs tiekties pēc savu dvēseļu glābšanas jeb (kā tolaik teica) „kļūt reliģiskiem”. Viņa uzstāja, lai mēs apmeklētu sanāksmes, un gandrīz visi ģimenes locekļi sāka interesēties par šo jautājumu, kļūstot par patiesības meklētājiem.”
„Mums vienmēr, kopš vien varu atcerēties, bija ģimenes lūgšanas. Es labi atceros, ka tēvs bija paradis nēsāt savas brilles vestes kabatā, … un, kad mēs, zēni, redzējām, kā viņš cenšas uztaustīt savas brilles, mēs zinājām, ka tas ir signāls, lai gatavotos lūgšanai, un, ja mēs to nemanījām, māte teica: „Viljam (vai kurš nu bija tas nevērīgais), gatavojies lūgšanai!” Pēc lūgšanas mums bija kāda dziesma, ko mēs dziedājām.”
Džozefs, vecākais, un Lūsija Smiti mācīja savai ģimenei studēt Svētos Rakstus.
Džozefs Smits
„Šobrīd es varu teikt, ka, cik man zināms, [mans tēvs] nekad savā dzīvē nav darījis neko nekrietnu, par ko varētu teikt, ka tas būtu bijis savtīgi. Es mīlu savu tēvu un atmiņas par viņu; un piemiņa par viņa cēlajiem darbiem ir dziļi iegūlusies manā atmiņā; un daudzi no laipnajiem un tēvišķajiem vārdiem, ko viņš man ir teicis, ir pierakstīti uz manas sirds plāksnēm. Es turu svētā un dārgā piemiņā domas par viņa dzīves gājumu, kuras, saskaņā ar maniem novērojumiem, vijas cauri manām atmiņām un ir iespiedušās manā prātā kopš dzimšanas brīža. … Arī mana māte ir viena no cēlākajām un krietnākajām sievietēm.”