Nebukadnēcars

Vecajā Derībā Bābeles ķēniņš (604.–561. g. pr. Kr.), kurš pakļāva Jūdu (2. Ķēn. 24:1–4) un ielenca Jeruzālemi (2. Ķēn. 24:10–11). Pravietim Lehijam tika pavēlēts pamest Jeruzālemi apmēram 600. g. pr. Kr., lai netiktu paņemts gūstā uz Bābeli (1. Nef. 1:4–13), kad Nebukadnēcars aizveda ķēniņu Cedekiju un tautu (2. Ķēn. 25:1, 8–16, 20–22). Daniēls iztulkoja Nebukadnēcara sapņus (Dan. 2; 4).