2. Pestīšanas iecere

2.1. Pirmslaicīgajā esamībā Debesu Tēvs iepazīstināja mūs ar ieceri, kas dāvā mums iespēju kļūt līdzīgiem Viņam, iegūstot nemirstību un mūžīgo dzīvi (skat. Mozus gr. 1:39). Lai šī iecere varētu īstenoties un mēs varētu kļūt tādi kā mūsu Tēvs Debesīs, mums ir jāiepazīst Viņu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, iegūstot nemaldīgu izpratni par Viņu raksturu un īpašībām (skat. Jāņa 17:3).

2.2. Svētajos Rakstos Debesu Tēva iecere tiek saukta par glābšanas ieceri, diženo laimes ieceri, pestīšanas ieceri un žēlastības ieceri. Šī iecere ietver Radīšanu, Krišanu, Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu un visus evaņģēlija likumus, priekšrakstus un mācības. Arī tikumīgajai rīcības brīvībai — spējai izvēlēties un rīkoties pašiem — ir būtiska loma Debesu Tēva iecerē. Mūsu mūžīgā pilnveide ir atkarīga no tā, kā mēs izmantojam šo dāvanu (skat. Jozuas 24:15; 2. Nefija 2:27).

2.3. Jēzus Kristus ir centrālā persona Debesu Tēva pestīšanas iecerē. Pestīšanas iecere ļauj mums kļūt pilnīgiem, saņemt prieka pilnību, baudīt ģimenes attiecības uz visu mūžību un mūžīgi dzīvot Dieva klātbūtnē.

Saistītās norādes: Maleahija 3:23–24; 3. Nefija 12:48; M&D 131:1–4

Pirmslaicīgā dzīve

2.4. Pirms nākšanas šajā pasaulē, mēs dzīvojām sava Debesu Tēva klātbūtnē kā Viņa gara bērni (skat. Ābrahāma 3:22–23). Šajā pirmslaicīgajā esamībā mēs, līdz ar citiem Debesu Tēva gara bērniem, piedalījāmies Viņa sasauktajā sapulcē. Šīs sapulces laikā Debesu Tēvs atklāja Savu ieceri un pirmslaicīgais Jēzus Kristus piekrita kļūt par mūsu Glābēju.

2.5. Mēs izmantojām savu rīcības brīvību, lai sekotu Debesu Tēva iecerei. Tiem, kuri sekoja Debesu Tēvam un Jēzum Kristum, tika atļauts nākt šajā pasaulē, pieredzēt laicīgo dzīvi un pilnveidoties, lai varētu iemantot mūžīgo dzīvi. Lucifers, būdams viens no Dieva gara dēliem, sacēlās pret šo ieceri. Viņš kļuva par Sātanu un, līdz ar saviem sekotājiem, tika izraidīts no debesīm, liedzot privilēģiju — iegūt fizisku ķermeni un pieredzēt laicīgo dzīvi.

Saistītās norādes: Jeremijas 1:4–5; Ebrejiem 12:9; 2. Nefija 2:27; 3. Nefija 11:10–11

Radīšana

2.6. Jēzus Kristus, sekojot Tēva norādījumiem, radīja debesis un Zemi (skat. M&D 76:22–24). Zemes radīšanai bija būtiska loma Dieva iecerē. Tādējādi mums tika nodrošināta vieta, kur iegūt fizisku ķermeni, tikt pārbaudītiem un izkopt dievišķas īpašības.

2.7. Ādams bija pirmais cilvēks, kas tika radīts uz Zemes. Dievs radīja Ādamu un Ievu pēc Savas līdzības. Visi cilvēki — vīrieši un sievietes — ir radīti pēc Dieva līdzības (skat. 1. Mozus 1:26–27). Dzimums ir būtiska cilvēka iezīme, kas nosaka katra cilvēka pirmslaicīgo, laicīgo un mūžīgo identitāti un mērķi.

Krišana

2.8. Ēdenes dārzā Dievs salaulāja Ādamu un Ievu. Dzīvojot Ēdenes dārzā, Ādams un Ieva joprojām atradās Dieva klātbūtnē un varēja dzīvot mūžīgi. Viņi bija nevainīgi, un Dievs gādāja par viņu vajadzībām.

2.9. Kamēr Ādams un Ieva atradās Ēdenes dārzā, Dievs dāvāja tiem rīcības brīvību. Viņš pavēlēja tiem nebaudīt aizliegto augli jeb laba un ļauna atziņas koka augli. Paklausība šim bauslim nozīmēja to, ka viņi var palikt dārzā. Taču Ādams un Ieva vēl nesaprata, ka, paliekot dārzā, viņi nevarēs pilnveidoties, pieredzot laicīgās dzīves grūtības. Viņi nevarēja iepazīt prieku, jo nevarēja pieredzēt bēdas un sāpes. Turklāt, viņiem nevarēja būt bērnu.

2.10. Sātans kārdināja Ādamu un Ievu ar aizliegto augli, un viņi izvēlējās to nobaudīt. Šīs izvēles dēļ viņi tika izraidīti no Dieva klātbūtnes, nonākot kritušā un mirstīgā stāvoklī. Ādama un Ievas pārkāpums un tā izraisītās pārmaiņas, tostarp arī garīgā un fiziskā nāve, tiek saukts par Krišanu. Garīgā nāve ir atšķirtība no Dieva. Fiziskā nāve ir gara šķiršanās no laicīgā ķermeņa.

2.11. Krišana ir būtiska daļa no Debesu Tēva pestīšanas ieceres. Patiecoties Krišanai, Ādamam un Ievai varēja būt bērni. Viņi, līdz ar saviem pēcnācējiem, varēja pieredzēt prieku un bēdas, iepazīt labu un ļaunu un pilnveidoties (skat. 2. Nefija 2:22–25).

2.12. Kā Ādama un Ievas pēcnācēji, uzsākot savu laicīgo dzīvi, mēs pārmantojam viņu kritušo stāvokli. Mēs tiekam atšķirti no Dieva klātbūtnes un pakļauti fiziskai nāvei. Mēs tiekam arī pārbaudīti, saskaroties ar dzīves grūtībām un pretinieka kārdinājumiem. Lai gan mēs neesam atbildīgi par Ādama un Ievas pārkāpumu, mēs esam atbildīgi par saviem personīgajiem grēkiem. Pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai, mēs varam pārvarēt Krišanas negatīvās sekas un saņemt grēku piedošanu, lai visbeidzot pieredzētu prieka pilnību.

Saistītās norādes: 1. Mozus 1:28; Mosijas 3:19; Almas 34:9–10

Saistītā tēma: Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana

Laicīgā dzīve

2.13. Laicīgā dzīve ir mācību laiks, kurā mēs varam pierādīt, ka izmantosim savu rīcības brīvību, lai darītu visu, ko Tas Kungs ir pavēlējis, un sagatavotos mūžīgajai dzīvei, izkopjot dievišķas īpašības. Mēs to darām, izrādot ticību Jēzum Kristum un Viņa īstenotajai Izpirkšanai, nožēlojot grēkus, saņemot tādus glābšanas priekšrakstus un derības kā kristīšana un iesvētīšana un līdz pat savas laicīgās dzīves beigām uzticīgi sekojot Jēzus Kristus piemēram.

2.14. Laicīgajā dzīvē mūsu gari ir vienoti ar fiziskajiem ķermeņiem, sniedzot mums iespēju augt un attīstīties tā, kā tas pirmslaicīgajā dzīvē nebija iespējams. Tā kā mūsu Debesu Tēvam ir taustāms ķermenis no miesas un kauliem, arī mums ir nepieciešami ķermeņi, lai mēs pilnveidotos, kļūstot tādi kā Viņš. Mūsu ķermeņi ir svēti un pret tiem būtu jāizturas ar cieņu — kā pret dāvanu no mūsu Debesu Tēva (skat. 1. korintiešiem 6:19–20).

Saistītās norādes: Jozuas 24:15; Mateja 22:36–39; Jāņa 14:15; 2. Nefija 2:27; 3. Nefija 12:48; Moronija 7:45, 47–48; M&D 130:22–23

Saistītās tēmas: Dievība; Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana; Priekšraksti un derības; Baušļi

Dzīve pēc nāves

2.15. Kad mēs nomirstam, mūsu gari nokļūst garu pasaulē, kur gaida augšāmcelšanās brīdi. Taisnīgo cilvēku gari tiek uzņemti laimes stāvoklī, ko sauc par paradīzi. Tie, kuri nomirst, nezinot patiesību, un tie, kuri savā laicīgajā dzīvē ir bijuši nepaklausīgi, pēc nāves nonāk pagaidu vietā, ko sauc par garu cietumu.

2.16. Katram cilvēkam galu galā tiks dota iespēja uzzināt par evaņģēlija principiem un saņemt tā priekšrakstus un derības. Daudzi taisnīgo cilvēku gari sludinās evaņģēliju tiem, kuri atrodas garu cietumā. Tie, kuri izvēlēsies pieņemt evaņģēliju, nožēlot grēkus un saņemt glābšanas priekšrakstus, kas par viņiem tiek veikti tempļos, dzīvos garu paradīzē līdz pat augšāmcelšanās brīdim (skat. 1. Pētera 4:6).

2.17. Augšāmcelšanās ir mūsu garīgo ķermeņu atkal apvienošanās ar mūsu pilnveidotajiem fiziskajiem ķermeņiem no miesas un kauliem. Pēc augšāmcelšanās mēs kļūsim nemirstīgi — mūsu gars un ķermenis vairs nekad netiks šķirti. Pateicoties tam, ka Jēzus Kristus pārvarēja fizisko nāvi, ikviens, kas ir nācis šajā pasaulē, tiks augšāmcelts (skat. 1. korintiešiem 15:20–22). Taisnīgie tiks augšāmcelti pirms ļaunajiem, ceļoties augšā pirmajā augšāmcelšanās reizē.

2.18. Pēc Augšāmcelšanās notiks Pēdējā tiesa. Jēzus Kristus tiesās katru cilvēku, lai noteiktu, kura no mūžīgajām godībām tam jāsaņem. Šis spriedums tiks pieņemts, izvērtējot katra cilvēka vēlmes un paklausību Dieva pavēlēm (skat. Jāņa atkl. 20:12).

2.19. Mūžībā pastāv trīs godības valstības: celestiālā, terestiālā un telestiālā valstība (skat. 1. korintiešiem 15:40–42). Tie, kuri ir drosmīgi savā liecībā par Jēzu un paklausa evaņģēlija principiem, dzīvos celestiālajā valstībā, kur, esot kopā ar saviem taisnīgajiem ģimenes locekļiem, mājos Dieva Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, klātbūtnē.

Saistītās norādes: Lūkas 24:36–39; Jāņa 17:3; M&D 131:1–4

Saistītās tēmas: Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana; Priekšraksti un derības