1 Un tad notika divdesmit un piektā soģu valdīšanas gada sākumā pār Nefija tautu, viņi nodibināja mieru starp Lehija un Moriantona ļaudīm viņu zemēs, un iesāka divdesmit un piekto gadu mierā;

2 tomēr ilgi viņi nesaglabāja pilnīgu mieru zemē, jo sākās strīds tautā par augstāko soģi Pahoranu; jo lūk, bija daļa ļaužu, kas vēlējās, lai daži īpaši likuma punkti tiktu izmainīti.

3 Bet lūk, Pahorans nemainīja un neļāva likumu mainīt, tādēļ viņš neuzklausīja tos, kas bija sūtījuši savas balsis ar saviem lūgumiem par likuma izmainīšanu.

4 Tādēļ tie, kas vēlējās, lai likums tiktu izmainīts, bija nikni uz viņu un gribēja, lai viņš vairs nebūtu augstākais soģis pār to zemi; tādēļ izcēlās karsts strīds par šo lietu, bet ne līdz asinsizliešanai.

5 Un notika, ka tie, kas vēlējās, lai Pahorans tiktu gāzts no soģa krēsla, tika saukti par ķēniņa piekritējiem, jo viņi vēlējās, lai likums tiktu mainīts tādā veidā, ka gāztu brīvo valdību un ieceltu ķēniņu pār to zemi.

6 Un tie, kas vēlējās, lai Pahorans paliktu par augstāko soģi pār zemi, uzņēmās brīvības piekritēju vārdu; un tā notika dalīšanās viņu starpā, jo brīvības piekritēji bija zvērējuši jeb stājušies derībā saglabāt savas tiesības un savas reliģijas priekšrocības ar brīvu valdību.

7 Un notika, ka šī viņu strīda lieta tika izšķirta ar tautas balsi. Un notika, ka tautas balss nāca par labu brīvības piekritējiem un Pahorans saglabāja soģa krēslu, kas radīja lielu prieku starp Pahorana brāļiem un arī daudziem brīvības ļaudīm, kas arī apklusināja ķēniņa piekritējus, ka viņi nevarēja pretoties, bet bija spiesti saglabāt brīvības lietu.

8 Tad nu tie, kas bija par ķēniņiem, bija augstdzimušie, un viņi tiecās būt par ķēniņiem, un viņus atbalstīja tie, kas meklēja spēku un varu pār tautu.

9 Bet lūk, tas bija kritisks laiks priekš tādiem strīdiem Nefija tautā; jo lūk, Amalikija bija atkal uzkūdījis lamaniešu ļaužu sirdis pret Nefija tautu, un viņš sapulcināja kopā karavīrus no visām savas zemes daļām un apbruņoja tos, un ar visu uzcītību gatavojās karam, jo viņš bija zvērējis dzert Moronija asinis.

10 Bet lūk, mēs redzēsim, ka viņa solījums, ko viņš bija devis, bija pārsteidzīgs; tomēr viņš gatavojās pats un gatavoja savus karapulkus iet cīnīties pret nefijiešiem.

11 Tagad viņa karapulki nebija tik lieli, kā tie līdz šim bija bijuši, dēļ tiem daudzajiem tūkstošiem, kas bija nokauti ar nefijiešu roku; bet, neskatoties uz viņu lielajiem zaudējumiem, Amalikija bija sapulcinājis kopā apbrīnojami lielu karapulku, tā ka viņš nebaidījās nākt uz Zarahemlas zemi.

12 Jā, patiesi Amalikija pats nāca lamaniešu priekšgalā. Un tas bija divdesmit un piektajā soģu valdīšanas gadā; un tas bija tajā pašā laikā, kad viņi bija sākuši nokārtot savus strīdus par augstāko soģi Pahoranu.

13 Un notika, kad ļaudis, kas tika saukti par ķēniņa piekritējiem, izdzirdēja, ka lamanieši nāk cīnīties pret viņiem, tie bija priecīgi savās sirdīs; un viņi atteicās ņemt ieročus, jo viņi bija tā apskaitušies uz augstāko soģi un arī uz brīvības piekritējiem, ka viņi negribēja ņemt ieročus, lai aizsargātu savu zemi.

14 Un notika, kad Moronijs to redzēja, un arī redzēja, ka lamanieši nāca zemes robežās, viņš bija ārkārtīgi apskaities dēļ to ļaužu stūrgalvības, kurus viņš tik cītīgi bija pūlējies aizsargāt; jā, viņš bija ārkārtīgi apskaities; viņa dvēsele bija piepildīta ar dusmām pret tiem.

15 Un notika, ka viņš sūtīja lūgumu ar tautas balsi zemes pārvaldniekam, vēlēdamies, lai tas to lasītu un dotu viņam (Moronijam) varu piespiest šos atkritējus aizstāvēt savu valsti, vai arī nodot tos nāvei.

16 Jo tā bija viņa pirmā rūpe—izbeigt šādus strīdus un ķildas starp ļaudīm; jo lūk, tas bija bijis līdz šim par iemeslu visai viņu iznīcināšanai. Un notika, ka tas tika atļauts, saskaņā ar tautas balsi.

17 Un notika, ka Moronijs pavēlēja, lai viņa karapulks ietu pret šiem ķēniņa piekritējiem, lai noplēstu viņu lepnību un viņu cildenumu un nolīdzinātu viņus ar zemi, vai arī viņi paceltu ieročus un atbalstītu brīvības lietu.

18 Un notika, ka karapulki soļoja pret tiem; un tie noplēsa viņu lepnību un viņu cildenumu, tā, kad viņi pacēla savus kara ieročus, lai cīnītos pret Moronija vīriem, viņi tika nocirsti un nolīdzināti līdz ar zemi.

19 Un notika, ka bija četri tūkstoši šo atkritēju, kas tika nocirsti ar zobenu; un tie viņu vadoņi, kas netika nokauti kaujā, tika saņemti un iemesti cietumā, jo tanī brīdī nebija laika tos tiesāt.

20 Un atlikušie no šiem atkritējiem, lai netiktu notriekti pie zemes ar zobenu, labāk piekāpās brīvības karogam un tika piespiesti pacelt brīvības karogu savos torņos un savās pilsētās, un ņemt ieročus savas zemes aizstāvībai.

21 Un tā Moronijs darīja galu šiem ķēniņa piekritējiem, ka vairs nebija neviens zināms ar nosaukumu—ķēniņa piekritējs; un tā viņš darīja galu to ļaužu stūrgalvībai un lepnībai, kuri uzdevās, ka ir ar dižciltīgām asinīm, bet tiem bija jāpazemojas tāpat kā viņu brāļiem un drosmīgi jācīnās par savu brīvību no jūga.

22 Lūk, notika, kamēr Moronijs tā iznīdēja karus un strīdus starp saviem ļaudīm un pakļāva tos mieram un cilvēcībai, un veica sakārtošanu, lai sagatavotos karam pret lamaniešiem, lūk, lamanieši bija ienākuši Moronija zemē, kas bija jūras malā.

23 Un notika, ka nefijieši nebija pietiekami spēcīgi Moronija pilsētā, tādēļ Amalikija tos padzina, daudzus nogalinādams. Un notika, ka Amalikija sagrāba pilsētu, jā, valdījumu pār visiem viņu nocietinājumiem.

24 Un tie, kas aizbēga no Moronija pilsētas, nāca Nefihasa pilsētā; un arī Lehija pilsētas ļaudis sapulcējās kopā un gatavojās, un bija gatavi cīnīties ar lamaniešiem.

25 Bet notika, ka Amalikija neļāva lamaniešiem iet pret Nefihasa pilsētu cīnīties, bet turēja tos lejā jūras krastā, atstādams vīrus katrā pilsētā, lai to uzturētu un aizsargātu.

26 Un tā viņš gāja, sagrābdams daudzas pilsētas—Nefihasa pilsētu un Lehija pilsētu, un Moriantona pilsētu, un Omnera pilsētu, un Gida pilsētu, un Muleka pilsētu, kuras visas bija jūras malā austrumu krastā.

27 Un tā lamanieši ar Amalikija viltību un saviem neskaitāmajiem pulkiem bija ieguvuši tik daudzas pilsētas, kas visas bija stipri nocietinātas pēc Moronija nocietināšanas veida; kas visas deva atbalstu lamaniešiem.

28 Un notika, ka viņi soļoja uz Pārpilnības zemes robežām, dzīdami nefijiešus pa priekšu un nokaudami daudzus.

29 Bet notika, ka viņi sastapa Teankumu, kurš bija nogalinājis Moriantonu un bija apsteidzis viņa ļaudis to bēgšanā.

30 Un notika, ka viņš apsteidza arī Amalikiju, kad tas soļoja ar saviem daudzajiem karapulkiem, lai tas varētu sagrābt Pārpilnības zemi un arī to zemi uz ziemeļiem.

31 Bet lūk, viņš saskārās ar vilšanos, ka tika Teankuma un viņa vīru atsists, jo viņi bija diži karotāji; jo katrs Teankuma vīrs pārspēja lamaniešus savā spēkā un savā kara mākslā, tā ka viņi guva pārākumu pār lamaniešiem.

32 Un notika, ka viņi nokausēja tos, tā ka viņi kāva tos, līdz kļuva tumšs. Un notika, ka Teankums un viņa vīri uzslēja savas teltis Pārpilnības zemes robežās; un Amalikija uzslēja savas teltis jūras krastmalā, un tā viņi bija izdzīti.

33 Un notika, kad pienāca nakts, Teankums un viņa kalps izzagās un aizgāja naktī, un gāja Amalikijas nometnē; un lūk, miegs bija pieveicis tos viņu lielā noguruma dēļ, kas bija dēļ viņu pūlēm un dienas svelmes.

34 Un notika, ka Teankums slepeni iezagās ķēniņa teltī un iedūra šķēpu viņa sirdī; un viņš vienā mirklī to nonāvēja, tā ka tas neuzmodināja savus kalpus.

35 Un viņš atgriezās slepeni savā nometnē, un lūk, viņa vīri gulēja, un viņš pamodināja tos un izstāstīja viņiem visu, ko viņš bija darījis.

36 Un viņš lika, lai viņa karapulki stāvētu gatavībā, baidoties, ka lamanieši pamodīsies un nāks pret tiem.

37 Un tā beidzas divdesmit un piektais soģu valdīšanas gads pār Nefija tautu; un tā beidzas Amalikijas dienas.