Upuris

Senajās dienās upuris nozīmēja padarīt kaut ko vai kādu svētu. Tagad tas ir ieguvis nozīmi atteikties no pasaulīgajām lietām vai ciest to zaudējumu Tā Kunga un Viņa valstības labā. Tā Kunga Baznīcas locekļiem vajadzētu gribēt upurēt visu Tam Kungam. Džozefs Smits mācīja, ka „reliģijai, kas neprasa upurēt visu, nekad nevar būt pietiekoša spēka, lai radītu ticību, kas nepieciešama dzīvei un glābšanai”. Mūžības skatījumā tās svētības, kas tiek iegūtas upurēšanas rezultātā, ir lielākas par visu to, kas tiek atdots.

Pēc tam, kad Ādams un Ieva tika izdzīti no Ēdenes dārza, Tas Kungs deva tiem upurēšanas likumu. Šis likums ietvēra viņu ganāmpulku pirmdzimto upurēšanu. Šis upuris simbolizēja to upuri, ko veiks Dieva Vienpiedzimušais Dēls (Moz. 5:4–8). Šī prakse turpinājās līdz pat Jēzus Kristus nāvei, kas izbeidza dzīvnieku upurēšanu kā evaņģēlija priekšrakstu (Al. 34:13–14). Šodien Baznīcā tās locekļi bauda Svētā Vakarēdiena maizi un ūdeni, pieminot Jēzus Kristus upuri. No Kristus Baznīcas locekļiem šodien arī tiek prasīts upurēt kā ziedojumu salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu (3. Nef. 9:19–22). Tas nozīmē, ka tie ir pazemīgi, nožēlo grēkus un vēlas paklausīt Dieva pavēlēm.