„23. nodarbības sagatavošanās materiāli: Kad uz svētībām — mūžīgo laulību vai bērniem — nākas gaidīt”, Mūžīgā ģimene: skolotāja rokasgrāmata (2022. g.)
„23. nodarbības sagatavošanās materiāli”, Mūžīgā ģimene: skolotāja rokasgrāmata
23. nodarbības sagatavošanās materiāli
Kad uz svētībām — mūžīgo laulību vai bērniem — nākas gaidīt
Daudziem cilvēkiem nākas ilgstoši gaidīt uz viņu taisnīgo vēlmju pēc laulības vai bērniem īstenošanos, un šī gaidīšana var vedināt pie mazdūšības, raizēm un sirdssāpēm. Studējot šos materiālus, padomājiet, kāpēc mēs varam paļauties uz to, ka Tas Kungs dāvās mums apsolītās mūžīgās ģimenes svētības, ja vien mēs būsim Viņam uzticīgi. Tāpat padomājiet arī par to, kāpēc ikviens no mums ir nepieciešams Glābēja Baznīcā un Dieva iecerē, neatkarīgi no mūsu ģimenes stāvokļa.
1. sadaļa
Ja nu mans ģimenes stāvoklis neatbilst tam, kas ir aprakstīts vēstījumā par ģimeni?
Baznīcas vadītāji māca par ģimenes dzīves ideālu. Taču tajā pašā laikā viņi saprot, ka ne visiem to izdodas pieredzēt. Piemēram, vēstījumā par ģimeni pravieši māca, ka dažu „apstākļu gadījumā var būt nepieciešama individuāla pielāgošanās”, lai svētie ģimenes pienākumi varētu tikt īstenoti („Ģimene — vēstījums pasaulei”, ChurchofJesusChrist.org).
Elders Nīls L. Andersens no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir atzinis, ka uzticīgie Baznīcas locekļi pieredz dažādas ģimenes situācijas:
Ir tik daudz gan jaunu, gan vecu cilvēku, kuri uzticīgi dzīvo saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju, lai gan viņu pašreizējā pieredze īsti nesaskan ar vēstījumu par ģimeni: bērni, kuru dzīves ir satricinājusi šķiršanās; … šķīrušies vīrieši un sievietes, kurus ir smagi ievainojusi laulātā neuzticība; vīri un sievas, kuriem nevar būt bērnu; … vientuļas sievietes un vīrieši, kuri dažādu iemeslu dēļ nav varējuši apprecēties. („Raugieties ar ticības acīm” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2019. g. maijs, 36. lpp.)
Prezidents M. Rasels Balards no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja:
Šodien vairāk nekā puse Baznīcas pieaugušo ir atraitņi, šķīrušies vai vēl nav precējušies. Daži šaubās par savām izredzēm un vietu Dieva iecerē un Baznīcā. Mums būtu jāsaprot, ka mūžīgā dzīve nav tikai jautājums par pašreizējo ģimenes stāvokli, bet arī par māceklību un būšanu „drosmīgiem Jēzus liecībā” [Mācības un Derību 76:79; skat. arī Mācības un Derību 121:29]. …
Visi tie, kuri pieņem Glābēja grēku nožēlas žēlīgo dāvanu un ievēro Viņa baušļus, iemantos mūžīgo dzīvi, lai arī viņi nebūs iemantojuši visas tās iezīmes un pilnības izpausmes mirstīgajā dzīvē. („Cerība Kristū” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2021. g. maijs, 55. lpp.)
Daudzi cilvēki prāto, kāpēc Baznīcas vadītāji turpina mācīt par ģimenes dzīves ideālu, ja jau daudzi Baznīcas locekļi to nemaz nepieredz.
Māsa Šerona Jūbenka, pirmā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, dalījās savā, neprecētas sievietes, pieredzē un atziņās:
Tā kā es pati esmu neprecēta, es zinu, kā jūtas neprecētie. Jums nav pavadoņa; sēžot baznīcā, jūs jūtaties neveikli; ballītes var kļūt mokošas; radinieki uzskata, ka drīkst izteikt komentārus par jūsu dzīvi, kad viņiem vajadzētu paklusēt. …
Iekļaušanās Baznīcā, kas ir vērsta uz ģimeni, jau pati par sevi var kļūt par izaicinājumu. Taču patiesība ir tāda, ka lielākā daļa Baznīcas locekļu nedzīvo ideālos ģimenes apstākļos. Es neesmu pārliecināta, vai kāds vispār dzīvo šādā nevainojamā, ideālā ģimenē. Tad — kāpēc gan turpināt uzsvērt šīs ideālās ģimenes nozīmīgumu? Tāpēc, ka ģimene ir mūsu sūtība, un mēs esam uz šīs Zemes, lai apgūtu stipru ģimenes attiecību veidošanas prasmes, neatkarīgi no mūsu pašu situācijas. („A Letter to a Single Sister”, Ensign, 2019. g. okt., 40. lpp.)
2. sadaļa
Kā es varu virzīties uz priekšu ticībā, kad uz vēlamajām svētībām nākas gaidīt?
Ābrahāms un Sāra zināja, kā tas ir, kad uz daļu no vēlamajām svētībām nākas gaidīt, bet daļa šajā dzīvē vispār netiek saņemtas. Ābrahāmam bija 75 gadi, un viņiem ar Sāru nebija bērnu (skat. 1. Mozus 11:29–30; 12:4). Tomēr Tas Kungs viņam apsolīja: „Es darīšu tavus pēcnācējus itin kā zemes pīšļus” (1. Mozus 13:16). Tas Kungs arī apsolīja, ka Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem mantojumā tiks dota Kānaāna zeme (skat. 1. Mozus 17:8). Vēlāk, kad Ābrahāmam bija 100 gadu, bet Sārai — deviņdesmit —, viņiem tika apsolīts, ka Sārai piedzims dēls, kurš būs jānosauc par Īzāku (skat. 1. Mozus 17:17, 19). Lai gan šis un daži citi solījumi tika izpildīti, Tā Kunga solījums, ka viņiem būs neskaitāmi pēcnācēji un viņi saņems apsolīto zemi, Ābrahāma un Sāras dzīves laikā nepiepildījās.
Vēstulē ebrejiem apustulis Pāvils atsaucās uz šiem Ābrahāmam un Sārai dotajiem apsolījumiem.
Prezidents Dalins H. Oukss no Augstākā prezidija paskaidroja: „Ticēt nozīmē paļauties — paļauties uz Dieva gribu, paļauties uz Viņa rīcību un paļauties uz Viņa noteikto laiku” („Timing”, Ensign, 2003. g. okt., 12. lpp.).
Gaidīšana uz Tā Kunga svētībām, ko mēs vēlamies saņemt, var kļūt par pārbaudījumu mūsu pacietībai un paklausībai. Kalpodams par Septiņdesmito, elders Spensers Dž. Kondī teica:
Dažreiz, mūsu ikdienas nepacietībā, mēs varam aizmirst par Dieva lielajiem un dārgajiem apsolījumiem un caur savu nepaklausību neļaut tiem piepildīties. („Saņem ļoti lielus un dārgus apsolījumus” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2007. g. nov., 17. lpp.)
Prezidents Balards par gaidīšanu uz To Kungu mācīja ko līdzīgu:
Gaidīt uz To Kungu nozīmē — turpināt paklausīt Viņam un garīgi pilnveidoties, tuvinoties Viņam. Gaidīt uz To Kungu nenozīmē sagaidīt izdevīgu brīdi. Jums nekad nevajadzētu justies tā, it kā jūs būtu uzgaidāmajā telpā. …
Personīgā izaugsme, ko cilvēks var sasniegt tagad, tajā pašā laikā gaidot uz To Kungu un Viņa solījumiem, ir nenovērtējama, svēta Viņa ieceres sastāvdaļa ikviena dzīvē. … Tas Kungs pagodina tos, kuri kalpo Viņam un gaida uz Viņu pacietībā un ticībā [skat. Jesajas 64:4; Mācības un Derību 133:45]. („Cerība Kristū”, 55. lpp.)
3. sadaļa
Kā es varu sniegt savu pienesumu Tā Kunga Baznīcā, neatkarīgi no saviem ģimenes apstākļiem?
Daļa Baznīcas locekļu, kuru ģimenes apstākļi pašlaik neatbilst vēstījuma par ģimeni aprakstam, var šaubīties par to, vai viņi iederas Baznīcā. Apustulis Pāvils salīdzināja Jēzus Kristus Baznīcu ar cilvēka ķermeni, lai mums mācītu, kāpēc katrs Baznīcas loceklis ir nepieciešams.
Mūsu unikālie apstākļi var izrādīties vērtīgi un bagātināt mūsu bīskapijas vai draudzes ģimeņu pieredzi. Prezidents Balards uzsvēra:
Nekad neaizmirstiet, ka jūs esat Dieva, mūsu Mūžīgā Tēva, bērns tagad un mūžīgi. Viņš jūs mīl, un jūs esat vajadzīgi Baznīcai. Jā, jūs esat mums vajadzīgi! Mums ir vajadzīgas jūsu balsis, talanti, prasmes, labestība un taisnīgums. („Cerība Kristū”, 55. lpp.)
Arī elders Roberts D. Heilzs no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja:
Jebkurš no mums varētu norobežoties no savas bīskapijas [vai draudzes] ģimenes, pamatojoties uz savām atšķirībām. … Tā vietā dalīsimies savās dāvanās un talantos ar citiem, dāvāsim viņiem cerības spožumu un prieku un, to darot, uzmundrināsim paši savu garu. („Belonging to a Ward Family”, Ensign, 1996. g. marts, 16. lpp.)