Omnija grāmata

1 Lūk, notika, ka es, Omnijs, būdams saņēmis pavēli no sava tēva Jaroma, ka man ir kaut kas jāraksta uz šīm plāksnēm, lai saglabātu mūsu ciltsrakstus—

2 tāpēc es gribu, lai jūs zinātu, ka savā mūžā es esmu daudz cīnījies ar zobenu, lai pasargātu savu tautu, nefijiešus, no krišanas viņu ienaidnieku lamaniešu rokās. Bet lūk, pats es esmu bezdievīgs cilvēks un neesmu turējis Tā Kunga likumus un pavēles, kā man to vajadzēja darīt.

3 Un notika, ka divi simti un septiņdesmit un seši gadi bija pagājuši, un mums bija daudz miera brīžu; un mums bija daudz nopietnu karu un asinsizliešanas brīžu. Jā, īsāk sakot, divi simti un astoņdesmit un divi gadi bija pagājuši, un es glabāju šīs plāksnes saskaņā ar sava tēva pavēlēm; un es devu tās savam dēlam Amaronam. Un es beidzu.

4 Un tagad es, Amarons, rakstu lietas, kuras es rakstu un kuru nav daudz, sava tēva grāmatā.

5 Lūk, notika, ka trīs simti un divdesmit gadu bija pagājuši, un ļaunākā daļa no nefijiešiem bija iznīcināta.

6 Jo Tas Kungs nepieļaus, ka pēc tam, kad Viņš ir izvedis viņus no Jeruzālemes zemes un glabājis, un sargājis no krišanas viņu naidnieku rokās, jā, Viņš nepieļaus, ka neapstiprinātos vārdi, kurus Viņš runāja uz mūsu tēviem, sakot, ka: Kā jūs neturēsit Manas pavēles, tā jums labi neklāsies tai zemē.

7 Tāpēc Tas Kungs piemeklēja viņus ar lielu sodu; tomēr Viņš saudzēja taisnīgos, lai tie neietu bojā, bet izglāba tos no viņu naidnieku rokām.

8 Un notika, ka es nodevu plāksnes savam brālim Kemišam.

9 Tagad es, Kemišs, rakstu dažas lietas, cik nu es rakstu, tajā pašā grāmatā kur mans brālis; jo lūk, es redzēju pēdējo, ko viņš rakstīja, ka viņš rakstīja ar savu roku; un viņš rakstīja to tanī dienā, kad viņš tās nodeva man. Un tādā veidā mēs vedām pierakstus, jo tas ir saskaņā ar mūsu tēvu pavēlēm. Un es beidzu.

10 Lūk, es, Abinadoms, esmu Kemiša dēls. Lūk, notika, ka es redzēju daudz karu un strīdu starp manu tautu, nefijiešiem, un lamaniešiem; un es ar savu paša zobenu esmu atņēmis dzīvības daudziem lamaniešiem savu brāļu aizstāvēšanai.

11 Un lūk, šīs tautas pieraksts ir iegravēts uz plāksnēm, kas bija ķēniņiem no paaudzes paaudzē; un es nezinu nevienu atklāsmi, izņemot tikai tās, kuras ir rakstītas, ne arī pravietojumu; tāpēc tas, kas ir pietiekami, ir rakstīts. Un es beidzu.

12 Lūk, es esmu Amalekijs, Abinadoma dēls. Lūk, es runāšu ar jums kaut ko par Mosiju, kurš tika iecelts par ķēniņu pār Zarahemlas zemi; jo lūk, viņš, ticis brīdināts no Tā Kunga, ka viņam ir jābēg prom no Nefija zemes, un tiem, kas paklausīs Tā Kunga balsij, arī ir jādodas prom no zemes kopā ar viņu mežonīgā apvidū—

13 un notika, ka viņš darīja tā, kā Tas Kungs bija viņam pavēlējis. Un viņi devās prom no zemes mežonīgā apvidū, tik daudzi, cik paklausīja Tā Kunga balsij; un viņi tika vadīti ar daudzām sludināšanām un pravietojumiem. Un viņi nepārtraukti tika pamācīti ar Dieva vārdu; un viņi tika vadīti ar Viņa rokas spēku cauri mežonīgam apvidum, līdz viņi nonāca lejā zemē, kas tiek saukta par Zarahemlas zemi.

14 Un viņi atrada tautu, kas tika saukta par Zarahemlas tautu. Tad Zarahemlas tautā bija lieli prieki; un arī Zarahemla ļoti priecājās, tāpēc ka Tas Kungs bija sūtījis Mosijas tautu ar plāksnēm no misiņa, kas saturēja jūdu pierakstu.

15 Lūk, notika, ka Mosija atklāja, ka Zarahemlas tauta nāca no Jeruzālemes tajā laikā, kad Cedekija, jūdu ķēniņš, tika aizvests gūstā uz Bābeli.

16 Un viņi ceļoja pa tuksnesi un ar Tā Kunga roku tika pārvesti pāri lielajiem ūdeņiem zemē, kur Mosija tos atrada; un no tā laika viņi tur bija dzīvojuši.

17 Un tajā laikā, kad Mosija tos atrada, pēc skaita viņi bija kļuvuši ļoti daudz. Tomēr viņiem bija bijuši daudzi kari, nopietnas ķildas, un laiku pa laikam viņi bija krituši no zobena; un viņu valoda bija kļuvusi samaitāta; un viņiem nebija pierakstu; un viņi noliedza sava Radītāja esamību; un ne Mosija, ne Mosijas tauta nevarēja viņus saprast.

18 Bet notika, ka Mosija lika, lai viņiem tiktu mācīta viņa valoda. Un notika, ka pēc tam, kad viņiem bija mācīta Mosijas valoda, Zarahemla deva savu tēvu ciltsrakstus pēc savas atmiņas; un tie tika pierakstīti, bet ne uz šīm plāksnēm.

19 Un notika, ka Zarahemlas un Mosijas tautas apvienojās, un Mosija tika iecelts par viņu ķēniņu.

20 Un notika, ka Mosijas dienās viņam tika atnests liels akmens ar gravējumiem uz tā; un viņš iztulkoja gravējumus ar dāvanu un spēku no Dieva.

21 Un tie sniedza ziņojumu par kādu Koriantumru un viņa tautas nogalināšanu. Un Koriantumru atrada Zarahemlas ļaudis; un viņš dzīvoja ar viņiem deviņu mēnešu garumā.

22 Tie arī teica dažus vārdus attiecībā par viņa tēviem. Un viņa pirmie vecāki nāca no torņa tai laikā, kad Tas Kungs sajauca tautas valodu; un Tā Kunga bardzība krita pār tiem saskaņā ar Viņa tiesu, kas ir taisnīga; un viņu kauli bija izkaisīti zemē uz ziemeļiem.

23 Lūk, es, Amalekijs, biju dzimis Mosijas dienās, un es dzīvojot redzēju viņa nāvi; un Benjamīns, viņa dēls, valda viņa vietā.

24 Un lūk, es redzēju ķēniņa Benjamīna dienās nopietnu karu un lielu asinsizliešanu starp nefijiešiem un lamaniešiem. Bet lūk, nefijieši guva lielu pārākumu pār viņiem, jā, tiktāl ka ķēniņš Benjamīns izdzina viņus no Zarahemlas zemes.

25 Un notika, ka es sāku palikt vecs; un, būdams bez pēcnācējiem un pazīstot ķēniņu Benjamīnu kā taisnīgu vīru Tā Kunga priekšā, tāpēc es nodošu šīs plāksnes viņam, pārliecinot visus cilvēkus nākt pie Dieva, Israēla Svētā, un ticēt pravietošanai un atklāsmēm, un eņģeļu kalpošanai, un dāvanai runāt mēlēs, un dāvanai tulkot valodas, un visām lietām, kuras ir labas; jo nav nekā, kas ir labs, ja tas nenāk no Tā Kunga; un tas, kas ir ļauns, nāk no velna.

26 Un tagad, mani mīļotie brāļi, es gribētu, lai jūs nāktu pie Kristus, kas ir Israēla Svētais, un saņemtu no Viņa glābšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku. Jā, nāciet pie Viņa un upurējiet visu savu dvēseli kā upuri Viņam, un turpiniet gavēt un lūgt, un pastāviet līdz galam; un, kā Tas Kungs dzīvo, jūs tiksit izglābti.

27 Un tagad es gribētu runāt mazliet par dažiem, kuri devās mežonīgā apvidū, lai atgrieztos Nefija zemē; jo bija daudzi, kas vēlējās iegūt savas mantojuma zemes.

28 Tāpēc viņi devās mežonīgā apvidū. Un viņu vadonis, būdams stiprs un spēcīgs vīrs, un stūrgalvīgs vīrs, tāpēc viņš izraisīja strīdu to starpā; un viņi visi tika nokauti mežonīgā apvidū, izņemot piecdesmit, un tie atkal atgriezās Zarahemlas zemē.

29 Un notika, ka viņi arī paņēma citus ievērojamā skaitā un atkal ceļoja mežonīgā apvidū.

30 Un man, Amalekijam, bija brālis, kurš arī devās kopā ar viņiem; un no tā laika es neko nezinu par tiem. Un es jau grasos gulties kapā; un šīs plāksnes ir pilnas. Un es beidzu savu runāšanu.